Foto – Ilze Pētersone

Ideālie krievi. Saruna ar Lahtionovu ģimeni, kas Jūrmalas vietā izvēlējās Semjošku ciemu 31

Kāzu ceļojumā Dana un Aleksandrs aizdevās uz viņiem vēl nepazīstamo Latgali. Knapi divas dienas izturēja – apnicis, nebija tur īsti ko darīt –, un atgriezās jaunais pāris Jūrmalas mājā. Pagājuši desmit gadi, LAHTIONOVU ģimene sakuplojusi ar trīs meitām un otro pavasari sagaida Krāslavas novada Indras pagasta Semjošku ciemā. Majoru vasarnīcas nauda ieguldīta četru hektāru zemes gabalā un nelielā mājelē ceļa malā, kas tagad pārtop divtik plašākā miteklī. Pārcelšanos uz vairāk nekā trīssimt kilometru attālo Latvijas pierobežu abi nosauc par dzīves eksperimentu, bet vietas izvēli – likteņa zīmju noliktu.

Reklāma
Reklāma

Par latvieti nepārtaisīs

Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 11
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem
RAKSTA REDAKTORS
“Viņiem ir advokātu aizmugure, par kādu es pat sapņot nevaru!” Darbavieta nelikumīgi sagrauj Baltkrievijas pilsones gadiem veidoto dzīvi Latvijā 285
Lasīt citas ziņas

Dana: – Kad vēl dzīvojām Jūrmalā, vienu gadu gāju dziedāt tautasdziesmas. Tā nebija kopa vai koris, cilvēki sanāca reizi mēnesī pilsētas muzejā un savam priekam dziedāja. Zīmīgi, ka mana mīļākā dziesma, kuru katru reizi izvēlējos, bija latgaliešu “Auga, auga rūžeņa”.

– Kam jums dziedāšana?

– Bija interesanti iemācīties latviešu tradīcijas. Uz dziedāšanu nāca arī kāds onkulis – īstens latvietis, kas bija ļoti negatīvi noskaņots pret krieviem. Reiz viņš pie manis pienāk un saka – es nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka ir arī tādi krievi. Nezināju, priecāties vai raudāt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tagad dziedu Krāslavas pilsētas jauktajā korī. Mani paaicināja, jo bija vajadzīgi soprāni. Pagājušajā gadā piedalījāmies Pasaules koru olimpiādē Mežaparkā. Tas bija gan forši, gan grūti. Šogad esmu arī vietējā Indras kolektīvā – katrā pagastā ir sava kultūras dzīve, dziedāšanas un deju grupas. Mūsu pagasts piekopj latviskās tradīcijas, cenšas tās parādīt tieši bērniem, un tad viss notiek latviski.

Aleksandrs: – Pieaugušajiem par to gan nav lielas intereses.

Dana: – Visapkārt jau runā krieviski, jo šeit dzīvo daudz baltkrievu, poļu. Piemēram, Krāslavas ģimnāzijā mācības notiek latviski, bērni prot valodu, taču starpbrīdī skan krievu valoda.

Aleksandrs: – Vakar manā jogas grupas nodarbībā Krāslavā piedalījās septiņas sievietes, sešām dzimtā valoda bija latviešu, bet visas runāja tikai krieviski vai latgaliski.

– Kā ģimenē sarunājaties?

Dana: – Krievu valodā. Nerunāšu taču ar saviem bērniem latviski, jo tas nebūs dabiski. Mana vecmāte smejas – kamēr dzemdēji, runāji latviešu valodā, kā bērns piedzima, ar viņu tūlīt sāki runāt krieviski. Redzi, Dana, kā darbojas instinkts!

Es varu dziedāt latviešu tautasdziesmas, man patīk tradīcijas, skapī ir Kurzemes tautastērps, saktas un pastalas, bet tās par latvieti nepataisīs.

Aleksandrs: – Bet kā latviešu kultūru, par kuru es abām rokām esmu par, pareizi piedāvāt Pļavnieku krievam – viņš taču nesaprot, ko tie tūkstoši “čoknutije” (ķertie) latvieši tur Mežaparkā dara! Jo viņam neviens nepastāsta, cik tas ir skaisti un interesanti, viņam nav kā man – Dana, kas uz to pavelk.

Dana: – Man ir cita pozīcija. Ja dzīvo zemē, kur esi piedzimis, tev jāciena šīs valsts tradīcijas, un nevienam tevi nav jāpierunā to darīt. Ir jākaunas nezināt tās valsts valodu, es pat nesaprotu, kā vispār tā var dzīvot.

Reklāma
Reklāma

– No kurienes jums tik laba latviešu valoda?

– Ne jau no Latgales, izaugu Siguldā.


LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.