Kalvis Baumanis: LTV vadība rīkojas skandalozi nesaimnieciski, satraukumam gan nav īpaša pamata, ja neskaitām 10 miljonu izšķērdēšanu 3
“Šobrīd aktuāla ir jauna sabiedriskā medija izveidošana, apvienojot LTV un Latvijas Radio. Tas ir arī liels tehnoloģisks izaicinājums. Diemžēl pašreizējai LTV vadībai trūkst zināšanu un kompetences tehnoloģijās, lai veiksmīgi vadītu šādu tehniski sarežģītu projektu,” publiskā vēstulē Saeimas deputātiem, premjerei un medijiem raksta SIA “Hannu Pro” valdes priekšsēdētājs Kalvis Baumanis.
Būtiskākais pārmetums ir LTV vadības vēlme mūsdienīgu risinājumu vietā izvēlēties novecojošu tehnoloģiju, turklāt iepirkuma prasības veidotas tā, lai tajā uzvarētu konkrēts itāļu uzņēmums un tā pārstāvēti konkrēti aparatūras ražotāji. LTV visus šos pārmetumus pašsaprotami noraida un “Hannu Pro” publisko vēstuli vērtē “kā centienus ietekmēt LTV pieņemtos lēmumus savtīgu mērķu vārdā.” Vai tiešām Latvijas televīzija, kura tiek finansēta no nodokļu maksātāju naudas, vairāk kā desmit miljonus eiro ir gatava ierakstīt skurstenī nekompetences dēļ? Par desmit miljonus vērto divu pārvietojamo televīzijas staciju (PTS) iepirkumu un citiem ar televīzijas tehnoloģijām saistītiem jautājumiem LA.LV aicināja uz sarunu Kalvi Baumani.
No televīzijas darba tehniskās virtuves tālu esošiem cilvēkiem ir grūti saprast jūsu pārmetumu būtību. Kāda gan televīzijas skatītājam ir starpība, ar kādas kompānijas ražotu un komplektētu PTS tiek nodrošinātas televīzijas tiešraides?
Sākumā paskaidrošu, kas ir PTS. Būtībā tas ir milzīgs autobuss, kurš aprīkots ar video un audio apstrādes pultīm, specifiskām kamerām, grafiskajām sistēmām, ieraksta un atkārtojumu serveriem un vēl virkni palīgierīcēm. Iegādājoties jaunu PTS, būtu tikai loģiski un saimnieciski lietderīgi raudzīties, lai tas atbilstu mūsdienu tehnoloģiju prasībām un LTV reālajām programmu ražošanas vajadzībām ne vien šodien, bet arī pārskatāmā nākotnē, taču tā vietā iepirkumā tiek pieprasīts tehniski novecojis “baseband” (iekārtu savienojumiem tiek lietots koaksiālais kabelis) SDI risinājums, kādu pēc būtības lieto jau 30 gadus. Tik vien atšķirības, ka šis video kabelis ir nedaudz labāks – 12G SDI, jo caur to jāplūst lielākam datu apjomam lai nodrošinātu UHD (ultra high definition) jeb 4K standartu.
Pēdējā laikā arvien biežāk tiek runāts par to, kādēļ gan Latvija tā atpaliek no Igaunijas un Lietuvas. Viens no iemesliem ir nespēja vai nevēlēšanās paskatīties tālāk par savu degungalu. Piemēram, Igaunijas sabiedriskās televīzijas un radio – ERR infrastruktūra jau kopš 2018.gada ir bāzēta IP (Internet Protocol) tehnoloģijās lietojot SMPTE ST2110 standartu.
LTV vadība ir gatava vairāk kā desmit miljonus atdot par “mirstošām” tehnoloģijām, kas pēc salīdzinoši neilga laika, ja vien netiks par kārtējiem miljoniem nomainītas, ieviešot modernas darba plūsmas un jaunus apraides formātus, var sagādāt pamatīgas galvassāpes savas “tehniskās mazspējas” dēļ.
Paskaidrojiet, lūdzu, sīkāk, kur īsti slēpjas šo tehnoloģiju atšķirības?
Mēs visi lietojam internetu un mūsu mājās vairs nav telefona vadi, bet gan ethernet kabelis, caur kuru informācija ieplūst mājā un sadalās starp iekārtām. Televīzijas gadījumā ir līdzīgi. Ja kādreiz katrai funkcijai bija sava kaste, tā saucamais blackbox, kurai bija četras pogas, kura veica tikai četras darbības un maksāja milzu naudu, tad tagad šīs melnās kastes vietā nāk standarta IT tehnoloģijas – programmatūra, ko darbina uz IT serveriem un šo iekārtu savienošanai lieto tīkla kabeļus.
Līdzībās runājot – kamēr mūsu kaimiņi jau sen lieto viedtālruņus, LTV griež stacionārā telefona ripu?
Jā. LTV tehniskā vadība saka ka nezina, kā īsti lietot šo ethernet kabeli… Protams, arī LTV lietotā vecā SDI tehnoloģija nodrošina esošo HD kvalitāti, bet tās lietošanai ir vajadzīgi dažādi adapteri un pārejas uz jaunāko IP tehnoloģiju iekārtām. Taču drīz pienāks brīdis, kad šīs vecās tehnoloģijas iekārtas vairs netiks ražotas. Pēdējo 3 gadu laikā “pateicoties” COVID ir notikušas dramatiskas izmaiņas TV industrijā – attālināta programmu ražošana, IT standartos bāzēti risinājumi, “mākoņu” platformas, SaaS (software as a service) – maksā par to ko, kad un cik ilgi lieto, nevis investē lielus līdzekļus tagad, nezinot cik un kad, un kādā apjomā šo funkcionalitāti vajadzēs – tādējādi pārmaksājot jeb nelietderīgi izmantojot līdzekļus. Kā saprotams šai situācijai iekārtas ar koaksiālā kabeļa savienojumiem nav derīgas. Tieši tādēļ gan klienti, gan ražotāji investē IT tehnoloģijās un izmanto IP.
LTV sākotnējā plānā PTS iepirkumam bija atvēlētas tikai 15 dienas. Vai tas ir pietiekami adekvāts termiņš?
Reāli vajadzētu vismaz 60 dienas divu šādu UHD PTSu piedāvājumu izstrādei. Pēc iepirkumu likumdošanas ir paredzētas trīsdesmit dienas, Tomēr arī piecpadsmit dienu termiņš atbilst Eiropas iepirkumu likumdošanai. Pircējs publicē nodomu, ka gatavojas kaut ko tādu iepirkt, un tā samazina šo trīsdesmit dienu termiņu uz pusi. LTV tā rīkojās šī gada jūnijā saistībā ar mazā, astoņu kameru UHD PTS iepirkumu, pēc tam augustā līdzīgs paziņojums tika nopublicēts jau par lielo 14 kameru UHD PTSu. Tomēr ja mazā PTS iepirkumam bija pievienota arī tehniskā specifikācija, tad otrā gadījumā tās nebija.
Paziņojums, ka LTV ir nodoms iepirkt PTS ar 14 kamerām neko neizsaka, un potenciālie piegādātāji pat gribēdami tik īsā laikā savu piedāvājumu sagatavot nevar. Ja tu jau iepriekš neesi strādājis pie attiecīgā piedāvājuma mēnešiem, tas gluži vienkārši nav iespējams. Turklāt runa ir par divu UHD PTSu iegādi, kas ir ļoti apjomīgs darbs. Gan Igaunijā, gan Lietuvā iepirkuma sagatavošanas lietām pieiet daudz atvērtāk un pragmatiskāk, uzklausot visus iespējamos piegādātājus un ražotājus, arī paša piedāvājuma sagatavošanas termiņš ir adekvāts. Viņi nedod trīsdesmit dienu termiņu, bet gan sešdesmit vai pat deviņdesmit dienas.
LTV tehnikas iepirkumus neizsludina pirmo reizi, bet pēdējā gada laikā kopš amatos ir Priedes ieceltā jaunā tehniskā vadība, vienmēr kaut kā sanāk tā, ka konkursa Nolikums ir nekvalitatīvi izstrādāts vai arī pretendentiem piedāvājuma izstrādei tiek dots nereāli īss termiņš.
Piemēram, paziņojums par Satura vadības sistēmas jeb Media Asset Management (MAM) konkursu tika izsludināts pagājušā gada 12. decembrī ar iesniegšanas termiņu 9.janvārī. LTV vadībai bija pilnīgi vienalga, ka Ziemassvētku laikā neviens no ražotājiem nestrādā un šāds termiņš nav reāls. Iepirkumu uzraudzības birojs tajā atrada nepilnības un LTV bija spiesta to pārstrādāt.
Būtisks ir arī jautājums par neskaitāmām kļūdām, tehniskām paviršībām un nolaidību iepirkumu dokumentos. Kā piemēru var minēt pusotru gadu ilgstošo iepirkumu MAM iegādei un ieviešanai. Šī sistēma ir ļoti būtiska, ja LTV vēlas darboties kā mūsdienīga televīzija. Diemžēl iepirkuma dokumentācija bija izstrādāta tik neloģiski un neprofesionāli, ka iespējamiem piegādātājiem nācās norādīt uz vairāk kā 100 kļūdām un neskaidrībām! Līdzīgi ir arī pašreizējā PTS konkursā, kur ir vismaz 150 būtiskas vai mazāk būtiskas neprecizitātes neskaitot fundamentālo izvēlētās SDI tehnoloģijas aspektu un neargumentēto konkrēto ražotāju izvēli.
LTV gluži vienkārši nespēj bez kļūdām sagatavot šos konkursus ne no juridiskā, ne tehniskā viedokļa. Tas kārtējo reizi uzskatāmi parāda arī par LTV tehnoloģijām atbildīgā valdes locekļa Ivara Priedes un esošās tehniskās vadības nekompetenci. Ja privātā kompānijā kāds no darbiniekiem būtu pieļāvis 150 kļūdas tehniskajā specifikācijā tas uzreiz tiktu atlaists. Turpretīm LTV šiem darbiniekiem papildus algai piemaksā vairāk kā desmit tūkstoši eiro, apmaksā ekskursijas un viņi tiek iecelti ieprikumu komisijā. Tas ir absurds!
Viena no galvenām problēmām, papildus tehniskajai neprofesionalitātei, ir tā, ka Latvijas televīzijas vadība nevis definē savas vajadzības, bet gan uzraksta: mums vajag tāda un tāda ražotāja videokameras, videopultis un attiecīgas krāsas kabeļus. Lai arī Nolikumā teikts, ka var arī piedāvāt alternatīvas, patiesībā lielākajai daļai viņu pieprasīto iekārtu alternatīvu nav. Aprakstot atsevišķu ražotāju konkrētus produktus ar specifiskiem parametriem, Latvijas televīzija būtībā liedz pretendentiem iespēju piedāvāt, iespējams, daudz piemērotāku un laikmetam atbilstošāku tehnisko risinājumu. Šāda rīcība ierobežo gan aktuālajās tehnoloģijās ar nākotnes perspektīvu balstītas tehniskās idejas, gan vispārējo konkurenci un rada bažas par korupcijas riskiem.
Skarbs apgalvojums, kuram būtu vajadzīgi faktos balstīti piemēri.
Piemēram, tiek pieprasīts konkrētu ražotāju aprīkojums – “Sony” kameras, “Ross” video pultis, komutācija, infrastruktūra un grafika, ERECA video/audio transports, DBS bezvadu sistēmas u. tml., kurus “sakritības pēc” pārstāv viens konkrēts PTSu piegādātājs – itāļu uzņēmums ARET, pie kura LTV tehniskā vadība viesojās šī gada sākumā. Par kādu konkurenci var būt runa, ja citi tehniski un ekonomiski izdevīgāki risinājumi tādējādi tiek gluži vienkārši izslēgti!
Pasaulē ir divi vadošie kameru ražotāji – “Sony” un “Grass Valley”, kuru tirgus daļa ir aptuveni 50/50. Mēs pārstāvam “Grass Valley”. “Grass Valley” kameras LTV jau lieto savā esošajā PTSā, darbinieki tās ir apguvuši un zina. Salīdzinot abas šīs kameras vienādos apstākļos, “Grass Valley” astoņos punktos bija labāka par “Sony”, taču LTV vadība, izmantojot savu amatu pilnvaras, nez kāpēc dod priekšroku “Sony”.
Varbūt “Grass Valley” kameras bija, teiksim, četrreiz dārgākas?
Šis bizness ir balstīts uz reālijām un visu ražotāju cenas vienāda līmeņa kamerām ir aptuveni vienādas. Turklāt šajā gadījumā runa nav par cenu. Gluži vienkārši tika paziņots – “Sony” kameras mums patīk labāk pat neraugoties uz to, ka “Grass Valley” kameras ir tehnoloģiski labākas.
Savā vēstulē jūs rakstāt, ka “pašreizējās LTV vadības sagatavotajā PTS iepirkumā ir redzams itāļu “rokraksts””. Kā īsti tas izpaužas?
PTS iepirkuma nolikumu sagatavoja bijušais LTV audiovizuālās ražošanas nodaļas vadītājs Dāvis Jaunzems, kuram šāda uzdevuma veikšanai trūkst tehnisko zināšanu, bet toties ir labi kontakti ar itāļu PTS būvētāju kompāniju ARET. Proti, 2022. gada septembrī notika ar nozari saistīta izstāde IBC Amsterdamā. Tajā viņš arī sāka ar itāļiem runāt par LTV iecerēto PTS iepirkumu, lai gan oficiāli par to nekur vēl nebija paziņots. Rezultātā itāļi arī bija tie, kuri norādīja, kādas tehniskās prasības ir liekamas iepirkuma nolikumā.
Itāļu “ausis” vīd arī aiz Nolikumā ietvertās prasības lietot tikai pastiprinātu plastmasu kā fibre reinforced plastic paneļus, nevis metāla konstrukcijas blokus; tikai hidraulisko piedziņu izbīdāmajām daļām, nevis elektropiedziņu. Taču Baltijā un Skandināvijā PTSi tiek ražoti tikai ar metāliskajiem konstrukcijas paneļiem, kuriem papildus vēl ir termoizolācija, jo mūsu klimatiskajiem apstākļiem tie ir piemērotāki.
Plastmasa, atšķirībā no metāliskajiem paneļiem, pēc kādiem gadiem var sākt atdalīties un plaisāt, savukārt hidraulikā tiek izmantota eļļa, kas aukstumā var mainīt savu konsistenci, ir jāmaina, kamēr elektropiedziņas gadījumā tik vien vajadzīgs kā ielikt štepseli kontaktā. Bet šīs lietas, kas izdevīgas vienīgi itāļiem, iepirkuma Nolikumā ierakstītas kā obligātas! Šai Nolikumā ir iekļautas kliedzošas aplamības, piemēram, prasība pēc dubultā jumta, lai tas nepārkārstu dienvidu saulē, piemēram, iekārtas darbības temperatūras režīms no -5C līdz +40C, izbīdāmā daļa kreisajā pusē u.tml. Jebkuram profesionālim ir skaidrs ka Latvija atrodas citā laikapstākļu joslā, ka ziemas pie mums vēsākas un ka te auto brauc pa ceļa labo pusi!
Es nezinu un nevaru komentēt, vai par šo absurdu tika piedāvāta kāda atlīdzība vai arī tā ir vienkārši LTV vadības muļķība, taču faktiski šī iepirkuma tehnisko specifikāciju izstrādāja itāļu PTS būvētāji ar sev izdevīgiem noteikumiem un itāļu pārstāvēto ražotāju iekārtām, kamēr bijušais LTV audiovizuālās ražošanas nodaļas vadītājs un LTV tehniskais direktors to pasniedza kā savu vai pat LTV darbinieku grupas izstrādātu.
Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas tie LTV darbinieki, kuri patiešām pārzin PTS vajadzības un tehnoloģijas, nolikuma izstrādei netika pielaisti ne tuvu. Vēl viens vērā ņemams fakts ir, ka itāļu ARET izmantojot to, ka viņiem pirmajiem bija zināmas LTV iepirkumā minētās vajadzības, pamanījās rezervēt iepirkumā minētos “Sony” un “Ross” produktus, tādējādi garantējot sev par aptuveni 30 – 40% labāku cenu.
Ja tā nav konkurences kropļošana, tad kas gan tas ir? Šis iepirkuma projekts satur nepārprotamus korupcijas riskus, iespējas līdzekļu izsaimniekošanai bezjēdzīgiem tēriņiem un arī draudus valsts drošībai. Esmu gatavs savu pozīciju aizstāvēt kaut vai ar melu detektoru, ja reiz atbildīgās institūcijas par šiem riskiem neliekas ne zinis.
Turklāt, cik nācies dzirdēt, LTV bija iecerējusi vēl līdz šā gada beigām, balstoties uz ar itāļu svētību sagatavoto tehnisko specifikāciju, izsludināt vienotu iepirkumu abu PTS iegādei un tādējādi iztērēt Finanšu ministrijas piešķirtos 4,7 miljonus eiro. Atgādināšu, ka viens no iemesliem, kādēļ no amata atkāpās LTV valdes locekle finanšu jautājumos Elīza Bērziņa, bija tieši Ivara Priedes mēģinājums steidzīgi 15 dienu laikā nosaukt PTS konkursa uzvarētāju, visticamāk, itāļus, zibenīgi noslēgt teju vienpadsmit miljonus eiro vērtu līgumu un vēl zibenīgāk pārskaitīt uzvarētājam avansā 4 700 000 eiro. Pēc Elīzas Bērziņas atkāpšanās Priede šo saimnieciski neizdevīgās un vistiešākajā nozīmē riskantās ieceres virzību uz laiku ir apturējis.
Vai pirms atklātās vēstules publiskošanas esat vērsies arī pie Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP), kurai tomēr kā valsts īpašnieka pārstāvei ir jāuzrauga LTV darbība arī tādos jautājumos, kā tik grandiozi valsts iepirkumi?
Esmu vairākkārt vērsies SEPLP saistībā ar LTV iepirkumu dīvainībām, taču atbildi pēc būtības neesmu saņēmis. Iespējams, tas saistīts ar to, ka SEPLP locekļi paši nav īpaši zinoši tehnoloģiju jomā. Pārsteidzošs ir kas cits – lai arī ar neapbruņotu aci redzams, ka LTV iestigusi pamatīgās vadības problēmās, kuru galvenais cēlonis ir Ivara Priedes neprofesionalitāte, SEPLP nesen grozīja LTV statūtus, lai Ivars Priede tiktu apstiprināts kā vienīgais valdes loceklis.
Abi pārējie valdes locekļi – Elīza Bērziņa un Kaspars Odiņš uzrakstījuši atlūgumus. Publiski izskanējis, ka arī LTV arodbiedrības valdes priekšsēdētāja Agita Cāne-Ķīle pēc mūsu publikācijām ir vērsusies SEPLP saistībā ar nesakārtotiem vadības procesiem LTV iekšienē un LTV darbības tehnisko pusi, taču nav dzirdēts, ka SEPLP uz šiem satraucošajiem signāliem būtu reaģējusi. Acīmredzot padomei nepietiek ar to, ka tieši tehnisku iemeslu dēļ LTV nespēja translēt mūsu hokeja izlases svinīgo sagaidīšanu pie Brīvības pieminekļa 29. maijā, tāpat nav ņemta vērā arī situācija, kad Dziesmusvētku laikā nolūza novecojušais Baltkrievijā ražotais krāns filmēšanas kameru pārvietošanai. Labi, ka šis tehniskais starpgadījums palika bez nopietnām sekām. Bet ja tādas būtu?
Atbildot uz jūsu vēstulē paustajiem pārmetumiem LTV norāda: “Nav nekāda pamata uzskatīt, ka LTV vēlas iegādāties novecojušus tehnoloģiskos risinājumus. LTV ir svarīgi, lai jaunajām tehnoloģijām ir saderība ar esošajām iekārtām, lai tās ir stabilas un uzticamas, kā arī lai darbinieki spēj nodrošināt to darbības nepārtrauktību.”
Minēšu tikai vienu piemēru. LTV investēja 70 000 eiro grafiskās sistēmas “VizRT Trio” iegādei. Taču tad LTV audiovizuālās ražošanas nodaļas vadītājs vai tehniskais direktors, vai arī, iespējams, abi kopā, Priedem, kurš no tehnoloģijām neko nesaprot, iestāstīja, ka darbinieki nevar tās apgūt. Tāpēc šī sistēma jānoraksta, bet PTS un vienotās režijas otrās kārtas iepirkumā jāieraksta cita – ARET “ieteiktā” Ross XPression (ar kuru gan darbinieki tik pat neprot apieties). Taču ja grafiskās nodaļas speciālistiem tiktu dots uzdevums apgūt jau iegādāto VizRT Trio sistēmu, viņi to izdarītu dažu dienu laikā. Abu šo sistēmu lietošanā nav principiālas atšķirības. Starpība vien tā, ka jaunā grafiskā sistēma “VizRT Trio” par 70 tūkstošiem eiro jau ir nopirkta, stāv plauktiņā un pārklājas putekļiem. Tikmēr “VizRT” grafiskos, virtuālās vides, video sienu kontroles… risinājumus lieto piemēram Lietuvas sabiedriskā televīzija, CNN, BBC, Sky un citas pasaules vadošās televīzijas. Nedomāju, ka LTV grafiskās nodaļas darbiniekiem ir patīkami dzirdēt, ka viņi tiek uzskatīti par nespējīgiem grafiskās programmas apgūšanai.
Vēl deviņdesmitajos gados Latvijas televīzija ļoti augstu kotējās un cilvēki bija priecīgi, kad tika tur strādāt. Tagad LTV valdošais “bardaks” tehnoloģiju jomā, par kuru tieši ir atbildīgs Ivars Priede ir sagrāvis uzņēmuma reputāciju gan esošo, gan potenciālo darbinieku acīs.
Vai tomēr jūs nezīmējat to ainu pārāk melnu? LTV atbildes vēstulē teikts, ka “LTV tehniskās specifikācijas aktualizēšanu uzticēja ārpakalpojuma sniedzējam, pēc apspriedes procesa noslēgšanas piesaistot LTV tehniskos speciālistus turpmākajai tehniskās specifikācijas precizēšanai.” Noprecizēs, izlabos jūsu minētās vairāk kā 150 nepilnības, un viss būs kārtībā.
Diemžēl LTV vadībai nav ne ilgtermiņa, ne īstermiņa attīstības plāna, kuram būtu jāpakārto arī tehnoloģiju attīstība. Nav arī vīzijas, kurp doties! Šobrīd šķiet, ka arī PTSu iegādei piešķirto naudu iztērēs visai bezjēdzīgi. Paredzēts, ka ar tiem tiks filmēts 4K jeb UHD (ultra high definition) formātā, taču tā ir uz pusi dārgāka investīcija, nekā 1080p50 formāts ar HDR (high dynamic range) atbalstu. UHD ir augstākais līmenis, kas televīzijā no signāla izšķirtspējas viedokļa pašreiz ir pieejams. Taču visa bēda tā, ka šī UHD kvalitāte parastam televizora skatītājam neko nedod un nekādu attēla kvalitātes atšķirību viņš neredzēs, salīdzinot ar uz pusi lētāko 1080p50 ar HDR atbalstu. Lai baudītu UHD attēla izšķirtspējas atšķirību, skatītājiem ir jāsēž pie televizora ar ekrāna vertikālo augstumu 2 vai vairak metri – pēc būtības ekrānam ir jābūt pa visu dzīvokļa sienu. Tādēļ, piemēram, Igaunijas ERR un citas Eiropas televīzijas nesteidzas ieviest UHD, bet lieto būtiski lētāko 1080p50 ar HDR jo arī esošā TV infrastruktūra ir spējīga uzturēt 3G jeb 1080p50.
LTV ir nepieciešama stratēģija tehnoloģijās, kurā soli pa solim izplānots, kurp virzīties tālāk. Nav jēgas iegādāties dārgu UHD PTSu, labi zinot, ka LTV vēl n-tos gadus nespēs nodrošināt tālāko tehnoloģisko ķēdi, lai šo UHD formātu nogādātu līdz skatītājam.
Tāpēc tā ir zemē nomesta nauda, jo tehnoloģijas mainās ļoti strauji. Ir skaidrs, ka pēc 3-5 gadiem būs jauni formāti, jaunas kameras un vairākkārt jaudīgāki IT serveri un līdz ar to arī to veiktspēja. Tas, savukārt, nozīmē, ka pašreiz iegādātā dārgā UHD aparatūra, to pat nesākot pilnvērtīgi izmantot, jau būs novecojusi, bet LTV tā arī nebūs sākusi raidīt šai formātā.
Arī Nolikumā prasītais tehniski novecojušais “baseband” 12G SDI risinājums ir strupceļš, jo neko vairāk kā 12G vai UHD šāds PTS nodrošināt nespēs, taču PTS mūžs tiek plānots 10-15 gadiem. Turpretim, lietojot IP jeb SMPTE ST2110 tehnoloģijas, PTS nepieciešamībās gadījumā būtu iespējams atjaunināt, tādējādi iegūstot daudz vieglāk pielāgojamu un līdz ar to arī ilgtermiņā finansiāli izdevīgāku risinājumu.
Ja raugāmies uz pasaules tendencēm, tad šobrīd tradicionālie PTSu parki vairs attīstīti netiek, tā vietā lietojot Remote production (REMI). Tas nozīmē, ka pamata tehniskais nodrošinājums atrodas televīzijā, kura pa IP tīklu ir savienota praktiski ar jebkuru notikuma vietu un vajadzīgas ir tikai video kameras un audio mikrofoni notikuma vietā. Šāda pieeja ļauj ļoti ievērojami samazināt gan nepieciešamo tehnoloģiju apjomu, gan arī to apkalpošanas, pārvietošanas un personāla izmaksas. Remote productions risinājums spēj apkalpot kaut vai 24 notikumus vienā dienā, turklāt 90% tehnisko un radošo darbinieku nav nekur jābrauc.
Šis risinājums nav nekas jauns un nezināms – tepat netālu Zviedrijas publiskā televīzija – SVT tā strādā jau vairāk kā desmit gadus. Arī lielāko sporta notikumu un pēdējo četru Olimpisko spēļu translācijā lielākās pasaules televīzijas izmanto tieši REMI. Ieguvums ir acīmredzams – ja iepriekš tās bija spiestas vairākus mēnešus pirms notikuma sūtīt uz turieni konteinerus ar tehniku un simtiem cilvēku, tad tagad pamatdarbs notiek neizejot no ierastās TV studijas. Būtu ļoti interesanti uzzināt, vai LTV šāda risinājuma iespēju ir izskatījusi un vai Ivars Priede par to vispār ir informēts. Ja LTV domā par ilgtspēju, tad šis būtu īstais laiks ieviest REMI.
Televīzijas skatītājiem par visām šīm tehniskajām problēmām lielākoties ir ne silts, ne auksts. Kāpēc tantei Bauskā par to būtu jāuztraucas?
Šodien patiešām satraukumam nav īpaša pamata, ja neskaitām 10 miljonu nodukļu maksātāju izšķērdēšanu…
LTV vecās tehnoloģijas pagaidām darbojas, vecais HD PTS, lai arī tehniskas ķibeles gadās, tiešraides nodrošina, taču jautājums ir – kas notiks pēc pieciem gadiem, kad līdzšinējās SDI iekārtas vairs nebūs pieejamas un ar jaunajām tehnoloģijām tās savietot būs nepamatoti dārgi? Var gadīties arī tā, ka kādas tehniskas kļūmes rezultātā televizora ekrāns kļūs melns un kluss.
Kalvis Baumanis ir starptautiski atzīts speciālists ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi televīzijas, teleraidīšanas, video filmēšanas un pēcapstrādes sistēmu izveidē.
