Gunārs Vīķelis: “Laikam jau 80. gadu beigas un 90. gadu sākums pagāja tādā kā eiforijā, jo mēs sapratām, kāds spēks visi kopā esam un ko varam izdarīt.”
Gunārs Vīķelis: “Laikam jau 80. gadu beigas un 90. gadu sākums pagāja tādā kā eiforijā, jo mēs sapratām, kāds spēks visi kopā esam un ko varam izdarīt.”
Foto: Karīna Miezāja

“Galvenais tiešām ir šī personīgā brīvība – izvēles iespējas ir milzīgas.” Saruna ar Gunāru Vīķeli 11

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Mājas
Kādas ir tavas kulinārijas prasmes – vai māki pagatavot šos 10 ēdienus, kuri jāprot katram latvietim?
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 43
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 18
Lasīt citas ziņas

Maijā iznāks neparasts sērijas “Vakara romāns” darbs “Paslēpes” – gandrīz autobiogrāfisks burlakromāns par dzīvi neatkarību svaigi atguvušajā Latvijā. Tā autors GUNĀRS VĪĶELIS smīn ūsās, kad jautāju, cik lielā mērā uzrakstītais sakrīt ar viņa dzīvi, un atzīstas – aptuveni trīs ceturtdaļas. Tieši kas ir īstenība un kas – izdoma, gan ikvienam lasītājam būs jālemj pašam, bet tā laika t. s. kriminālās autoritātes patiešām esot sastaptas klātienē.

Ar Gunāru kopā daudzus gadus esam strādājuši “Latvijas Avīzē”, tādēļ sarunā saglabāju uzrunu “tu”. Pirms “Latvijas Avīzes” Gunārs savas datorgrafiķa prasmes bija paspējis pielietot vēl vairākos citos preses izdevumos, un vienā no tiem redaktore un rakstniece Monika Zīle bija viņu pamudinājusi sadūšoties un savu pieredzēto pārvērst literārā darbā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Gunār, saki, lūdzu, kādēļ izlēmi rakstīt tieši par deviņdesmito gadu sākumu un ko no tā laika vislabāk atceries! Manai paaudzei tas bija varens piedzīvojums. Pat tas, ka pirmajā studiju gadā pārtiku faktiski tikai no plikiem makaroniem vai vārītiem kartupeļiem ar gurķu salātiem, jo nekam citam no stipendijas naudas nepietika, palicis prātā gluži pozitīvi…

G. Vīķelis: Deviņdesmitie gadi bija ļoti liels pārmaiņu laiks, arī manā dzīvē. Laikam jau 80. gadu beigas un 90. gadu sākums pagāja tādā kā eiforijā, jo mēs sapratām, kāds spēks visi kopā esam un ko varam izdarīt. Tas bija pacilājošs laiks, es domāju, visiem. Tā kā mana dzīve arī toreiz bija raiba kā dzeņa vēders, nolēmu, ka par to arī vairāk varētu uzrakstīt.

Tajā laikā dzīvoju Cēsīs un strādāju rajona laikrakstā, Cēsu “Druvā”. Sapazinos ar ļoti daudziem interesantiem cilvēkiem – rotkali Daumantu Kalniņu, Valdi Atālu, kas bija Zaļajā kustībā. Un tad nu mēs ar viņiem abiem Daumanta darbnīcā ļoti daudz spriedām un darījām, kopā ar domubiedriem noorganizējām LNNK grupu.

Par laimi, “Druvas” redaktors Verners Rudzītis bija ļoti saprotošs un juta, ka pa vecam nekas vairs nepaliks, kaut arī partijas komitejas darbinieki un vietējās drošības komitejas cilvēki gan to vēl nebija aptvēruši. Protams, spilgti atceros barikāžu laiku – biju Rīgā pie Brīvības pieminekļa tieši tad, kad notika omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Un, kaut gan esmu pats dienējis, ne tajā labākajā karaspēka daļā, speciālajos iekšlietu spēkos, jāsaka – pie šāvieniem nepierod.

Sargāji cietumniekus?

Es biju operatīvajā grupā, mēs nodarbojāmies ar izbēgušo ķeršanu. Dienēju Tatārijā, bet tajā laikā izbraukāju gandrīz visu PSRS – līdz pat Habarovskai.

Tad tu tajā liktenīgajā janvāra naktī biji netālu, kad nošāva Andri Slapiņu?

Jā, tieši gāju no Ministru kabineta, kur uz barikādēm bija sabraukuši cēsnieki, uz Doma laukumu, un, kad biju pusceļā, tas ļembasts sākās. Armijā man arī bija šādi tādi piedzīvojumi, kad uz mums šāva. Saka jau, ka savu lodi nedzird, bet, kad tu dzirdi, kā apkārt šauj, šī apziņa nemaz nemierina.

Reklāma
Reklāma

Laikā, kad notiek tavs romāns, vairāk šauj nevis iekšlietu darbinieki, bet gan noziedznieki. Teici, ka apmēram 75% grāmatā aprakstītā ir noticis īstenībā. Tu taču nedibināji firmu?

Man bija firma.

Un “jumts” arī bija?

Nu, situācija man bija ļoti līdzīga kā grāmatā. Savā naivumā uzticējos cilvēkiem, kuriem uzticēties nebūtu vajadzējis. Par laimi, laikā paspēju aiziet, paliku dzīvs, ar veselu ādu.

Bet organizēto noziedzību tiešām redzēji tuvplānā?

Jā, ar tiem cilvēkiem es tiešām esmu ticies – gan ar Sņegu, gan Haritonovu, ar viņiem visiem.

Būsi laimes krekliņā dzimis…

Jā, bet, kā lai saka, toreiz, kad tikāmies, viņi nebija nākuši, lai mani kaut kā iespaidotu. Vienkārši nejaušas tikšanās. Viens no romānā aprakstītā puišu pārīša kādu brīdi bija Sņega šoferis – tajā laikā, kad Sņegs savu iepriekšējo bija novācis.

Tad jau patiešām tāds kārtīgs iekšpusnieka redzējums uz organizēto noziedzību. Tava romāna galvenajā varonī Gatī mani valdzina viņa motivācija – ģimene ir, naudu vajag, un tam pievienojas tāds postpadomju cilvēka naivums, radot gauži bīstamu salikumu.

Man jau arī gadījums ar firmu, kurā biju ieaicināts pastrādāt, bija radījis ilūziju, ka nodarboties ar biznesu nemaz nav tik sarežģīti. Iedomājos: mazliet sapelnīšu naudu, uztaisīšu pats savu firmu, kaut ko līdzīgu reklāmas aģentūrai, kur varētu nodarboties ar nelieliem drukas darbiem – taisīt klientiem vizītkartes, drukāt grāmatiņas mazos metienos. Bet datortehnika toreiz bija ļoti dārga.

Mani iedrošināja tas, ka bija paziņas, kam arī bija šādas firmas. Kādēļ gan es nevarētu?! Bet izrādījās, ka tas tomēr nav tik vienkārši, vismaz, ja nebiji ieguvis īpašu izglītību vai ja nepiemita dabiski uzņēmēja instinkti.

Kuru romāna daļu tev pašam bija visinteresantāk rakstīt?

Zināmu gandarījumu deva tas, ka beidzot bija iespēja šo to uzrakstīt par savu tēvu. Viņš bija no lielajiem klusētājiem, bērnībā ar mani neko daudz nerunāja. Bet, kad es, pēc tēva domām, biju pietiekami pieaudzis – proti, kad biju atnācis atpakaļ no armijas, – tad mūsu attiecības kļuva pat ļoti labas.

Kopā braucām uz copi un, kaut gan saka – zivis sarunas nemīl, vienmēr šajās reizēs klusiņām papļāpājām par dzīvi. Tad es arī diezgan daudz par viņu uzzināju. Man par tēvu palikušas visjaukākās atmiņas, lai gan, kā māte atzina, viņiem nekādas pieredzes bērnu audzināšanā nebija un, kad bijām mazi, viņš no manis un māsas ļoti distancējās. Kas zina, kā būtu, ja nebūtu kara, – tēvs bija talantīgs, pabeidza “Rozentāļus”, gribēja stāties Mākslas akadēmijā, bet karš visu izjauca.

Viņš tika padomju armijā, vecākais brālis bija paņemts leģionā, zaudēja roku, tāpēc arī laikam nekādām represijām pēc kara netika pakļauts. Tēvabrālis nomira tajā gadā, kad piedzimu es, tādēļ man iedots viņa vārds. Tēva mamma, mana vecmāmiņa, bija Ausekļa Baušķenieka māsa, Jelgavas teātra aktrise, draudzējās ar Elzu Radziņu, bet tētis pats bija mazlietiņ satriekts par to, ka neizdevās viņa mākslinieka dzīve.

Tu jau sāki runāt par laiku, kad atguvām brīvību. Sākumā bija tā eiforija un sajūta – kaut ar pastalām, bet brīvā Latvijā. Tagad bieži dzirdam, ka tādu dzīvi kā tagad gan daudzi nebija iedomājušies, un kur tad tā brīvība…

Es tomēr domāju, mēs esam ļoti daudz ieguvuši. Jā, pateicoties “augšu” kļūdām, neesam sasnieguši pat tādu līmeni kā Igaunija un Lietuva, tomēr esam ieguvuši ļoti daudz. Ir kritis dzelzs priekškars, mēs varam brīvi visā apmainīties ar tiem pašiem Rietumiem, kuri toreiz tika lamāti. Bet galvenais tiešām ir šī personīgā brīvība – izvēles iespējas ir milzīgas, atliek tikai izdarīt to pareizi un tu vari iegūt un darīt visu, ko sirds kāro.

Kāds varētu teikt – Rietumos cilvēki jau sešdesmit vai sešdesmit trīs gados sēž zilas jūras krastā un atpūšas, bet tu vēl joprojām pie stūres un strādā.

Kāda atpūta?! Ja visu mūžu esi strādājis un arī tagad jūties pietiekami vesels. Es neprotu sēdēt, man vajag darīt! Tās divas nedēļas, kamēr esmu mājās, uz beigām jau sāku dīdīties – sieva darbā, cik tad ilgi vienam sēdēt? Nu labi, ir dators, tomēr, kad otrā nedēļa tuvojas beigām, jau gribas stūri rokās un braukt.

Bet, paklau, varbūt vajag darīt tā, ka tu divas nedēļas braukā pa Eiropu un, kad ir tās divas brīvās nedēļas, ķerties pie nākamā romāna?

Tā varētu. Tiesa, iepriekšējā darbā būtu bijis vieglāk, tur es arī braukāju ar busu, bet tad vadājām dažādu firmu darbiniekus uz darbu dažādās valstīs un atpakaļ. Tad gan bija interesanti paklausīties, kādi viņiem tur visādi piedzīvojumi. Kas tad tagad – bānis pēc bāņa, noliktava pēc noliktavas…

Nesaki, ka nav piedzīvojumu!

Nu ir jau, protams. Gan ar muitas lietām, gan arī var visādus interesantus cilvēkus satikt. Tādi kā mums vispār ir tikai divi busi – tos uztaisīja, kad vajadzēja piegādāt kovida vakcīnas, tagad vadājam visādas zāles. Nesen māteskompānijas neizdarības dēļ iestrēgām Sicīlijā.

Bija paredzēts vest medikamentus no Beļģijas uz Maltu, vēl nācās krietni padomāt par maršrutu, lai varētu izbraukt tikai pa Eiropas Savienības valstīm. Solīja – kad aizbrauksim līdz Sicīlijai, saņemsim prāmja biļetes uz Maltu, bet izbraucām cauri visai Eiropai un biļetes tā arī nesagaidījām. Vedām visu kravu atpakaļ.

Tas gan izklausās absurdi! Ja jūs braukātu pa mazajiem ceļiem, būtu vismaz skaista ainava apkārt.

Bet arī bāņi jau stipri bieži iet pa skaistiem apvidiem! Ļoti skaists brauciens ir no Francijas uz Spāniju gar okeāna piekrasti un pāri Pirenejiem – formāli tur iet bānis, bet tas nav taisns, brīžam pat serpentīnā. Tāds pats serpentīns ir ceļā no Itālijas uz Vāciju cauri Austrijai, tur pat divas reizes jābrauc pa tuneļiem cauri Alpiem.

Tāpat ļoti skaists ir līkumains bāņa posms gar Donavu Bulgārijā – vienā pusē stāvas klintis, otrā upe. Horvātijā ir ļoti skaisti ceļi. Horvātiju vispār esmu labi iepazinis, jo, tikko varēja brīvi braukt uz Eiropu, ar savu mašīnu braucu apskatīt Zagrebu, Splitu.

Gribētu arī tagad tur atgriezties. No poļiem mēs varētu daudz mācīties, kā paņemt Eiropas naudu – katru reizi, kad braucu Polijai cauri, redzu, ka viņi atkal pieaudzējuši jaunus šosejas kilometrus. Un arī citādi viņi pamazām iekaro Eiropu. Arī labu gabalu prom no Polijas redzams, ka ir pilni ceļi ar poļu fūrēm – ļoti strādīga tauta, viņi panāks daudz.

Darbs tev zināmā mērā sanāk ceļošana, bet vai sanāk laiks paskatīties arī pilsētas, uz kurām aizbrauc?

Ļoti bieži sanāk tā, ka mēs iebraucam galapunktā piektdienas vakarā, kad nekas vairs nestrādā. Atrodam vietu, kur nolikt mašīnu, un tad ar sabiedrisko transportu braucam uz pilsētu – tā esmu apskatījis Vroclavu, Nirnbergu, Magdeburgu, arī Itālijā, Grieķijā, Bulgārijā dažādas pilsētas. Man patīk!

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.