K. Flammariona grāmatā “Nāve un tās mīklas” aprakstīts gadījums par kādu jaunu aktrisi, kura, būdama transa stāvoklī, atklājusi pati savu drīzo un baiso nāvi. 1906. gada 30. janvārī daudzsološo skatuves zvaigzni Irēnu Mūzu hipnozes seansa laikā speciālista vadībā ievadīja transa stāvoklī. Kad jautāja, vai viņa var pastāstīt par savu nākotni, ar to domājot viņas skatuves panākumus, Irēna negaidot kā atbildi uzrakstīja sekojošo: “Mana karjera būs īsa. Es pat neuzdrošinos pateikt, kādas beigas mani sagaida. Tās ir šausmīgas!” 1
Hipnozes seansa vadītājs bija ārkārtīgi satraukts un pasteidzās iznīcināt lapiņu, pirms aktrise pamostas. Viņš neuzdrošinājās jaunajai sievietei atklāt baiso pareģojumu sev pašai. Gandrīz pēc trim gadiem, 1909. gada 22. februārī, mūza pirms izrādes uzposās frizētavā.
Apstrādājot aktrises matus ar antiseptisku losjonu, kura sastāvā iekļautas minerāleļļas, friziere nejauši izlēja līdzekli uz līdzās esošās elektriskās plītiņas. Šķidrums uzliesmoja, meiteni ietvēra liesmas, viņas apģērbs un mati aizdegās. Pēc dažām stundām šausmīgās mokās viņa mira slimnīcā.
Paranormālo parādību pētniece Aniela Žafē grāmatā “Vīzijas un pareģojumi” min gadījumu par diviem skolēniem, kuri stāvējuši pie akas, raugoties ūdens spogulī. Piepeši viens no zēniem, neizpratnē saraucis uzacis, jautāja draugam: “Kā gan es varu gulēt tur, akas dibenā, ja atrodos šeit? Vai tad es esmu miris?” Viņa biedrs atcerējās to tāpēc, ka nākamajā dienā šis zēns viens pats devās uz aku un vairs neatgriezās. Viņa līķi atrada akas dibenā.
Īpaši bieži nāves priekšnojautas piemeklē kareivjus. Bijušais krievu mīnmetēju apkalpes komandieris Dmitrijs Fedorovičs stāstījis par saviem novērojumiem, sakot – ja frontē kāds sāk ilgoties pēc mājām vai piederīgajiem un dalās savās atmiņās ar kādu no biedriem, tā ir droša zīme: ja ne šodien, tad rīt viņu nogalinās. Viņš stāstījis gadījumu par to, kā reiz rotas komandieris pulcinājis apakšvienības atlikumu no kājnieku karaspēka.
Izdzīvojušo vidū bija kāds jau pavecāks kareivis, kurš pēkšņi sāka stāstīt biedriem par savu māti, piebilstot, ka vairs nekad viņu neredzēs. Jau tuvojās rītausma, bet kareivji bija pretiniekam gluži kā uz delnas, un tūlīt arī sākās mīnmetēju apšaude. Dmitrijs un šis kareivis gulēja katrs savā ierakumā viens otram līdzās. Mīna trāpīja netālu no Dmitrija, taču uzreiz neuzsprāga – pakūleņoja un it kā ar nolūku nokļuva tieši kaimiņa ierakumā. Un tur tas viss uzgāja gaisā…
