Jautājam lasītājiem: Vai izmantojat pasažieru autobusu satiksmi, un vai jūs apmierina tās kvalitāte? 12
Andris Grīnbergs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līga Ozoliņa Jēkabpilī:
“Jā, mums arī tāpat kā aizkraukliešiem nomainījās pakalpojumu sniedzējs – tagad lauku maršrutus apkalpo nevis Jēkabpils, bet gan Tukuma uzņēmums. Vēl jau grūti pateikt, kā būs, kā nebūs, jāpaiet laikam, kamēr iestrādāsies un visu kaut cik noregulēs, bet viens gan ir skaidrs – daudziem, kas dzīvo laukos, bet strādā pilsētā, jādomā, ko darīt. Lauku maršrutus jau visā Latvijā slēdz ik pa laikam, laucinieks vienmēr būs cietējs, ne katram ir iespējas nopirkt sev mašīnu. Man nav ko žēloties, uz Rīgu tieku, laukos dārza man vairs nav, ja būtu, tad gan.”
Anda Līce Cesvainē:
“Braucu tikai ar autobusiem, jo personiskās automašīnas man nav, bet diemžēl uzreiz jāteic – ar autobusu satiksmi galīgi neesmu apmierināta. Vienīgais maršruts, kam varu veltīt labus vārdus, ir Cesvaine–Madona. Tiklīdz jātiek kaut kur tālāk, sākas problēmas. Pirms dažām dienām uz Salacgrīvu nācās braukt ar trim autobusiem, galapunktu sasniedzu tikai pēc septiņām stundām. Pa ceļam Cēsīs autobuss nezin kāpēc stāvēja stundu. Tā kā autoostā bagāžas glabātavas nebija, visu šo stundu pa Cēsīm vajadzēja staigāt ar smago nesamo. Atpakaļceļā Cēsīs nācās pārgulēt nakti, mājās tiku tikai nākamajā dienā. Vienu brīdi domāju, labāk būtu braukusi no Salacgrīvas līdz Rīgai, tad varbūt mājās būtu tikusi tās pašas dienas vakarā. Mazajos lauku maršrutos vēl varētu paciest, ka ir grabošs autobuss, bet reizēm grūti paciest klaju autovadītāja nekaunību vai nepieklājību. Ceļā lauku pieturā iekāpj tantuks, iedod šoferim naudu, bet dzirdu, ka viņš noprasa: “Vai biļeti vajag?” Un tantuks biļeti nesaņem. Kad jautāju, kāpēc viņa neteica, ka biļete vajadzīga, saņemu atbildi: “Kur tad es to papīrīti likšu?” Vai tiešām mēs esam nelabojami? Paši kultivējam nekulturālu apkalpošanu.”
Pēteris Kļava Daugavpils novadā:
“Nav jau vērts sūdzēties, lauki kļūst arvien tukšāki, ko var gribēt, ar autobusu satiksmi kļūst tikai bēdīgāk. Ja Rīgas priekšnieki grib uzzināt, kā ir laukos, lai atbrauc, pastāv pieturā un paklausās, ko cilvēki runā. Vai tad man jāsaka priekšā? Par mutes palaišanu vēl pa ļipu varu dabūt.”
