Latvijā
Sabiedrība

Tas bija ļoti smags sitiens, sapratu, ka esmu bijusi par naivu. Saruna ar Veltu Čebotarenoku0


Viena no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas pirms 30 gadiem balsoja par neatkarības Deklarācijas pieņemšanu, bija Velta Čebotarenoka, tagad 4. maija deklarācijas kluba prezidente.
Viena no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas pirms 30 gadiem balsoja par neatkarības Deklarācijas pieņemšanu, bija Velta Čebotarenoka, tagad 4. maija deklarācijas kluba prezidente.
Foto: Ilze Pētersone

Baltie galdauti šogad jāklāj bez lieliem godiem, jo “kroņa” vīrusa dēļ nav ļauts sanākt kopā kuplākā pulkā. Aizliegums skarbi atgādina, cik svarīga mums ir pašu brīvība un neatkarība, jo īpaši laikā, kad aprit 30 gadu, kopš pieņemta Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Viena no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas par to balsoja, bija Velta Čebotarenoka, tagad 4. maija deklarācijas kluba prezidente.

Ar Veltu Čebotarenoku tiekamies meitas Laumas ģimenes Jūrmalas mājā vēl pirms Lieldienām, Zaļajā ceturtdienā. Viņa smej, ka gluži kā itāļi dzīvojot kopā trīs paaudzēs, un tad jau sabiedrības netrūkst. No blakus istabas dzirdama mazmeitas Madaras saruna ar skolotāju – notiek attālinātā stunda.

Pa logu var redzēt, kā znots Jānis darbojas pašu meža parkā. Grūtāk šo laiku esot pārdzīvot vīram Jānim Liepiņam, jo izpaliek veikala tūres un mazmeitas vešana uz mākslas skolas un deju nodarbībām. Dobji noskan pulkstenis – mantojums no vecākiem, Arnolda un Ainas Deglaviem, tāpat kā lielais galds viesistabā, pie kura notiek mūsu saruna.

Velta neslēpj – sāpot sirds, jo sērga pārvilkusi svītru tik daudziem jubilejai veltītajiem sarīkojumiem.

29. aprīlī Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Ziedoņa zālē bija iecerēta konference “Brīvība un neatkarība” ar Egila Levita, Valda Dombrovska, Sandras Kalnietes, Daiņa Īvāna un citu dalībnieku referātiem.

Noslēguma kulminācijā LNB Tautas grāmatu plaukts saņemtu dāvinājumu – apjomīgu izdevumu par deputātiem, kas 1918. gadā nobalsoja par Latvijas neatkarību un 1990. gadā to atjaunoja. Maija beigās deputātus godinātu ar piemiņas vietas atklāšanu Likteņdārzā.

Vēl 4. maija deklarācijas klubs nodibinājis savu Valstiskuma apbalvojumu – gudrākajam, godīgākajam, cēlākajam valsts patriotam un cilvēkam ar tautas atbalstu, ļaužu iedvesmotājam un uzrunātājam.

Velta zina, kuram gribētu to piešķirt, bet nesaka, lai neietekmētu žūrijas lēmumu. Ar cerību, ka līdz vasaras beigām koronavīruss būs piežmiegts, pasākumus esot padomā pārcelt uz augustu, kad Latvijai vēl viena nozīmīga diena – neatkarības pasludināšana “de facto”.

 

Kā ar Neatkarības laukumu, kad notiks tā atklāšana?

No idejas pagājuši četri gadi, un viss apstājies, lai gan biju iecerējusi atklāšanu Latvijas simtgadē. Kad Rīgas dome steidzamības kārtā pieņēma lēmumu par Brīvības laukumu pie Brīvības pieminekļa, Ušakovs (bijušais Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs. – I. P.) paziņoja, ka brīvība un neatkarība ir sinonīmi, tāpēc Neatkarības laukuma nebūs.

Man jau bija skaidrs, ka Rīgas pašvaldība visu darīs pret, tāpēc vērsos pie Saeimas, lai pieņem likumu par Neatkarības laukumu, nomainot Jēkaba laukumam nosaukumu.

Vieta ir ļoti piemērota – starp Latvijas Nacionālo teātri un Saeimu, taču tā joprojām ir neapkopta. Vai katrā Eiropas lielākajā pilsētā ir savs neatkarības laukums, bet mums Rīgā nav vietas, kur tiktu godināti 1918. un 1990. gada balsojumi.

Jācer uz jaunu varu Rīgā, kurai Latvijas neatkarība būs godājama vērtība?

Mierā nelikšos – turpināsim cīnīties par Neatkarības laukumu tāpat kā par okupācijas laukumu.

Esam iesnieguši Saeimā priekšlikumu tā saucamo Uzvaras pieminekli pārdēvēt par Okupācijas pieminekli un turpat blakus novietot uzrakstus pasaules lielākajās valodās ar skaidrojumu par padomju un vācu okupāciju, kā arī vienu dzelzceļa vagonu, kas simbolizētu Latvijas iedzīvotāju izvešanu uz Krieviju, lai jebkuram, arī iebraucējam un ciemiņam, būtu saprotams, ko nozīmē šī vieta.

Vispareizāk pieminekli būtu aizvākt.

Protams. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē radās domstarpības, jo pastāv Latvijas un Krievijas starpvalstu līgums un Latvijas Mākslinieku savienības prezidents tēlnieks Igors Dobičins ieteica šajā vietā saglabāt pieminekli kā māksliniecisku vērtību un parādīt vēsturisko patiesību, ko simbolizē okupācijas vara.

Ticiet man, tiklīdz tas būs šādi nosaukts un papildus izvietoti okupāciju liecinieki (piemēram, deportāciju piemiņas vagoni), vietai būs cita nozīme.

Zem pieminekļa ir atrodamas plašas telpas, kurās ar laiku varētu izvietot Okupācijas muzeja filiāli.

Šodien pēc tautas ticējuma vajagot mājā iztīrīt kaktus. Ko jums Latvijas politiskajā telpā gribētos izmēzt?

Vispirms iztīrītu “Saskaņu” – kā tas var būt, ka joprojām Latvijā ir institūcijas un spēki, kas darbojas pret mūsu valsti!

Ko vēl gribētu – lai notiek brīnums un beidzas korupcija, apstājas tie, kas dod un ņem, un padomā, kāpēc gan mēs nevarētu dzīvot kā Zviedrijā vai Dānijā?

Tas nav atkarīgs tikai no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, bet arī cilvēkiem.

Pašiem latviešiem jārunā tikai latviski un nav jālokās cittautiešu priekšā. Man ir savs paņēmiens, kas gan ne vienmēr beidzas pozitīvi. Reiz pie Majoru stacijas jauna sieviete ap 40 gadiem krievu valodā man prasa, kur ir Dzintaru koncertzāle.

Šādos gadījumos parasti krieviski saku – cik jauki, ka esat atbraukuši pie mums ciemos, un pajautāju – no kuras vietas? Neesot iebraucēja, bet vietējā. Laipni turpinu sarunu latviski un izstāstu, kā nokļūt līdz koncertzālei.

“Nu i svoloč*,” tāda bija atbilde. Vēl man ir teikuši – nu i koroļeva**.

Vai, krievu skolās ciemojoties, tagad ar bērniem varat runāt latviski? Atmodas laikā vienā no Jūrmalas krievu skolām direktore jūs pat nosauca par trako tautfrontieti.

Tieši pagājušajā gadā atkal tur biju – tās direktores vairs nav, mani sagaidīja ļoti patīkama vietniece – latviete, varēju runāt latviski arī ar skolēniem, tomēr pāris jauniešu uzdeva jautājumus krieviski.

Teicu, ka tā viņi sevi apzog, jo valsts valoda tāpat būs vajadzīga. Kāds pajautāja, kāpēc jāsvin 8. maijs, ja viņu ģimenē svētki ir 9. maijs, jo vectētiņš ir karojis un atbrīvojis Latviju.

Šādās situācijās es vienmēr paskaidroju, ko Latvijai īstenībā nozīmē šī atbrīvošana.

Tikšanos parasti sāku ar aicinājumu pacelt roku, kuriem vecāki ir stāstījuši par padomju laikiem, lai zinātu, vai viņiem par to ir kāds priekšstats.

Pirms 20 gadiem cēla labi ja pieci vai seši, tagad tikpat daudz nepaceļ. Vēl februārī bijām Skrundā – tur bija roku mežs.

Trīs kakti iztīrīti, lai iet ceturtais!

Komunisma totalitārie režīmi ir atbildīgi par saviem noziegumiem, taču tie joprojām nav stājušies tiesas priekšā.

Bez Komunistiskās partijas nebūtu Valsts drošības komitejas (VDK) un citu represīvo orgānu, kas paveica melno darbu – apcietināja, sodīja, slepkavoja un izsūtīja. To nedrīkst nolikt malā, un tas ir vēstures izpētes jautājums.

Kā jums izdevās kļūt par tik patriotisku un nacionāli noskaņotu cilvēku ģimenē, kur tēvs, jādomā, bija pārliecināts komunists, ja ulmaņlaikā sešus gadu nosēdēja cietumā, tiesa gan, padomju okupācijas vara viņu pāris reizes izslēdza no partijas, taču atkal paņēma atpakaļ?

Reiz atnācu no skolas mājās un šausmīgi raudāju, jo skolotāja man bija izskaidrojusi, kāda būs dzīve komunismā.

Klasē mums bija uzraksts “Jūsu paaudze dzīvos komunismā”, un es pajautāju, kā tas būs? “Visi cilvēki dzīvos kopā, naudas nebūs, bet ēdīs un dzers, cik gribēs, un strādās,” vēl tagad atceros viņas teikto.

Es negribēju dzīvot kaut kādā kopmītnē, bet būt kopā ar papu, mammu, brāli un māsu. Tēvs mani paņēma klēpī un mierināja – atceries, tā nebūs, tu vienmēr dzīvosi ģimenē, bet tev arī pašai jāmācās citu teikto vērtēt.

Kad paaugos, man viņam bija jāapsola divas lietas – nekad dzīvē nestrādāt nevienā partijas organizācijas struktūrvienībā – partijas komitejā u.c. – un VDK. Mani, protams, aicināja, sākumā par partijas instruktori, solīja labu karjeru, sarunas bija smagas.

Vai jūsu tēvs apzinājās, kāds monstrs sanācis no sapņa par komunismu, un kā jutās?

Ļoti smagi. Mums to nestāstīja, taču, kā vēlāk uzzināju no viņa labiem draugiem, tēvs ļoti pārdzīvojis, ka tik smagi kļūdījies dzīvē. Pats viņš nekad nebija strādājis nevienā partijas amatā, tikai saimnieciskajā darbā.

Jūrmalā, kur bija Izpildkomitejas priekšsēdētājs, daudzi viņu sauca par saimnieku un vēl tagad atceras ar labu vārdu. Arī mamma atteicās no uzaicinājumiem partijas darbā un palika Valsts bibliotēkā par vadītāju.

Kad no Jūrmalas nodaļas uzstājos Latvijas Tautas frontes 1. kongresā, viņai piezvanīja draudzene un teica, ka esot par mani kauns un tēvs zārkā noteikti ir otrādi apgriezies.

Dzirdēju, kā mamma atbildēja – Arnoldam tāpat kā man šī būtu viena no laimīgākajām dienām mūžā!

Par vecāku nodevēju mani sauca ne vienu reizi vien.

Vienā no Jūrmalas komunistiskās partijas organizācijas sanāksmēm kāpu tribīnē ar aicinājumu 1. maija pasākumā dot iespēju uzstāties Jānim Liepiņam kā Latvijas Tautas frontes Jūrmalas nodaļas priekšsēdētājam.

Visi sāk sist ar kājām pa zemi un kliegt – tu esi savu vecāku nodevēja, ja tavs tēvs būtu dzīvs, ko viņš teiktu! Prezidijā sēdēja pats Baltijas kara apgabala priekšnieks, viņš pēc manas runas palika sarkans, čekas priekšniekam, izskatījās, tūlīt piemetīsies infarkts.

Uz 1. maija pasākumu saorganizējām tautfrontiešus, un viņi no tribīnes izsvilpa gan kompartijas 1. sekretāru, gan Jūrmalas Tautas deputātu padomes (TDP) priekšsēdētāju, Liepiņš palika vienīgais runātājs.

Iepriekš, kad bijām lūguši atļauju tautfrontiešu gājienam pa pilsētu, mums atvēlēja iet gar jūru, mēs principa pēc gājām.

Man šķiet, esat dzimusi politiķe, kāpēc tik ātri aizgājāt no politikas?

Augstākajā Padomē mums bija paredzēti pieci gadi, taču sākās spiediens, ka neesam leģitīmi, ievēlēti Latvijas PSR, tādēļ pēc trīs gadiem paši sapakojām mantiņas un sevi atstādinājām.

Tagad atskatoties, tas nebija pats pareizākais solis, bet man pašai toreiz gribējās mesties reālajā dzīvē.

Un iemetāties “Bankā Baltija”…

Un izdarīju daudz, jo biju atbildīga par līdzekļu sponsorēšanu Rundāles pils jumtam, Operas nama remontam un citiem kultūras projektiem. Pati bankā zaudēju 60 tūkstošus dolāru, jo nezināju, kas patiesībā tur notiek.

Par daudzām ar Latvijas neatkarības atjaunošanu saistītām vēsturiskām detaļām patiesību uzzinām tikai pamazām. Bijušā ārlietu ministra Georga Andrejeva atmiņas, piemēram, izgaismo, kā Latvijā palika 22 tūkstoši atvaļināto militārpersonu ar ģimenēm, un rada lielu vilšanos vairākos politiķos. Vai jums arī ir bijušas šādas atklāsmes?

Ļoti augstu vērtēju un paļāvos uz Andri Grūtupu un citiem mūsu juristiem, Andra vairs nav, tādēļ dubultgrūti kaut ko teikt, bet no šodienas skatpunkta par visiem viņa priekšlikumiem nebūtu balsojusi.

Toreiz tos pieņēmu, daudz neiedziļinoties, jo viss, ko viņš teica, man šķita pilnīgi un galīgi neapstrīdams.

Nenoliedzami gudrs cilvēks, no kura daudz varēja mācīties, bet būtu daudz priecīgāka, ja viņš vairāk būtu darījis Latvijas labā.

Kā pozitīvu piemēru gribu minēt Andri Teikmani, kurš tajā laikā bija pavisam jauns advokāts un kuram esmu pateicīga par deklarācijas nosaukumu, jo sākumā gribējām neatkarību manifestēt.

Kad debates bija tuvu noslēgumam, Andris izcīnīja iespēju uzstāties un teica, ka manifestācija jānomaina pret deklarāciju, kas ir daudz ietilpīgāks nosaukums. Vairākums viņam uzticējās un nobalsoja.

Divi piemēri – uzticēšanās, kas radīja vilšanos, un tāda, kas bija vietā un deva ļoti labu rezultātu.

Uzticēšanās arī šodien var beigties dažādi. Valsts prezidentā neesat vīlusies?

Mūsu klubs viņu atbalstīja – no 106 biedriem savācu 76 balsis vēstulei ar aicinājumu 13. Saeimai nobalsot par Egilu Levitu kā Valsts prezidentu – viens no darbiem, ar kuru ļoti lepojos un kas parādīja, ka kluba biedri man uzticas.

Bija gan arī tādi, kuri domāja pretēji.

Iepriekšējā Saeima E. Levitu smagi iznesa cauri, vēl viens piemērs par uzticēšanos, kas tiek pievilta.

Zinu, kā tas ir, sevišķi Jūrmalas TDP priekšsēdētāja vietnieces amatā, kad tie, kurus ievilku domē ar savu vārdu un atpazīstamību, jau pirmajā sesijā nobalsoja par Arnolda Deglava ielas agrākā nosaukuma par Dārzkopības ielu atjaunošanu..

Tas bija ļoti smags sitiens, sapratu, ka esmu bijusi par naivu.

Pēc kāda laika visām ielām atdevām vecos nosaukumus, ko pilnībā atbalstīju, bet nevarēju pieņemt veidu un laiku, kā tas notika ar tēva vārdā nosaukto ielu.

Piedevusi to neesmu un arī visus, kas ierosināja un atbalstīja, atceros.

4. maijs tikai pamazām kļūst par tautā atzītu svētku dienu. Vai jūs un jūsu kolēģi jūtaties novērtēti kā Latvijas neatkarības atjaunotāji?

Ir dažādi… Bija nedaudz sāpīgi, ka līdzekļus izdevumam par deputātiem, kas nobalsoja par neatkarību un tās atjaunošanu, izdevās savākt tikai ar lielām grūtībām. Taču lielākoties no cilvēkiem, arī svešiem saņemu pateicību un atbalstu.

Sievas no Doma laukuma tirdziņa man saka – jūs tikai paaiciniet, mēs iesim ar jums kopā cīnīties par Neatkarības laukumu!

Kāds jums šogad būs 4. maijs?

Man ir klusa cerība, ka būšu pie Saeimas nama, kad tiks atklāta plāksne par godu deputātiem, kas pieņēma 4. maija Neatkarības deklarāciju un nolikšu ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Mierā nelikšos – Neatkarības laukumam jābūt

Vizītkarte

Velta Čebotarenoka

4. maija deklarācijas kluba prezidente

Dzimusi 1949. gada 1. aprīlī.

Mācījusies Rīgas 3. vidusskolā, studējusi LVU Filoloģijas fakultātē.

Strādāja par žurnālisti avīzē “Jūrmala”.

Ievēlēta Jūrmalas Tautas deputātu padomē, bijusi priekšsēdētāja vietniece.

Atmodas laikā viena no Latvijas Tautas frontes Jūrmalas nodaļas dibinātājām.

Saistītie raksti

1990. gada 4. maijā kā Augstākās Padomes deputāte balsoja par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu, 1991. gada 21. augustā – par Latvijas neatkarīgas valsts statusu.

No 1993. līdz 1995. gadam strādājusi par viceprezidenti “Bankā Baltija”.

2000. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

2017. gadā ievēlēta par 4. maija deklarācijas kluba prezidenti.

Precējusies ar Jāni Liepiņu, iepriekšējā laulībā ar Igoru Čebotarenoku – meita Lauma, mazmeita Madara.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.