"Ja kāds nāca, apķērāmies un ilgi bučojāmies. Tā izplatījām visus uzsaukumus!" Pāvils Brūveris

“Ja kāds nāca, apķērāmies un ilgi bučojāmies. Tā izplatījām visus uzsaukumus!” Saruna ar padomju impērijas grāvēju Pāvilu Brūveri 80

Autors: Ieva Nikoleta Dāboliņa

Pusgadsimts ir pietiekami ilgs laiks, lai aizmirstu brīvības garšu un zaudētu ticību tās iespējamībai. Latvijas neatkarība tika pasludināta 1990.gada 4.maijā. Nezinātāji joprojām to uzskata par laimīgu apstākļu sakritību, bet komunisti, kas LPSR Augstākajā padomē nobalsoja “par” – galvenokārt par savu nopelnu.

LA
LA.LV
Veselam
Viņķele: “Latvijā visus nevakcinētos sauc par nozombētiem vakcīnidiotiem, bet nedrīkst jaukt piesardzīgos ar “antivakseriem”! 179
9 stundas
ML
Māra Libeka
Veselam
Cerīgais jūnijs, kad varēs nevilkt maskas un doties uz koncertiem! Pavļuts brīdina, ka jāgatavojas revakcinācijai 63
15 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Svarīgākās ir mūsu dzīvības, nevis Vitenbergs, bet kur vispār OIK pazudis?” Kreituse par kovidu un “noraktām” tēmām 47
16 stundas
Lasīt citas ziņas

Ēnā palika cilvēki, kas jau vairākus gadu desmitus pirms šī lauriem apvītā datuma cīnījās par Latvijas brīvību un nebaidījās zaudēt visu pasaulīgi vērtīgo – komfortu, karjeru, ģimeni, veselību un dzīvību – gan Latvijā, gan trimdā.

1974.gada 16.maija rītā par socioloģisko aptauju apcietināja Medicīnas akadēmijas 4.kursa studentu Pāvilu Brūveru un viņa brāli Olafu Brūveru. Ziņas par to nonāca Rietumos un visa pasaulē pie PSRS vēstniecībām notika latviešu jauniešu protesta akcijas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pāvilu pēc pusgada ieslodzījuma “Stūra mājā” atbrīvoja tiesas zālē, un vēl pēc pusgada Krustpils ielas lēģerī un piespiedu darba celtniecībā atbrīvoja arī Olafu. Tomēr šī lieta sagādāja padomju varai vienīgi zaudējumus, jo Rietumvalstu TV ziņās nonāca Pāvila Brūvera izveidotā filmiņa par lēģeri, kurā brālis atrodas vienkāršas socioloģiskās aptaujas dēļ.

Vēl pēc gada padomju vara visu Brūveru ģimeni kā karstu kartupeli izspļāva pāri PSRS robežai. Un jau 1978.gadā Pāvils Brūvers uzsāka darbu Radio Brīvā Eiropa kā žurnālists un raidījumu veidotājs. Par nozīmīgāko savas dzīves brīdi viņš uzskata Latvijas zvaigžņu stundu, kad par spīti bailēm un neticībai, kas valdīja pat Radio Brīvā Eiropa vadītāju rindās, “Helsinki – 86” aicinājums nākt pie Brīvības pieminekļa izskanēja visā pasaulē, tai skaitā Latvijā.

Iespējams, ka tieši bibliskā izpratne par to, kas ir labs un ļauns lika pārliecinātajam katolim Ronaldam Reiganam graut “Ļaunuma impēriju” no ārpuses. Tā pati izpratne deva drosmi latviešu kristiešiem Vācijā un Latvijā uzsākt bezprecendenta sadarbību abpus Dzelzs priekškaram.

Iesākumā viņi cīnījās tikai par ticības brīvību, tiesībām izplatīt Bībeli, vēlāk par cilvēktiesībām un ticības brāļu atbrīvošanu no “Ļaunuma impērijas” cietumiem un psihiatriskajām klīnikām. Vēl vēlāk viņi spēcīgi ietekmēja notikumu gaitu, kas izveda Latviju līdz valstiskuma atjaunošanai. “Visu apgaismot un piedot!” – bija “Gaismas akcijas” devīze.

Akcionāru atmiņas un liecības necilā krājumā tika izdotas 2012.gadā, bet šis spēcīgais vēstījums sagrauj mītu par kristiešiem, kā pasīvu, nedomājošu un neko nedarošu masu, kas svētdienās sēž lielās ēkās un domā par kaut ko neeksistējošu. Pāvila Brūvera dzīves stāsts būtu asa sižata piedzīvojumu seriāla cienīgs,un šī intervija ir tikai godbijīgs pieskāriens šim izcilajam mūžam.

Mēs esam raduši attaisnot savas izvēles ar grūtiem laikiem, bet jūs saviem vecākiem bijāt seši bērni, kas nāca pasaulē pirms un pēc II Pasaules kara. Spilgtākā atmiņu aina no jūsu bērnības?

Kad tēvs vēl bija Sibīrijā, mēs visi gājām uz Āgenskalna baptistu baznīcu, un tā bija ļoti skaista. Kora telpai tur bija tumši zils kupols ar zvaigznītēm un no sāniem nāca koristi ārā. Sievietes nāca ārā vienmēr baltās kleitās un man bija skaidrs, ka tās ir debesis un debesu būtnes te nāk un ar mums komunicē. Un tad nāca vīri melnos uzvalkos un baltos kreklos.

Kad vienreiz atpazinu kaimiņpuikas Elija Godiņa tēti, es domāju – kā viņš tur debesīs nonācis!? Bet tad es izdomāju, ka tie enģeļi ņem palīgā zemes vīrus, lai ir kas dzied ar rupjām balsīm. Un tā es kādu laiku ar šo savu modeli dzīvoju, līdz kamēr es paaugos tik liels, ka pēc dievkalpojuma izlecu mammai no klēpja un pats aizskrēju uz kora telpu. Un tad es kāpu augšā pa tām trepēm un kāpu, un mani sāka mākt aizdomas, ka tās nav īstas debesis. Kad tiku līdz augšējam pakāpienam un ar roku aizsniedzu zilo krāsu un vienu zvaigznīti, man bija liela vilšanās. Bet pamazām es iemācījos ar to sadzīvot.

Katrā latviešu dzimtā ir viela vismaz triloģijai un tikai dažām ir labas beigas. No kurienes nākusi Brūveru dzimta?

Mana tēva senči nāk no Krustpils apkārtnes, no Vilciņu pagasta. Mans vecvectēvs tiešām bija brūveris – vņš brūvēja alu un vīnu un turēja sava uzvārda godu. Viņa dēls – mans vecaistēvs ieskatījās Mārupes pagastveča Zīrāka Jāņa jaunākajā meitā Marijā. Zīrākam bija 12 dēli un divas meitas un viņš uzdāvināja katram pa hektāram zemes Mārupē. Tagad tā ir Sējas iela.

Marija bijusi ļoti skaista un 1915.gadā piedzima mans tēvs Andrejs, viņu vienīgais bērns. Mans vecaistēvs gribēja lielu saimniecību, bija jau saimniecības ēka un kūts uzbūvēta, un vēl viņš gribēja lielu divstāvu māju būvēt – Sējas ielā ir tādas dažas, bet tad pēkšņi izrādījās, ka naudas vairs nav. To Marija bija izķinķelējusi, pucēdamās un ar draugiem apkārt skraidīdama.

Mans vecaistēvs to ārkārtīgi pārdzīvoja, Jāņu naktī aizgāja uz Zemgales dzelzceļu iepretim Bramberģes ielai un metās zem vilciena. Mans tēvs agrā jaunībā gribēja sekot viņa pēdās, jo bija sabojājis roku un zaudējis mūža sapni kļūt pat vijolnieku, taču laimīga gadījuma dēļ satika savu radinieku baptistu sludinātāju, nokristījās un atguva dzīves jēgu.

Vēlāk viņš ieskatījās skaistā kaimiņu meitenē no blakus sētas Sējas ielā un 1938.gadā viņi apprecējās. Tad no 1940. gada dzima bērni – Ruta, Andrejs, Edīte, Daniels, Olafs un es kā pēdējais 1949.gadā. Mums sešiem kopā ir 40 bērni – Rutai sešpadsmit, mums citiem mazāk, bet mazbērnu un mazmazbērnu skaitu ik pa laikam cenšamies apkopot.

Kā jūsu Tēvs nonāca Sibīrijā?

Viņš tur pabija pat divas reizes. Kara laikā manu tēvu iesauca leģionā, ielika policijas pulkā un aizsūtīja uz Baltkrieviju mežu ķemmēšanas operācijās. Laimīga kārtā viņš dabūja vēdera tīfu, nonāca slimnīcā un no tās dezertēja. Tad mamma viņu slēpa, līdz ienāca krievi. Tie viņu pa taisno aizsūtīja uz lēģeri Krasnojarskā – par to, ka viņš sadarbojies ar vāciešiem.

Bet tur viņš ar vienu draugu bija pamanījuši, ka ikreiz, kad grupa nāk no nometnes darbā, uzraugs uz kaut kādas avīzes malas pieraksta numurus, bet vēlāk to avīzi saplēš un nopīpē mahorkā. Tā nu viņiem bijis skaidrs, ka nekādas uzskaites tur nav. Viņi bēga un brīnumainā veidā tika līdz Rīgai.

Pēc kara bija lielas jukas, un viņš iestājās darbā pie ceļu būves, kur nostrādāja, līdz īsi pirms manas dzimšanas viņu atkal notiesāja uz 8 gadiem, šoreiz par kaitniecību. Kāds bija jāsoda – darbi negāja uz priekšu, trūka materiālu un tehnikas…

Tad nu manai mammai bija pieci mazi bērni, sestais vēderā un viņas palika divatā ar Mariju, tēva māti. Cik es vecomammu atceros, viņa bija nešpetna. Viņa bieži kliegdama bļaudama skrēja mums pakaļ ar stibu, sargājot dārzu, kurā mums, bērniem, bija atvēlēts mazs pleķītis.

Es jau no mazām dienām ģimenē dzirdēju, ka jāstājas, visur, kur liek, “lai tiktu dzīvē uz priekšu”. Skolās jūs nebijāt ne oktobrēni, ne pionieri, ne komjaunieši, kaut arī padomju sistēma uz to spieda. Kādas bija sekas?

Dīvainā kārtā, tas mani drīzāk kaut kā paaugstināja citu starpā. Mārupe būtībā bija lauki un cilvēki mums apkārt bija noskaņoti pret okupācijas varu. Uz pirmo aicinājumu pionieros iestājās tikai dažas meitenes, bet puikas, razbainieki, neviens! Mācījos toreiz 8.pamatskolā pie Atgāzenes stacijas.

Kādu dienu krievu valodas stundā mūs veselu baru izsauca ārā, aizveda uz pionieru istabu, bet tur saliktas rotaļlietas, atjautības uzdevumi, spēles – pēckara bērniem vesela bagātība. Kad bijām kādu brīdi paspēlējušies, ienāca pionieru vadītāja un saka:

“Nu tā, pionieru kaklautus būs pašiem jānopērk, uzņemšana būs nākamo mēnesi, un tad jūs vienmēr te varēsiet nākt un spēlēties” un sāka jau rakstīt vārdus sarakstā. Es sapratu, ka tās ir lamatas.

Man bija draugs Imants Lazdiņš, un es viņam saku: “Eu! Te mūs velk pionieros!” un mēs kādi trīs puikas neparakstījāmies. Pionieru vadītāja bija ļoti neapmierināta. Vēlāk citi zēni mums teica: “Jūs esat baigie malači. Mēs kaut kā nesapratām…” Tā mūs ar viltu vilināja pionieros.

Ar komjaunatni man uzmācās tehnikumā visādos veidos. Visi teica: “Stāsimies komjaunatnē!”, bet es vienkārši neteicu “jā”. Un neatceros, ka kāds mani būtu par to kauninājis. Olafam gan – visai viņa grupai no tehniskās skolas atcēla ceļojumu uz Ļeņigradu par to, ka viņš nestājās komjaunatnē, lai noskaņotu pret viņu, bet jāsaka, ka tas neizdevās.

Ko nozīmēja būt kristietim tajos laikos? Jūsu brālis Daniels savās atmiņās raksta, ka Ziemassvētku vakaros pie baznīcu durvīm stāvēja skolotāji un mēģināja savus skolēnus atturēt, vai, vismaz, pierakstīt baznīcā gājēju vārdus, lai viņus visas skolas priekšā kauninātu.

Man tā nebija, kaut skolotāja par mūsu ģimenes ticību zināja. Kad Jaungada eglītē visus aicināja dziedāt dziesmiņu vai skaitīt pantiņu, viņa man īpaši pienāca klāt un atgādināja, lai nedziedu kaut ko par Dievu vai baznīcu. Domāju, ka to noteica katras skolas direktora vai skolotāja vēlme iztapt valdībai.

Mūsu draugam, Vecpiebalgas mācītāja dēlam Jānim Rožkalnam ziemā lika skaldīt malku šķūnī mīnus 20 grādu salā, lai sodītu par viņa ticību. Viņš smagi saslima. Neviena ļauna vara nevar pastāvēt bez labu cilvēku atbalsta vai vienaldzības.

Pēc pamatskolas apguvu celtniecības tehnikumā ceļu un tiltu būvi. Pēc tam bija obligātie 3 gadi jānostrādā un ar to atestātu nekur tālāk mācīties nelaida. Kādu laiku arī nostrādāju, bet tad jutu, ka tas galīgi nav man. Aizgāju strādat uz slimnīcu un mācīties 14.maiņu vidusskolā, kuru ātri pabeidzu.

Es jau no piecu gadu vecuma vijoli spēlēju un gribēju mācīties konservatorijā. Bet tur neiestājos, jo darbs slimnīcā mani tā savaldzināja, ka aizgāju mācīties medicīnu.

No jūsu un sievas Ritas satikšanās stāsta iznāktu nepārspējams seriāls un nekas pat nebūtu jāizdomā vai jāizpušķo…

Rita bija mana mūža draudzene no zīdaiņa vecuma. Tēvs bija Sibīrijā, mamma viena pati kūlās ar 6 bērniem un saimniecību, un es visu laiku slimoju. Citas sievas teica, ka tas no tā bēdīgā piena. Iet darbā viņa vēl nevarēja un mājās nekā ēdama arī vairs nebija. Vienu brīdi viņai likās, ka viņa vairs to nespēj izcīnīt un liks mani bērnu namā. Bet tad atkal saņēma dūšu, sasēja linu galdautā visu, kas vien vērtīgāks mājās bija un devās prom uz Baldoni pie pazīstamiem lauku saimniekiem iemainīt kaut ko ēdamu.

Mani tai laikā viņa atstāja draudzenei no skolotāju institūta laikiem, kam bija pusgadu vecāka meitiņa un veselīgs piens aumaļām. Tā pirmo reizi satikos ar Ritu. Kāda nedēļa pagāja, kamēr mamma atnāca no Baldones, bet kopš tā laika mana veselība sāka uzlaboties.

Tā mūsu draudzība sākās. Es vēl atceros Ritu apmēram 5 gadu vecumā – tādu smuku meiteni. Viņas tēvs Alfrēds Lēvalds bija izcils meistars un tehniķis visās jomās. Viņam bija vesels autoparks – ik pa brīdim viņam bija kāds jauns auto Opelis, BMW, un kaut kāds Šteijers no Austrijas.

Tos viņš bija nopircis no krievu virsniekiem, kad neviens cits tās vairs neprata glābt. Toreiz man likās, ka viņi bija ļoti bagāti, tagad saprotu, ka viņi tāpat ar nabadzību vien sitās. Bet tad viņas vecāki šķīrās un arī mūsu mammas sagāja ragos, jo mana māte atteicās liecināt tiesā pret Ritas tēvu.

Un tad pagāja kādi divdesmit gadi, līdz atkal satikāmies vienā laivā Salacas upē. Nekad nebiju izmantojis kādu organizētu aprīkojumu gulēšanai – parasti ielīdu kādā siena kaudzē, uzkūru uguni, sacepu kolhoza laukā saraktus kartupeļus. Biju iedomājies, kā tā būs arī šoreiz.

Paņēmu līdzi bišķi kaut ko ēdamu, otru jaku, bārdas dzenamo. Nu un tad mēs braucām visa tā lielā kompānija, daži laivās, citi ar plostu. Vakarā izstaigāju visu apkārtni meklēdams kādu siena kaudzi, bet nu nav – nevienas pašas! Tā nu vajadzēja vien līst iekšā lielajā teltī, saritināties un mēģināt gulēt. Ne man segas, ne biezāka džempera.

Pēc pāris stundām Rita pamanīja, ka es klabinu zobus, izvilka džemperi no somiņas, iedeva pūkainas vilnas zeķītes… Beigu beigās viņa mani pavilka zem segas un nu beidzot bija silti.

Nekā jau arī vairāk nebija – tik tā siltā gulēšana. Bet man iepatikās. Vēl pēc pāris mēnešiem es pavadīju viņu mājās pa Čiekurkalna tukšajām ieliņām un teicu: “Zini ko? Man liekas, ka mums jāprecās.” Tumsā viņas seju neredzēju, bet balss bija drusku apmulsusi: “Jā, labi”.

Apprecējāmies pēc pusgada janvārī, bet kopā nedzīvojām, jo nebija kur. Gājām uz randiņiem, viens pie otra ciemos, satikāmies restorānos, šur un tur – līdz pat izbraukšanai uz Vāciju septembrī.

Jūsu ģimeni no PSRS izlaida pēc smagas cīņas abpus robežai. Kā pirmo izlaida Danielu Brūveru pēc 40 dienu badastreika par ko pie PSRS vēstniecībām protestēja latviešu jaunieši visā pasaulē. Kā tikāt uzņemti Vācijā?

Vispirms mēs apmetāmies Pauļa Kļaviņa mājās, viņš atvēlēja mums istabiņu savas mājas pagrabā. Tad, pēc diviem mēnešiem sociālā nodaļa mums piedāvāja dzīvokli Ķelnē. Vācijas valsts politiskos bēgļus apgādāja ar bagātīgu uzturnaudu un visu dzīvei nepieciešamo mums sadāvināja apkārtējie latvieši. Pēc dzīves Padomju Latvijā, jutāmies kā nokļuvuši paradīzē, nopirkām pat mašīnu. Rita pieteicās studēt slavistiku un es atsāku savas medicīnas studijas.

Kā nokļuvāt Radio Brīvā Eiropa?

Paralēli mācībām atkal strādāju slimnīcā, bet jutu, ka interese par medicīnu vairs nebija iepriekšējā. Sapratu, ka jāturpina vien ir, kamēr neko citu prātīgu nedaru, bet pa vakariem sāku rakstīt savas atmiņas. Mēs bijām Vācijā iesūtījuši dokumentus un fotogrāfijas par runas un ticības brīvību Padomju Latvijā.

Biju iecerējis atdot kādai avīzei, bet Matīss Kļaviņš man teica, ka avīzē tā būs tikai īsa sensācija un lai salieku tos dokumentus vienā grāmatā un papildinu ar savām atmiņām. Tā tika izdota grāmatiņa “Kā rodas disidenti” un drīz pēc tam Rita aizbrauca uz Latviešu Dziesmu svētkiem Amerikā, kur iztirgoja gandrīz visu tirāžu. RBE priekšnieks Vilis Skultāns to bija izlasījis un nosprieda, ka “šim puikam ir ķēriens”. Tieši tai laikā Juris Kaža gāja projām un tā es sāku strādāt.

Cik saprotu, padomju varas iestāžu redzeslokā nonācāt tieši pētnieciskās žurnālistikas dēļ – jūs ar brāli Olafu Brūveru vēlējāties pierādīt, ka padomju tauta nav apmierināta ar savu “brīvo dzīvi visbrīvākajā valstī” un organizējāt anonīmu iedzīvotāju aptauju.

Mēs klausījāmies BBC krievu valodā, Deutsche Welle, arī Amerikas Balsi latviski. Radio Brīvā Eiropa latviešu valodā vēl nemaz nebija. Mēs dzirdējām par dažādām pretestības izpausmēm, kas ir Krievijā un Ukrainā un mums likās apkaunojoši ka mums nekā tāda nav. Tā mēs nolēmām veikt aptauju, lai pēc tam varētu pamatot, ka nav viss tik labi, kā avīzes raksta.

Es jau tad biju 4.kursa students, bet paspējām savākt vien 107 anketas, kad pavasara sesijas laikā mūs paņēma ciet, un viss beidzās ar nokļūšanu Stūra mājā un Olafam arī Krustpils ielas lēģerī. Kāds no aptaujātajiem pakalpīgi bija aiznesis vienu anketu uz VDK.

Man iedeva vienu gadu nosacīti, Olafam sešus mēnešus ieslodzījumā. Tik vien. Mūsu radi un draugi Vācijā taisīja troksni, arī Amnesty International mūs paņēma savā aprūpē. Pasaule uzzināja, ka mēs esam apcietināti socioloģiskās aptaujas dēļ. Mūs nevarēja nogalināt vai bez pēdām noslēpt kaut kur PSRS plašumos. Laikam tādēļ arī nekas cits neatlika, kā atļaut mums izbraukt.

Mūs skolā mācīja, ka varoņa varonība sāk izpausties kopš pirmā brēciena. Kā sākās jūsu politiskā darbība?

Kad Olafs iznāca no cietuma, mums vajadzēja kādu organizāciju, kuras vārdā parakstīt uzsaukumus. Un tad mēs ar viņa draugu Valdi Poguli un Edmundu Cirveli izveidojām Latvijas Neatkarības kustību. Olafs kā liels mākslinieks uzzīmēja zīmoga metu. Jānis Rožkalns tai laikā tam pretojās, jo uzskatīja, ka kristietim nevajag ar tādām lietām nodarboties.

Arī mūsu tēvs bija dalībnieks, bet pēc brīža sapratām, ka viņš ir par vecu un prātīgu. Tad mēs visi trīs uztaisījām Demokrātisko Jaunatnes komiteju, kurā tēvs nepiedalījās, un tur nu darījām, ko gribējām. Taisījām visādus pekstiņus. Uz 1976.gada Jauno gadu mēs uztaisījām vairākus uzsaukumus, un tur jau arī Rita bija klāt.

Mēs sadalījāmies pa pāriem – Olafs ar savu draugu Valdi Poguli un mēs ar Ritu. Pie mums bija lielā soma, viņi ik pa laikam tik atnāk un paņem kādu paciņu. Bet te pēkšņi mēs viņus vairs nesatiekam un mums paliek soma ar vairākiem simtiem uzsaukumu.

Un es domāju – ko darīt, nu nesviedīs taču ārā! Un tad mēs gājām trepju telpās, pārliecinājāmies, ka neviena nav un sākām mest pa pastkastītēm. Ja kāds nāca, mēs apķērāmies un ilgi bučojāmies. Tā mēs izplatījām visus tos uzsaukumus.

Kad braucām projām, sapratām, ka varas struktūras grib iznīcināt mūsu “pretvalstisko perēkli”. Lai viņiem tas prieks netiktu, nolēmām, ka katrs atstāsim savā vietā kādu, kas turpina. Olafs pārliecināja Jāni Rožkalnu un es atkal Ritas tēti, kas palika manā vietā. Valdim palika arī mūsu rakstāmmašīna, bet viņš bija tik ļoti nobijies, ka nogremdēja to purvā un arī pats notinās.

Rietumos nonāca arī Jūsu veidotā filmiņa par lēģeri Krustpils ielā 63, kur tolaik bija ieslodzīts Olafs. Tā tika rādīta televīzijās visā pasaulē un krietni sašūpoja mītu par PSRS kā “visbrīvāko valsti pasaulē”. Vēlāk, jau kopā ar Olafu uzņēmāt pusstundas garu turpinājumu. Vai šīs filmas ir saglabājušās?

Esmu meklējis, bet neesmu varējis atrast. Bija pat vairākas kopijas. Atceros, ka Paulis Kļaviņš to rādīja Eiropas latviešu jauniešu kongresā. Bet lielākā daļa daudzi latviešu jaunieši viņam neticēja un visu izsmēja – tas viss esot mākslīgi samontēts – tik ļoti kreisi noskaņoti viņi bija. Lielākā daļa no viņiem bija dzimuši jau brīvā pasaulē, bet gāja pilnīgi padomju dezinformācijas iestāžu pavadā.

Gaismas akcijas vadmotīvs bija “Visu apgaismot un piedot!”, kas daudziem varētu likties dīvains cīņas sauklis. Kas iedvesmoja šo akciju? Kas bija tie latvieši, kas to uzsāka Rietumos un atbalstīja Latvijā?

Gaismas akciju uzsāka baptistu mācītājs Paulis Kļaviņš. Sākumā tā bija neformāla kustība, kas veidojās ap divām kristiešu ģimenēm Vācijā un Latvijā. Kad mūs izraidīja un nonācām Vācijā, uzrakstījām organizācijas statūtus un piereģistrējām, lai varētu saņemt ziedojumus un arī atskaitīties. Galvenais, ko darījām – cēlām troksni par katru mums zināmo gadījumu, kad kāds tika apcietināts savas ticības vai politiskās pārliecības dēļ. Tās aktivitātes bija dažādas. Grūtākais bija informāciju no PSRS cietumiem dabūt ārā pasaulē. Šāda publicitāte kaut cik atviegloja ieslodzīto likteni.

Vai līdzīga trimdas un vietējās pretošanās kustības sadarbība bija vēl kaut kur Padomju Savienībā?

Zinu, ka bija tāds Narodno trudavoj sojuz (Tautas darba apvienība) – kaujinieciska krievu rojālistu organizācija Vācijā un citur Rietumos, kas mežos rīkoja militāras mācības jauniešiem, gatavoja pat tādās kā speciālo uzdevumu vienības. Viņiem bija kontakti arī ar krievu grupām PSRS. Bija tāds Gļebs Rārs, kas mani sapazīstināja. Viņiem bija labs žurnāls “Possev” (Sēja), ko es abonēju. Tur viņi rakstīja arī par mūsu lietām. Par lietuviešiem var teikt tā, ka viņus apvienoja katoļu baznīca – viņi izdeva baznīcas hroniku un uzturēja kontaktus ar baznīcu ārzemēs. Tajos laikos par neatkarību iestājās galvenokārt kristieši.

Kā tagad vērtējat RBE pavadīto laiku? Kas ir tas, ko atceraties ar pateicību un prieku?

Vislielākais prieks ir strādāt to, kas ir tavs hobijs. Man pienāca visas LPSR avīzes. Zinātāji mani pamācīja – ja tu gribi rakstīt kaut ko pamatīgu, tev ir ilgstoši jāvāc informācija. Es to darīju ģeogrāfiski – pa rajoniem un kolhoziem. Kad rakstīju reportāžu, varēju pieminēt kaut ko no nesenās vēstures, sajūdzu kopā viedokļus – šis partijas sekretārs teica to un cits atkal to; nez vai tā bija un kā varētu būt patiesībā. Izmantoju katru izdevību pamācīties. Biju Pointera institūtā, kur satikās arī lielo televīzijas staciju un avīžu galvenie redaktori, BBC žurnālistikas kursos, mācījos arī ekonomiku un angļu valodu.

Man katru nedēļu bija viens raidījums par pretestības kustību Latvijā. Un katru reizi man vajadzēja kaut ko jaunu, bet pretestība jau nebija tik intensīva. Tad es tam visam ejot cauri, pierakstīju katrā dienā, kas tajā dienā ir tāds nozīmīgs noticis – varbūt kāds ir apcietināts, pie kāda ir bijusi kratīšana, kāds ir pieteicis bada streiku vai ir bijis kāds notikums ieslodzījumā.

Bija tāds Ļubarskis, kurš katru mēnesi izdeva tādu mazu burtnīciņu ar ziņām no ieslodzījuma un tur bija arī par latviešiem. To es vienmēr izmantoju. Man bija liels kalendārs un es laicīgi gatavojos, lai katru nedēļu man būtu, ko atzīmēt. Es sarunāju, ka varu atsaukties uz PBLA Informācijas biroju, kas ‘”šo dienu piemin kā… Inta Cālīša badastreika dienu” vai uz Pauli Kļaviņu un “Gaismas akciju” Parasti bija kādas ziņas no citām valstīm, tad stāstīju par tās dienas vai notikuma varoni, nointervēju kādu cilvēku un tādā veidā aizpildīju to pusstundu.

Tad pienāca 1987.gads, kas aizsākās ar to, ka es saņēmu vēsti no Latvijas “Helsinki-86” grupas, ar aicinājumu 14.jūnijā nākt pie Brīvības pieminekļa. Tad mēs strādājām melnām mutēm un Trapāns panāca to, ka mēs drīkstējām plaši ziņot par šo pasākumu.

Mums izdevās tautu pacelt. Bez mūsu rupora tas nebūtu iespējams.

Atceros arī, ka Jānis Vanags 1987. vai 1988.gadā bija atbraucis uz baznīcas konferenci Vīnē. Es viņu toreiz nemaz nepazinu. Viņš bija Saldus draudzes mācītājs. Vizināju viņu savā mašīnā pa Vīni un mēs runājām par sitāciju Latvijā – par ticības brīvību, un kā viss mainās. Pamanīju ielas malā telefona būdiņu, un saku: “Vai tu būtu ar mieru pastāstīt par visu šo RBE vakara raidījumā?”

Viņš piekrita, un mēs iegājām telefona būdā. Sametu monētas, piezvanīju RBE centrālei un caur telefonu viņu nointervēju. Uzdevu jautājumus, viņš turpat atbildēja un tā intervija tovakar izskanēja pasaulē. Tā bija liela drosme, jo viņš zināja, ka brauks atpakaļ.

Nepaguvu nointervēt Gunāru Astru. Viņš tikko bija iznācis no cietuma. Es piezvanīju un klausuli pacēla Līvija. Viņa teica “šobrīd nevar, jo Gunārs jūtas saguris”, un atlikām sarunu uz nākamo nedēļu. Pēc pāris dienām viņš ceļā uz Ļeņingradu “saindējās” un slimnīcā mira.

Pievīlusies Jura Vidiņa pārņemtajā “Helsinki-86” grupā, Pasaules Brīvo latviešu apvienība atteicās atzīt LNNK, un metās atbalstīt “gaišos spēkus” okupācijas varā, kas izveidoja partiju “Latvijas Ceļš”. Daudzi brīvības cīnītāji joprojām sauc viens otru par čekistiem, Rolands Silaraups pilnībā pameta latviešu sabiedrību, arī Konstantīns Pupurs pēc smagas piekaušanas Latvijā 1993.gadā aizbēga uz ASV, Linards Grantiņš kaut kur Vācijā administrē “Tautas tribunālu” un visiem pēc kārtas piespriež virtuālus nāves sodus. Kā jūs spējāt saglabāt veselo saprātu? Jūsu “Žurnālista vērojumi” krājumā “Gaismas akcija” ir apbrīnojami līdzsvarots to vētraino dienu apraksts.

Vienu laiku es biju pārāk smagi tajā visā ierauts. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es aptvēru, ka tas ir kaut kas garīgs… ka tas nav cilvēcīgi izskaidrojams. Tur nebija nekādas izejas. Es mēģināju rast kādus risinājumus, bet iekūlos arvien dziļāk, un tad sapratu, ka man ir jāiet prom. Paldies Dievam, man izdevās no tā izkļūt ar mieru. Negribēju tomēr radio pilnībā pamest, bet tad mana kolēģe Ingrīda Cāzere bija tīri priecīga manu raidījumu pārņemt. Viņa nebija bijusi tur iekšā un neitrāli varēja visu novest līdz galam. Tas varēja būt kāds 1989.gads.

Kā žurnālists, kas bija Latvijas neatkarības atjaunošanas informatīvās telpas centrā, kļuva par mācītāju?

Visa tā lieta sabojāja arī attiecības mūsu redakcijā. Priekšnieks Rolfs Ekmanis man vairs nedeva nekādus uzdevumus, dienām un nedēļām sēdēju bez darba. Domāju, ka viņš pakļāvās Gunāra Meierovica spiedienam, kurš bija izdomājis, ka esmu čekas aģents un gribēja mani dabūt no radio vispār prom. Ak jā – man atļāva reliģiskos raidījumus veidot. Un zini, ko es tad darīju? Es iestājos Šaha skolā un diezgan tālu tiku. Toreiz interneta nebija, visu sūtīja un saņēma pa pastu, bet pēc tam iedeva apliecību, ka esi sasniedzis tādu vai šitādu līmeni. Līdz augstākajam līmenim es tomēr netiku, jo sāku studēt teoloģiju. Mūsu augstākajiem šefiem bija liela interese, lai darbinieki izglītojas. Veidojot kristīgos raidījumus, toreiz izdomāju, ka visa tā padomju ideoloģija brūk, un kas gan to valsti saturēs kopā, ja ne kristīgā ticība? Neklātienes mācības viņi bija ar mieru atbalstīt. Un tad es vienkārši nācu uz darbu, atvēru savas grāmatas un studēju.

Kas notika ar Radio Brīvā Eiropa arhīvu?

To pārņēma Soross, viss tika pārvests uz Ungāriju, daļu pārņēma Huvera institūts. 2004.gadā Prāgas birojs beidza darbu un mums atļāva paņemt savas personīgās mantas. To, ko es pats biju savācis ceturtdaļgadsimta laikā, es izvedu līdz augšai piekrautā busiņā – kādas 20 kastes nodevu Latvijas Arhīvā, un sev atstāju nelielu daļu, par ko vēl jāuzraksta grāmata. Radio Brīvā Eiropa joprojām raida krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem, Āzijai, Āfrikai un arābiem un ASV kongress katru gadu tam piešķir līdzekļus. Es novadīju pēdējo raidījumu Prāgā 2004.gada 1.martā un izslēdzu gaismu.

No baptistiem nākuši daudzi luterāņu mācītāji un šobrīd arī divi bīskapi. Kāpēc tā?

Man ļoti patika luterāņu evanģēliskā brīvība. Es biju piedzīvojis to sasmakumu baptistu vidē padomju laikos. Kaut vai tādi sīkumi – skatījās cik tev gari mati, kā tu esi apģērbies. Bija arī ļaudis, kas izplatīja grēku sarakstus. Tur pēc kārtas bija sanumurēti tie grēki – kurš ir lielāks, kurš mazāks. Tāda tā vide bija.
Kad atgriezos Latvijā, Jānis Vanags mani uzaicināja kalpot LELB un es piekritu. Atceros, kā mēs abi ar Eliju Godiņu pirmajā reizē kalpojām Doma baznīcā un arhibīskaps mums bija iedevis greznus tērpus.

Tad Rita gāja garām un smejās, vēderu turēdama: “Paskat tik! Divi par katoļiem pārģērbušies baptisti kalpo luterāņu baznīcā.”

Kas mūsu brīvajā valstī ir vislielākajā tumsā tīts? Kas ir tās jomas, kurās baidās “līst iekšā”? Kādēļ jūs nebaidījies?

Es domāju, ka tā ir liela mēroga korupcija. Daži cilvēki var ņirgāties par visu tautu, valsti. Gan jau kāds žurnālists varētu pieķerties pie lietas būtības, bet nu ir diezgan daudzi miruši tādā neskaidrā nāvē, tā ka katrs padomās. Cilvēki baidās no nāves. Ja tev ir pārliecība, ka ar šo dzīvi nekas nebeidzas, tad tu esi spējīgs stāvēt par patiesību. Ja būs Dieva prāts, tu paliksi dzīvs arī lauvu bedrē, un ja būs jāmirst, tu noslīksi mutes bļodā. Tas atbrīvo patiesībai. Ļaudis, kas nav patiesības pusē, kas neredz ārpus sataustāmā, ir gatavi nogalināt. Zaudēt kaut ko no sava taustāmā labuma daudziem šķiet līdzvērtīgi nāvei. Viņiem ir bail.

Kuras avīzes vai žurnālistus Latvijā augstu vērtējat?

Savukaik es lasīju Latvijas Avīzi un nu to lasu internetā, bet nu arī nevar teikt, ka es tur visu ņemu par pilnu. Bet tā ir labākā avīze manā uztverē. Par žurnālistiem nevaru spriest, vairs nepazīstu. Tam žurnālistam tad vajadzētu būt pilnīgi neatkarīgam, bet tādu mums nevar būt.

Senāk cilvēki informāciju ieguva no diviem – trijiem avotiem. Tagad mēs burtiski peldam informācijā, it kā visu zinām, bet kādēļ maz ir to, kas iestājas par svarīgākajām lietām?

Tajā laikā abas puses bija skaidrāk redzamas – tas negatīvais un pozitīvais. Šobrīd tas ir samaisījies kopā un nav daudz ļaužu, kas tajā purvā māk atrast stingru pamatu. Kad Lāčplēsis gāja ar Melno bruņinieku cīnīties, bija skaidrs, kurš labais un sliktais un melnu drīkstēja saukt par melnu. Tagad viņam pa purvu ar visādām dēlēm un čūskulēniem jācīnās, zāles pinās pa kājām…

Kristietis un politika… ?

SAISTĪTIE RAKSTI

Es domāju, ka diezgan daudz kristieši ir saklausījušies, ka mums nav jāiet politikā. Es tam nepiekrītu. Mums vismaz vajadzētu interesēties un zināt, ko aizstāvēt, par ko balsot un lūgt. Un, ja kādam ir spējas un aicinājums, noteikti vajadzētu arī iet politikā. Jebkura lēmuma pamatā ir ticība. Cilvēks nepieņem lēmumus prāta apsvērumu dēļ. Arī ateista pasaules uzskata pamatā ir ticība, jo zinātne nav pierādijusi to, vai Dievs ir vai nav. To principā nevar pierādīt. Tomēr tas, ka Jēzus Kristus ir piedzimis, nomiris un augšāmcēlies, ir viens no vislabāk pierādītajiem faktiem vēsturē. Arī mārketings un vēlēšanu kampaņas strādā uz ticību, ka kāda lieta vai cilvēks mūs glābs. Taču ieceļot kaut ko citu – arī vislabākās lietas – Dieva vietā, neizbēgami pievilsimies.

Ko pielūdz latvieši?

Droši vien, ka nauda ir pirmajā vietā. Tiem kam tā jau ir, pielūdz slavu, godu un atzīšanu. Vēl laiciņu atpakaļ es domāju – kā var tādas nabadzības vidū lepoties ar savu bagātību, dārgām mašīnām, dārgiem pulksteņiem un mājām… Tagad jau tas mainās, cilvēki kļūst drusku inteliģentāki. Man izskatās, ka viss kļūst labāk, arī pēc šīm Saeimas un pašvaldību vēlēšanām. Ir bijuši daudz sliktu pareģojumu, bet tie nav piepildījušies. Es domāju, ka mūs kā tautai ir laba nākotne.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Veselam
Viņķele: “Latvijā visus nevakcinētos sauc par nozombētiem vakcīnidiotiem, bet nedrīkst jaukt piesardzīgos ar “antivakseriem”! 179
9 stundas
ML
Māra Libeka
Veselam
Cerīgais jūnijs, kad varēs nevilkt maskas un doties uz koncertiem! Pavļuts brīdina, ka jāgatavojas revakcinācijai 63
15 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Svarīgākās ir mūsu dzīvības, nevis Vitenbergs, bet kur vispār OIK pazudis?” Kreituse par kovidu un “noraktām” tēmām 47
16 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Tēti, lūdzu, piedod man…”: princis Harijs nosūtījis atvainošanās vēstuli savam tētim, princim Čārlzam 17
1 diena
AD
Artis Drēziņš
Ziņas
“Liecinieki teica, ka viņš vispār neesot bremzējis.” Ģenerālis Vectirāns nāvējoši sabraucis sirmgalvi 210
1 diena
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
Paziņo, kur atklāts vislielākais jauno Covid-19 gadījumu skaits 7
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvija saslimstības ziņā pakāpusies līdz sestajai vietai: turpinās saslimstības ar Covid-19 pieaugums 35
7 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijas hokeja izlase priekšpēdējā pārbaudes spēlē zaudē Šveicei 3
2 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Viņķele: “Latvijā visus nevakcinētos sauc par nozombētiem vakcīnidiotiem, bet nedrīkst jaukt piesardzīgos ar “antivakseriem”! 179
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Atklātas neatbilstības sniegtajos datos un virkne neparastu un aizdomīgu sagadīšanos… Zinātnieku grupa apšauba “Sputnik V” datus 10
22:13
PA
Pēteris Apinis
Laukos
“Šo inžu dēļ nedzimst bērni, vīriešiem nestāv, bērniem psihomotori traucējumi!” Pēteris Apinis par pesticīdiem un postu, ko tie nodara dabai un cilvēkam 1
22:10
LE
LETA
Ziņas
Latvijas hokeja izlase priekšpēdējā pārbaudes spēlē zaudē Šveicei 3
21:18
PA
Pēteris Apinis
Laukos
“Šo inžu dēļ nedzimst bērni, vīriešiem nestāv, bērniem psihomotori traucējumi!” Pēteris Apinis par pesticīdiem un postu, ko tie nodara dabai un cilvēkam 1
1 stunda
Ieva Ēvalde
Ziņas
Neredzamie Rīgas hosteļi: Kā ir gulēt vienā istabā ar ballētājiem, kurjeriem, celtniekiem un pat bezpajumtniekiem 17
13 stundas
LE
LETA
Ziņas
Dažviet gaidāms pērkona negaiss. Laika prognoze sestdienai
7 stundas
ML
Māra Libeka
Veselam
Cerīgais jūnijs, kad varēs nevilkt maskas un doties uz koncertiem! Pavļuts brīdina, ka jāgatavojas revakcinācijai 63
15 stundas
LE
LETA
Ziņas
Ļaut apmeklēt PČ spēles, fitnesa centrus, skolās nevalkāt maskas – IZM rosina mīkstināt Covid-19 ierobežojumus vakcinētajiem 17
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
Sievietei piedraud ar nazi un ar spēku ievelk vārtrūmē: Rīgā noticis izvarošanas mēģinājums 5
4 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Svarīgākās ir mūsu dzīvības, nevis Vitenbergs, bet kur vispār OIK pazudis?” Kreituse par kovidu un “noraktām” tēmām 47
16 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princis Harijs intervijā paziņo, ka, dzīvojot britu karaliskajā ģimenē, esot juties kā “dzīvnieks zooloģiskajā dārzā” 30
12 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
“Gardo recepšu” kladītei: banānu krēms – ievārījums ar ananāsiem: gatavs dažās minūtēs! 1
10 stundas
GN
Gints Narogs
Ziņas
Gints Narogs: Krievijas mediji savā tendenciozajā stilā jau steidz ziņot, ka PČ Rīgā var nemaz nenotikt 11
5 stundas
VB
Vija Beinerte
Stāsti
Vija Beinerte: Vardarbības pereklis vai civilizācijas pēdējais bastions? 76
16 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Tomātu un gurķu stādi izstīdzē: ko darīt, lai tas nenotiktu?
10 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Modes māksliniece un svaigēšanas piekritēja Šeila septiņas dienas iztikusi bez pārtikas un ūdens, jo cerējusi uzveikt artrītu 49
12 stundas
PL
Praktiskais Latvietis
Praktiski
Vai šķirtās ģimenēs viens vecāks drīkst pieprasīt lielāku uzturlīdzekļu summu par bērniem?
10 stundas
AD
Artis Drēziņš
Ziņas
“Liecinieki teica, ka viņš vispār neesot bremzējis.” Ģenerālis Vectirāns nāvējoši sabraucis sirmgalvi 210
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Kas notiks, ja Latvijā aptrūksies “AstraZeneca” devas otrajām potēm? Skaidro veselības ministrs Pavļuts 45
1 diena
KO
kokteilis.lv
Ziņas
FOTO, VIDEO. Amerikas pludmalē izskalots plēsīgs “briesmonis”, kas mitinās tikai okeāna visdziļākajā dzelmē 10
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: Krišjānis, Elfa, Elvita un Aivita 1
11 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Infektoloģe atklāj, ko par vakcinēšanos pret Covid-19 var dzirdēt slimnīcas gaiteņos 28
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Strenču novadā nofilmē lāču mammu ar trim mazuļiem 13
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Kad vēders kurkst un laika maz: ātri pagatavojamā pica pannā 4
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Aktrise Baiba Indriksone atklāj līdz šim nezināmu faktu par savu dzīvi: gluži kā filmā “Limuzīns Jāņu krāsā” 3
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Tēti, lūdzu, piedod man…”: princis Harijs nosūtījis atvainošanās vēstuli savam tētim, princim Čārlzam 17
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Maģiskās eņģeļu stundas no 15. līdz 21. maijam: kādas vēlmes piepildīsies
10 stundas