Grib buferjoslu starp konvencionālajiem un bioloģiskajiem laukiem 1
Zemkopības ministrijas darba kabinetos, apspriežot kopējās lauksaimniecības politikas nākotni, cita starpā izskanējis arī priekšlikums intensīvās lauksaimniecības laukos aizliegt miglot un sēt minerālmēslus gar grāvjiem un bioloģisko saimniecību laukiem vairāku metru attālumā.
“Ir sākušās sarunas par Lauku attīstības finansējumu nākamajam periodam, un viena no iniciatīvām varētu būt buferjoslas starp bioloģiskajiem un konvencionālajiem laukiem,” apstiprināja lauksaimniecības eksperts Andrejs Briedis.
Šobrīd viena no aktivitātēm tā saucamajā ekoshēmā varētu būt neražojošu joslu ar dabisku veģetāciju izveide starp bioloģisko un konvencionālo lauksaimnieku aramzemēm: vismaz 7 m plata konvencionālajiem laukiem un vismaz 3 m plata bioloģiskās saimniekošanas laukiem.
Bioloģiskie zemnieki šo 10 metru robežu līdz konvencionālajam laukam jau ievēro un šajā joslā neveic ražošanu. Šāda prasība nav ierakstīta likumā, taču tas ir vienīgais veids, kā pasargāt savu produkciju no ķīmisko atliekvielu klātbūtnes. Konvencionāli saimniekojošie kaimiņi savus laukus var izmantot līdz pēdējam centimetram, tiesa, viņiem jānodrošina, ka lietotie augu aizsardzības līdzekļi tiek izmantoti tikai tām kultūrām, kurām tie paredzēti, kā arī neskar blakus lauku.
Latvijā ir noteikts aizliegums lietot mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļus 10 m joslā no ūdensobjekta. Taču šis aizliegums attiecas tikai uz valsts nozīmes ūdenstecēm, kas Lauku atbalsta dienesta lauku bloku kartēs iekrāsotas tumši zilā krāsā – upēm, strautiem. Uz ūdenstecēm, kas šajā kartē iekrāsotas gaiši zilā krāsā, – novadgrāvjiem – šis aizliegums neattiecas. Šobrīd izskanējusi iecere ieviest obligātu divu metru buferjoslu arī pie novadgrāvjiem. “Šie novadgrāvji ir ārpus likuma – tur var lietot, ko un cik gribi. Pie Pļaviņu apvedceļa, kur ir lielas meliorētas platības un ziemā izzāģēti krūmi, grāvji izdedzināti ar glifosātiem. Likums nav pārkāpts, kaut var redzēt, ka grāvjos ir ūdens un ir nodedzināts līdz ūdens līnijai,” uzsver A. Briedis.
Lauksaimniecības aizsargjoslas ir politisks lēmums, kompromiss starp zemnieku interesēm un vides aizsardzības politiku. Pirms trim gadiem jau šādi grozījumi Aizsargjoslu likumā bija sagatavoti, bet tie, neraugoties uz ilgās lauksaimniecības un vides ekspertu diskusijās panākto kompromisu, iestrēga Saeimā.
Toreiz bija iecerēts noteikt 2 metru veģetācijas buferjoslu veidošanu gar virszemes ūdensobjektiem un 1 m buferjoslu gar viena īpašuma un koplietošanas (tostarp pašvaldības nozīmes koplietošanas) novadgrāvjiem.
Gan lielo zemnieku organizācijas, gan vides sargi bija vienojušies, ka buferjoslā lauksaimnieki nedrīkstēs audzēt lauksaimniecības kultūraugus, kā arī lietot mēslošanas līdzekļus un augu aizsardzības līdzekļus. Turklāt lauksaimnieku pienākums būtu 2 m platajās buferjoslās iekopt zālāju, veicinot ūdens kvalitātes uzlabošanos.
Tiesa, Latvijas apstākļos nav veikti pētījumi, kā buferjoslas veģetācija ietekmē piesārņojuma samazināšanos. Citu valstu pieredze liecina, ka neapstrādājamā aizsargjosla jāapsēj ar daudzgadīgām zālēm, kas ir pieticīgas un ziemcietīgas. Piemēram, sausākās vietās tā varētu būt sarkanā auzene, kas nav kaprīza un vairojas ar sakņu dzinumiem, kā arī pļavas skarene, kas var veidot blīvu zelmeni un arī augt dažādās augsnēs.
Mitrākās augsnēs var tikt izmantota ilggadīgas stīgotājstiebrzāles baltā smilga vai miežabrālis. Abas šīs stiebrzāles labi pacieš mitrumu, tostarp arī applūšanu, bieži vien ieviešas pašas. Baltajai smilgai sakņu sistēma ir salīdzinoši sekla, bet miežabrālim gari spēcīgi sakņu dzinumi.
Upēm, strautiem piegulošajā joslā gruntsūdeņu piesārņojumu efektīvi samazina koku, krūmu veģetācija. Taču Latvijas apstākļos intensīvi izmantojama aramzeme parasti ir drenēta, un tas nozīmē, ka meliorācijas drenu cauruļvadi aizaugtu ar koku un krūmu saknēm.
Atbalsta:
