Ivars Āboliņš: Latvijā ir tikai viena valsts valoda – latviešu 0
Ivars Āboliņš, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs
Valstij nav nekāda pienākuma veidot sabiedriskā medija ikdienas saturu Latvijā pašpietiekamajā krievu valodā. Tik vienkārši un tik nepārprotami ir lēmusi Satversmes tiesa, atzīstot divas Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma normas par neatbilstošām Satversmei. Pārmaiņām dots pārejas laiks – tās jāievieš līdz 2027.gada 1.maijam.
Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un latviešu tautas pastāvēšana. Latviešu valoda ir pats svarīgākais mūsu simbols un tā līme, kas satur kopā Latviju. Bez latviešu valodas Latvija vairs nebūtu tā Latvija, kuru sargā Satversme. Jo tajā gluži vienkārši nebūtu latviešu.
Es pilnībā pievienojos LSM redaktores Aleksandras Plotņikovas LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” teiktajam, ka ir jābeidz dalīt cilvēkus pēc valodu principa. Tieši tā. Mūsu visu kopējā saziņas valoda ir latviešu valoda, neskatoties uz to, kādā valodā runājam mājās, un nav nekādas vajadzības vienai sabiedrības grupai veidot pielāgotu saturu krievu valodā par ikdienas sadzīviskām lietām. Tas ir jāpārtrauc.
Satversmes tiesa arī atzinusi, ka “īpašos apstākļos, kad nepieciešams mazināt valsts drošības riskus, ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa laikā informācijas sniegšana mazākumtautību valodās atbilstoši samērīguma principam var būt pamatojama ar valsts drošības interesēm”. Respektīvi, kara vai ārkārtas stāvokļa laikā saturs krieviski var būt. Tāpat Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina minējusi, ka šāds saturs būtu pieļaujams, lai atspēkotu mums naidīgu valstu dezinformāciju.
Tātad atsevišķas satura vienības, kas atspēko konkrētus dezinformācijas gadījumus, nevis raksti par jebko, jo tā vienkārši ļoti gribas.
Tas arī viss. Nekāda satura krieviski par ikdienas notikumiem, nekādu ziņu izlaidumu krieviski, nekāda izklaides satura vai sporta notikumu apskatu krieviski. Latvijā ir tikai viena valsts valoda – latviešu valoda, un tas ir valsts pastāvēšanas garants. LSM valdes priekšsēdētāja Baiba Zūzena tajā pašā Kas notiek Latvijā? uz manis teikto, ka par Latvijas nacionālās futbola izlases spēlēm nevajadzētu veidot orģinālsaturu krievu valodā, vēlāk atbildēja ar repliku, ka sports vieno sabiedrību.
Es nedomāju, ka ar saturu par sportu krievu valodā būtu jāvieno sabiedrība. Tas tā vienkārši nav, un krievu valoda noteikti nav tas, ap ko par valsts naudu būtu jāapvieno Latvijas sabiedrība. Tas ir pretrunā ar Latvijas pastāvēšanas būtību.
Ceļš līdz šādam spriedumam nebija viegls, un brīžiem, atskatoties pagātnē, tas pat šķiet neticams. Vēl tikai pirms četriem gadiem toreizējais Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) priekšsēdētājs Jānis Siksnis aktīvi virzīja ideju par jaunas televīzijas programmas izveidi krievu valodā, bet vēl nedaudz agrāk žurnālisti Aleksejs Dunda un Rita Ruduša (kura, ņemot vērā manu pieredzi, sabiedriskajā medijā ilgus gadus bija aktīvākā krievu valodas virzītāja) LTV 7 ēterā, manā ieskatā, faktiski ņirgājās par ideju, ka Latvijā bez krievu valodas ir arī citas mazākumtautību valodas un krievu valodas lomai būtu jāmazinās (patiesības labad jāsaka, ka viņi nebija vienīgie, un toreiz tas bija pamatstraumes viedoklis).
Tādi laiki tiešām bija, taču situācija ļoti būtiski mainījās pēc Nacionālās drošības koncepcijas pieņemšanas 2023.gadā. Šajā koncepcijā skaidri noteikts, ka valsts drošības interešu vārdā sabiedriskajam medijam ir jāveido saturs tikai latviešu valodā vai valodās, kas piederīgas Eiropas Savienības kultūrtelpai. Pretestība šīs koncepcijas ieviešanai dzīvē bija ārprātīga, un kā viens no it kā nesitamajiem argumentiem, bija tas, ka Satversme uzliekot pienākumu veidot saturu krievu valodā. Tāpat krievu valodas izmantošana vienmēr argumentēta ar auditorijas vajadzībām, sasniedzamību, reitingiem un vienkārši daļas sabiedrības pieradumu lietot saturu krieviski.
Redzot šos procesus, NEPLP, pildot likumā uzlikto pienākumu uzraudzīt, ka elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbībā tiek ievērota Satversme, 2024.gadā uzrakstīja sūdzību Satversmes tiesai un vērsās pie valsts augstākajām amatpersonām un visām Saeimas frakcijām un neatkarīgajiem deputātiem, izklāstot savus argumentus un bažas. Tajā brīdī mums NEPLP nebija pārliecības, ka izdosies pārliecināt deputātus, taču atsaucās Nacionālās apvienības un Apvienotā saraksta Saeimas frakcijas, kuru divdesmit deputāti pēc neilga pārdomu un izvērtēšanas brīža iesniedza sūdzību Satversmes tiesā. Tas, protams, bija risks, tomēr, kā tagad redzam, tas attaisnojās.
Satversmes tiesā sūdzības iesniedzējus pārstāvēja Apvienotā saraksta deputāts Edvards Smiltēns, kura debašu runa, šķiet, noņēma no dienaskārtības jebkādas šaubas un jautājumus.
Šajā laikā no Nacionālās drošības koncepcijas izrietošo principu dēļ tika slēgts Latvijas Radio 4, vienlaikus izveidojot Latgales studiju Daugavpilī, kur blakus latviešu valodai, pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ būtiska satura daļa tiek veidota krievu valodā.
Šogad sākās Satversmes tiesas process, kurš patiesībā būtu pelnījis plašāku atspoguļojumu. Tā, piemēram, Saeimas pārstāve Laura Jambuševa mēģināja pierādīt, ka Satversmes preambulā ierakstītais teikums – “latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda” – nav vispārsaistoša tiesību norma. Tagad Satversmes tiesa par šo jautājumu novērsa jebkādas spekulācijas par “tukšām frāzēm” Satversmē, konstatējot acīmredzamo par latviešu valodas izšķirošo nozīmi Latvijas valsts pastāvēšanā, akcentējot to arī sabiedriskā medija darbībā. Savukārt Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece Zane Vāgnere krievu valodu aizstāvēja īpaši kaislīgi, un viņas runas laikā man personīgi radās sajūta, ka tikpat labi to varētu teikt Aleksejs Rosļikovs. Saturiski nekādu būtisku atšķirību es tur neredzēju.
Savukārt pieaicinātā eksperte Anda Rožukalne gāja vēl tālāk, un no viņas viedokļa var secināt, ka iestāšanās par latviešu valodu ir hierarhiska un autoritārisma sistēmā balstīta. Un tas, manuprāt, ir nelietīgākais, ko Latvijā par latviešu valodu kāds vispār var pateikt. Te arī pilns citāts no viņas rakstiski Satversmes tiesā iesniegtā viedokļa.
“Latvijas politiskajā diskursā par šiem jautājumiem ir vērojama vēlme veicināt normatīvajā pieejā balstītu mazākumtautību pārstāvju mediju lietojumu, to saistot ar Latvijas pilsoņu pienākumu prast un publiskajā vidē izmantot latviešu valodu.
Atbalstot nepieciešamību palielināt latviešu valodas lomu publiskajā komunikācijā un jebkura pilsoņa vai pastāvīgā iedzīvotajā pienākumu prast valsts valodu un to lietot, vēlos vērst uzmanību, ka pirmkārt, šāda politiska attieksme liecina par atbalstu hierarhisku [autoritārisma pieejā balstītu] nevis līdzvērtīgu attiecību veidošanas pieeju, vērtējot mazākumtautību pārstāvju mediju lietojumu un veidojot mediju politiku.”
Tieši šīs Rožukalnes pārdomas, manuprāt, arī visspilgtāk raksturo un pat simbolizē to domāšanas modeli, kas valda krieviskas informatīvās telpas aizstāvju vidū.
Satversmes tiesas spriedums ir cietāks, spēcīgāks un labāks kā jebkurš vispār varēja iedomāties vispārdrošākajos sapņos. Tas daudzkārt pārsniedz to, ko mēs vispār prasījām un uz ko klusībā cerējām. Satversmes tiesa pateica, ka sabiedriskajam medijam nav pienākuma veidot saturu krievu valodā un tas jādara tikai atsevišķos izņēmuma un apdraudējuma gadījumos.
Ikdienas ziņām, sporta spēļu apskatiem vai materiāliem par sadzīvi krieviski nav vietas sabiedriskajā medijā. Tam visam tur nav bijis jābūt nekad, tikai tagad tas patiešām arī notiks. Un nemaz nerunāju par to, cik daudzi desmiti miljonu eiro būtu ietaupīti vai novirzīti saturam latviešu valodā, ja šāds spriedums būtu bijis jau agrāk.
Bumba tagad ir likumdevēja pusē – Saeimai Satversmes tiesas ļoti precīzi iedotajā rāmī jāizveido jauni spēles noteikumi. Protams, būs mēģinājumi pateikt, ka šis rāmis ir plašāks nekā tas ir, un tiks darīts viss iespējamais, lai Satversmes tiesas spriedumu ne tikai sabotētu, bet arī panāktu, ka tas pēc būtības netiek pildīts.
Taču tas neizdosies.
Un noslēdzoties šim procesam, būs nogāzts vēl viens okupācijas simbols – tāpat kā padomju pieminekļi un krievu skolas.
Latvijā ir tikai viena valsts valoda – latviešu.
