Kultūra
Māksla

Plecu pie pleca ar vairogiem rokās0


Karīna Lutsa, “Aktrise”. 1937. gads. No Igaunijas Mākslas muzeja krājuma.
Karīna Lutsa, “Aktrise”. 1937. gads. No Igaunijas Mākslas muzeja krājuma.
Publicitātes foto

Sievietes jautājums mūsdienu mākslā vēl arvien ir aktuāls. Ko nozīmē būt dāmai un kādās attiecībās viņa ir ar vīrieti, bērnu un pasauli, vizuālajā mākslā tiek aktualizēts regulāri, – lai kuru filmu vai seriālu skatītos, dzimumu lomas ir viena no daiļdarba pamattēmām.

Ne vienmēr sievišķības izvērsumu, piemēram, gleznu izstādē vai skaņdarba video, ir atbilstoši saukt par “sieviešu jautājumu” vai “sieviešu problēmu”, jo šī mākslas lielā tēma tiek risināta no daudzām un dažādām, arī vīriešu skatījuma, perspektīvām.

Bieži vien jautājums “ko nozīmē būt sievietei?” iet roku rokā ar jautājumu “ko nozīmē būt vīrietim?”.

Piemēram, TV seriāls “Žilešu cepures” (Peaky blinders) stāsta par nelielu Birmingemas čigānu bandu pēc Pirmā pasaules kara un tās ikdienas gaitām.

Bīstamie kungi un dāmas, superstilīgi vizualizēti un Nika Keiva, Melno dumpinieku motociklistu kluba un citu mūziķu apskaņoti, nodarbojas ar zirgu sacīkšu biznesu, to paplašina ar alkoholu un beigu beigās heroīnu; galvenais varonis Tomass Šelbijs bandu ievelk riskantos darījumos ar valsti visupirms Vinstona Čērčila personā.

Stāstu par puslegālas organizācijas dalībnieku vēlmi dzīvot tā kā citi – mierīgi, legāli un labklājīgi, caurstrāvo etniskas problemātikas un dzimumlomu tēmas.

Veči – stipri un traumēti, tikko no Pirmā pasaules kara ierakumiem; dāmas – sievišķīgas un skarbas,

šmurguli var nožmiegt, aci nepamirkšķinot. Turklāt šajā nežēlīgajā vidē ir vieta juteklībai, ilgām, sapņiem un mīlestībai.

Tāpēc KUMU muzejā skatāmās izstādes nosaukums “Radīt sevi: sievietes atbrīvošana igauņu un somu mākslā” šķietami parauj aiz piedurknes atpakaļ vēsturē, pagājušajā gadsimtā, kad dzimuma tēma visupirms tika risināta kā “sievietes jautājums”, problematizējot un izrādot esošos sieviešu skatījumus uz sevi kā dzimuma radībām, savu vietu sabiedrībā un cik tā taisnīgi iekārtota.

Atkāpes pagātnē izjūta ir skaidrojama ar vairākiem apsvērumiem.

Pirmkārt, mūsdienās mākslas darbos dzimuma jautājumi tiek risināti daudzveidīgi – kā tādi, kas saista mūs visus, nevis ir tikai sieviešu, homoseksuāļu vai etnisku minoritāšu politikas interešu sfēra.

Otrkārt, atpakaļrāpulības signāls, pievēršoties tam vai citam darbam, mūsu platuma grādos saistās ar kolektīvas pašapzināšanās specifiku, ko var izteikt aptuveni šādi – “Rietumos dzimuma jautājumā ir tikuši jau stipri tālāk, kamēr mēs, no Padomju Savienības atbrīvojušies, vēl skrienam pakaļ un cenšamies noķert aktualitātes.”

Periodiski ir dzirdams uzskats, ka Baltijā aktualitātes nonāk ar kavēšanos.

Abi apsvērumi ir maldinoši. Sieviešu emancipācijas vēsture ir pelnījusi tikt pārdomāta un aktualizēta, ņemot vērā tās izšķirošo nozīmi dzimuma jautājumu risināšanā.

Pie mums šāda vēsture vēl nav sarakstīta, tādēļ izstāde “Radīt sevi” ir likumsakarīga vēstures rakstīšanas procesa sastāvdaļa. Savukārt no atpakaļrāpulības kompleksa ir vienkārši jāatbrīvojas un reģionālā savdabība jāuzlūko tās raksturā un priekšrocībās. Mums ir iespēja dzimuma jautājumu risināšanas tradīcijām bagātāku sabiedrību veikumu pārvērtēt no jauna.

Jūlija Hāgena-Švarca, “Misis M. itāliešu tērpā.” 1853. gads. No Igaunijas Mākslas muzeja krājuma.
Publicitātes foto

Tādēļ “Radīt sevi” ir būtisks un apmeklējuma vērts notikums tepat kaimiņos. Izstādes aprakstā pieteiktas vairākas igauņu mākslinieces, sākot no 19. gadsimta, no baltvācietēm Jūlijas Hāgenas Švarcas un Sallijas fon Kīgelgenas līdz 20. gadsimta modernisma zvaigznēm Natālijai un Lidijai Mejām.

Kopskatam izstādē ir prezentēti arī somu mākslinieču, tostarp Tūves Jansones un viņas dzīvesbiedres Tūlikes Pietilas, darbi.

Ne velti dzimumlīdztiesības stāsti rietumvalstīs un Padomju Savienībā ir saistīti ar cīņas tēlu. Nav viegli sadzīvē ieviest salīdzinoši jaunas idejas.

Ir jābūt pacietīgam, arī tad, kad tavus uzskatus kāds vieglprātīgi noraksta par atpakaļrāpulību.

Ir jābūt gatavam nostāties taisni un doties spēkoties ar oponentiem politisko diskusiju ringos.

Šajā ziņā pamācošs ir filmu diptihs “300” un “300: Impērijas tapšana” par sengrieķu cīņu ar persiešiem. Pirmā filma stāsta par nelielu spartiešu kareivju pulku, vīriešiem, kuri trīs dienas noturēja persiešu karaspēku pie Termopilu pārejas.

Šķietami pārmaskulinizētā stāsta finālā persiešu karalis Kserkss piebeidz spartiešu kaujas mašīnas ar slaveno vadoni Leonīdu priekšgalā. Nākamā filma pievēršas atēniešiem. Tie jūras kaujās persiešus atvairīja un karā uzvarēja.

Saistītie raksti

Galvenajās lomās ir “vieglāka svara” atēniešu karavadonis Temistokls un divas dāmas, persiešu karaflotes ģenerāle Artemīsija un Leonīda sieva, karaliene Goro.

Filma noslēdzas, abu dzimumu pārstāvjiem cīnoties plecu pie pleca.

Tāda ir dzimumlīdztiesības stāsta nākotne, no cīņām atgriežoties ar un nevis uz vairoga.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

AK
Aija Kaukule
Kultūra
“Vislabāk būtu, ja mani vispār neviens nepazītu un ieraudzītu tikai kā tēlu uz skatuves!” Aktieris Apinis atklāti par sevi
Intervija 1 stunda
AR
Anda Rožu
kalne
Kultūra
“Notikumi laika jukās, tos ieliekot vērtību plauktos un laika kapsulās!” Rožukalne vērtē raidījumu “TE!”
44 minūtes
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Sarežģītākās un skaistākās bizes! Kā 17 gadus vecā Milēna pin un tamborē frizūras
1 stunda
Kate Šterna
Medības
Vai nebūs tā, ka tagad visas briežu govju licences tiks izmantotas buļļu medībām?
1 stunda
GN
Gints Narogs
Sports
“Rallijkross joprojām ir manā sirdī, un mīlestība pret to nav pazudusi!” Nitišs un Baumanis starta gatavībā
2 stundas