Latviešu izcelsmes brazīliešu pianists Paolo Šteinbergs pēc koncerta Bruknas muižā 2017. gadā.
Latviešu izcelsmes brazīliešu pianists Paolo Šteinbergs pēc koncerta Bruknas muižā 2017. gadā.
Foto no Paolo Šteinberga personiskā arhīva

“Ja esi latvietis – būsim draugi!” Saruna ar latviešu izcelsmes brazīliešu pianistu Paolo Šteinbergu 4

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”
Kokteilis
Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj 10
Lasīt citas ziņas

Tiek uzskatīts, ka aptuveni 20 tūkstošiem Brazīlijas iedzīvotāju ir latviskas saknes. Saruna ar vienu no viņiem – pianistu, Amerikas Džeimsa Medisona universitātes profesoru PAOLO ŠTEINBERGU.

– Ko jums nozīmē būt latvietim?

P. Šteinbergs: – Diemžēl latviski nerunāju, bet man ļoti patīk klausīties latviešu valodu. Sevi uzskatu par simtprocentīgu latvieti – mans tēvs bija dzimis Rīgā, arī manas mātes abi vecāki bija dzimuši Latvijā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Nesen veicu DNS testu, un analīzes liecināja, ka esmu austrumeiropietis, 93 procenti latvietis un septiņi procenti soms. Protams, tur itin nekā nav no brazīlieša gēniem, jo visi mani vecvecāki nākuši no Latvijas.

Mans tēvs bija dzimis 1903. gadā Rīgā, viņa ģimene uz Brazīliju izceļoja ap 1905. gadu. Mammas vecāki Brazīlijā nokļuva 20. gadu beigās, starp citu, viņiem bija rets uzvārds – Pontuška. Tēvs ar māti satikās daudz vēlāk, tēvs bija 37 gadus vecāks nekā māte.

Domājot par asins balsi – tieši tā es arī jūtos. Tiesa, esmu dzimis Brazīlijā, runāju portugāļu, nevis latviešu valodā, kaut gan atceros, ka vecāki ar mani runāja latviski, kad biju mazs.

Bērnībā bieži gājām uz baznīcu, un arī mūsdienās lielākā daļa draudzes locekļu ir latvieši. Tā tiek saukta par latviešu baptistu baznīcu. Bērnībā ap mani bija latvieši, latviešu valoda, latviešu mūzika, latviešu ēdiens.

“Dievs ir mīlestība” – to mana mamma dziedāja bērnībā (to Paolo pasaka latviski).

Jā, esmu latvietis! Bet, tā kā esmu dzimis Brazīlijā, vienlaikus uzskatu sevi arī par brazīlieti. Tagad dzīvoju Amerikā, tādējādi ir trīs valstis, kurām jūtos piederīgs.

Uz mana rakstāmgalda stāv trīs karodziņi – Latvijas, Brazīlijas un Amerikas. Ar Latviju esmu uzaudzis, un man ir svarīga saikne ar citiem latviešiem manā dzimtajā pilsētā Novā Odesā un citviet, arī latviešu kopienā “Vārpa”.

Tomēr kaut kad nākotnē vēlos sevi saistīt ar Latviju vairāk.

– Kāds ir bijis jūsu ceļš mūzikā?

– Sākums bija latviešu baznīca, tur bija bērnu orķestris un mums jau pavisam maziem deva spēlēt dažādus instrumentus. Man teica – neej mācīties mūziku, ar to nevar nopelnīt, mācīties vajag ko tādu, kas nes naudu, mēģini datorzinātni.

Reklāma
Reklāma

Tā nu es mēģināju datorzinātni, un, lai gan man vienmēr ir bijušas vislabākās A atzīmes, studējot programmēšanu, noslīdēju līdz pat atzīmei F. Sapratu, ka datorzinātne nav domāta man, un atgriezos pie klavierēm.

No tā brīža viss gāja strauji – uzvarēju konkursos, ieguvu Brazīlijas valdības stipendiju, lai varētu turpināt studijas Amerikā, kļuvu par mācībspēku universitātē un uzstājos koncertos.

Aizbraucot studēt un dzīvot uz Ameriku, man pietrūka Brazīlijas, tāpēc 2017. gadā izdevu disku ar brazīliešu mūziku. To popularizējot, devos koncertturnejā pa Eiropu, toreiz spēlēju arī Latvijā.

Tas ir bijis mans pirmais un pagaidām vienīgais, ļoti emocionāls ceļojums uz zemi, kur dzimis mans tēvs. Vai nav brīnišķīgi, kā mūsu valoda un kultūra mūs visus var vienot? Uzstājos arī Luksemburgā, un uz koncertu bija atnākuši latvieši.

Pat nezināju, ka viņi tur ir. Pēc tam iepazināmies, un noslēgumā visi kopā dziedājām Latvijas himnu, tas bija tik spēcīgs brīdis, mums acīs bija asaras. Toreiz teicu: mana ģimene ir tālu projām, jūs mani pat nepazīstat, bet jūtos, kā atradis īstus radiniekus.

Man ir interesants stāsts par latviešu satikšanos un mūziku no pavisam nesena laika – uz savas mašīnas bampera esmu uzlīmējis uzlīmi “sveiks”. Kāda pilsētā nesen ieradusies latviete bija to pamanījusi un sākusi man sekot.

Atstāju mašīnu stāvvietā un atgriežoties atradu pie loga pielīmētu lapiņu: “Hei, sveiks, tas ir latviešu vārds, lūdzu, pastāsti, vai tu esi latvietis? Ja jā, lūdzu, būsim draugi!” – un pierakstīts telefons un e-pasts.

Es aizrakstīju un atklāju, ka Una Ulla ir džeza dziedātāja. Mēs ieskaņojām divas dziesmas, viena ir ļoti slavena (“Sasala jūrīna”), esmu to dzirdējis latviešu dziesmu svētkos.

Spēlējām attālināti – viņa dziedāja, es viņu klausījos austiņās un pavadīju, tad ierakstu nosūtīju un Ulla dziedāja vēlreiz. Izklausās, it kā mēs tik tiešām skaņdarbu ieskaņotu kopā.

– Kā jūs raksturotu šo laiku? Un kur smeļaties iedvesmu?

– Esmu ļoti mierīgs cilvēks, un man patīk šis klusums. Varu koncentrēties savām domām un izmēģināt arī kādas jaunas lietas, esmu pat pirmoreiz mūžā cepis pīrāgus (šo vārdu mūziķis pasaka latviski).

Nesen iemācījos spēlēt arfu, līdz šim man tam visam nebija laika. Skatos brīnumainus saulrietus, agrāk ap to laiku vienmēr strādāju, nebiju mājās. Mani iedvesmo daba, daudz staigāju un pat uzraku dažas dobes, izaudzēju dārzeņus.

Man tas viss ļoti patīk. Šis laiks ir devis iespēju atgriezties pašam pie sevis un pat vairāk sazināties ar citiem, tagad attālumi liekas sarukuši, sazvanos ar daudziem, kurus agrāk pavisam reti satiku.

Arī meistarklašu pasniegšana ir mainījusies, agrāk tās noturēju reizi vai divas gadā, tagad ir bijušas jau septiņas – strādājot ar “Zoom”, ir daudz vairāk iespēju.

Šis laiks ir palīdzējis strādāt rezultatīvāk, arī mani koncerti ir daudz vairāk pamanīti, jo varu izdarīt vairāk.

– Esmu gan dzirdējusi māksliniekus sūdzamies, ka tiešsaistes koncerti nav uzskatāmi par īstiem koncertiem.

– Protams, tas nav tas pats, jo neatrodamies koncertzālē, kopā ar klausītājiem nevaram sajust vibrācijas, tas nav iespējams ar “Zoom”. Tā ir sliktā puse.

Bet labā ziņa ir tā, ka tiešsaistē varam sasniegt daudz vairāk klausītāju. Tagad esmu uzstādījis vairākas kameras, notīm lietoju atsevišķu ekrānu. Ir tik daudz iespēju!

Esmu sapratis, ka ekrānā roku kustības var redzēt daudz tuvāk, un tāpēc vairāk nekā agrāk varu pievērst lielāku uzmanību detaļām. Tehnoloģijas strādā aizvien labāk, mācību stundās vienā aplikācijā lietoju attēlu, otra ir ar profesionālu skaņu, tā varu dzirdēt visas nianses.

Es visam cenšos atrast labās puses, lai kompensētu sliktās. Nesen gan beidzot radās iespēja spēlēt koncertzālē ar divpadsmit apmeklētājiem.

Pašu pirmo reizi, kad atkal muzicējām, tā bija tik brīnumaina sajūta – dzīvā instrumenta skaņa lielā zālē.

– Kas būtu pirmais, ko jūs gribētu darīt, šim laikam beidzoties?

– Es gribētu apmeklēt koncertus – ne tikai, lai klausītos dzīvu mūziku, koncerti ir arī saviesīgas tikšanās, kad satiek draugus, redz smaidus viņu sejās un var pasmaidīt pretim. No maskām brīvas ir tikai acis.

Gaidu normālas dzīves atgriešanos – ēst, iedzert vīnu kopā ar draugiem, kopīgi smieties. Man ļoti patīk ceļot, bet nu jau divus gadus neesmu pat apciemojis ģimeni Brazīlijā. Tagad situācija tur ir tik slikta, ka vēl kādu laiku nevarēs braukt.

Par ceļošanu runājot – katru septīto gadu universitātē ir iespēja paņemt brīvu semestri.

Nākamo brīvo semestri ceru aizvadīt Latvijā, mācīties valodu un iepazīties ar latviešu mūziku un komponistiem, būt Latvijas vidē, jo tas labāk palīdzētu saprast latviešu mūziku.

Tad koncertos nākotnē es varētu vairāk izpildīt un popularizēt latviešu mūziku.

– Vai ir kāds skaņdarbs, ko jūs iedomājaties, kad domājat par Latviju? Kādas ir Latvijas skaņas?

– Esmu spēlējis “Melanholisko valsi” un teiktu, ka latviešu mūzikā ir daudz melanholijas, līdzīgi, kā tā skan brazīliešu mūzikā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.