Latvijā
Sabiedrība

Indulis Zālīte: Kam bija izdevīga “čekas maisu” publicēšana?12


Daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem “čekas maisiem” publiskota interneta vietnē “kgb.arhivi.lv”, 20.12.2018.
Daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem “čekas maisiem” publiskota interneta vietnē “kgb.arhivi.lv”, 20.12.2018.
Foto: Paula Čurkste/LETA

Autors: Totalitārisma seku dokumentēšanas centra bijušais vadītājs Indulis Zālīte

2018. gada 20. decembrī, gandrīz 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un LPSR VDK likvidēšanas, ar Saeimas lēmumu tika publiskota un Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē publicēta padomju slepenā dienesta operatīvo dokumentu Latvijā atstātā izlase.

Kādi ir publicēšanas radītie ieguvumi un kādi ir zaudējumi?

Vislielāko sabiedrības uzmanību izpelnījās LPSR Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēka un pretizlūkošanas automatizētā datubāze “Delta Latvija”.

Taču uzreiz būtu jāprecizē, ka Latvijā ir atstāta tikai neliela daļa VDK kartotēkas.

Turklāt te nav nevienas VDK aģenta personiskās vai darba lietas, kur tika apkopota informācija par savervēšanas apstākļiem, motivāciju, izmantošanu un darbības jomu, kas ļautu pārbaudīt un precizēt kartotēkā atrodamos datus.

LA.LV Aptauja

Vai atbalstāt "čekas maisu" publicēšanu?

  • Jā, labāk vēlāk nekā nekad
  • Nē, šī rīcība bija krietni novēlota un lieka
  • Kas ir "čekas maisi"?

Neliels vēsturisks ieskats

Līdz 1993. gada aprīlim, kad dokumenti ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu tika nodoti Totalitārisma seku dokumentēšanas centram (TSDC), tie atradās iekonservēti apsargātās Parlamenta telpās.

Pirmā atsauce uz aģentūras kartotēku notika 1994. gadā, kad pēc 5. Saeimas vēlēšanām toreizējais TSDC vadītājs Paulis Kļaviņš Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijai darīja zināmu, ka piecu jaunievēlēto deputātu vārdi atrodami LPSR VDK aģentūras kartotēkā.

Šo deputātu pilnvaras uz sadarbības ar VDK fakta pārbaudes laiku tika apturētas, no amata atkāpās ārlietu ministrs.

Mēnesi vēlāk Saeima pieņēma likumu “Par bijušās LPSR VDK dokumentu izmantošanu un sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

Tajā tika noteikta dokumentu izmantošanas kārtība, privātpersonu tiesības iegūt visu Latvijas rīcībā esošo VDK atstāto informāciju par sevi, kā arī juridiskā procedūra, kādā veicama personas sadarbības ar VDK fakta pārbaude.

Turpmākos gados Saeima pieņēma vairākus speciālos likumus, kas noteica dažādus ierobežojumus bijušajiem PSRS un LPSR drošības iestāžu darbiniekiem un to informatoriem, piemēram, liegumu ieņemt amatus valsts pārvaldē, tiesu un prokuratūras sistēmā, publiskajā sektorā, iegūt pilsonību naturalizācijas kārtībā, saņemt speciālo atļauju strādāt ar informāciju, kas satur valsts noslēpumu, iegūt politiski represētās personas statusu, kā arī citus likumus.

VDK dokumentu likums paredzēja tiesības jebkurai personai griezties TSDC, lai iegūtu visu Latvijā atstātajā VDK dokumentu izlasē pieejamo informāciju par sevi, tādējādi bijušajiem aģentiem bija radīta iespēja nekandidēt uz amatiem, kurus tiem bija liegts ieņemt.

Tādos gadījumos šo personu vārdi netika publiskoti. Šo iespēju izmantoja diezgan daudzi bijušie informatori.

VDK dokumentos ietvertā informācija tika izmantota arī izmeklējot gadījumus par nelikumīgām represijām pret Latvijas iedzīvotājiem okupācijas periodā, arī lietās par nacionālās pretošanās kustības iznīcināšanu.

Kopumā tika notiesāti četri bijušie drošības orgānu darbinieki, vairākas krimināllietas tika izbeigtas aizdomās turamās personas nāves dēļ.

Likumā deklaratīvi tika noteikts, ka VDK darbinieku un to informatoru pienākums ir sniegt TSDC paskaidrojumus par savu darbību VDK un vispārējo VDK darbību, taču netika piedāvāti nekādi juridiski instrumenti vai motivācija šī pienākuma īstenošanai, piemēram, sniegtās informācijas konfidencialitāte uz noteiktu laika periodu, ja šī persona nav izdarījusi Latvijas Krimināllikumā paredzētos noziegumus.

Pirmais mēģinājums

2006. gadā jūnijā un atkārtoti oktobrī Saeima nobalsoja par Latvijā atstātās VDK aģentūras kartotēkas publicēšanu, taču abas reizes prezidente Vaira Vīķe Freiberga likuma grozījumus atgrieza Parlamentā atkārtotai caurlūkošanai.

Prezidente uzsvēra, ka Saeima nav panākusi diferencētu pieeju VDK dokumentu izmantošanai un publicēšanai, lai sabiedrības ieguvums būtu samērojams ar konkrētu indivīdu aizskartajām tiesībām, ko aizsargā Satversme un starptautiskie Latvijai saistošie cilvēktiesību akti.

Diemžēl kartotēkās atrodamie dati nedod iespēju nodalīt VDK aģentu ziņojumus par tā sauktajiem ideoloģiskiem noziegumiem no tiem ziņojumiem, kas sekmēja tādu kriminālnoziegumu apkarošanu, kuri arī mūsdienu Latvijas tiesiskajā telpā ir kvalificējami kā noziegumi, teikts prezidentes vēstulē Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei.

Turklāt “doma par to, ka VDK aģentu uzskaites kartotēkas publicēšana pieliks punktu savstarpējām aizdomām, noslēgs kādu sāpīgu Latvijas vēstures lappusi un nodibinās vēsturisko taisnīgumu, ir iluzora”, pauda prezidente.

Vēstulē uzsvērts, ka saskaņā ar Totalitārisma seku dokumentēšanas centra sniegto informāciju Latvijas valsts rīcībā ir tikai neliela daļa VDK aģentūras kartotēkas, tāpēc tās publicēšanu un kolektīvas atbildības principa ieviešanu attiecībā uz kartotēkā atrodamajām personām par visu VDK darbību nevar uzskatīt par taisnīgu un objektīvu pieeju mūsu vēsturei.

Bez tam “tiesu prakse norāda uz to, ka personas datu atrašanās VDK kartotēkā vēl neliecina, ka persona ar šo iestādi patiešām ir sadarbojusies,” teikts prezidentes vēstulē.

Tāpēc nav skaidrs, kāds būs ieguvums un sabiedriskais labums no šādas nepilnīgas un dažos gadījumos kļūmīgas informācijas publicēšanas.

“Iespējams, ka tieši valstiskās un godīgās atbildēs uz šiem jautājumiem atrodams izskaidrojums, kāpēc līdz šim neviena postsociālistiskā valsts Austrumeiropā nav rīkojusies tā, kā to ir iecerējusi darīt Latvijas Saeima”, nobeigumā rakstīja prezidente.

Svarīgs precizējums

Skaidrības labad jāpiebilst, ka Latvijā ir atstātas kartītes, kurās iezīmēts ap 4500 personu, kas tikušas reģistrētas kā valsts drošības orgānu aģenti.

Taču kopumā no 1944. līdz 1991. gadam LPSR VDK bija reģistrēti ne mazāk kā 32 000 līdz 36 000 aģentu.

Bez tam LPSR teritorijā darbojās arī VDK robežapsardzes karaspēka un militārās pretizlūkošanas aģentūra un PSRS Bruņoto spēku izlūkošanas aģentūra, kas skaitliski pārsniedza LPSR VDK aģentūru apmēram trīs reizes un par kuru mums nav nekādu ziņu.

Tāpat Latvijas rīcībā nav to aģentu vārdu, kas dzīvoja emigrācijā un sadarbojās ar padomju valsts drošības orgāniem okupētajā Latvijā.

Tātad arī arguments, ka līdz ar publicēšanu tiktu novērstas šantāžas iespējas no nedraudzīgu valstu specdienestu puses, ir absurds.

Līdz 2018. gada 20. decembrim pastāvošā kārtība VDK dokumentu izmantošanā nodrošināja līdzsvaru starp valsts demokrātiskās iekārtas aizsardzību (liegumi ieņemt amatus, tikt ievēlētiem, iegūt noteiktu statusu u.c.) un VDK dokumentu pieejamību, ko varētu izmantot sadarbības pierādīšanai vai noliegšanai juridiskā ceļā.

Otrs piegājiens

2014. gadā Saeima atkal pievērsās tā sauktajam “čekas maisu” jautājumam un nolēma, ka VDK dokumenti būs publiski pieejami pēc to zinātniskas izpētes.

Šā mērķa īstenošanai tika izveidota īpaša “Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija”, kam tika uzdots četros gados izvērtēt VDK dokumentu izlasi un sniegt Saeimai ieteikumus tālāku lēmumu pieņemšanai, kā arī sagatavot attiecīgus zinātniskus komentārus.

Diemžēl komisijas vadības nekompetences, haotiskā darba stila, kā arī nepietiekamas parlamentārās kontroles dēļ dokumentu izpēte netika veikta, un joprojām nav kliedētas bažas par Komisijas iztērēto gandrīz 750 000 eiro lietderību.

Un tad Saeima pieņēma radikālu lēmumu publicēt Latvijā atstāto dokumentu izlasi bez jebkādiem komentāriem un vērtējuma, neuzklausot citus iespējamos risinājuma variantus.

2018. gada oktobrī Saeima nobalsoja par grozījumiem VDK likumā, kas paredzēja VDK dokumentu izlasi publicēt Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā, papildinot likuma 1994. gada redakciju ar jaunu mērķa formulējumu: “radīt iespēju informēt sabiedrību par Latvijas okupācijas periodā valdījušo totalitāro režīmu, totālo sabiedrības kontroli, šā režīma mehānismu un instrumentiem, kā arī veicināt sabiedrības spēju atpazīt šā režīma sekas, tās pārvarēt un turpināt Latvijas kā demokrātiskas valsts attīstīšanu, nodot Latvijas valsts rīcībā esošos VDK dokumentus atklātībā sabiedrībai”.

Taču līdz ar to, ka VDK izpētes komisija četros darbības gados tā arī nebija izvērtējusi šā likuma grozījumu paredzamo ietekmi, jautājums, vai ar dokumentu publicēšanu varēs sasniegt tajā izvirzīto mērķi, palika neatbildēts.

Zinot, ka dažas no kartotēkā iezīmētajām personām par sevi publicētās ziņas var atzīt par nepatiesām, jaunie likuma grozījumi noteica, ka “Latvijas Nacionālā arhīva publicētās ziņas ir informatīva rakstura ziņas un nerada juridiskas sekas bez atbilstoša fakta konstatējuma tiesas nolēmumā”.

Pēc kartotēkas publicēšanas vairākas publiskotajā kartotēkā atrodamās personas ir vērsušās prokuratūrā ar lūgumu pārbaudīt informāciju par viņu iespējamo sadarbību ar VDK un visos gadījumos tiesa nav konstatējusi viņu apzinātu sadarbību ar VDK.

Lielākā daļa lietu ir izbeigtas pierādījumu trūkuma dēļ, taču ir arī lietas, kuru izmeklēšanas gaitā ir izdevies ar konkrētiem faktiem pierādīt, ka sadarbība nav notikusi, tāpēc tiesas spriedumā ir noteikts: “Konstatēt faktu, ka persona nav bijusi bijušās LPSR VDK darbinieks un informators.”

Juridiskās sekas ar tiesas nolēmumiem šajos gadījumos ir noņemtas, taču nevar nerēķināties ar emocionāla rakstura sekām.

Situāciju vēl jo sarežģītāku padara fakts, ka aģentūras kartotēkā ir gan reāli noziedznieki, kas piedalījušies asinsdarbos, gan ideoloģiskie ziņotāji jeb kolaboracionisti, gan aģenti, kas palīdzējuši kriminālnoziegumu izmeklēšanā, gan personas, kas ir piespiestas parakstīties, taču pēc tam nav reāli sadarbojušās, gan arī tādi cilvēki, kas neko nav parakstījuši un nav pat zinājuši par sava vārda atrašanos kartotēkā.

Tāpat likuma grozījumos nav paredzēti nekādi juridiskie instrumenti, kas aizsargātu mirušu cilvēku reputāciju, ja viņu vārdi ir minēti VDK kartotēkā, bet nav atrodama nekāda papildu informācija par to, kādēļ viņu vārdi tur atrodami.

Paši mirušie nekādus paskaidrojumus savai aizstāvībai sniegt nevar. Taču šī informācija vistiešākajā veidā traumatiski ietekmē mirušo personu radinieku dzīvi.

Sarežģīts ir arī jautājums par dubultaģentiem, kas Aukstā kara laikā sadarbojušies gan ar LPSR VDK, gan ar Rietumu specdienestiem, piemēram, Imantu Lešinski, vai tiem, kas sadarbojušies ar nacionālās pretošanās kustību kā Eduards Pleps.

Nedrīkst nepieminēt arī tos gadījumus, kad cilvēks publiski atzīst savas sadarbības faktu, taču Latvijā atstātajā kartotēkas daļā viņa vārds nav atrodams.

Ieguvumi un zaudējumi

Labi ir tas, ka līdz šim ierobežotas pieejamības VDK dokumenti tagad ir pieejami zinātniskiem pētījumiem un ka likuma īstenošanas gaitā tika veikta VDK dokumentu digitalizācija.

Tas ir devis iespēju masu saziņas līdzekļiem veikt publicēto ziņu izpēti un intervēt tajās pieminētos cilvēkus.

Žurnālisti paplašina informatīvo bāzi, uzmeklējot un intervējot arī VDK dokumentos neminētus iespējamos aculieciniekus, šādi mēģinot kompensēt akadēmisku pētījumu trūkumu.

Taču alternatīvu informācijas avotu trūkums nereti neļauj spriest par intervējamo personu vēsturisko notikumu skatījuma atbilstību patiesībai.

Jaunajā Rīgas teātrī ir tapusi izrāde “Vēstures izpētes komisija” par to, vai un cik lielā mērā publicētā informācija varētu būt ticama un kā tā var tikt izmantota manipulācijām ar sabiedrību.

Teātra trupa veica savu neatkarīgu izpēti, intervējot kartotēkā atrodamos cilvēkus, VDK darbiniekus un viņu laikabiedrus, kā arī ekspertus. Izrāde jau ir guvusi starptautisku atzinību.

Taču akadēmiskas izpētes jomā joprojām ir klusums.

Daļēji to var skaidrot ar šai videi raksturīgo inerci, tomēr līdztekus pētnieciskās žurnālistikas darbiem, gribētos redzēt arī akadēmisku pētījumu par LPSR valsts drošības orgānu vispārējo darbību, uzdevumiem un darba metodēm.

Interesanti, ka Krievijas informatīvajā telpā “maisu jautājums” tika noklusēts.

Varam vien minēt, kāpēc tā, taču skaidrs ir viens – publiska šā jautājuma iztirzāšana apgrūtinātu Krievijas iespējas turpināt Latvijā strādāt ar saviem jau esošajiem aģentiem un vervēt jaunus.

Tādēļ jautājumu patlaban ir vairāk nekā atbilžu. Joprojām nav skaidrs, vai likumdevējs pirms lēmuma pieņemšanas ir veicis pilnvērtīgu likuma grozījumu paredzamās ietekmes vērtējumu īstermiņā un ilgtermiņā.

Vai dokumentu publicēšana bez iepriekšējas zinātniskas izpētes, bez izvērtēšanas un zinātniskiem komentāriem nav izrādījusies kā šāviens kājā?

Kas sabiedrībai ir svarīgāks: uzzināt dažus vārdus vai izprast un izvērtēt melu impērijas represīvā aparāta darbības metodes?

Vai prezidents Vējonis, pirms izsludināt likumu, bija atbildējis uz jautājumu, kas būtu jādara katram individuāli un mums visiem kopā kā tautai, lai attīrītos no pagātnes sārņiem, lai atbrīvotos gan no grēku nastas un upura sindroma, gan no vēlmes tiesāt?

Jo nedrīkst aizmirst, ka 1991. gada 24. augustā slēgtā sēdē Jēkaba ielā LPSR VDK priekšsēdis Edmunds Johansons sniedza pārskatu, kur teikts, ka no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarības atgūšanu, 36 ir bijuši VDK aģenti.

Jautājums nav par to, vai šie 36 ir nelieši, vai varoņi. Svarīgi ir saprast, ka bez viņu balsīm Neatkarības atjaunošanas deklarācija netiktu pieņemta.

Bet arī tas vēl nav viss. Atklāts paliek jautājums: vai, cīnoties ar VDK savulaik kultivēto netaisnību, drīkstēja pieļaut jaunu netaisnību?

Jo kā 1994. gadā intervijā man personiski apliecināja bijušās LPSR VDK priekšsēdis Johansons, 80. gadu beigās 30 procentus aģentūras aparāta veidoja neaktīvs “balasts”, lai “uz papīra” uzlabotu rādītājus, bet VDK 5. daļas priekšnieka vietnieks Māris Dreijers bija spiests atzīt, ka viņa nodaļā “balasta” procents ir bijis vēl augstāks, turklāt aģenta kartīte varēja tikt noformēta aizmuguriski, tajā ierakstītajai personai pašai to nezinot.

Tātad sabiedrībai pirms “čekas maisu” publicēšanas bija jāzina, ka Latvijā atrodas tikai aģentūras kartotēkas neliela daļa un nav dokumentu, kas satur informāciju par iespējamās sadarbības raksturu un saturu, kā arī tas, ka 1983. gada PSRS VDK Nolikums par aģentūru pieļauj iespēju, ka cilvēks var tikt noformēts par aģentu arī bez viņa piekrišanas.

Kopsavilkums

Citās postkomunisma valstīs bijušo slepeno dienestu informatoru sniegtajām ziņām uz noteiktu laiku tika piešķirts konfidencialitātes statuss, kas ļāva iegūt vērtīgu materiālu turpmākai vēstures izpētei.

Šis vērtīgais instruments diemžēl nebija paredzēts ne 1994. gada likumā, ne tajā, kas tam sekoja. Tagad šī iespēja ir neatgriezeniski zaudēta.

Netika ņemts vērā arī ieteikums publiskošanu veikt divos etapos, kā tas 2014. gadā sākotnēji bija iecerēts.

Pirmajā etapā informācija būtu pieejama tikai pētniekiem, lai pēc nopietnas zinātniskas izpētes otrajā etapā to varētu publicēt atklāti – jau pētījumu formā.

Latvijas apstākļos šāda pieeja būtu jēdzīgāka, jo – kā tas jau vairākkārt ir uzsvērts – svarīgākā VDK dokumentu daļa 1990. gada sākumā tika izvesta uz Krieviju un pārredzamā nākotnē nebūs pieejama.

Latvijā atstātā kartotēkas daļa ir fragmentāra, selektīvi un tendenciozi atlasīta, praktiski nepārbaudāma un dažos gadījumos arī kļūdaina, un tieši tas pieļauj iespēju šo kartotēkas daļu vērtēt kā vēl vienu VDK provokāciju.

Tātad līdz ar VDK dokumentu publicēšanu ir radušies jauni izpētes temati: vai un kā publicēšana ir ietekmējusi izpratni par padomju slepeno dienestu darbību okupācijas periodā? Kāda ir bijusi sabiedrības reakcija uz tai atklātajām ziņām?

Saistītie raksti

Kā tās ietekmējušas indivīdu attiecības un demokrātijas attīstību kopumā? Un kā ar šo Latvijā atstāto kartotēkas daļu VDK joprojām ietekmē Latvijas sabiedrību?

Uzziņa:

Indulis Zālīte, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra konsultants; TSDC vadītājs no 1995. līdz 2008. gadam.

Darbā izmantoti materiāli no TSDC arhīva un autora personīgā arhīva, kā arī preses materiāli.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
VIDEO. Ceļā uz Saulkrastiem izveidojies sastrēgums vairāku desmitu kilometru garumā
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
No nākamās nedēļas bruņotie spēki sargās valsts austrumu robežu
7 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Metas ar nazi pie kakla: Šampēterī iedzīvotājus veikalā pārbiedē neadekvāts vīrietis
7 stundas

Lasītākie

LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Tukumā uguns no atkritumiem pārmetusies uz blakus esošo angāru, deg arī kūla
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
VID saņemti jau 498 iesniegumi dīkstāves pabalsta izmaksai
1 stunda
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Lai ierobežotu Covid-19 izplatību, Krievija uz laiku slēgs sauszemes robežas
2 stundas
IE
Ināra Egle
Latvijā
Vai neievēro pašizolāciju? Iedzīvotāji ziņo par Saeimas deputātu atrašanos ārpus dzīvesvietas
39 minūtes
LE
LETA
Veselam
Pēdējā diennaktī apstiprināti 25 Covid-19 gadījumi. Trīs cilvēki stacionēti ar smagu slimības gaitu
9 stundas