Kultūra
Mūzika un deja

“Jutos kā disidente mūzikā.” Saruna ar muzikoloģi Ilzi Šarkovsku-Liepiņu0


Ilze Šarkovska-Liepiņa: “Man bija vēlēšanās pierādīt, ka esam piederīgi Rietum-eiropas mūzikas kultūras telpai, nevis esam kā tāds krievu (un padomju) mūzikas kultūras atvasinājums.”
Ilze Šarkovska-Liepiņa: “Man bija vēlēšanās pierādīt, ka esam piederīgi Rietum-eiropas mūzikas kultūras telpai, nevis esam kā tāds krievu (un padomju) mūzikas kultūras atvasinājums.”
Foto: Karīna Miezāja

Krāšņā iesējumā ar retiem seniem zīmējumiem un nošu materiāliem klajā nākusi muzikoloģes ILZES ŠARKOVSKAS-LIEPIŅAS grāmata “Latvijas mūzika renesansē: priekšvēstneši, briedums, konteksti”.

“Šo grāmatu esmu veltījusi savas mammas piemiņai, atceroties mīlestību un atbalstu, ko esmu saņēmusi vienmēr – gan skolojoties, gan profesionāli pilnveidojoties,” priekšvārdā teic autore.

Ilze Šarkovska-Liepiņa ir mākslas doktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece, vairāku grāmatu sastādītāja un autore, to vidū – komponista Jāzepa Vītola jubilejai veltītais izdevums “Jāzepam Vītolam – 150” (2015), kolektīvā monogrāfija “Latviešu mūzikas kods.

Versijas par mūziku gadsimtu mijā” (2014), “Latviešu simfoniskās mūzikas katalogs 1880–2018” (2009). Latvijas mūzikas vēsturei veltītu rakstu, kā arī mūzikas dzīves aprakstu, recenziju, eseju autore, daudzus no tiem varat lasīt arī “Kultūrzīmēs”.

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības finansiālo atbalstu.

– Kā nonācāt līdz tik fundamentālai izpētei un krāšņai grāmatai, veltot to tieši mūzikai renesansē?

I. Šarkovska-Liepiņa: – Interese par renesansi man radās sen – vēl 1997. gadā aizstāvēju disertāciju par 15. un 16. gadsimta mūzikas kultūru Latvijā. Pēc tam, tiesa, gan ar lielākiem pārrāvumiem, pie šā darba esmu strādājusi visu laiku, bet intensīvi – pēdējos četrus gadus. Jau toreiz, 80. gadu beigās, kad pa vienam vien sāku publicēt rakstus par senāko Latvijas mūziku, sapratu, ka daudz ko tā laika politiskās konjunktūras un aizliegumu dēļ mēs vienkārši nezinām.

Iedziļinoties renesanses laikmetā, pētot starpkara laika materiālus, vācbaltiešu vēsturnieku darbus, jutos kā sava veida disidente. Man bija vēlēšanās pierādīt to, ko iekšēji jau nojautām un dažkārt arī zinājām, proti, ka esam piederīgi Rietumeiropas mūzikas kultūras telpai, nevis esam kā tāds krievu (un padomju) mūzikas kultūras atvasinājums.

Protams, šīs ietekmes nav noliedzamas, taču dominējošs ir Rietumu virziens. Turklāt vēl līdz nesenam laikam dzīvojām ar stereotipisko mītu par latviešu septiņsimt gadu jūgu vācu verdzībā.

Piemēram, par vācu komponistu, ērģelnieku Paulu Bucēnu (ap 1548–1586), latviešu mūzikas vēstures grāmatās nebija neviena vārda, kaut arī pagājušā gadsimta 30. gados vācbaltiešu izcelsmes muzikologs un komponists Gerhards Keislers Herdera institūta paspārnē bija publicējis plašu eseju par šo komponistu.

Pauls Bucēns bija Rīgas Domskolas, šīs sevišķi nozīmīgās kultūras attīstības citadeles, kantors – skolotājs un pilsētas mūzikas dzīves organizētājs – laikā, kad skolai jau bija stabilas protestantiskās ģimnāzijas tradīcijas un tās vadību bija pārņēmusi pilsētas rāte.

No visām vairāk nekā simt Bucēna sacerētajām motetēm šobrīd, pateicoties britu senās mūzikas entuziastam Polam Medžvikam, pilnībā izdevies restaurēt divas. Taču grāmatu un arhīvu materiāli glabā vēl daudzas nezināmas lietas.

Jo vairāk roc un brien dziļumā, jo vairāk izcel. Iebrienot biju pārsteigta par to, ka mums tomēr bijusi brīnišķīga pirmsnacionālās mūzikas vēsture, kas norisa paralēli mūsu etniskajai kultūrai un ciešā saskarē ar to. Piebildīšu, ka monogrāfijas uzmanības centrā ir elites mūzikas kultūras izpausmes un impulsi Latvijā.

– Ko mēs īsti saprotam ar renesansi?

– Tas ir vesels norišu, parādību komplekss gan Eiropas garīgajā dzīvē – zinātnē, reliģijā, mākslā –, gan ekonomikā un politikā. Latvijā mēs renesansi saistām ar 15. gadsimta nogali un 16. gadsimtu, kā arī 17. gadsimta sākumu. Ziemeļzemju kontekstā starp renesansi un reformāciju varētu likt vienādības zīmi.

Latvijas teritorijā tiek izkopti renesanses periodam tipiski žanri un atsevišķas mūzikas dzīves izpausmes. Reizēm – gluži unikālas. Kā, piemēram, Burkarda Valdisa vai Andreasa Knopkena dziesmu vāciskojumi.

Vai latviešu izcelsmes jezuīta Georga Elgera pirmajā latviešu valodā iznākušajā katoļu dziesmu grāmatā atrodamie garīgo dziesmu refrēni, kas ieceļojuši no folkloras – “līgo” un “žū-žu”. Nacionālo literāro valodu veidošanās un pirmie izdevumi igauņu, somu, latviešu un citās valodās arī ir spilgta renesanses zīme.

– Grāmatā redzams, ka esat smēlusies arī daudzās ārvalstu bibliotēkās. Avoti meklēti digitāli vai arī izdevies turēt rokās senus rokrakstus un mūzikas materiālus?

– Digitalizēto materiālu ir ārkārtīgi daudz, un tā ir mūsu laikmeta lielā priekšrocība. Taču izmantoju arī otru iespēju, braucot uz citvalstu bibliotēkām Vācijā, Zviedrijā, Polijā, kurp dažādu apstākļu dēļ nokļuvušas Latvijas vēsturei svarīgas avotu kolekcijas.

Tā ir īpaša sajūta, turot rokās literatūrā plaši aprakstītu materiālu un ieraugot detaļas, kas reizumis digitalizācijas procesā pazudušas – kādas sīkas piezīmītes, autora remarkas…

Īpaša sajūta pārņēma, piemēram, Upsalas universitātes bibliotēkā turot rokās katoļu mūķenes Annas Netkenas (1481–1591), pēdējā Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas cisterciešu klostera abates, brīnišķīgo lūgšanu grāmatu rokrakstā latīņu valodā, bagātīgi apgādātu ar nošu materiāliem.

Anna Netkena bija viena no pēdējām trijām klosterī palikušajām mūķenēm, kuras glāba tā vērtības no reformatoru grautiņiem. Šī ikdienā nobružātā grāmata ir personiska un dzīva liecība par 16. gadsimta garīgās literatūras un mūzikas lietojumu Livonijā.

– Kas pašai sagādājis visspilgtākos pārsteigumus?

– Tagad vācu mācītāja, dzejnieka un komponista Burkarda Valdisa (ap 1480–1556) vārds Latvijas mūzikas vēstures kontekstā vairs nav svešs, bet, kad 1994. gadā uzgāju šā literāta un komponista lugas “Līdzība par pazudušo dēlu” (dēls tajā personificē pazaudēto ticību) tekstu, izpētīju un ieraudzīju visas autora remarkas, kas attiecas uz mūzikas instrumentiem un lugā paredzētiem dziedājumiem, biju ļoti pārsteigta.

Burkarda Valdisa vārds bija pazīstams Latvijas teātra un literatūras vēsturē, bet no mūzikas vēstures viedokļa šā persona nebija zināma. Pārsteigumu sagādāja arī tas, ka Burkarda Valdisa dziedājumi parādījās arī somu, dāņu un zviedru avotos.

Šā vīra stāsts ir visnotaļ intriģējošs – sācis kā franciskāņu mūks, ticības dēļ iemests cietumā, bet no tā ticis atbrīvots jau kā Lutera mācības piekritējs, nomainījis mūka ģērbu pret vienkārša pilsoņa drānām, itin drīz apprecējies un pievērsies kannu jeb alvas lējēja amatam, apvienojot to ar intensīvu radošo darbību.

– Kad pieminat Burkardu Valdisu un viņa “Līdzību par pazudušo dēlu”, prātā nāk šīs lugas iestudējums pirms vairākiem gadiem Spīķeru koncertzāles pagalmā Vara Klausītāja režijā.

– Šai meteņu laika spēlei autors iedvesmu savulaik smēlies ceļojumā Romā, redzēdams tās slavenos karnevālus, tāpat arī tiekoties ar Hansu Zaksu, slaveno vācu meistardziedoni un daudzu lugu autoru.

Rīgā lugu izrādīja Sv. Pētera baznīcā vai, iespējams, tās priekšā, 1527. gadā, kad pilsētā jau divus gadus valdījusi ticības brīvība un tikai trīs gadi pagājuši kopš pirmajiem reformācijas izraisītajiem svētbilžu grautiņiem Sv. Pētera un Sv. Jēkaba baznīcās.

Īpašu ievērību pelna fakts, ka “Līdzība par pazudušo dēlu” ir pasaulē pirmais vācu valodā iespiestais dramatiskais darbs. Šobrīd nevienā no Vācijā izdotajiem lugas eksemplāriem tekstam nav pievienots nošu materiāls, bet tas iekļauts 2010. gada Rīgas izdevumā – tiesa, tikai kā viens no iespējamiem variantiem lugas muzikālajam noformējumam.

– Kādu redzat savas grāmatas lasītāju auditoriju?

– Grāmata ir akadēmiska monogrāfija, bet ļoti ceru, ka šis zinātniskais darbs noderēs ne tikai humanitāro zinātņu pētniekiem, Mūzikas akadēmijas un Kultūras akadēmijas studentiem kā mācību materiāls.

Centos grāmatu veidot pieejamu plašākai auditorijai, pievienojot arī izvērstu glosāriju (skaidrojošā vārdnīca – lat. val.) ar noderīgiem muzikālu terminu skaidrojumiem mūzikā neiesvaidītākiem cilvēkiem, kā arī vēstures un kultūras norišu hronoloģiju Eiropā un Latvijā. Turklāt 15., 16. un 17. gadsimts ir ārkārtīgi saistošs posms Latvijas teritorijas vēsturē.

Plosās nemieri un kari, taču iznāk arī pirmā dziesmu grāmata latviešu valodā, vietējie iedzīvotāji iesaistās reformācijas kustībā un, kā nereti vēsturnieku darbos minēts, bijuši radikālākie Mārtiņa Lutera piekritēji. Īpašumu lēņi 14. un 15. gadsimtā nonāk arī vietējo tautību cilvēku rokās, un tikai pēc tam šī proporcija sāk mainīties, vietējos pamazām nostumjot no skatuves.

Cilvēki te daudz kur vēl ir relatīvi brīvi, viņiem ir tiesības nēsāt ieročus, un, šķiet, bijusi pietiekama pašapziņa un radošais potenciāls. Mūsu etnisko priekšteču aktivitātes ir tas lielais nezināmais, par kuru daudzas lietas varam tikai pieņemt vai secināt no vēstures avotiem. Pats drūmākais dzimtbūšanas laiks, kas iestāsies 18. gadsimtā, vēl ir tikai priekšā…

– Grāmatā stāstīts par Rīgas Doma ērģeļu vēsturi, par ļoti interesantiem un dažādiem mūzikas instrumentiem, to skaitā arī par mūsdienās maz dzirdētiem, kā, piemēram, lauta.

– Renesanses laikmetā tas ir izplatītākais, iemīļotākais stīgu strinkšķināmais instruments daudzās Eiropas zemēs, populārs galma dzīves atribūts, arī Kurzemes hercoga Jēkaba galmā. Lautu var uzskatīt par mūsdienu ģitāras priekšteci, tā bieži attēlota dažādos renesanses mākslinieku darbos, piemēram, itāļu un holandiešu glezniecībā. Šodien lautas ir unikāls, pēc vēsturiskiem aprakstiem darināts meistaru darbs. To atsevišķi entuziasti spēlē arī Latvijā, bet īpaši daudzveidīgi tas notiek citur Rietumeiropā – Beļģijā, Nīderlandē, Šveicē, arī Lielbritānijā –, kur senās mūzikas spēles un festivālu tradīcijas izkoptas diezgan pamatīgi.

Tas, ka pie mums radās Senās mūzikas festivāls, lielā mērā ir Solvitas Sējānes un Borisa Avrameca nopelns. Deviņdesmito gadu sākumā tas notika mazliet hipijiskā manierē, kļūstot par Latvijas senās mūzikas kustības katalizatoru Latvijā.

– Savukārt tagad Bauskā notiek arī jūsu grāmatā pieminētā Gotharda Ketlera, Livonijas ordeņa mestra, pirmā Kurzemes hercoga laikmeta mūzikas festivāls “Vivat Curlandia!”, ko aizsācis nupat ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājs asociētais profesors Māris Kupčs.

– Interesanti, ka 1581. gadā hercogs Gothards Ketlers bija izdevis galma rulli, kurš pastāvēja arī vēlāk, hercoga Jēkaba laikā, un reglamentēja ļaužu kārtu piederību galmā. Piemēram, pusdienām un vakariņām pastāvēja 18 galdi.

Pie astotā – valsts kancelejas galda – ierēdņu istabā blakus kancelejas sekretāram, kases grāmatvedim un viņa palīgam bija ierādīta vieta arī ērģelniekam. Pie zemākas pakāpes galda – pēc skaita devītā – maltīti ieturējis galma drēbnieks, trīs junkuri, adjutants, ieroču pārzinis un arī divi taurētāji. Tātad mūziķi bija iekļauti valsts ierēdņu kārtā.

Saistītie raksti

Turpinot par festivāliem mūsdienās, atcerēsimies, ka senās mūzikas forumi notiek arī citviet, piemēram, Rēzeknē, kas gan vairāk orientējas uz baroka mūziku.

Bet pirmais intereses vilnis par seno mūziku Latvijā parādījās jau starpkaru posmā. Esmu atklājusi, ka pastāvēja Paula Bucēna vārdā nosaukts koris, ko vadīja latviešu diriģents un kas trīsdesmito gadu nogalē sniedzis vairākus senās mūzikas koncertus.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Kultūra
“Saprotam, ka vieglāk nebūs.” Kultūras ministriju lūgs atbalstīt reģionālās koncertzāles 1
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Platformas “3td e-grāmatu bibliotēka” lietotāju skaits sasniedzis 10 000
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
Tiešraidē varēs vērot Saldus Vasarsvētku kamermūzikas festivāla koncertsarunu
2 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
Premjers Kariņš paziņo, no kā būs atkarīga ierobežojumu mīkstināšana pēc 9.jūnija 1
10 stundas
LE
LETA
Latvijā
Cilvēki tiek sodīti un atstāti bez ienākumiem. Opozīcija kritizē koalīciju 6
7 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Par pārkāpumiem novadu reformas kampaņā soda ierēdni. Ministrs Pūce komentē
5 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Iedzīvotāji pasaka, ko domā par Kučinska solījumiem. Kučinskis atbildi parādā nepaliek 1
8 stundas
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
3 stundas