Kristina Sabaļauskaite
Kristina Sabaļauskaite
Foto – Karīna Miezāja

Esmu audzināta goda kodeksā. Saruna ar populāro vēsturisko romānu rakstnieci Kristinu Sabaļauskaiti 1

Trešajā daļā – reālas personas

Ukraiņu partizānu darbība iedzinusi krievos bailes – atzīst Slaidiņš
Vai Krievijas armija ir gana spēcīga, lai stātos pretī NATO armijai? Atbild NBS kapteinis
Fani uzslavē dziedātāju Adeli, kas pārtrauca koncertu, lai palīdzētu grūtībās nonākušam fanam
Lasīt citas ziņas

Lietuviešu rakstniece Kristina Sabaļauskaite decembrī Prozas lasījumu laikā viesojās Rīgā un iepazīstināja ar lasītāju iecienītā vēsturiskā romāna “Silva rerum” trešo daļu, kura nu jau pavisam drīz nāks klajā arī latviešu tulkojumā.

– Otrajā “Silva rerum” satiekam gan jaunus, gan dažus jau pirmajā daļā iepazītus tēlus. Kas lasītāju sagaida romāna trešajā daļā?

CITI ŠOBRĪD LASA

K. Sabaļauskaite: – Trešajā grāmatā būs vieglāk saprast triloģijas loģiku: viena grāmata, viena paaudze. Taču, kad grāmata iznāca Lietuvā, sapratu kādu mentalitātes problēmu – saistībā ar sarežģīto neseno vēsturi, kad daudzas saites tika traģiski apcirstas, mēs ģimeni izprotam galvenokārt horizontāli – tikai kā tagad notiekošo. Tradicionāli, īpaši aristokrātu dzimtās, ģimene tika izprasta vertikāli – kā visas iepriekšējās un iespējamās nākamās paaudzes, viss, kas noticis līdz mums, un viss, kas notiks pēc mums. Mēs katrs šajā garajā virknē esam tikai niecīga sastāvdaļa, tāpēc katrai mūsu rīcībai jābūt atbilstošai noteiktam kodeksam.

Nebojāšu lasītprieku, pateikšu tikai, ka trešā grāmata pievēršas rokoko laikmetam, 18. gadsimta vidum. Atšķirībā no otrās grāmatas – laikmeta, par kuru lielā mērā jāpaļaujas uz iztēli, jo lielākā daļa dokumentu gājuši bojā, – materiālu par 18. gadsimtu ir ļoti daudz. Gandrīz katra persona trešajā grāmatā ir vēsturiski patiesa, līdz pat veikalniekam – mēs skaidri zinām, ka bija miesnieks Šolkovičs, maiznieks, kura vārds bija Ezlers, un ir ļoti jauki, ka tādā veidā vēsturiskajam materiālam iespējams piešķirt humānu dimensiju.

– Humānās dimensijas gan romānam netrūka arī abās pirmajās daļās, galu galā, kā saprotu, Norvaišas ir reāla dzimta?

– Jā, Norvaišas bija vidējā muižniecība, un tieši 18. gadsimta vidū, proti, trešās grāmatas notikumu laikā, viens no viņu dzimtas pacēlās līdz pana jeb lorda statusam – viņš bija visturīgākais no visiem, ļoti bagāts un ļoti ietekmīgs – prinča Radzivila labā roka.

– Droši vien vēl joprojām ir dzīvi Norvaišu dzimtas pārstāvji, vai kāds no viņiem nav iebildis: “Nē, mūsu dzimtsmāte Uršula nepavisam nebija tāda, kā aprakstāt!”?

– Nē, neviens no Norvaišu dzimtas nav mani meklējis, un arī man nav bijis nepieciešamības ar viņiem satikties. Man gan nākuši klāt daudzi cilvēki, kuri teikuši: “Mans uzvārds ir Norvaišs, es esmu no šīs dzimtas.” Bet ģenealoģija ir cietsirdīga zinātne – tā tomēr nav. 20. gadsimtā, kad ieviesa tautas skaitīšanu, dažādus cenzus, daudzi uzvārdi tika vienkārši izdomāti.

– Silva rerum jeb dzimtas vēsture laikam ir ļoti lietuvisks fenomens. Krietni jaunāks Latvijas analogs varētu būt dzimtas Bībele, kurā ierakstīja svarīgākos notikumus – dzimšanas, laulības, nāves…

– Silva rerum ir Polijas un Lietuvas valsts aristokrātijas fenomens. Lietuvā ir ļoti liela šādu dzimtas vēsturu kolekcija, un es biju ārkārtīgi priecīga, kad pēc pirmās grāmatas kāda studente savam bakalaura darbam izvēlējās silva rerum izpēti – tagad viņa jau tikusi līdz doktora darbam. Un, protams, tas ir aristokrātijas fenomens, jo lielākā daļa zemnieku bija analfabēti.

Rokoko tumšā puse

– 18. gadsimts, rokoko – tas varētu būt gaišāks laikmets par diviem iepriekšējiem, kad valdīja karš, mēris, nāve un iznīcība.

– Protams, laikmets ļoti atšķiras. Arī tādēļ, ka 18. gadsimta cilvēki ir daudz tuvāki mums – viņi bija pirmie patiesi modernie cilvēki. No tā laika saglabājies daudz vēstuļu, memuāru, viņi dokumentēja to, ko domāja un piedzīvoja.

Taču par gaišumu… Ārkārtīgi interesanti, ka brīdī, kad trešā grāmata jau bija tipogrāfijā, iznāca britu vēsturnieka grāmata par rokoko laikmetu, un tajā viņš bija koncentrējies uz trim sadaļām: ceļojumi, brīvais laiks un trakums. Man tas bija liels gandarījums, jo tieši šīs pašas īpašības arī es iezīmēju savā romānā. Parasti, par rokoko runājot, piemin zeltījumu, greznos rotājumus, parūkas, greznos tērpus, skaistās sievietes, taču rokoko ir arī ļoti, ļoti tumša puse. Ir gluži tā, it kā šajā greznībā būtu aizvilkts aizkars, aiz kura slēpjas tumšas dzīles.

– Nav mēra, nav kara…

– Nē, bet ir iekšējs sabrukums. Cilvēcisko vērtību, cilvēciskās būtības erozija. Un tas ir arī laiks, kad sāka brukt Polijas–Lietuvas karaļvalsts, bija izplatījusies korupcija, trūka kopīga mērķa – tas ir ļoti, ļoti interesants laiks.

Viena no atšķirībām salīdzinājumā ar pirmajām divām grāmatām ir sievietes stāvoklis sabiedrībā. Trešā grāmata uzrakstīta no vīrieša skatupunkta. Sieviešu grāmatā ir daudz, taču viņas ir nemanāmas – viņas bija tik ļoti apspiestas. Paradoksāli: rokoko mēdz dēvēt par sievišķīgu laikmetu, taču tas bija ļoti nežēlīgs pret sievietēm. Viņas valkāja krāšņus tērpus, viņām bija kalpotājas, tomēr viņas tika uztvertas vienīgi kā dzemdes un pūra kombinācija. Un vienlaikus tas bija arī laiks, kad sievietes centās meklēt savu būtību, mākslinieciskās izteiksmes veidus.

– Pirmajās divās grāmatās ļoti klātesoša ir nāve. Kāda ir jūsu attieksme pret nāvi?

– Tas ir fundamentāls eksistenciāls jautājums, un ikviens, ja vien viņš ir domājošs cilvēks, sev mēģina uz šo jautājumu atbildēt visu mūžu. Un visu mūža otro pusi viņš patiesībā meklē veidu, kā nomirt elegantā un vērtīgā veidā. Tas var izklausīties šokējoši, taču mūsu senči to zināja – viņi dzīvoja pastāvīgā nāves klātbūtnē. Tāpēc viņiem bija jāsaglabā stāja: jā, mēs visi mirsim, mēs to zinām, bet, kamēr dzīvojam, padarīsim dzīvi vērtīgu.

– Kādu laiku 20. un 21. gadsimta mijā mums, šķiet, ir bijusi sajūta, ka nāve ir kas tāds, ko varbūt nav iespējams pilnīgi novērst, taču var un ir nepieciešams pēc iespējas attālināt. Bet burtiski šajās dienās nāve Ebolas vīrusa un Ukrainas notikumu izskatā ir mums pienākusi pavisam tuvu.

– Jā, nāve ir tikusi ļoti institucionalizēta, atsvešināta, trūkst aiziešanas rituālu, kas agrāk bija tik ierasti. Man ļoti patīk britu vēsturnieka Ādama Zamoiska vārdi – nemācoties vēsturi, nezinot vēsturi un pagātni, mēs nevaram saprast savu tagadni un plānot nākotni. Tādēļ, man šķiet, “Silva rerum” ir ļoti vērtīga, veselīga grāmata.

Trešajā grāmatā cita­starp aprakstu Francišku Uršulu Zamišloviecku Radzivilovu – aristokrāti, teātra personību, ļoti dziļi domājošu sievieti. Viņai bija 25 grūtniecības, taču māti pārdzīvoja tikai divas meitas un viens dēls, tātad viņa visu mūžu pavadīja nāves klātbūtnē.

Zemnieku tautas apziņa – padomju sociālās inženierijas rezultāts

– Lasot “Silva rerum”, nekādi nespēju saprast, kā lietuviešiem spējusi attīstīties tāda pati zemnieku tautas izjūta kā latviešiem – kā bijis iespējams aizmirst, izstumt no apziņas savas vēstures aristokrātisko daļu?

– Pie tā lielā mērā vainojama padomju sociālā inženierija. Literatūrā, privātajā dzīvē tika iekonstruēta noteikta ainava, lai liktu mums aizmirst, atdalīt no vēsturiskās apziņas to lietuviešu kultūras daļu, kas izteikta poļu valodā. Taču, balstoties visā, ko šodien zinām par vēsturi, ir pilnīgi skaidrs: valoda toreiz – 16., 17., 18. gadsimtā – nebija nacionālās identitātes jautājums. Tā bija sociāla parādība. Valsts pārvalde notika poļu valodā, ierasta lieta bija lietuviešu un poļu laulības.

Manas grāmatas zināmā mērā ir protests pret šo sociālo inženieriju – jūs gribējāt, lai mēs aizmirstam, darījāt visu, lai tā notiktu, bet nē – mēs atceramies savu pagātni! Es ļoti priecājos, ka šie fakti atgriežas arī sabiedrības vēsturiskajā atmiņā.

Manā jaunākajā grāmatā, stāstu krājumā, ir īsais stāsts par kādu čekistu, kuram bija ideja noņemt visām Lietuvas baznīcām krustus un uzlikt vēja rādītājus. Līdzīga aina ir Vlada Dremas grāmatā par Viļņas vēsturi “Zaudētā Viļņa”. Padomju laikā izdevniecība to nolika plauktā un tad, pēc piecus gadus ilgas marinēšanas, izdevniecība nolēma, ka varētu izdot, taču ar noteikumu, ka no visām baznīcām jānoņem krusti. Tātad tā nav izdoma, tā bija sistēma, kuras mērķis – likt mums aizmirst.

– Taču, cik varu spriest, plaisa starp lietuviešiem un poļiem vērojama jau starpkaru periodā. Vai Polijas–Lietuvas ūnijas vēsture bija apziņā klātesoša cariskās Krievijas laikā?

– Tā ir ļoti interesanta sadaļa, par kuru es varētu runāt stundām. Sākumā, Aleksandra II laikā, cara režīms bija ļoti maigs, jo sakautās Polijas–Lietuvas karaļvalsts augstmaņi viņam visādi izrādīja savu pakļaušanos. Bet tad notika divas sacelšanās, kuru iniciatori līdz ar daudziem citiem muižniekiem tika nošauti vai izsūtīti uz Sibīriju. Uz Maskavu un Sanktpēterburgu tika aizvestas gandrīz visas liecības par Polijas–Lietuvas karaļvalsti. Pat Viļņas rektora scepteris joprojām vēl atrodas Maskavā!

Poļu valoda tika aizliegta, turpretī tika piešķirtas samērā dāsnas stipendijas lietuviski runājošajiem studentiem – tie lielākoties bija trūcīgo slāņu, zemniecības pārstāvji – studijām Krievijā, un tieši tur viņi ieguva ideju par identitātes un valodas saistību. Princips bija ļoti vienkāršs: skaldi un valdi! Ja lietuvieši turpinātu biedroties ar poļiem, tas būtu varens spēks, to nedrīkstēja pieļaut.

Identitāti nosaka goda kodekss

– Jūs minējāt, un tas ir vispārzināms, ka padomju laiks izārdīja vertikālās dzimtas saites, iznīcinot vispirms un galvenokārt izglītotos un turīgos, nosacīto aristokrātiju. Saglabājies ļoti nedaudz māju, kuras varam vārda tiešā nozīmē saukt par dzimtas mājām. Jūs savukārt esat pieminējusi, ka jūsu dzimta vairākās paaudzēs dzīvojusi Viļņā. Kā tas definē jūsu identitāti?

– Mana dzimta topogrāfiski ir ļoti izkaisīta – vecvecāki satikās un apprecējās Liepājā, daļa dzimtas dzīvojusi Minskā, jo tur bija īpašumi, viens dzimtas atzars kādu laiku mitis Polijā, es tagad dzīvoju Londonā. Nedomāju, ka identitāte ir kaut kādā veidā saistīta ar dzīvesvietu. Lietuvā iecienīts teiciens “atgriezties pie saknēm”. Es tad parasti saku: paklau, cilvēks ir cilvēks, nevis augs vai koks, kādas saknes?! Man liekas, identitāte drīzāk ir saistīta ar goda kodeksu, ar ētiku un morāli – noteiktiem dzīvesveida principiem. Es, tāpat kā neskaitāmas manas dzimtas paaudzes, esmu audzināta goda kodeksā, kas lielos vilcienos skan: sēdēt cietumā var tikai par savu politisko pārliecību, ne par ko citu. Tu nedrīksti zagt, tu nedrīksti darīt neko negodīgu. Pie tā es cenšos turēties.

– Vai jūtaties piederīga lietuviešu rakstnieku brālībai – vai varbūt māsībai?

– Es jūtos piederīga rakstnieku brālībai, tomēr nelaimīgā kārtā lielākā daļa no tiem, kuriem jūtos piederīga, jau ir miruši. No otras puses, otrajā “Silva Rerum” ir teikums: “Kas gan ir viens gadsimts, tikai acumirklis.” Un tā patiesi ir. Vislabāk es jūtos starp tekstiem, kurus rakstījuši zinātnieki. Tā var būt tiklab Sūzena Zontāga, kā Umberto Eko. Stili un tematika ļoti atšķiras, taču kopīga ir dziļā intelektualitāte, elegantais, smalkais veids, kā izteikt savas domas. Es cenšos mācīties no labākajiem.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Ukraiņu partizānu darbība iedzinusi krievos bailes – atzīst Slaidiņš
Vai Krievijas armija ir gana spēcīga, lai stātos pretī NATO armijai? Atbild NBS kapteinis
Fani uzslavē dziedātāju Adeli, kas pārtrauca koncertu, lai palīdzētu grūtībās nonākušam fanam
VIDEO. Linda Mūrniece: “Beidzot man ir kārtīgs, stabils vīrietis, kurš nemēģina ievākties manā dzīvoklī vai aizņemties mašīnu…”
VIDEO. Sieviete slimnīcā slepus ienes rumu, lai dalītos pēdējā dzērienā ar savu mirstošo tēvu
Lasīt citas ziņas
Nodrošināt Latvijas mediju nepārtrauktu darbību šobrīd ir valstiski svarīgi
NATO spēku uzņemšanai būvēs jaunu poligonu “Zalves” – Aizkraukles un Jēkabpils novados
Čirjevskis: “Food Union” sarāvis pēdējās saites ar Krievijas tirgu
Jautājam lasītājiem: Kāda ir autoceļu kvalitāte jūspusē? Vai esat pamanījuši ceļu remontus?
Pasteidzies par 20 eiro uzbraukt augšā: Eifeļa tornim gaidāma pārkrāsošana
22:46
Nodrošināt Latvijas mediju nepārtrauktu darbību šobrīd ir valstiski svarīgi
22:15
Atliek minēt, kāpēc sirmgalvim tāds naids pret ukraiņiem, ka gandrīz nonāk cietumā
21:35
Tie nav viegli darbiņi! Prinča Viljama un Keitas Midltones trim bērniem mājās ir savi pienākumi
Pussolītis ceļā uz uzticēšanos jeb pret ko protestē putnu draugi?
Dimanta: optimistiski pateicām, ka varam uzņemt 30 000 bēgļu. Neko mēs nevaram!
Pasteidzies par 20 eiro uzbraukt augšā: Eifeļa tornim gaidāma pārkrāsošana
Godinās pirmā prezidenta Čakstes veikumu ar piemiņas vietu uz AB dambja
Eirozonas inflācijai – sasniegti jauni antirekordi
Atliek minēt, kāpēc sirmgalvim tāds naids pret ukraiņiem, ka gandrīz nonāk cietumā
Krievu mediji: Laima Vaikule nekrietni izmanto savu valsti un nemaksā Latvijai nodokļus
VIDEO. Linda Mūrniece: “Beidzot man ir kārtīgs, stabils vīrietis, kurš nemēģina ievākties manā dzīvoklī vai aizņemties mašīnu…”
Dziedātājas Samantas Tīnas dzīvē noticis bēdīgs notikums
Sākotnēji brīvprātīgi: 2023. gadā profesionālajai armijai varētu piepulcēties ap 1000 jauniesaukto
“Baltijas valstīm vismazāk ir vajadzīgi kājinieki.” Rajevs atklāj, kas mums trūkst, bet ir primāri nepieciešams
Valdība pieļauj, ka pedagogus apmierinās ap 900 eiro mēnesī?
Īpašumu nepērkam vienam gadam: jāuzmanās no negodīgu mākleru slazdiem
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs