Brīvības sajūta kā bērnībā 31
Dana: – Ļoti gribējās, lai maniem bērniem būtu tāda bērnība, kādu es atceros Siguldā. Kad biju maza meitene, staigāju pa mežiem, lasīju puķes, gāju viena pati līdz pat Gaujai. Dzīvoju Laurenčos, kur tagad smalkie nami uzcelti. Sigulda vairs nav tāda kā manās bērnu dienās, tāpēc man tur vairs nav ko darīt, bet saglabājušās atmiņas par to prieku, kad brīvi vari doties, kur vien gribi. Tā radās ideja par laukiem.
– Kas Jūrmalai vainas?
– Mūsu māja bija pašā centrā – Majoros. Pagalmā pat veļu nevarēju izkārt, bet man patīk, ka tai ir svaiga smarža.
Aleksandrs: – Septiņus gadus tur nodzīvojām, taču pēdējā laikā kļuva par šauru un arī visi tie Jūrmalas vasaras notikumi, tāpēc nolēmām iet citu ceļu. Sākām šo vidi izmantot – trīs vasaras izīrējām vasarnīcu, paši turpat blakus dzīvojot divpadsmit kvadrātmetrus mazā būdiņā.
Dana: – Galu galā nonācām izvēles priekšā – vai nu abiem strādāt no rīta līdz vakaram, lai uzturētu māju, vai arī to pārdot un doties atvaļinājumā. Tā vairāk bija mana ideja.
– Tad abiem jābūt uz viena viļņa.
Aleksandrs: – Es vēl ilgi turējos pie komforta un prestiža sajūtām, tagad domāju, ka agrāk to vajadzēja darīt, taču ne jau uzreiz sapratu, ka man ir tik gudra sieva.
– Kā izdevās pārliecināt vīru – tas taču nopietns lēmums?
Dana: – Ai, es nezinu. Manā dzīvē nav tādu nopietnu lēmumu – ir dzīve, tev jādzīvo un arī jāriskē. Ja kaut kas ienāk prātā un tu to nevari izmest no galvas, tad jārīkojas. Un mums bija arī mērķis aizbraukt uz Indiju.
– Kādas zīmes vēl rādīja, ka šī būs īstā vieta?
Aleksandrs: – Psiholoģiski komfortablāk šķita pie jūras, tāpēc apbraukājām vietas arī Ventspils pusē. Pie Miķeļbākas likās vislabāk.
Dana: – Bet pie jūras visu laiku pūš vējš, arī grūtāk kaut ko izaudzēt.
Aleksandrs: – Kad pienāca brīdis, kad vajadzēja atbrīvot vasarnīcu Majoros, ātri pārskatījām savu sarakstu un nospriedām – jādodas skatīties Indru, kur bijām divas vasaras paciemojušies. Indra indiešiem ir dievu dievs. Sanāca vēl viena zīme.
– Vai meitas izbauda Latgales lauku brīvību?
– Pirmajā gadā teica – mums te patīk, bet kad brauksim uz mājām? Viņas visas trīs ir mājās dzimušas, varbūt tāpēc saikne stiprāka. Abas vecākās meitas ir pieradušas ceļot, jo uz Indiju devāmies visi kopā – divas reizes pa pieciem mēnešiem, ar vilcieniem, autobusiem apbraucām pusi valsts.
