Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: SHUTTERSTOCK

Ja nemīli bērnus, skolai met līkumu! Kas iedvesmo un motivē kļūt par skolotāju? 21

Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Eksperts nāk klajā ar fatālu paredzējumu: Krievija izmantos kodolieročus neatkarīgi no tā, vai Rietumi apbruņos Ukrainu 69
TV24
Kāpēc mums ir tik mazas pensijas? Es neesmu vainīga, ka strādāju krievu laikā! Atbild VSAA 92
VIDEO. Putina ministri krīt ārkārtējā kaunā – vienkāršs Ziemeļkorejas ierēdnis viņus padzen no sēdvietām 65
Lasīt citas ziņas

Pandēmijas laiks skolotājus un skolēnus mētājis šurpu turpu – tad mācības klātienē, tad attālināti, tad ārtelpās, tad atkal no jauna visi padevušies mājas režīmam. Situācija ir ļoti mainīga. Un tomēr ir entuziasti, kuri savu skolotāja karjeru uzsāk tieši šajā sarežģītajā laikā, saprotot, cik svarīgi ir mazināt pedagogu iztrūkumu un nodrošināt skolēnam tik ļoti nepieciešamo saikni ar skolotāju. Kas iedvesmo un motivē kļūt par skolotāju?

Sarežģītākais skolotāja (īpaši jauna, karjeru nesen uzsākuša skolotāja) darbā šobrīd ir lielā neziņa – cik ilgi būs iespējams darbs klātienē? Pastāv iespēja, ka rītdiena zīmēsies jau citās krāsās. Neskatoties uz to, tie, kuriem sirdī sapnis par darbu skolā, drosmīgi uzsāk savu karjeru tieši tagad.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kristiāna Ceicāne Jaunmārupē Brīvajā Māras skolā māca matemātiku. Kristiāna gaidījusi laiku, kad kļūs pietiekami drosmīga, lai sāktu strādāt skolā – interesanti, ka šis laiks sakritis ar pandēmiju. Jaunā skolotāja atklāj, ka šobrīd gan esot ļoti grūti: darbs jāapvieno ar studijām pēdējā kursā, taču vēlme darboties ir liela, un visu izdodas paveikt.

Atceroties pašu sākumu, Kristiāna uzsver, ka tas bijis gana izaicinošs: “Pirmo reizi mūžā rakstīju mācību priekšmeta programmu.

Izaicinošākais bija satikt bērnus tagad, pēc gada, kad viņi ir sēdējuši mājās, – pilni ar enerģiju un mazliet aizmirsuši, kā ir jāuzvedas skolas solā.

Mans galvenais uzdevums ir veidot aktīvu, radošu mācību procesu, lai noturētu skolēnu uzmanību.” Jaunais mācību gads iesācies lieliski: “Ir patīkami satikt bērnus klātienē, beidzot sarunāties aci pret aci. Ir pirmais mācību gada mēnesis, tāpēc gan bērni, gan pedagogi cenšas aprast ar it kā agrāk normālo darbu klātienē, kas šobrīd var likties neparasts. Bet ir patīkami vērot to, cik ļoti bērni priecājas atrasties skolā, nevis mājās. Domāju, ka nepieciešami vēl daži mēneši un visi būsim apraduši ar situāciju.”

Īstais ceļš – pedagoģija

Matemātikas skolotāja Ieva pedagoģijas virzienam pievērsusies pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Aicinājumu piepildīt palīdzējis jauno skolotāju projekts “Mācītspēks”.
Foto no Ievas Gailītes krājuma

Ieva Gailīte skolotājas gaitas uzsākusi pēc bērna kopšanas atvaļinājuma: “Par pedagoģiju sāku interesēties līdz ar bērnu ienākšanu manā dzīvē. Tas sakrita ar pārcelšanos ārpus galvaspilsētas, kur plānoju uzsākt darba gaitas. Biju izlēmusi, ka Rīgas burzmu kādu laiku nevēlos redzēt, tāpēc sāku prātot, kādas darba vietas ir pieejamas manas dzīvesvietas apkārtnē. Izvēle krita par labu izglītības iestādēm, savu karjeru šajā jomā sāku ar pedagoģijas kursiem.

Atceros, kā Cēsīs, klausoties profesores Staņislavas Mārsones lekciju, no aizrautības, ieklausoties stāstos par skolas dzīvi, man uz rokām parādījās zosāda. Kad sākās pandēmija, nebija skaidrības, vai privātā sektorā darba vietas var dot nepieciešamās garantijas, un vienlaikus aktīvi sākās projekta “Mācītspēks” reklāmas, kuras ievēroju.

Pirmā doma par šo projektu – tas ir tieši man! Nostrādāja arī tas, ka šāds projekts Latvijā vēl nebija bijis, gribējās būt starp pirmrindniekiem.

Jāatzīst, ka šīs darba vidē balstītās mācības ir pievilcīgas arī ar to, ka skolotāja kvalifikāciju var iegūt viena gada laikā, kā arī “Iespējamās misijas” pamatīgums sniedz praktiskas un reālajā skolas dzīvē noderīgas zināšanas otrajā projekta gadā.”

Reklāma
Reklāma

Šis projekts paredz, ka ikviens, kas ieguvis vismaz bakalaura līmeņa izglītību, var papildus mācīties pedagoģiju un mācīt to jomu, kurā augstskolā ieguvis nepieciešamos kredītpunktus: “Manā gadījumā Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas fakultāte bija labs pamats, lai es kļūtu par matemātikas skolotāju. Konkurss gan bija liels, bet man izdevās izturēt visas trīs kārtas. Tam sekoja intensīvas vasaras mācības divu nedēļu garumā, augustā noslēdzu līgumu ar izvēlēto skolu. Līdz ar 1. septembri paralēli darbam skolā sākās pedagoģijas studijas Latvijas Universitātē.”

Kristiāna Ceicāne savukārt jau sākumskolā zinājusi, ka vēlēsies kļūt par skolotāju: “Gadiem ejot, vēlmes mainījās par labu gan medicīnai, gan skaistumkopšanai, tomēr, kad bija jāpieņem gala lēmums, pedagoģija ņēma virsroku.” Kristiāna skaidro, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ izvēle beigu beigās kritusi par labu skolotājas karjerai, ir viņas mīlestība pret bērniem.

Bērni palīdz nenovecot

Matemātika nav nekāds vienkāršais priekšmets – to gan mācīties, gan pasniegt ir visai liels izaicinājums.

Skolotāja Ieva stāsta, ka ieinteresēt skolēnus, kuriem šis priekšmets nepadodas pārāk labi, ir grūti.

Ir jāmotivē, jāmāca nevis iekalt, bet izprast: “Mūsdienu informācijas pārbagātības laikmetā jādomā arī par to, ka skolēns sagaida interesantu mācību stundu, taču ir būtiski skolotājam nekļūt par izklaidētāju, bet reāli iemācīt prasmes dzīvei.

Izaicinājums ir arī sagatavot mācību stundu saturu pēc jaunās kompetenču pieejas. Pirmajā darba gadā materiālu sagatavošanai bija nepieciešams diezgan ilgs laiks, darba dienas nereti ievilkās līdz vakaram. Jāpiemin arī pedagogu palīgu trūkums, kas īpaši jūtams darbā ar skolēniem, kuriem ir mācīšanās traucējumi.” Ieva ir atklāta – skolotāja darbs patiešām izsmeļ: “Sevišķi to izjutu attālinātajā mācību procesā, kad manu enerģiju izsmēla datora ekrāns un bija sarežģīti “nolasīt” skolēnus.”

Skolotājiem, kuri ir sava darba entuziasti, nav grūti saskatīt arī profesijas plusus, piemēram, Ieva skaidro, ka viņai vienmēr ir paticis komunicēt ar cilvēkiem – stāstīt un klausīties, dzirdēt citu viedokļus, redzēt emocijas: “Tādējādi es realizējos. Komunikācijā ar skolēniem, vismaz pamatskolas līmenī, jūtams patiesums un nav slēptu nodomu. Tas ir tas, kā man dažreiz ir pietrūcis saskarsmē ar pieaugušajiem. Protams, ka kopumā pedagoga profesijā saista darba jēgpilnība, tas, ka esi bērniem noderīgs

. Piemēram, tā mazā, bet lielu gandarījumu nesošā sajūta, kad kādu tēmu paskaidro skolēnam jau vairākas reizes un tad viņš pie sevis novelk garu “Āāāā!”, un tu redzi, ka nākamo uzdevumu jau var izpildīt patstāvīgi.

Tāpat pati skolas vide ir pozitīva. Skolēnu čalas, smaidi un joki šķietami neļauj garā novecot arī pedagogu kolektīvam.” Arī Kristiāna uzsver to, ka, esot starp bērniem, pašam ir iespēja sajusties kā bērnam: “Man patīk, ka ikdienā varu būt kopā ar jauniešiem – pati uzreiz jūtos kā bērns. Lielākais pluss laikam ir tas, ka man ir iespēja būt kādam par iedvesmu, paraugu.”

Kā mazināt skolotāju iztrūkumu?

Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidents Rūdolfs Kalvāns apstiprina, ka pedagogu iztrūkums sistēmā ir ļoti ievērojams: “Jāuzsver, ka tas ir arī disproporcionāls – ne visos priekšmetos iztrūkst vienlīdz daudz pedagogu. Situācija neuzlabojas, nedaudz mainās tikai iztrūkuma prioritātes. Būtiskākais iemesls ir salīdzinoši mazs jauno pedagogu programmu studentu skaits un tas, cik daudzi no viņiem reāli paliek sistēmā. Tam ir ļoti daudz iemeslu, piemēram, atalgojums, reālā darba intensitāte, vecāku ambīcijas, spiediens, konflikti, tāpat vilšanās skolas kolektīvā, vadībā.” Kalvāns izceļ tos priekšmetus, kuros būtiski iztrūkst pedagogu, – fizika, ķīmija, bioloģija un matemātika.

Kristiāna Ceicāne skolotājas amatā jūtas ļoti labi, tomēr atzīst, ka sākums nebūt nav vienkāršs.
Foto no Kristiānas Ceicānes krājuma

Arī matemātikas skolotāja Kristiāna piekrīt: lai jaunajam skolotājam karjeras uzsākšana būtu mierīgāka, vitāli svarīgs ir labs, draudzīgs un atbalstošs kolektīvs: “Man laikam ir paveicies ar kolēģiem, kuri veido komandu, nevis darbojas katrs pats par sevi. Visi ir ļoti atbalstoši un pretimnākoši. Lielākās problēmas izraisa pieredzes trūkums un nezināšana, kuras metodes būs vislabākās.”

Ieva savukārt uzskata, ka būt jaunam pedagogam ir gan viegli, gan grūti: “Viegli, jo ir daudz enerģijas un šķiet, ka teju vai varēsi izmainīt pasauli. Grūti, jo nākas saskarties ar pieredzējušo skolotāju ierobežotajiem uzskatiem. Galvenie priekšnosacījumi stipri neatšķiras no darba citās nozarēs – cienīt ikvienu kolēģi, augstu vērtēt viņa pieredzi un maksimāli izvairīties no konfliktiem. Palīdz, ka jaunie pedagogi nereti var būt noderīgi kolēģiem tieši digitālo rīku apguvē, kur skolotājiem ar mazāku pieredzi ir reāla interese un vēlēšanās pieņemt palīdzību.”

Rūdolfs Kalvāns kā vienu no pedagogu iztrūkuma iemesliem min to, ka daļa pedagoģijas studentu maina karjeras virzienu, nepaliekot šajā nozarē.

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes 3. kursa studente Amanda Saulīte atklāj: pirmā kursa laikā bijusi pārliecināta, ka pēc studiju absolvēšanas turpinās darboties pedagoģijas lauciņā – viņu interesē valodas, patīk bērni – bingo! Perfektā kombinācija, kā saka pati Amanda. Taču ar katru gadu šī sākotnējā vēlme noplok: “Varu teikt, ka tas nav mans īstais aicinājums, jo par to šaubos jau šobrīd. Bet nevar zināt – prakse un pieredze vēl nav bijusi. Esmu strādājusi tikai pirmsskolā, kas ir pavisam citādi, nekā darboties pamatskolā vai vidusskolā. Esmu iepriekš apguvusi mākslu un dizainu, tās lietas ir manai sirdij tuvas – ja būtu iespēja, tādus priekšmetus pasniegtu ar prieku.”

Amanda stāsta, ka no astoņām kursabiedrenēm četras pavisam noteikti turpinās strādāt par pedagoģēm, taču dažas strādā jau šobrīd un zina, ka šo darbu ilgi vairs nedarīs.

Strādājot pirmsskolās, Amanda pamanījusi, ka skolotāji dzīvo darbam: “Tas nekas, ka katram ir noteikta slodze, vadība un arī kolēģi uzskata – ja tu neesi darbā, tev ir jāapmeklē kursi, un, ja tu esi izgājis kursus, tad jāliek klāt vairāk stundu. Biju strādājoša studente un darba pieteikumā minēju, cik dienas nedēļā varu atvēlēt darbam, bet cilvēki nesaprot. Pēdējā darba vietā varēju strādāt divas pilnas dienas, taču man katru reizi vajadzēja sevi attaisnot. Nebeidzams aplis – kamēr nav kas strādā, tikmēr cietīs tie, kuriem ir šis darbs.”

Amanda no darba aizgājusi vairāku iemeslu dēļ: “Naudiņa, ko saņem, neatspēko pat pusi no nerviem, kurus esi pazaudējis, būdams atbildīgs par 20 bērniem. Psiholoģiski ļoti sarežģīts darbs. Bieži atnācu mājās un teicu: “Šis nav tā vērts.” Un tagad zinu, ka pirmsskolas pedagoga amats nav mans ceļš, lai arī cik ļoti man patīk mazi ķipari. Tagad lieku cerības uz to, ka pamatskola man ir īstā vieta.”

Amanda uzskata, ka viens no iemesliem, kādēļ cilvēki neizvēlas kļūt par skolotājiem, ir zemās algas, taču ir arī virkne citu problēmu: “Es teiktu, ka ir nepieciešami divi skolotāji uz klasi. Par naudu – viedokļi ir dažādi, bet man jau šķiet, ka vienalga, cik daudz maksās, kāds vienmēr gribēs vairāk. Šis darbs vienkārši ir jāmīl, nekas cits tik lielā mērā nevar ietekmēt izvēli strādāt šajā profesijā.”

Jauns skolotājs – jauns skatījums

Foto: SHUTTERSTOCK

“Mācītspēks” ir motivētu un enerģisku skolotāju izglītības projekts. Tā ir atvērta platforma, kas apvieno izglītības sistēmu, dažādu jomu profesionāļus un skolēnus. Kā skaidro projekta komunikācijas vadītāja Justīne Plūmiņa-Margeviča – pamatā ir ideja, ka vislabākās mācības notiek praksē: “”Mācītspēks” palīdz dažādu jomu profesionāļiem kļūt par vispārējās izglītības mācību priekšmetu skolotājiem, kuri vēlas strādāt pamatizglītībā un vidējā izglītībā. Projekta dalībnieki divus gadus pavada, vienlaikus studējot pedagoģiju, izglītības psiholoģiju, izvēlētās jomas mācību metodiku un strādājot skolā. Katrs dalībnieks saņem ne tikai skolotāja darba algu un ikmēneša mācību stipendiju, bet, kas ir vēl svarīgāk – individuālu atbalstu profesionālajai un personīgajai izaugsmei.”

Plūmiņa-Margeviča stāsta, ka pagājušajā gadā projektam pieteicās 1150 interesentu, pirmās kārtas atlases anketas aizpildīja 400, bet visas trīs kārtas izturēja 93 dalībnieki: “Noslēdzoties skolu piesaistes procesam, kura laikā ikviena Latvijas skola varēja pieteikt savas skolotāju vakances, vietu 60 skolās atrada 75 projekta “Mācītspēks” atlasītie topošie skolotāji, kuri šā gada septembrī uzsāka darbu un vienlaikus mācības kādā no trim projektā iesaistītajām augstskolām.”

Jauno skolotāju lielākie izaicinājumi, kā skaidro Plūmiņa-Margeviča, ir saistīti ar neziņu – vienu dienu mācību stunda var būt klātienē, bet nākamajā jau attālināti: “Skolotājiem jābūt gataviem pielāgoties un reaģēt uz jebkādām pēkšņām pārmaiņām un apstākļiem. “Mācītspēka” jaunie skolotāji izmēģina dažādas idejas, savstarpēji dalās atklājumos un secinājumos, šī dalīšanās ļoti palīdz un nereti pat glābj citus, šobrīd vēl ne tik pieredzējušus, skolotājus.

Tāpat skolās novērojams, ka skolēni attālinātā mācību gada laikā ir piemirsuši, kā tas ir – mācīties klātienē.

Tie ir dažādi socializēšanās piedzīvojumi, kas pārtop par skolotāja izaicinājumiem stundas darba organizēšanā. Projekta otrā gada dalībnieki, kuri uzsāka darbu skolās pagājušajā mācību gadā, uzsver, ka strādāšana klātienē ir izaicinājums, jo atšķirībā no attālināta mācību procesa vadīšanas klātienes darbam ir cita intensitāte un ritms. Taču vienlaikus novērojams, ka “Mācītspēka” skolotāju vidū skats uz neskaidro pandēmijas situāciju ir gana pozitīvs – līdzīgi kā citas krīzes, arī šī situācija daudziem ir ļāvusi vai varbūt pat piespiedusi pārvērtēt līdzšinējo dzīves gājumu un aicinājusi pievērsties sirds aicinājumam, proti, skolotāja profesijai.”

Mums vajag pedagogus

Justīne Plūmiņa-Margeviča uzsver – vairāk nekā 90% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka skolotājam ir būtiska loma jaunatnes un nākotnes sabiedrības personību un vērtību radīšanā: “Tajā pašā laikā ik gadu Latvijas skolās ir vairāk nekā 300 skolotāja amata vakanču. Gan sabiedrības attieksme, gan brīvās darba vietas apliecina – Latvijai skolotāji ir svarīgi un vajadzīgi tieši tagad.”

Īpaši svarīgi sajust skolotāja rūpes un ieinteresētību ir attālināto mācību laikā – tā apgalvo arī paši skolēni. Vidusskolniece Elizabete atceras, ka gandrīz visi skolotāji attālināto mācību gadu centušies padarīt interesantu, tomēr meitene grib izcelt tieši dizaina un tehnoloģiju skolotāju Andu Roni: “Katrā stundā skolotāja jautāja, kā mums iet. Vienkārši aprunājāmies par mūsu sajūtām. Skolotāja ņēma vērā mūsu vēlmes, ieteikumus. Tāpat viņa vēlas atjaunot mūsu novecojušās skolas formas, iesaistot mūs, – veidojam dizainus un skolotāja tos nodod tālāk skolas vadībai, cenšoties projektu realizēt. Skolotāja Anda Rone ar mums darbojas un sazinās pat ārpus sava darba laika. Droši varu teikt, ka, lai gan visi skolotāji ir atsaucīgi, neviens cits tik ļoti nepiedomāja pie tā, lai mums būtu interesanti.”

Skolotāja loma bērna ikdienā ir ļoti liela – skaidro psiholoģe Baiba Kalnciema, kura jau deviņus gadus Jūrmalas Valsts ģimnāzijā darbojas kā izglītības psiholoģe. Īpaši nozīmīga komunikācija ar skolotāju ir tieši mazākajiem bērniem: “Pirmās un otrās klasītes skolēniem skolotājs ir ļoti svarīgs un ieņem lielu lomu. Mainās autoritāte – viņi mājas vidi nomaina uz skolas vidi, nu skolotājs ir tas, kurš ir gudrākais, kurš zina vairāk un labāk.

Skolotājs bērnam rāda paraugu, stāsta, kā mācīties, kā būt citā vidē, iepazīstina ar jaunām situācijām.

Arī pusaudžiem ir svarīgi dibināt spēcīgu saikni ar skolotāju, taču vienaudži, protams, šajā vecuma posmā ir svarīgāki. Attālināto mācību laikā tikšanās ar draugiem, vienaudžiem tika liegta, un te atkal nozīmīgs ir tieši skolotājs. Ir svarīgi interesēties par skolēnu, atbildēt, būt klātesošam, lai pusaudzis nejūt atraidījumu jau tā grūtajā situācijā.”

Lai gan tas nav vienkārši, psiholoģe iesaka vismaz mēģināt nolikt malā savas emocijas, kad jāuzsāk darbs ar skolēniem: “Jāatceras, ka tas, kā skolotājs jūtas un uzvedas, tiek pārnests uz bērniem. Tāpat ir svarīgi komunicēt, izrunāt mācību saturu, apvaicāties, ko par to domā skolēni, kā viņi jūtas, izrunāt arī to, ko domā pats skolotājs – būtībā veidot šo atgriezenisko saiti, kas bērnam ir tik ļoti svarīga, lai viņš skolā ar konkrēto pedagogu justos droši.”

Uzziņa

Pedagogu skaits vispārizglītojošajās dienas skolās

2020./2021. m. g. 28 494

2019./2020. m. g. 28 519

2018./2019. m. g. 28 464

2017./2018. m. g. 28 778

2016./2017. m. g. 28 520

2015./2016. m. g. 28 746

2014./2015. m. g. 28 545

2013./2014. m. g. 28 400

2012./2013. m. g. 28 221

2011./2012. m. g. 28 036

2010./2011. m. g. 27 910

2009./2010. m. g. 27 250

2008./2009. m. g. 32 236

Avots: Izglītības un zinātnes ministrija

Absolventi, kuri studējuši ar pedagoģiju saistītās programmās, lielākoties strādā šādās nozarēs:

• izglītība (83,1%);

• valsts pārvalde (4%);

• veselība un sociālā aprūpe (2,4%)

Avots: Izglītības un zinātnes ministrija

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.