“Būt pateicīgiem par to, kas mums ir!” Kā uz Latviju raugās 1990. gada 4. maijā dzimušie? 3
Pirmdien, 4. maijā, svinam 30 gadus kopš vēsturiski svarīgās dienas, kad Augstākā Padome nobalsoja par Latvijas neatkarības deklarāciju. Šo dienu var svinēt kā neatkarīgās Latvijas atdzimšanas svētkus.
Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas pārvaldes datiem, 110 Latvijas iedzīvotājiem – 59 vīriešiem un 51 sievietei – 1990. gada 4. maijs ir arī dzimšanas diena. Pirmdien viņi svinēs ne tikai valsts svētkus, bet arī savu 30 gadu jubileju.
Ar trīs 4. maija bērniem “Latvijas Avīzei” bija iespēja aprunāties.
Ar pozitīvu skatu
Elvijs Pīrants esot bijis pirmais bērns, kurš piedzimis pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Pulksten 19.20 pieņemta deklarācija, bet Elvijs piedzimis pēc plkst. 20. Šim notikumam par godu tolaik laikrakstā “Cīņa” intervēta arī Elvija mamma.
“Tā bija diena, ko latvieši ļoti ilgi bija gaidījuši un vēlējušies, tāpēc tajā dienā visi bija priecīgi,” tā par 4. maija nozīmi saka Elvijs.
“Mamma arī stāstījusi, ka tajā laikā tauta bija ļoti saliedēta.”
Elvijs ir jūrmalnieks, mācījies Jūrmalas ģimnāzijā, strādājis par automehāniķi, nu pats kļuvis par uzņēmēju. Patīk uzturēt sevi fiziskajā formā. Spēlējis arī hokeju, bet nu traumas un laika trūkuma dēļ no šā vaļasprieka atteicies.
Kā 4. maija bērns vērtē šodienas Latviju un mūsu valsts attīstību?
“Domāju, ka Latvija iet tikai uz priekšu. Varbūt soļi nav pārāk lieli, tomēr viss notiek. Arī šobrīd, pandēmijas apstākļos, tiek realizēti daudzi projekti, nevarētu teikt, ka ekonomika būtu pilnībā apstājusies,” teic Elvijs.
Viņa vadītais uzņēmums dzen zemē spices ūdens ieguvei.
“Man viss notiek, un domāju, ka arī citi cilvēki, kas darbojas, tiek uz priekšu. Cilvēkiem jābūt čakliem un aktīviem, nevajag baidīties rīkoties un nevajag sūdzēties, tad dzīve ies uz augšu,” pozitīvā noskaņā ir Elvijs, kura uzņēmumam pasūtījumu netrūkstot arī šajā krīzes laikā.
Bet vai tiešām mūsu valstī nekā kritizējama nav?
“Es sliktajā neiedziļinos, raugos uz labajām lietām,” attrauc jaunais uzņēmējs. “Ja arī ar kaut ko neveicas, to aizmirstu un atkal eju uz priekšu.”
Elvijs atsakās kritizēt pat politiķus: “Daudzi viņiem pārmet, ka tas salaists grīstē vai šis. Bet tad ņem un izdari labāk!”
Elvijs visiem Latvijā novēl domāt pozitīvas domas, tad notiks arī labas lietas.
4. maijā Elvijs pirmkārt svin savu dzimšanas dienu, nevis valsts svētkus. Taču superīgi esot tas, ka dzimšanas dienā vienmēr ir brīvdiena.
“Tas man liek justies īpašam,” smej Elvijs. Savu jubileju svinēs mājās, ģimenes lokā. “Par lielu svinību trūkumu sevišķi neskumstu. Galvenais būt kopā ar savējiem: dzīvesbiedri un meitiņu.” Vasarā ģimenē gaidāms vēl viens mazulis.
Atgriezās Latvijā uz simtgades svinībām
Rīdziniece Anita Ivčenko teic: jau bērnībā apzinājusies, ka piedzimusi ļoti īpašā datumā. Jau tolaik, pateicoties īpašajam dzimšanas datumam, aicināta uz dažādiem pasākumiem.
“Tas man likās ļoti forši, jo svētki bija skaisti,” stāsta Anita. Piemēram, piecu gadu vecumā bijusi uz svētku pasākumu Saeimā.
“Domāju, ka 1990. gada 4. maijā Latvijā valdīja liela pacilātība un atvieglojuma sajūta,” spriež Anita.
Desmit gadus Anita ir bijusi prom no Latvijas – aizbrauca uz Lielbritāniju 2008. gadā, uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Tolaik Latvijā bija ekonomiskā krīze un braukt uz ārzemēm nolēmusi visa ģimene.
“Tā arī bija lieliska iespēja gūt pieredzi un mācīties citā valstī,” saka Anita. Londonā viņa studējusi žurnālistiku, kaut šajā jomā nav strādājusi. Studiju laikā strādājusi par viesmīli, pēc tam mārketinga aģentūrā, komunikācijas un brendinga jomā.
2018. gadā Anita atgriezās Latvijā: “Sanāca tieši uz simtgadi.”
Iemeslu, lai atgrieztos, bija daudz. Pirmkārt, Anitas ģimene nu jau atkal dzīvoja Latvijā, otrkārt, sāka mainīties prioritātes: ārzemēs bija labi, bet bija jau apnicis, jauniete vēlējās pārmaiņas.
“Treškārt, man pietrūka Latvijas. Šķita, ka, neesot Latvijā, daudz ko palaižu garām. Gribējās Latvijas pasākumus, kultūru, cilvēkus,” stāsta Anita.
Atgriežoties pēc desmit gadu prombūtnes, Anita jo sevišķi spilgti redzēja, kā Latvija attīstījusies.
Izaugsmi jauniete saskata daudzās jomās: cilvēki kļuvuši pilsoniski aktīvāki, vairāk gatavi iestāties par savām tiesībām un interesēm, klientu un pircēju apkalpošanā vērojama lielāka profesionalitāte, laipnība, atsaucība, veikalos redzama lielāka preču izvēle.
Kopumā uzlabojies dzīves standarts, padomju laiku ieražas – pasivitāte, paviršība – pamazām tiek izskaustas.
“Tomēr cilvēki bieži ir negatīvi, izvēlas redzēt slikto. Taču nevajadzētu aizmirst, ka Latvija ir ļoti jauna valsts, viss vēl tikai notiek un attīstās. Jāturpina Latviju veidot, ieguldīt tajā darbu. Domāju, ka arī nākotnē viss tikai ies uz augšu, jo latvieši ir čakli un uzņēmīgi. Svarīgi gan būtu kļūt pilsoniski vēl aktīvākiem,” teic Anita.
Latvijai dzimšanas dienā viņa vēl aktīvākus un pozitīvākus pilsoņus. Savukārt pašiem Latvijas iedzīvotājiem Anita iesaka būt aktīviem – “darīt to, ko paši var paveikt” – un novērtēt izmaiņas, kas jau notikušas.
“Kā cilvēks, kas ilgi dzīvojis ārzemēs, es ļoti novērtēju to, kas ir šeit, Latvijā, un nav citur. Novērtēju to, ka Latvija ir maza, jo visur iespējams aizbraukt, izbaudīt Latvijas skaisto dabu,” saka Anita.
Latvijā viņa strādā mārketinga un zīmolvadības jomā un ne brīdi nenožēlo, ka atgriezusies mājās.
Pietrūkst cilvēciskuma
“Esmu priecīga, ka piedzimu 4. maijā, bet par to jau pirmkārt mammai jāsaka paldies. Un viņa par šo datumu arī ir priecīga. Man patīk, ka dzimšanas dienā vienmēr ir brīvdiena. Mammai pašai dzimšanas diena ir 5. maijā,” stāsta Irina Roslova, kura dzīvo Alūksnes pusē un audzina trīs dēlus: 9, 7 un 3 gadus vecus.
Tāpēc šobrīd Irinas dienas ir jo sevišķi trauksmainas: visi pa māju un lielākajiem vēl jāpalīdz mācībās. “Taču kā jaunai mammai man ir daudz spēka,” teic Irina.
Vaicāta, kā vērtē Latvijas attīstību pēdējos 30 gados, Irina kavējas bērnības atmiņās, gadsimtu mijā, un secina, ka toreiz tomēr bijis labāk.
“Tad jau vēl nebija tik daudz tehnoloģiju. Man šķiet, ka tad cilvēki vairāk turējās kopā, kontaktējās, bija izpalīdzīgāki, saticīgāki. Tā cilvēciskāk viss notika,” vērtē Irina.
“Bērni vairāk skraidīja pa āru: viss ciemats viens pie otra ciemojās. Tagad bērni vairāk pa mājām iestumdīti.”
Irina nāk no lielas ģimenes – kopā auguši seši bērni. Izjutuši citu cilvēku palīdzību, atbalstu. “Mums bērnībā bija daudz fiziski jāstrādā. Audzināja mūs stingri. Es savus bērnus arī cenšos tā audzināt.
Mācu, ka pret skolotāju jāizturas ar cieņu, ka klasē mierīgi jāuzvedas. Mani bērni klausa un tā arī dara. Taču jūtu, ka citi bērni tādi nav. Skolotājiem ir grūti kontrolēt skolēnus, tāpēc arī sekmju līmenis krītas.”
Tajā pašā laikā jauno māmiņu satrauc tas, ka par bērniem neviens tā īsti neuzņemas atbildību: vecāki daudz gaida no skolas, bet skola – no vecākiem.
Irinas ģimenē runājuši gan krievu, gan arī latgaliešu un latviešu valodā. Pati līdz 5. klasei mācījusies krievu skolā. Pēc tam pārgājusi uz latviešu skolu. Tagad Irina ir tehnisks darbinieks bērnudārzā un daudz laika velta ģimenei.
Latvijas neatkarības atjaunošanas trīsdesmitgadē Irina Latvijai vēl būt stiprai un brīvai mūžīgi.
“Novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem rūpēties par savu zemi, būt pateicīgiem par to, kas mums ir!
Novēlu arī mums visiem kļūt labākiem, tikai tad mēs varēsim būt laimīgi un laimīga būs mūsu zeme!” teic Irina.
