Kaļ lēmumus kā naglas un piegriež skrūves bez skaņas. Egila Līcīša feļetons 12
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl vecgadā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs subordinācijas kārtībā saštancēja protokollēmumus nr. 1, nr. 2, nr. 3 trim pašvaldībām, kuras tagad izbīlī kuru katru brīdi gaida ierodamies revidentu no Rīgas pārbaudīt uzdotā izpildi.
Pirms Ziemassvētkiem ministra zibeņi trāpīja Ķekavai, kura patvarīgi iedomājās slēgt azartspēļu zāles novada robežās.
Pēc tam tika Siguldai par lēmumu aizliegt izmantot kapsētas sporta nodarbībām, jo tas pazeminot kapsētu nozīmi Latvijas kultūrtelpā.
Pēc VARAM uzskata – kapos ir ērti spēlēt badmintonu, rīkot šķēršļu skrējienus. Bet kā pirmie Pleša dusmas uz savas ādas dabūja izjust jūrmalnieki, kas neļāva caur pilsētai visu gadu braukt auto, liekot tranzītā braucējiem doties apkārtceļā.
Te ministrs pavisam satrakojās, atsegdams un noraudams masku Jūrmalas domes locekļu savtīgiem viepļiem un greizo spoguļu valstībai, kurā tie dzīvo, rakstīdams: “Kā vienu no pamatojumiem dome norāda, ka autotransports veicina klimata pārmaiņas un gaisa piesārņojumu. Tomēr faktiskais mērķis ir samazināt transporta plūsmu, to novirzot pa apvedceļu, kas kopumā neveicina piesārņojuma un siltumnīcefekta gāzu emisiju mazinājumus, bet, iespējams, pat palielina to apmēru.”
Varbūt izklausās kuriozi, bet ir pat ļoti iespējams, ka, braucot cauri kūrortam, stājoties pie katra luksofora, automobiļi aiz sevis atstāj ievērojami mazāku gāzu mutuli, nekā vējš atpūš izmešus, lielā karavānā pārvietojoties ārpus pilsētas pa blakus šoseju.
Redzot, cik ārkārtīgi pedantiski VARAM prasa no pašvaldībām iekļauties ministrijas norādījumos, apkārtrakstos un instrukcijās no A līdz Z, citu, jo īpaši tumšu, atpalikušu, māņticīgu novadu vadībām trīc ļipa, kā vēl čaklais Plešs veidos dialogu ar apkārtējo vidi un pārraugāmajām vietvarām.
Ilggadējie municipalitāšu vadītāji atceras sensenos laikos notikušo konfliktu, kad centrālā vara diktēja provincēm katrā apdzīvotā vietā noteikt teritoriju, kur pulcēties pērkamās mīlas priesterienēm, lai “Čaka ielas meiteņu” nekautrā, uzbāzīgā klātbūtne neveicinātu izlaidību un amoralitāti apkārtnes iedzīvotājos, sevišķi vidusskolēnos.
Daudzkur Rīgas prasību ignorēja, motivējot ar apgalvojumu “a pie mums prostitūcija nav izplatīta”, dažviet izpildīja, ierādot naktstauriņu aleju, piemēram, nostāk ceļmalā uz veco kolhoza kalti vai tālo pļavu siena šķūnī.
Bet nāca jauns pašvaldību ministrs, kristīgāks, dievbijīgāks cilvēks pie varas – veco rīkojumu atcēla, aizmirsa.
Tagadējais VARAM ministrs, jauneklis no Bauskas, spiestā kārtā pēc pieaugušā Pūces kunga demisijas iekļuvis nozīmīgā postenī zinātkāra tīņa gados, būdams uzcītīgs izdevēju namu “Liels un mazs” un “Sprīdīša bibliotēka” literatūras lasītājs.
Kā pusaudzis ir zināms kā iestudētu tekstu deklamētājs – uz to puisim gaiša galva. Vai Plešs varētu neatļaut ko saprātīgi? Teiksim, salūtu Jaungada naktī, briesmīgo uguņošanu, kas izdedzina zemi un iznīcina ekosistēmu?
Vai ministrs ar bārdainiem tālibiem raksturīgo stingrību aizliegs gāzes krāsnis, soļarkas kačegarkas, visā Latvijā neļaus kurināt ugunskurus?
Vai, būdams jautrā noskaņojumā, Artūriņš valsts kalnainos apvidos slēgs ceļu uz atklātiem vulkāna krāteriem, liegs entuziastiem rakņāt zemi Eldorado vēsturiskajā apgabalā un mākslas tūristiem un kultūras draugiem neierobežotā skaitā apmeklēt Atlantīdas novadu, jo tas var pazust zem ūdens?
Katrā ziņā skaidrs, ka VARAM klerki kaļ oficiālos lēmumus kā naglas un piegriež skrūves bez skaņas.
Pēc saistošo noteikumu publikācijas “Latvijas Vēstnesī” un izsūtīšanas padotības iestādēm administrācijas pārstāvjiem labāk dzīvot kantora noslēgtībā Peldu ielā un nerādīties ārpus Rīgas robežām uz zemēm.
Ministrs Artūrs Toms Plešs amatkrēslā nav pat pavadījis nepilnu gadu, bet, kā vērotāji pamanījuši, smagas atbildības mākts, novecojis par divdesmit vai vairāk gadiem.
Vaigos noliesējis, iekrities, kas liecina, ka aknas tādas, ka par vēlu dzert boržomi.
Agrāk jauneklīgos vaibstus novadu rekonstruktora sejā nomainījušas rūpju rievas un krunkas pierē.
Acenes aizsvīdušas un matu cekulā pie deniņiem divdesmitgadīgā vecumā – vai jau nav ievijusies sarma?
Noderētu pastaiga pa Ķemeriem gar dziednieciskiem sēravotiem, apārstēt satraukto nervu sistēmu, atjaunot asinsriņķošanu Vaivaru sanatorijā, bet – kā tu, cilvēks, tiksi Jūrmalā, nodedzinājis aiz sevis visus tiltus?
