Rokoko tumšā puse 1
– 18. gadsimts, rokoko – tas varētu būt gaišāks laikmets par diviem iepriekšējiem, kad valdīja karš, mēris, nāve un iznīcība.
– Protams, laikmets ļoti atšķiras. Arī tādēļ, ka 18. gadsimta cilvēki ir daudz tuvāki mums – viņi bija pirmie patiesi modernie cilvēki. No tā laika saglabājies daudz vēstuļu, memuāru, viņi dokumentēja to, ko domāja un piedzīvoja.
Taču par gaišumu… Ārkārtīgi interesanti, ka brīdī, kad trešā grāmata jau bija tipogrāfijā, iznāca britu vēsturnieka grāmata par rokoko laikmetu, un tajā viņš bija koncentrējies uz trim sadaļām: ceļojumi, brīvais laiks un trakums. Man tas bija liels gandarījums, jo tieši šīs pašas īpašības arī es iezīmēju savā romānā. Parasti, par rokoko runājot, piemin zeltījumu, greznos rotājumus, parūkas, greznos tērpus, skaistās sievietes, taču rokoko ir arī ļoti, ļoti tumša puse. Ir gluži tā, it kā šajā greznībā būtu aizvilkts aizkars, aiz kura slēpjas tumšas dzīles.
– Nav mēra, nav kara…
– Nē, bet ir iekšējs sabrukums. Cilvēcisko vērtību, cilvēciskās būtības erozija. Un tas ir arī laiks, kad sāka brukt Polijas–Lietuvas karaļvalsts, bija izplatījusies korupcija, trūka kopīga mērķa – tas ir ļoti, ļoti interesants laiks.
Viena no atšķirībām salīdzinājumā ar pirmajām divām grāmatām ir sievietes stāvoklis sabiedrībā. Trešā grāmata uzrakstīta no vīrieša skatupunkta. Sieviešu grāmatā ir daudz, taču viņas ir nemanāmas – viņas bija tik ļoti apspiestas. Paradoksāli: rokoko mēdz dēvēt par sievišķīgu laikmetu, taču tas bija ļoti nežēlīgs pret sievietēm. Viņas valkāja krāšņus tērpus, viņām bija kalpotājas, tomēr viņas tika uztvertas vienīgi kā dzemdes un pūra kombinācija. Un vienlaikus tas bija arī laiks, kad sievietes centās meklēt savu būtību, mākslinieciskās izteiksmes veidus.
– Pirmajās divās grāmatās ļoti klātesoša ir nāve. Kāda ir jūsu attieksme pret nāvi?
– Tas ir fundamentāls eksistenciāls jautājums, un ikviens, ja vien viņš ir domājošs cilvēks, sev mēģina uz šo jautājumu atbildēt visu mūžu. Un visu mūža otro pusi viņš patiesībā meklē veidu, kā nomirt elegantā un vērtīgā veidā. Tas var izklausīties šokējoši, taču mūsu senči to zināja – viņi dzīvoja pastāvīgā nāves klātbūtnē. Tāpēc viņiem bija jāsaglabā stāja: jā, mēs visi mirsim, mēs to zinām, bet, kamēr dzīvojam, padarīsim dzīvi vērtīgu.
– Kādu laiku 20. un 21. gadsimta mijā mums, šķiet, ir bijusi sajūta, ka nāve ir kas tāds, ko varbūt nav iespējams pilnīgi novērst, taču var un ir nepieciešams pēc iespējas attālināt. Bet burtiski šajās dienās nāve Ebolas vīrusa un Ukrainas notikumu izskatā ir mums pienākusi pavisam tuvu.
– Jā, nāve ir tikusi ļoti institucionalizēta, atsvešināta, trūkst aiziešanas rituālu, kas agrāk bija tik ierasti. Man ļoti patīk britu vēsturnieka Ādama Zamoiska vārdi – nemācoties vēsturi, nezinot vēsturi un pagātni, mēs nevaram saprast savu tagadni un plānot nākotni. Tādēļ, man šķiet, “Silva rerum” ir ļoti vērtīga, veselīga grāmata.
