Gan Ivars Ijabs (“AP”) (no kreisās), gan Andis Kudors (JKP) savu nākotni gatavi saistīt ar politiku, pat ja netiktu ievēlēti Eiropas Parlamentā.
Gan Ivars Ijabs (“AP”) (no kreisās), gan Andis Kudors (JKP) savu nākotni gatavi saistīt ar politiku, pat ja netiktu ievēlēti Eiropas Parlamentā.
Foto: Timurs Subhankulovs

“Es kandidētu arī tad, ja alga nebūtu tik liela.” EP vēlēšanu ringā – politologi 2

Gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas būs zīmīgas ar to, ka politikā sevi piesaka vairāki cilvēki, kas līdz šim vairāk darbojušies kā politikas analizētāji. Austrumeiropas politikas pētniecības centra direktors ANDIS KUDORS ir pirmais numurs Jaunās konservatīvās partijas sarakstā, savukārt viņa kolēģis Latvijas Universitātes asociētais profesors IVARS IJABS – pirmais numurs apvienības “Attīstībai/Par” sarakstā. Viens politikā nāk kā konservatīvais, otrs – kā liberālis, bet kur ir atšķirība?

Reklāma
Reklāma
“Tas ir beigu sākums! Melni mākoņi dosies tur, kur lec saule!” Nostradama prognoze 2025. gadam 20
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 160
Ceļā no Rojas uz Roņu salu pazuduši divi cilvēki. Atpūtniekus ceļā pārsteigusi vētra 40
Lasīt citas ziņas

Kas tas par pēdējā laika modes kliedzienu, ka politologi dodas politikā?

A. Kudors: Konkurentiem dažreiz patīk politologus raksturot kā “runājošās galvas”. Bet mēs jau neesam politikas komentētāji, tā ir tikai papildnodarbošanās. Politologu pamatdarbs ir politikas pētniecība. Un tiek pētīta nevis kaut kāda abstrakta teorētiska politika, bet reālā prakse – gan pozitīvā, gan negatīvā. Kaut vairāk politikā būtu cilvēku ar politologa izglītību!

Bet kāpēc tikai tagad?

CITI ŠOBRĪD LASA

Politiskā vide ir diezgan agresīva, zinātniskā vide ir cieņpilnāka… Es domāju, daudzus tas attur.

I. Ijabs: Es kā pasniedzējs priecājos par katru savu studentu, kurš ir “izsities cilvēkos”, un Andis Kudors ir viens no viņiem. Es arī nepiekrītu, ka Latvijas politikā nav cilvēku ar politologa izglītību. Tur ir diezgan plašs spektrs – sākot no Raivja Dzintara, beidzot, piemēram, ar Kārli Leiškalnu. Politologi nekad nav bijuši ārpus politikas, viņi ar to vienmēr ir nodarbojušies. Biežāk gan vērodami un analizēdami, nevis praktizēdami. Kas attiecas uz mani personīgi… Ir tā sajūta, ka esi pārāk daudz runājis, un pienāk tas mirklis, kad tev sāk uzdot jautājumus: “Ja jau tu esi tik gudrs un visu tik labi zini, kāpēc tad pats neej un nedari?” To es tagad arī cenšos darīt.

Vai esat kļuvuši par partijas biedriem un vai arī savu nākotni saistāt ar politiku, pat ja netiktu ievēlēti EP?

A. Kudors: Jā, esmu JKP biedrs un nākotni saistu ar politiku.

I. Ijabs: Es vēlēšanās piedalos kā apvienības kandidāts un neesmu iestājies nevienā no partijām, taču pēc vēlēšanām, visticamāk, iestāšos. Skaidrs, ka atgriezties neitrāla komentētāja pozīcijā vairs tā vienkārši nevarēs.

Jautājums, ko uzdod daudzi, bet ko, iespējams, spilgtāk noformulējusi Vita Matīsa intervijā “lvportālam”. Lūk, viņas teiktais: “Vai tie “neatkarīgie” cilvēki, kuri nekad nav agrāk strādājuši politikā, bet pēkšņi atrodas Eiropas Parlamenta vēlēšanu listes augšgalā, vai viņi neredz, ka šādi gājieni nostiprina populistu pausto, ka varas elitei piederīgie cilvēki meklē tikai savu pašlabumu?” Kādi komentāri?

Matīsas kundze, iespējams, pauž kādu personisku aizvainojumu, to var saprast… Taču man ir pretjautājums – vai tas, ka es līdz šim neesmu bijis aktīvs politiskā procesa dalībnieks, mani automātiski diskvalificē kā procesa dalībnieku? Es tā nedomāju. Bet par to tad lai spriež vēlētāji!

A. Kudors: Es piekrītu!

Tad es turpināšu ar vēl vienu Matīsas kundzes citātu: “Ja Briselē deputātu atalgojums būtu tāds pats kā Latvijas skolotājiem, varbūt vēl viņu deklarētajiem nodomiem par upurēšanos Eiropas idejas labā būtu lielāka ticamība. Diemžēl tai traucē fakts, ka algas Eiropas Parlamentā ir sapņaini lielas, it sevišķi Latvijas apstākļiem.” Jautājums uz godīgumu – vai jūs kandidētu, ja EP alga būtu tāda pati kā, piemēram, Latvijas Saeimā?

Reklāma
Reklāma

Man tādas runas atgādina boļševiku pieeju – ka tikai kāds neizlien kaut kur augstāk un nesaņem vairāk. Es kā konservatīvs politiķis šādu pārprastu sociālismu neatbalstu.

I. Ijabs: Es kandidētu arī tad, ja alga nebūtu tik liela. Taču vienlaikus es domāju, ka Eiropas Parlamentam būtu jāpārdomā savi tēriņi, lai neveicinātu iespaidu, ka tur cilvēki kļūst pārmērīgi turīgi par nesaprotama apjoma darbu. Pirmkārt, būtu pārskatāmas dažādas piemaksas deputātiem, kuru izlietojums nav īsti saprotams. Otrkārt, būtu jāpārtrauc tā dīvainā braukšana no Briseles uz Strasbūru. Manuprāt, tā ir ņirgāšanās par vēlētājiem, kuras rezultātā tiek zaudēti vairāki miljardi gadā.

A. Kudors: Protams, ka Strasbūras pilsētai tas ir liels ienākums, tāpēc Francija uz to uzstāj. Bet šis mērķis neattaisno iztērētos līdzekļus. Es piekrītu, ka tas ir jāpārtrauc.

Vai esat apzinājuši, kas ir tas, ko Latvijas iedzīvotāji vēlas no Eiropas Parlamenta?

Pērn Ārlietu ministrijas rīkotās diskusijas ietvaros tika veikts pētījums par to, kas satrauc Latvijas iedzīvotājus. Un tur bija četri galvenie punkti – Eiropas Savienības stabilitāte, taisnīgums, drošība un identitāte.

I. Ijabs: Viena no aktuālajām tēmām, protams, ir migrācija. Ne tikai tādā nozīmē kā 2015. gadā, kad ES pārdzīvoja nopietnu patvēruma meklētāju krīzi. Vēl svarīgāki ir emigrācijas jautājumi.

Grozies kā gribi, bet kopš iestāšanās ES mēs esam pazaudējuši ap 230 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju.

Es to izceltu kā centrālo tēmu, kas tā vai citādi skar ļoti daudzas jomas – izglītību, lauksaimniecību un citas. Paralēli tāpat aktuāla ir drošība, tajā skaitā drošība internetā. Arī tas, ka sociālās sistēmas Latvijā un citur Eiropā tomēr atšķiras.

Cik lielas ir Eiropas Parlamenta iespējas būtiski ietekmēt šo nopietno problēmu risināšanu. Te es atsaukšos uz uzticamu avotu – profesoru Ivaru Ijabu, kurš 2014. gadā “Rīgas Laikā” rakstījis: “Kā zināms, Eiropas Parlaments patiesībā ir ES birokrātijas aģentūra attiecībām ar sabiedrību, nevis reāls ES likumdevējs. Par EP lemšanas iespējām nevienam nevajadzētu lolot ilūzijas. (..) Kā institūcija Eiropas Parlaments drīzāk līdzinās nevis politiskam parlamentam, bet gan Starptautiskajai olimpiskajai komitejai vai FIFA.”

Eiropas Parlaments, kas tiks ievēlēts šogad, atšķirsies no iepriekšējiem. Līdz šim tiešām bija tāda komfortabla, neuzkrītoša darbošanās, zinot, ka situāciju kontrolē divas lielās partiju grupas – Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti, kas tālāk savā starpā par visu vienojas. Taču nākamais parlaments būs krietni vairāk politizēts. Piemēram, tur būs vairāk eiroskeptiķu, saasināsies diskusijas. Mēs jau zinām daudz piemēru, ka daudzas it kā formāli radītas institūcijas ar laiku sāk spēlēt izšķirīgu lomu, un nākamajā piecgadē tas var notikt arī ar Eiropas Parlamentu.

A. Kudors: Tur ir vienkārša formula: Eiropas Komisija ierosina, EP diskutē, Eiropas Padome pieņem lēmumus. Tomēr mana prognoze ir, ka EP loma nākotnē tikai pieaugs.

Jūs pārstāvat divus dažādus politiskos spēkus, no kuriem viens ir pozicionējies kā liberāls, otrs kā konservatīvs. Bet ar ko atšķiras liberāla Eiropas vīzija no konservatīvas?

I. Ijabs: Liberālu vīziju raksturo atziņa, ka Eiropai ir jāiet uz priekšu tajās jomās, kurās tā ir bijusi stipra. Ir jāturpina attīstīt Eiropu kā vienotu demokrātiski tiesisku telpu, nevis jāmēģina to ievilkt atpakaļ kādās 20. gadsimta smagajās reālijās. Mēs nerunājam par federālismu, taču ir virkne jautājumu, kurus vislabāk būtu risināt ES, nevis nacionālā līmenī.

Tie ir, piemēram, jautājumi par klimata pārmaiņām, ārējo robežkontroli, budžeta plānošanu, jo tai ir jādod lielāka pievienotā vērtība nekā tas bijis līdz šim.

Taču “Attīstībai/Par” ir arī savi īpašie akcenti tā sauktajā kohēzijas jeb izlīdzināšanas politikā, kur, mūsuprāt, lielākam uzsvaram būtu jābūt uz investīcijām izglītībā un zinātnē.

Vai tad konservatīvie kaut kam no minētā iebilst?

A. Kudors: Tad, kad konservatīvie un liberāļi runās par ekonomisko attīstību, daudz kas sakritīs. Nesakritīs tajā brīdī, kad ekonomiskās intereses saskarsies ar morālām vērtībām. Piemērs tepat no Latvijas: ienākumi no azartspēlēm – labi vai slikti? Bizness dod ienākumus, bet ir blakusefekts – dramatiskas sociālās problēmas… Šādas dilemmas ik pa laikam var parādīties. Ja mēs skatāmies, kas ir Eiropas Savienības pamats, tad sākotnēji tā bija drošība, vēlāk ekonomika, un tieši šī dimensija ar laiku ir kļuvusi par dominējošo.

Taču pēdējā laikā ir notikusi pamošanās un klāt nākusi atziņa, ka ES nav tikai drošība un politika, ne mazāk nozīmīgi ir arī identitātes jautājumi.

Cilvēki no politiķiem sagaida, ka viņi radīs apstākļus, kuros nacionālā identitāte var turpināties un uzplaukt.

Tie nav tikai valodas un kultūras jautājumi, bet arī piederība valstij, lepnums par to. Diemžēl aptaujas rāda, ka liela daļa Rietumeiropas iedzīvotāju šobrīd nejūt gatavību aizstāvēt savu valsti, ja tāda nepieciešamība rastos. Konservatīvā pieeja ir, ka mēs nevaram doties federālisma virzienā, uz kaut kādām Eiropas savienotajām valstīm, pat ja ekonomiski tas izskatītos izdevīgi.

Ko liberaļi saka par identitātes jautājumiem? Kāpēc jums tie nešķiet svarīgi?

I. Ijabs: Vārdu “federālisms” Latvijā daudzi izmanto kā kaut ko negatīvu, un var saprast, ka mums ar to ir negatīva pieredze, taču ar šo terminu nevajadzētu pārāk spekulēt. Protams, ka ES nav jākļūst par kaut ko līdzīgu Amerikas Savienotajām Valstīm. ES ir nacionālu valstu savienība un nekad nekļūs par federāciju. Bet vai mums vienmēr vajag akcentēt tieši to, kas mūs šķeļ? Vairāk vajadzētu domāt par to, kas mūs vieno.

Tie ir pēckara ideāli – Eiropa kā miera, drošības, demokrātijas, tiesiskuma un brīvas konkurences telpa. Un to var izmantot arī identitātes stiprināšanai. Viens piemērs – mēs satraucamies, ka latviešu valoda zaudē savas pozīcijas konkurencē ar lielajām valodām. Bet uz to var paskatīties arī kā uz kopējo Eiropas problēmu.

Mēs zinām, ka ES atbalsta latviešu darbu tulkošanu uz angļu, franču un vācu valodu. Bet kāpēc ne otrādi?

Mazo valodu saglabāšana varētu būt jautājums, kuru risināt Eiropas līmenī. Tas pats attiecas arī uz mediju telpu. Mums ir tikai viens pan-eiropas kanāls “ARTE”, kas raida franciski un vāciski. Bet kāpēc ne latviski?

Par atsevišķiem programmu punktiem. JKP raksta: “Atbalstām tradicionālo ģimeni kā neatņemamu Eiropas kultūras sastāvdaļu.” Kas ar to domāts, un kas tiks darīts?

A. Kudors: Skaidrs, ka primāri tas ir mūsu iekšpolitikas jautājums, taču arī diskusijas Briselē to ietekmē, pat ja tur netiek pieņemti konkrēti lēmumi. Problēma ir ar līdzšinējo ES vērojamo tendenci, kas konservatīvo izpratni par ģimeni un arī dažādiem citiem jautājumiem mēģina iedzīt marginālā pozīcijā. Liberāļi uzskata, ka visiem būtu jādomā kā viņiem. Vērojama augstprātība komunikācijā – tā parādās gan Briselē, gan Latvijā, kur viena liberāla politiķe atļaujas paziņot, ka kristīgā pārliecība ir tumsonība.

Nav jābūt kristietim, lai būtu konservatīvs, taču šis ir viens no pamatiem, tajā skaitā arī mana konservatīvā pārliecība ir saistīta ar manu kristīgo pārliecību.

Augstprātīga komunikācija provocē pretreakciju, kas dažkārt nāk sprādzienveidīgi. Man nepatīk populisms, taču daļēji tās ir sekas arī liberāļu neiecietībai pret atšķirīgu viedokli. Un te parādās Krievijas dimensija. Putins ātri pamana, kur ir spriedze, kas ir neapmierināti, un steidzas to izmantot savām vajadzībām.

Tas ir par diskusiju kultūru, bet ko praktiski jūs varat darīt Eiropā, lai aizstāvētu tradicionālo ģimeni?

Var bremzēt iniciatīvas, kas saistītas ar tā saukto dženderismu un tā uzspiešanu. Konservatīvisms nenozīmē kaut kādu totalitārismu, kas mācīs, kā pareizi dzīvot. Tā ir katra cilvēka personīgā darīšana. Diemžēl parādās priekšlikumi, kas grib šo attieksmi noteikt ar konvencijām vai līdzīgi.

I. Ijabs: Es esmu kategoriski pret to, ka kristietība tiek monopolizēta un pasniegta konservatīvi reakcionārā gaisotnē, lai stāstītu, ka Eiropa gatavojas izrēķināties ar tradicionālajām ģimenēm. Un tas tiešām ļoti aizdomīgi atgādina paziņojumus, kas nāk no Krievijas medijiem. Var tikai pabrīnīties, cik veiksmīgi tiem izdodas “izskalot smadzenes”, jo, piemēram, Donbasā iedzīvotāji patiešām tic, ka Eiropa nāk viņiem uzspiest homoseksuālismu. Taču pamattēze ir vienkārša – jāsaprot, ka ne visi ir tādi kā mēs. Man kā liberālim nav iebildumu, ka Eiropas Parlamentā tiek pausti arī ļoti konservatīvi uzskati tādos jautājumos kā ģimene, reproduktīvā veselība un citos.

Jautājums – vai šos uzskatus vajag padarīt par dominējošajiem? Skaidrs, ka priekšstati par ģimeni mainās.

Pagātnē tradicionālais ģimenes modelis dominēja, taču arvien vairāk bērnu dzimst nereģistrētās attiecībās, pavisam ierasts ģimenes modelis ir māte un vecmāmiņa. Vai tāpēc tas ir mazāk vērtīgs? Nē! Bet es piekrītu, ka te ir telpa diskusijām, un kā jau kolēģis pareizi atzīmēja – galvenais neuzspiest! Eiropas Savienība to tiešām negrasās darīt, un par laulības definīciju lems pati Latvijas tauta.

A. Kudors: Bet tā nav tikai runāšana, tam visam ir reālas sekas. Eiropā ilgstoši ir dominējuši sociāldemokrāti, liberāļi, arī “atšālējušies” konservatīvie. Lai gan Eiropas Tautas partiju grupā ir arī politiķi, kas sevi sauc par kristīgajiem demokrātiem, daļai viņu vārdu “kristīgs” varētu svītrot nost.

Bet sekas ir redzamas demogrāfiskajā situācijā – Eiropa izmirst! Tas, protams, ir plašāks jautājums, taču arī vērtības to ietekmē.

Dzimstības kritums tiek kompensēts ar migrācijas palīdzību, ko pavada iedzīvotāju bažas par drošības risku pieaugumu un par identitātes saglabāšanu. Tā ir ķēdes reakcija. Tāpat arī uzspiestais politkorektums, kad mediji baidās rakstīt, ka terorists pirms bumbas spridzināšanas kliedzis “Allahu akbar”, lai tikai kādu neaizvainotu. Tagad visi pārmet, ka briti nobalsoja par breksitu, bet tās bija arī sekas šiem procesiem.

I. Ijabs: Piedodiet, bet demogrāfijai nu gan nav sakara ar liberālo ideju izplatību. Lūk, tas ir populisms! Piemēram, ASV vērtību ziņā ir liberālākas, bet tur šīs problēmas ir mazākas. Vai Eiropas demogrāfiskās problēmas drīzāk nav saistāmas ar sociālās politikas īpatnībām, kas raksturīgas ES?

A. Kudors: Lūk, tipisks piemērs – konservatīvā ideja tiek nosaukta par populismu… Kur te ir populisms? Populisms ir ideja, ka tauta vienmēr ir pareiza, bet elite ir slikta. Bet, ja konservatīvos sāk apsaukāt par populistiem, tad agri vai vēlu dabūsiet īstos populistus. Mēs tieši gribam iziet šo šauro ceļu – nesasaistīties ne ar populismu, ne Putinu, bet vienlaikus aizstāvēt konservatīvās vērtības. Un es nepiekrītu par ASV kā ļoti liberālu valsti. Tā ir izkropļota aina. ASV iedzīvotāji ir daudz konservatīvāki nekā eiropieši.

Jā, arī tur liberāļi kļuva arvien radikālāki, kas veicina pretreakciju un noveda pie politiskiem konfliktiem.

I. Ijabs: Demogrāfija nepārprotami ir viena no Eiropas smagajām problēmām, bet to nevajadzētu norakstīt uz kādas ideoloģijas izplatības rēķinu. Tad lieciet pierādījumus galdā!

Viens punkts no “Attīstībai/Par” pirmsvēlēšanu programmas: “Eiropas naudas ieguldījumi ir jāsaista ar tiesiskumu un demokrātiju dalībvalstīs. Populistiem un autokrātiem ir jārēķinās ar sekām, ja viņi degradēs tiesiskumu un demokrātiju savās valstīs.” Tas acīmredzot ir tēmēts uz Ungāriju un Poliju…

Tas attiecas uz jebkuru valsti, kas pēc iestāšanās ir strauji sākusi atteikties no Eiropas pamatvērtībām. Tās ir rakstītas ES līguma otrajā pantā – brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums, cilvēktiesības, tolerance, taisnīgums un tā tālāk. Iedomāties, ka varēs paņemt tās, kas patīk, un atmest tās, kas nepatīk, nebūtu īsti pamatoti.

Skaidrs, ka ir valstis, kas šīs pamatvērtības regulāri pārkāpj, arī nonākot Krievijas ietekmē. Lai šo ietekmi mazinātu, ES ir jāveido mehānisms, kas liktu valstīm turēties pie pamatprincipiem. Tā varētu būt ES Tiesa vai ES Pamattiesību aģentūra.

A. Kudors: Runājot par šiem jautājumiem, visbiežāk tiešām ir izskanējis Ungārijas un Polijas vārds. Bet es te gribētu nodalīt. Nesen biju Ungārijā, un mana pārliecība par to, ka Orbāna modelis ir destruktīvs gan viņa valstij, gan ES kopumā, tikai pieauga. Saites ar Putina režīmu ir kļuvušas ciešākas. Daļa no tā, ko Orbāns runā, piemēram, par ES ārējās robežas aizsardzību, ir pamatoti un atbalstāmi.

Bet, tiklīdz viņi pārdodas tiem, kas patiesībā vēlas graut ES vienotību, konservatīvā ideja tiek kompromitēta.

Mēs, JKP, esam proeiropeiski konservatīvie, esam par likuma varu un pret Kremļa ietekmi. Polijas gadījums ir atšķirīgs, jo tas ir iekšējais Eiropas konservatīvisms, kas nav saistīts ar Putinu. Tur ir īstenotas tiesu reformas, kas izpelnījās pārmetumus, taču jāņem vērā, ka tika nomainīti padomju laika cilvēki, kas to tiesiskumu nebūt nevairoja. Es poļus nekritizētu, un man patīk, ka Latvijas Ārlietu ministrija nav atbalstījusi sankcijas pret Poliju.

Tad iznāk, ka galvenais rādītājs sodīšanai ir attiecības ar Putinu?

I. Ijabs: Lūk, ar to mēs atšķiramies. Mums tas nav galvenais kritērijs.

A. Kudors: Man nepatīk arī Orbāna autoritārisma tendences, kas saistās ar mediju kontroli.

I. Ijabs: Ja mēs runājam par mediju kontroli, tad mūs mazliet pārsteidz JKP īpašā pozīcija NEPLP izvēlētā Latvijas Televīzijas ģenerāldirektora kontekstā. Tas laikam liecina, ka Polijas piemērs ir bijis lipīgs. Un runājot par tiesnešiem… Ja vecu, komunistu laiku tiesnešu vietā tiek iecelti valdošajai partijai lojāli tiesneši, diez vai tas ir pieņemams scenārijs ES valstī.

Sarunā vairākkārt tika pieminēta migrācija kā būtisks izaicinājums. Kādas atšķirības šajā jautājumā ir starp liberāļiem un konservatīvajiem? Jūsu partiju programmas jau dod mājienus. Piemēram, “Attīstībai/Par” raksta: “Eiropa mums nozīmē atvērtu un iekļaujošu sabiedrību.” JKP: “Bailes nosaukt ar migrāciju saistītās problēmas īstajos vārdos atturējušas ES institūcijas rīkoties ātri un izlēmīgi.”

I. Ijabs: Primārais ir atjaunot Eiropas ārējās robežas aizsardzību. Tas attiecas arī uz Latviju, jo arī mēs atrodamies pie ES ārējās robežas un blakus ir vairāki populistiski konservatīvi režīmi…

A. Kudors: Autoritāri! Neuzķerieties uz Krievijas propagandu!

I. Ijabs: Labi, labi, bet paliksim pie tā, ka tie ir neprognozējami režīmi, tāpēc arī mēs nevaram pateikt, kas notiks Krievijā vai Baltkrievijā. Tā ka vienā brīdī arī mums var kļūt aktuālas problēmas, ar kurām tagad saskaras Itālija vai Grieķija. Skaidrs, ka starp tiem, kas ierodas Eiropā, ir ne mazums ekonomisko migrantu, taču ir arī daudz cilvēku, kuri bēg no kara un vardarbības un kuriem ir tiesības uz bēgļa statusu.

Taču, ja nebūs vēlreiz 2015. gads un liela krīze, tad situācija ir kontrolējama.

Cik mēs ejam tālāk – tā ir būtiska izšķiršanās. Ir fundamentāli svarīgi, lai cilvēki, kas nonāk Eiropā, būtu uzticīgi tās pamatvērtībām, tajā skaitā arī attieksmē pret darbu, attieksmē pret sievietēm…

Tad liberāļi vairs nav tādi “velkamisti” (no angļu valodas “welcome” – laipni lūgti), kā tas izskatījās pirms dažiem gadiem?

Tas ir mediju radīts mīts. Vācijā pirmie, kas iebilda pret to, ka kaut ko jāsāk darīt un nevar visus tā vienkārši laist iekšā, bija liberāļi no Brīvo demokrātu partijas.

A. Kudors: Daudzi ir nākuši pie prāta tieši 2015. gada migrantu krīzes dēļ. Konservatīvā nostāja jau sen bija, ka jābūt stingrākai attieksmei pret robežām, tagad to atzīst arī liberāļi. Tas arī ir mūsu pārmetums – ka “welcome” attieksme bija par lielu, lai gan tendences jau bija redzamas sen.

Nostājai ir jābūt stingrai, un problēmas pēc iespējas jācenšas risināt tajās valstīs, kas ir migrantu donori, nevis ES iekšienē.

I. Ijabs: Tā ir viltus ziņa, ka ES līdz šim pie varas bijuši un politiku veidojuši kaut kādi mistiski liberāļi. Līdzšinējais Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers ir kristīgais demokrāts, nevajag viņam karināt klāt liberālismu.

A. Kudors: Jā, tāpēc es jau iepriekš lietoju vārdu “atšālējušies” konservatīvie. Diemžēl daudzi Eiropas politiķi, kas sevi sauc par konservatīviem, jau sen pārvērtušies par liberāļiem.

I. Ijabs: Neviens liberālis nekad nav teicis, ka ES būtu jātur vaļā sava robeža. Tā ir viena praktiska neizdarība, kam nav sakara ar ideoloģiju.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.