“Ir grūti atrast cilvēku”. Saruna ar dzejnieku Reini Runci un viņa dzejas kopa 4
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Reinis Runcis (1974) ir dzejnieks, autors dzejas krājumam “Healja” (“Neputns”, 2011), bilingvālajam lirikas krājumam “Elementi” (“Neputns”, 2014), kas izdots ar atdzeju japāņu valodā, kā arī grāmatai “Gaismas ķermenis” (“Ameija”, 2016), kas apkopo desmit gados tapušo dzeju. Šobrīd viņš sapņo par savas dzejas pārtulkošanu angļu valodā.
Reinis ir daļēji paralizēts, un šobrīd veselības problēmas skar arī vienu no viņa kopējām un balstiem – mammu. “Palieku pilnīgi viens ar visiem aprūpes un komunālajiem maksājumiem. Neesmu mazturīgais, jo nedaudz piestrādāju. Pats ar valsts un “ziedot.lv” spēkiem sedzu apmēram 70% no izmaksām, tomēr, būdams 1. grupas invalīds, visu varu pavilkt tikai ar atbalstu no malas. Šobrīd vēl jādomā, kā palīdzēt mammai, pēc ļoti smagas operācijas arī viņai vajadzēs aprūpētāju-asistenti,” atklāj Reinis.
Atbalstīt viņa ģimeni var, ziedojot līdzekļus uz bankas kontu LV82HABA0551011504293 (Reinis Runcis, ar norādi “Ziedojums Reinim Runcim”).
– Vai tu šobrīd raksti dzeju?
R. Runcis: – Rakstu, kad uznāk. Tas nav prognozējami.
– Vai esi kādreiz gribējis rakstīt ko citu?
– Nē, dzejā ir viss, ko vēlos pateikt.
– Tev šobrīd ir smagi. Un mammai grūti. Vai esat kopā?
– Mamma vēl slimnīcā, vajadzēs vēl vienu operāciju.
– Kāpēc tu joprojām raksti dzeju?
– Tāpēc, ka es jūtu vajadzību to darīt. Es rakstītu arī tad, ja mani nelasītu.
– Varbūt tu vēlētos izdot vēl vienu dzejas krājumu?
– Ir jau trīs grāmatas. Nav tā, ka nevēlos, bet gribētos arī angļu valodā, tikai nav neviena, kas mani iztulkotu.
– Tā jau ir ar komerciālo pasauli. Vai tev šobrīd kāds palīdz – atnāk vai izved pastaigā ārā?
– Tas nav galvenais. Aprūpe ķermenim ir svarīgāka par izklaidi. To es varu atrast internetā.
– Kas tevi saista internetā?
– Dažreiz uzrakstu tekstu. Meklēju un lasu. Piemēram, mani interesē blokčeina tehnoloģijas. Teniss. Elektroniskā mūzika, nestandarta. Skatos fantastikas filmas.
– Ko jaunu tu sevī kā dzejniekā saskati? Kas mainās?
– Es kļūstu vecāks, cilvēks mainās visu laiku. Nepalieku uzticīgs tikai vienam kaut kam. Nobriestu, šis tas pazūd.
– Lasi arī citus autorus?
– Šobrīd noteikti nē. Ilgu laiku meklēju. Mana “bākuguns” ir Čārlzs Bukovskis, arī Tomass Transtreimers. Diametrāli pretēji dzejnieki, ar kuriem man pilnīgi pietiek. Viņiem līdzīgus neesmu atradis. Tie pārējie nav slikti, bet šie atrodas manā frekvencē. Ir nenormāli grūti izstrēbt tūkstošiem dzejnieku, kamēr atrodi kaut vienu, kas ir tāds kā tu pats.
– Proza?
– Neinteresē. Es esmu paralizēts, tāpēc laiku tērēju tam, kur zinu, ka būs rezultāts.
– Latviešu autori?
– Agrāk lasīju. Kādreiz ciemos nāca Jānis Šipkēvics, nesa vietējo autoru grāmatas. Bet tādu enerģijas lādiņu kā Bukovskis un Transtreimers neviens man nav devis.
– Vai tu lasi viņus oriģinālā?
– Bukovski mēģināju lasīt angliski. Transtreimeru zviedriski noteikti ne. Bet visvairāk patīk lasīt Transtreimeru krieviski. Krievu valodai ir mentāli tuva melnā zemes enerģija. Transtreimeram piemīt tādas dimensijas kā ziemeļi, aukstā gaisma. Grūti teikt, kas tas ir, to var tikai sajust.
– Vai tad, kad pastāsti par dzeju, pašam nepaliek skaidrāks, ko jūti?
– Ar laiku atrodi vērtības, kuras liekas derīgas tev. Kāpēc atmest to un meklēt ko citu? Katru reizi atrodu ko jaunu, pārlasot savus mīļākos dzejniekus. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc var patikt dzeja.
– Kā pandēmija ietekmē tavu ikdienu?
– Pandēmija man ir dziļi vienaldzīga. Taču man nav vienalga, ka tā ietekmē mammu, jo viņu nevar normāli izoperēt. Tas tā pastarpināti. Man jau kas – es guļu mājās. Galvenais, lai nāk māsiņas. Pandēmijas ietekmē ir grūti atrast cilvēku. Un tā ir jebkuram darba devējam.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Reiņa pesimistiskā poētika ir labi zināma un saprotama. Tomēr dažreiz dzejnieks it kā aizmirstas un raksta arī par kaut ko tādu, kas vieš krāsas, iezīmē gaismas pārejas. Nāvīga pašironija vai dzīveszinošs rūgtums te iet roku rokā un nonāk pretī faktam, ka šajā dzejā pasaulei ir konkrēts mērķis, fantāzijas lidojums un piepildījums.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Reiņa Runča jaunāko dzejoļu kopā.
* * *
čau nāve
atkal esi atvilkusies
nu piesēdi piesēdi
pastāsti kā tu tur ārā
par nirvānu runā
kā pa ausīm braukā
kā un ko tev tie citi cilvēki jautā
bet labāk paskaties
gugle izdomājusi laika kristālus
ko sūdīgi ne
nāksies arī tev kaut ko izdomāt
labi labi
negrabi
tāpat es nesaprotu ko tu gribi
citus apciemo gari
bet mani tava mēmā ēna…
nē ir ok
vismaz kāda kompaška ha
tikai skaties man
zem segas nelien
uzlikšu dzelzs vilku
un negrābsties gar roku
smaida
ha vecā padla
nu ko smaidīsim kopā
* * *
truša alā dzīvo lapsa
vai nu te ir baigi tumšs
vai lapsa ir melna un tā vien liekas
traka
viņa apgalvo nekāda truša nav
un es esmu ārā
nakts gan tomēr esot
es turpinu krist
nessun dorma
labi labi
lidot
atsitoties pret kaut ko siltu
un neredzamu
lapsas ņirdzošo purnu
un tosteriem
spļaujošiem dievs tevi mīl
uzlīmes
pa labi un kreisi
acīs degunā mutē
pirkstos matos un dibenā
vairs nav tālu
daudzpunkti debesīs žilbina
galvu reibinoši
cik dziļi var ievilkt elpu
kad neesi
nekas
* * *
izremontēju saplīsušo un nodilušo
ādas kurci
dievīgā ādas smarža
guļu un prātoju
paspēšu izremontēt sevi
vispār kaut ko vēl paspēšu
šobrīd nekas nesāp
tomātu sula
vafeles ar aukstu sviestu
vērtības
kādas pie velna vērtības
izturēt līdz rītam
ļaut mammai atpūsties
vērtības
smieklīgi šeit tas skan
bet pagaidām airēju pareizi
un varbūt pirmo reizi mūžā
kas tad ir pareizi
nožāvāties pievaldīt mēli
varbūt tas
varbūt
* * *
tā lai nepaliek nekas
pāri
sadegt kāri
mani dēmoniskās zvaigznes
prāta
krāmi
* * *
nav grūti piekrist
jā esmu toksisks
ne gramu gan vairāk kā jūra
saule vai mūža meži
un vēl pliks
visās nozīmēs
ne savas izvēles pēc
dabiski
tik dabiski
bez mīlestības nobružājas prāts
un sāpēs gaismu sagriež vārds
izmisis kā varde traukā
nezinu
bet varbūt vajag pārstrādāt
kā baču duracel
un iebāzt lellei
jā kaut kur lellei iebāzt
pamēģini
