Kultūra
Māksla

Glezna kā spogulis. Kārlis Vērpe vērtē Kristas Dzudzilo izstādi “Mīklaini kā spogulī”0


Kristas Dzudzilo izstādē aktualizētais tēmu loks ir plašs un rūpīgi savīts veselā ainā, kuras centrā izvirzīts personiskais pārdzīvojums un fenomenoloģisks skatījums uz atmiņu.
Kristas Dzudzilo izstādē aktualizētais tēmu loks ir plašs un rūpīgi savīts veselā ainā, kuras centrā izvirzīts personiskais pārdzīvojums un fenomenoloģisks skatījums uz atmiņu.
Foto: Timurs Subhankulovs

Mākslas procesus nereti raksturo kā mīklainus, noslēpumainus. Daiļdarba radīšana ir neizsakāma, vārdos netverama (pat tad, kad runa ir par literatūru). Tās pavadoņi ir iedvesma, intuīcija, izjūta, nojausma un retāk zināšana, sapratne, paredzamība.

Šādu jaunrades skaidrojumu mēdz kritizēt, saukt par mistifikāciju, zinātkāres un izziņas neizgaismotiem laukiem. Mūsdienās vizuālās mākslas profesionāļi cenšas sava aroda nenoteiktību izskaidrot un konkretizēt darbus pavadošos tekstos; bieži tas sanāk neveikli, ne tā kā kritiķim vai literātam, un atkal nav labi.

Iebildumos ir sava daļa taisnības, jo vai tad māksla ir tik īpaša un atšķirīga no citām profesijām.

Tā saucamās subjektīvās maņas taču ir būtiskas arī jurista, autovadītāja, ugunsdzēsēja, jumiķa un citos darbos, un nereti tieši tajās balstās amata meistarība.

Arī nupat nosauktajiem “praktiķiem” būs grūti savu darbu izskaidrot vārdos. Tāpēc lietpratīgam cilvēkam amats padodas no rokas.

Uz šādām pārdomām vedina Kristas Dzudzilo jaunākā izstāde “Mīklaini kā spogulī”. Māksliniece jaunrades noslēpumainību gan saista ar atmiņas lomu darbu tapšanā.

Būdams gleznas darinātājs, es nezinu, kādēļ no pieredzes dzīlēm iznirst tie vai citi tēli

un kāds tieši tiem sakars ar pašreizējo dzīvi; nav arī pavisam skaidrs, no kurienes tie nāk, jo sākotnējais konteksts ir pabalējis un mainījies.

Tāpēc Dzudzilo raksta par gleznām kā savām, viņa tās saprot, bet tās tomēr paliek apslēptas.

Šādas runas var izklausīties pēc klīrības vai sīkumainas augstprātības. Kurš darba cilvēks tā apmīļo savu profesionālo rīcību un uzdod jautājumus, uz kuriem nevar atbildēt?

Mākslas gadījumā daļēju attaisnojumu sniedz tās piederība cilvēku darbības laukam, kurā visupirms veidojas un aktīvi tiek veidota izpratne par pasauli. Tepat ir filozofija, zinātnes un izklaides jomas. Tādēļ sastapšanās ar pasaules mīklainumu un brīnumainību, tās izjautāšana mākslas praksei piedien.

Krista Dzudzilo, “Mīklaini kā spogulī” Nr. 11. 2019.
Foto: Timurs Subhankulovs

Izstādē “Mīklaini kā spogulī” Dzudzilo izlikusi gleznu sēriju un skulptūras – no cementa un metāla veidotus salocītu audeklu tēlus, no dažiem baķiem “izaugušas” lūgsnā saliktas plaukstas.

Gleznās attēlotais līdzinās sagraizītām fotogrāfijām, kolāžu izejmateriāliem.

Uz baltajiem audekliem fotoreālistiski izgleznoti vien fragmenti, lielākoties cilvēku veidoli, tas, kas no viņiem fotoattēlos bijis redzams. Vai gleznu pamatā ir reālas fotogrāfijas, nav zināms, un ir saistoši domāt par vismaz daļu no izstādes darbiem kā iztēlotu fotogrāfiju gleznojumiem.

Kāda ir Dzudzilo darbu interpretācijas trajektorija, jau ir apmeklētāja ziņā, bet ir skaidrs, ka māk-sliniece piedāvā jēgā un kultūrvēsturiskās atsaucēs blīvu vēstījumu. Fotogrāfija ir atmiņas nospiedums “par excellence”, visuzticamākais realitātes nospiedums. Vismaz tā šis attēla veids līdz samērā nesenam laikam tika skaidrots.

Reālismam, izprastam kā redzamās pasaules kopijai, ir nozīmīga loma Rietumu glezniecības un tās kvalitātes kritēriju vēsturē. Gan fotogrāfija, gan reālistiska glezna saistās ar apgaismību, prāta uzvaru pār cilvēka emocijām un dziņām vadātā gara tumsību, zinātnes uzvaru pār reliģiju.

Zinātnē rodamās pretenzijas izskaidrot pasauli mēdz līdzināties Horhes Borhesa kartei, kura, būdama absolūta pasaules kopija, ir tikpat liela.

Vēl arvien bieži nākas attaisnoties par savu uzskatu subjektivitāti, jo sabiedrībā, kuras pasaules izpratni ilgstoši ir noteikusi zinātne, personiskais redzējums ir nepilnīgs, mānīgs, maldinošs. Patiesību būvē no faktiem un empīriski pārbaudītām hipotēzēm.

Foto: Timurs Subhankulovs

Tāpēc Dzudzilo izstādē aktualizētais tēmu loks ir plašs un rūpīgi savīts veselā ainā, kuras centrā izvirzīts personiskais pārdzīvojums un fenomenoloģisks skatījums uz atmiņu, mākslas darba tapšanu un realizēto tēlu izpratni.

Saistītie raksti

Šī pieeja nav subjektīva, kā pretmets eksaktai objektivitātei. Dzudzilo runā par lietām, kuras izprotamas un savās pieredzēs atrodamas daudziem. Līdzīgi spogulim, kurā skatoties nonākat tikai jums pieejamā, intīmā pieredzē, arī glezna atklājas tikai tad, kad uz to skatāties tieši jūs.

Pēc tam sarunā varam pieredzētajā dalīties un saprast, ka mūsu izstādes apmeklējums nemaz tik ļoti atšķirīgs nav bijis.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.