“Uzkliedza, lai bērns nekavējoties pamet klasi” – skolotāja pazemo bērnu un pēc tam pieprasa atvainošanos
0
Ļoti daudz sabiedrībā runāts par skolotāju mazajām algām. Jā, skolotāju darbs, iespējams, nav pietiekoši novērtēts, bet reizēm gaismā nāk arī slikti skolotāju rīcības gadījumi, kas rada jautājumus arī par godaprātu un sirdsapziņu. Arī par to šoreiz stāsts.
Kāda māmiņa ar mums dalās satraucošā informācijā: “Vēlos informēt par situāciju, kas notikusi manam bērnam, kurš mācās 5. klasē. Bērnam ir medicīniski uzstādīta diagnoze UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms). Šī diagnoze var izpausties kā grozīšanās vai dīdīšanās stundas laikā. Par diagnozi un bērna īpatnībām skolotāji ir informēti, un skolā ir izstrādāts individuālais mācību plāns ar attiecīgām rekomendācijām.
Skolotāja, kura skolā strādā nepilnu gadu, vienā no mācību stundām, reaģējot uz bērna grozīšanos, paaugstinātā tonī uzkliedza, lai bērns nekavējoties pamet klasi, piebilstot, ka viņš drīkstēs piedalīties turpmākajās stundās tikai pēc tam, kad būs personīgi lūdzis piedošanu. Minētais notikums norisinājās citu skolēnu klātbūtnē. Daļa klasesbiedru sāka smieties, un mans bērns jutās pazemots, apkaunots un nobijies.
Lai varētu turpināt apmeklēt mācību stundas, bērnam nācās prasīt skolotājai piedošanu, lai gan viņš nebija apzināti rīkojies nepareizi. Pēc šī gadījuma klasesbiedru attieksme pret viņu ir būtiski pasliktinājusies — bērns tiek apsaukāts un apsmiets.
Vēlos arī norādīt, ka klasē pret bērnu jau iepriekš ir novērotas mobinga pazīmes, kas, manuprāt, ir saistītas ar to, ka klases audzinātāja neizrāda izpratni un atbalstu bērniem ar UDHS. Mans bērns nav agresīvs — viņš ir aktīvs, dzīvespriecīgs un draudzīgs, taču viņa temperaments bieži tiek pārprasts.”
Skolotājai, visticamāk, trūkst zināšanu
Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece iekļaujošas izglītības jautājumos Olga Ozola skaidro situāciju.
Ozola stāsta, ka likums nosaka, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz iekļaujošu izglītību neatkarīgi no veselības stāvokļa. Konkrēti tie ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 556, kas nosaka prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām.
Otra būtiskā lieta ir pedagogu profesionālās zināšanas un to pilnveide.
“Ja pedagogam nepietiek zināšanas darbā ar šādiem bērniem, tad pedagogs pats ir atbildīgs arī par savu pedagoga profesionālo kompetences pilnveidi,”
skaidro Ozola. Šo nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 569. Ja pats pedagogs nesaprot, ka viņam ir nepieciešamas papildu zināšanas, tad par situāciju ir atbildīga izglītības iestādes vadības komanda. “Viņiem būtu regulāri jāpieverš uzmanība, kā tiek iekļauti bērni, kāds atbalsts tiek sniegts, kā tiek stunda vadīta,” stāsta Ozola. Sākumā tie ir iestādes vadītāja vietnieki, bet pēc tam – vadītājs.
Zināšanu ieguves vieta, strādājot ar dažādu vajadzību bērniem, primāri ir iekļauta bakalaura studiju programmā. Kā atklāj Ozola, šādu bērnu skaits paliek arvien lielāks, tāpēc papildu zināšanas var iegūt dažādos kursos.
Tādejādi situācijai ir iespējams pielāgoties, pedagogam pilnveidojot savas zināšanas. Šādi kursi esot ļoti pieprasīti.
Galvenā ir pedagoga attieksme. Ja ir skaidrs, ka pats netiek galā, tad arī pedagogs var meklēt palīdzību pie izglītības iestādes vadības. Tāpat esot ļoti daudz labu pedagogu piemēru, kā viņi tiek galā ar iekļaujošo izglītību, tādejādi pedagogi var sadarboties un pilnveidoties arī savā starpā. Ozola pauž, ka ir ļoti daudz dažādas iespējas – arī pedagoga palīgs ir viena no tām. Liela loma ir arī pedagoga sadarbībai ar vecākiem, jo tieši viņi savu bērnu zina vislabāk.
Runājot par konkrēto gadījumu, Ozola pauž, ka pedagogs nedrīkst bērnam lūgt vai likt iziet ārā no klases. Izņemot gadījumus, kad runa ir par drošību, ko nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 474. Tas ir, ja ir tādi gadījumi, ja tiek apdraudēta sava vai apkārtējo drošība un veselība. Tādos gadījumos jārīkojas nekavējoties.
Pedagogam un/vai klases audzinātājam par iekļaujošo izglītību ir jāizglīto arī konkrētā bērna klasesbiedri, lai nerastos tādi gadījumi, kā konkrētajā situācijā, kad bērns tiek apsmiets. “Kā mēs varam pieņemt dažādo, kā mēs varam sadzīvot ar to, ko mēs varam darīt, lai palīdzētu gan viņam, gan sev, gan visiem pārējiem,” saka Ozola.
Tomēr tas nenozīmē, ka izglītības iegūšanai traucējošas situācijas būtu jāignorē. Itkā var aizrādīt, bet Ozola iesaka situācijas risināt ar dažādiem jautājumiem, piemēram: kāpēc tu šobrīd tā jūties; vai tev ir kaut kas nepieciešams no manas puses; ko es varu darīt, lai būtu labāk? “Un ja bērns nevar atbildēt, tad skolotājam ir jābūt sagatavotam, ko darīt pie šādas diagnozes,” pauž Ozola.
Ja ir runa par nekompetentu pedagoga rīcību, bērna vecāki vai atbildīgie sākotnēji var vērsties pie vadības komandas, piemēram, vietniekiem vai vadītāja. Ja tur risinājums netiek rasts, tad nākamais solis ir izglītības iestādes dibinātājs, kas parasti ir pašvaldība, izglītības pārvalde. Ja risinājums netiek rasts arī šādos līmeņos, tad nākamais solis ir Izglītības kvalitātes valsts dienests.
“Jebkurš ir pelnījis iespēju mācīties kopā ar visiem. Bet tajā pat laikā, protams, ir jānodrošina atbilstoši mācību apstākļi,” pauž Ozola.
Informācija pedagogiem sava amata pilnveidošanai:
Pedagogu profesionālās kompetences pilnveides iespējas par Valsts budžeta līdzekļiem piedāvā un nodrošina Valsts izglītības attīstības aģentūra. Vairāk informāciju par pieejamiem kursiem var atrast VIAA mājas lapā. Tāpat metodisko atbalstu var lūgt valsts metodiķiem, kuri no 2025. gada janvāra strādā VIAA, tajā skaitā par iekļaujošas izglītības jautājuemiem.
