Olafs Zvejnieks: Rosināšot izstrādāt likumprojektu par lielo tirdzniecības veikalu darba laika ierobežojumiem 31
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemkopības ministrija rosināšot izstrādāt likumprojektu par lielo tirdzniecības veikalu darba laika ierobežojumiem, līdzīgi kā tas ir Vācijā, Šveicē un Francijā, lai veicinātu mazo tirdzniecības vietu, ēdinātāju un lauku tirdziņu dzīvotspēju, pēc tikšanās ar tirdzniecības nozares pārstāvjiem izteicies zemkopības ministrs Didzis Šmits.
“Šis nav jautājums par to, ka es kaut kā īpaši vērstos pret mūsu mazumtirgotājiem, tāpēc ka ir pavisam vienkārša situācija. Tirgus ir tik mazs, ka trīs lielie nozares spēlētāji diktē tirgus noteikumus un [..] mazo veikalu praktiski nav,” šajā sakarā norādīja Šmits. Jāpiebilst, ka ministra minētajās trijās valstīs tiešām šādi ierobežojumi pastāv – konkrēti, piemēram, Šveicē pārtikas lielveikali darba dienās strādā līdz 19.00, izņemot vienu dienu nedēļā, kad strādā līdz 20.00; sestdienās strādā saīsinātu darba dienu – parasti līdz 16.00, bet svētdienās pārtikas lielveikali ir vispār slēgti, tieši tāpat kā vairums mazo veikaliņu, izņemot maiznīcas, jo svaigo kruasānu un bagešu kultūra vismaz franču kulinārās ietekmes areālā ir neuzvarama.
Ja neesi paspējis iepirkties lielveikala darba laikā – tad vari braukt uz kādu kafejnīcu vai restorānu, pasūtīt ēdienu līdzņemšanai vai arī meklēt to vēl atvērtajos mazajos veikaliņos vai degvielas uzpildes stacijās. Nav pamata apšaubīt, ka šāda sistēma atbalsta mazo veikaliņu pastāvēšanu – minētajā valstī ir daudz spēcīgāka restorānu kultūra, kā arī pietiekami plaši izplatītas mazās maiznīcas, siernīcas, kurās var nopirkt arī pienu un olas, miesnieka veikaliņi. Tomēr jāteic, ka svarīgākais iemesls iepirkties mazajos veikaliņos ir nevis lielveikalu darba laika ierobežojumi, bet gan plaši izplatītā pārliecība, ka tie nodrošina kvalitatīvāku produkciju “tieši no zemniekiem”, kā arī spēcīga vietējo komūnu kultūra, tas, ka jāatbalsta savējie un jāveicina darba vietas šajās komūnās. Tā kā ģimenes apstākļu dēļ esmu bijis šajā valstī vairākus desmitus reižu, tad esmu redzējis to savām acīm; ir būts arī Francijā un Vācijā.
Šveices sabiedrība šādai sistēmai pielāgojusies itin labi. Taču, lai šādi pārtikas lielveikalu darba laiku ierobežojumi, kas daudziem pircējiem un vēlētājiem būs neērti, spētu izkļūt cauri Latvijas Ministru kabineta un Saeimas dzirnakmeņiem, būtu jāpiepildās vairākiem priekšnoteikumiem. Pirmkārt, būtu jābūt ekonomiski un politiski pietiekami spēcīgai mazo veikaliņu, restorānu un kafejnīcu pārstāvniecībai, kas spēj šādas izmaiņas politiski atbalstīt un pārliecināt sabiedrību, ka tās nepieciešamas un lietderīgas. Latvijā pagaidām ir tikai ne pārāk politiski spēcīga restorānu un bāru pārstāvniecība – to pārstāv Restorānu un viesnīcu asociācija, ko vada Jānis Naglis un Restorānu biedrība, ko vada Jānis Jenzis. Mazajiem veikaliņiem politiskās pārstāvniecības nav nekādas, jo tādi ir praktiski iznīkuši. Palikuši gandrīz vienīgi tie, kas pārdod konkrēta ražotāja preci – dažādu pienotavu, gaļas pārstrādes uzņēmumu un konditorejas produkcijas ražotāju specializētie veikali. Arī sabiedrības politiskais atbalsts restorāniem un kafejnīcām, nemaz nerunājot par mazajiem veikaliem, ir diezgan vājš – gan tāpēc, ka restorānu apmeklējumi daudziem nav pa kabatai, gan arī tāpēc, ka pircējiem ir ērti, ka lielveikali strādā līdz 21.00 vai 22.00 vakarā. Sabiedrībai būs jāpierāda, ka minētās izmaiņas radīs vairāk darba vietu sabiedriskajā ēdināšanā, un nav īsti saprotams, kas to darīs. Vēl jāatgādina, ka Centrālajā un Austrumeiropā nevienā valstī šādi lielveikalu darbības ierobežojumi, manuprāt, nav atrodami. Iespējams, ka tas tā ir tādēļ, ka šo valstu un arī Latvijas sabiedrība vēl atrodas tajā stadijā, ka visas ģimenes kopīga došanās uz lielveikalu kādā no nedēļas nogales dienām ir sociālā statusa simbols.
Otrkārt, ja minētie ierobežojumi tiks pieņemti, darba devējiem savukārt būs jāpierod, ka darbinieki darbu beigs precīzi līgumā norādītajā laikā, nevis aizkavēsies vēl pusstundu, lai pabeigtu kādu iesāktu darbu – jo ģimene bez vakariņām palikt nevar. Treškārt, arī pašiem veikaliem būs jāpielāgojas, nodrošinot, ka sastrēgumstundās pēc darba laika beigām nestrādā tikai divas trīs kases, veidojot garas pircēju rindas. Visbeidzot, jāpiebilst, ka vismaz Šveicē samērā daudz sieviešu ar bērniem strādā saīsinātas darba dienas – ļoti iespējams, ka minēto ierobežojumu ieviešana prasīs samazinātā darba laika plašāku ieviešanu arī Latvijā – šī problēma aktualizējās arī nesen Saeimas komisijā skatītās iniciatīvas par četru dienu darba nedēļas ieviešanu apspriešanas laikā. Visbeidzot, ceturtkārt, cerēt uz valdības un Saeimas atbalstu šī iniciatīva var tikai tad, ja izdodas izskaust aplokšņu algas un nodokļu nomaksas “optimizēšanu” mazajās tirdzniecības vietās un sabiedriskajā ēdināšanā, jo, ja nu ko lielveikaliem nevar pārmest, tad tā ir šmaukšanās ar nodokļiem.
Rezumējot teikto – es nebūt nesaku, ka zemkopības ministra ideja ir slikta. Lielveikalu dominanci pilsētas tirdzniecības ainavā, ļoti iespējams, tiešām ir vērts ierobežot – tas vismaz daļēji ļautu atdzīvināt kādreiz dzīvīgās tirdzniecības ielas pilsētu ainavā, kurās lielveikalu atvēršana radījusi atombumbas sprādzienam līdzīgu efektu. Mirstošās Marijas/Čaka ielas liktenis Rīgā ir visuzskatāmākais piemērs tam, kas notiek, ja abos ielas galos ir pa lielveikalam un vēl daži netālu. Es tikai saku, ka šīs iniciatīvas ceļā saskatu pietiekami daudz šķēršļu un ministra ierosinātā likumprojekta izstrāde vēl nenozīmē, ka tas gludi spēs tos pārvarēt.
