Kārlis Streips: “No viņa Latvijai nekāda īsta labuma nav un arī nebūs” 0
Nekad īsti neesmu sapratis vienu no Latvijas šķietami iebetonētākajām tradīcijām, proti – domu, ka Vecgada vakarā ļaudis visvairāk vēlas klausīties pārdomas no personas, kurai tajā brīdī pagadās būt Valsts prezidenta un valsts premjerministra amatā.
Atceros premjera Šķēles uzrunu, kurā viņš letiņus instruēja, ka vajagot bikses izgludināt un zobus iztīrīt, lai kontaktos ar ārvalstu partneriem nejustos neērti.
Kopumā gan šāda veida uzrunas, kas, protams, tiek ierakstītas kaut kad pirms raidīšanas brīža, mēdz būt visai banālas. Latvija stipra. Latvija laba. Latvija nākotnē būs vēl labāka.
Līdzīgi ir ar Amerikas neatkarības dienas svinībām. Tur galvenais ir liela ēšana un dzeršana un beigās uguņošana salūta formātā. Tajā brīdī nevienai politiskai figūrai neienāk prātā doma, ka hei, varbūt darba ļaudis grib mani redzēt runājam.
Pieļauju, lasītājs sapratīs, kurp es ar šīm domām dodos. Jā. Uz Amerikas 250. dzimšanas dienu – pavisam, dikti un pavisam apaļu dzimšanas dienu, pašreizējais ASV prezidents jau laikus piedraudēja, ka galvenais notikums svinībās, kādas bija paredzētas Amerikas galvaspilsētā Vašingtonā, būs … uzruna no “mūsu visu laiku mīļākā prezidenta.”
Pāris dienas pirms paša notikuma pašreizējais prezidents bija vienā no saviem nebeidzamajiem rallijiem, kuros muļķīgi ļaudis sēž ar atvērtu muti un 3682. reizi klausās džeku, kurš vaimanā par nepietiekamu ūdens spiedienu tualetes telpā, par domu, ka 2020. gadā ļaunie Demokrāti nozaga vēlēšanu rezultātus, par pārliecību, ka vēja dzirnavas alternatīvo energoresursu kontekstā ir pirmkārt bīstamas putniem, u.tml.
Šis ir cilvēks, kuram pelēkajā vielā ir vietas trim vai četriem galvenajiem tematiem, un tos viņš tad atkārtos vēl un vēl, un tad vēlreiz un pēc tam vēl pāris reizes.
Gatavojoties uz Amerikas ceturtdaļmilēnija svinībām jau pirms desmit gadiem izveidota īpaša komisija, kurā loma uzticēta kādreizējam ASV prezidentam Barakam Obamam un arī Džo Baidenam, abu prezidentu pirmajām lēdijām un citiem Amerikas grandiem.
Daudzi atcerējās ASV divsimtgadi 1976. gadā, kad līdzīgi izveidota izcila orgkomiteja, un lai gan Amerika tobrīd bija sarežģīta valsts, kura nupat bija tikusi ārā no katastrofas, kas saucās karošana Vjetnamā; mazāk nekā divus gadus pirms lielās jubilejas pirmoreiz valsts vēsturē bija demisionējis valsts prezidents.
Taču svinības bija nudien grandiozas. Miljoniem amerikāņu uz mirkli aizmirsa par dažādām negācijām, un ar visu sirdi pieķērās tam, kas divus gadsimtus pirms tam rakstīts ASV dibināšanas dokumentā:
“Mēs par acīmredzamām uzskatām sekojošas patiesības: visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un visi viņi no Radītāja ir apveltīti ar noteiktām neatņemamām tiesībām, pie kurām pieder dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes.”
Taču gatavojoties uz 250. gadu atzīmēšanu bija citādāk, jo Vašingtonā uzradās milzīgs begemots, kuram galvenais allaž un vienmēr ir apmierināt pašam savas indeves un pakasīt savas personīgās niezes.
Vispirms viņš mēģināja no minētās orgkomitejas padomes padzīt četrus cilvēkus, lai viņu vietā liktu viņa paša pakaļas skūpstītājus.
Padomes locekļi atteicās tā darīt, un tāpēc atbilstoši noziedzības vissenākajiem principiem nolemts, ja nevaram ar labu, tad pievērsīsimies krāpniecībai.
Cilvēki, kuri internetā sameklēja jēdzienu “AMERICA 250,” kas bija centrs minētajai plānošanai, ar domu, ka arī es gribētu noziedot naudiņu svinību rīkošanai, sistēma automātiski viņu pārsvieda uz citu mājaslapu ar nosaukumu “FREEDOM 250” un instrukcijām par to, kā naudu ziedot tur.
Tā bija struktūra, kura izveidota vien pirms pāris mēnešiem ar acīmredzamo mērķi no dumjiem cilvēkiem izkrāpt vēl mazliet piķa. Pašreizējais ASV prezidents ar to ir nodarbojies kopš pašiem, pašiem pirmsākumiem.
Savukārt minētajā rallijā pašreizējais prezidents konstatēja, ka hidrometeorologi bija prognozējuši, ka 4. jūlijā Vašingtonā būs ap plus 40 grādiem karsts.
Tāpēc – tā skaidroja Savienoto valstu leģendārākais narciss, salūts 4. jūlijā būs nevis īsi pēc saules norietēšanas, kā tas ir parasti, bet gan pāris stundas vēlāk.
Kas būs pirms tam? Uz prezidenta ģīmja parādījās ļaunprātīgs smīniņš ar tekstu “mūsu visu laiku mīļākais prezidents tur būs ar uzrunu, kas būs tāda pamatīgi gara uzruna vienkārši lai pierādītu, ka es uz tā kaut ko esmu spējīgs.”
Sapratāt, amīši? Varbūt jūs iedomājāties, ka 4. jūlijā ir laiks atzīmēt tos varoņus, kuri pirms 250 gadiem nolēma pretoties tā brīža varenākajam pasaules spēkam Lielbritānijas impērijai un to pasūtīt trīs mājas tālāk un nodibināt pašiem savu neatkarīgu valsti.
Šoreiz galvenais būs viens līdz kliņķim patmīlīgs kadrs, kuram galvenais būs pierādīt pašam savu varēšanu, un štrunts vienalga, ko par to domā kāds cits.
Parasti 4. jūlija svinības Vašingtonā risinās atbilstoši senam plānam. Pa dienu tur sāk uzrasties ģimenes ar piknika groziem un segu, kuru izklāt uz mauriņa. Bērni var izskraidīties, skan mūzika, un tad kaut kad īsi pēc tam, kad saule ir norietējusi, būs salūts, un Amerikas galvaspilsēta māk uztaisīt vienu dikti grandiozu priekšnesumu nudien.
Šogad izrādījās, ka tā nav atļauts, plus vēl ārā bija ne tikai nenormāli karsts, bet dabas māte arī bija uzsūtījusi vētru ar pērkona negaisu.
Internetā ir atrodams satīriķis ar nosaukumu “Dievs,” kurš to ieraugot laimīgs soctīklos rakstīja: “Es Donalda Trampa rallijam uzsūtīju krusu!”
Donalds Tramps savu uzrunu sāka pulksten 23.00. Uzrunas sākumā viņš sabāra Dabas māti ar vārdiem “ja man četros naktī nāksies uzrunāt vienu cilvēku, es tā darīšu. Neviens mani no tā neatturēs.”
Stundu pirms pusnakts īpaši daudz cilvēku ASV Nacionālajā laukumā vairs nebija. Tie, kuri tur bija, ir tie, kuri jau sen ir uzskatījuši, ka Donalda Trampa ralliji ir pats pilnīgums, un tāpēc vajag vēl un vēl, un vēl, un vēl. Jo 4. jūlija uzruna nudien bija atkārtojums ar visām tēmām, kuras šim 80 gadus vecajam opītim ar demenci ir ieķērušās smadzeņu rievās.
Viņš “pajokoja,” ka patlaban viņam ir trešais termiņš amatā, jo nudien šis marizmātiķis joprojām uzskata, ka 2020. gadā uzvarēja viņš un četru gadu garumā patiesais prezidents bija viņš un nevis Džo Baidens.
Galu galā pat ASV galvenais narciss saprata, ka sākot tik vēlu nebūtu prāta darbs vāvuļot vairāku stundu garumā. Uzruna bija 35 minūtes gara, un salūtu pašreizējais prezidents noskatījās no ložas, kurā bija gaisa kondicionēšana un tāpēc pašam prezidentam nebija jāpiecieš milzīgais mitrums, kāds seko lielām vētrām.
Pirms pusgadsimta cits ASV prezidents Džeralds Fords, Amerikas divsimtgadi sagaidīja Filadelfijā, kur bija Amerikas nemiernieku galvenā centrāle.
“Šogad novembrī atbilstoši mūsu tauta atbilstoši pamatlikumam, no jauna apstiprinās savu piekrišanu pārvaldei. Šis bezmaksas un slepenais process katram balsstiesīgam amerikānim atgādina svēto solījumu, kādu pirms 200 gadiem piedāvāja Džons Henkoks un pārējie, kuriem roka nenotrīcēja tad, kad viņi to parakstīja. Viņu parakstus mēs varam izburtot vēl šobaltdien.”
1976. gadā Amerikā bija vēlēšanu gads. Prezidents Fords par valsts pirmo personu kļuva automātiski pēc tam, kad priekštecis Niksons demisionēja korumpētā negodā.
Prezidents Fords kādu mēnesi pēc tam nolēma priekštecim nodrošināt absolūtu amnestiju un grēku piedošanu ar vārdiem “ir pienācis laiks atmosties no šī garā nacionālā murga.”
Minētā gada novembrī pirms tam nevienam īpaši nezināmais Džordžijas gubernators Džimijs Kārters pārsteidza pats sevi un visu pasauli ar uzvaru vēlēšanās, kurās viņam bija vien par pāris procentiem vairāk balsu nekā sāncensim, kamēr Elektorālajā koledžā rezultāts bija pārliecinošāks – 297 pret 240.
Pirms spriest par Amerikas 250 gadu vēsturi tālāk, atgādināšu lasītājiem, ka Latvijā 4. jūlijs ir ar krietni smagāku pieskaņu. Latvijā atsauce ir uz 1941. gada 4. jūliju pirms 85 gadiem, kad Rīgā nodedzināta Lielā Horālā sinagoga. Vēsturnieku domas dalās par to, vai sinagogā tobrīd kāds atradās un sadega dzīvs, bet fakts ir tāds, ka tā bija daļa no Holokausta, kuru ir viss pamats uzskatīt par baisāko piemēru par noziegumiem pret cilvēci.
Zinu, Latvijā ir ļaudis, kuri vēlas uzsvērt, ka patiesībā tieši latvieši ir tie lielākie vēstures upuri, jo pret viņiem vērsās Staļins un staļinisms.
Staļinisma mērķis nebija latviešu tautas noslaucīšana no zemes virsas. Savdabīgs vēstures fakts ir tāds, ka pāris nedēļas pirms sinagogas nodedzināšanas bija pirmās lielās deportācijas, un vilcienā uz Sibīriju arī nonāca visai ievērojams skaits “buržuju” no ebreju tautības.
Tādā nozīmē konkrēti viņiem “laimējās.” Bet nacistu mērķis nudien bija iznīcināt visus pasaules ebrejus pēc kārtas. Un tāpēc traģēdija, kura piemeklēja latviešus, ar to salīdzināma nav.
Savukārt Amerika savos pirmsākumos nebūt nebija tā demokrātijas citadele, par kādu tā vēlāk centīsies kļūt.
Pirmais elektorāts Savienotajās valstīs veidots tikai no baltādainiem vīriešiem, kuriem piederēja īpašums.
Par balsstiesībām sievietēm tobrīd nedomāja neviens, un jau minētajā ASV pamatlikumā ar vārdiem “visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi” teritorijas tumšādainie cilvēki, kuri gandrīz bez izņēmuma bija vergi, tika atzīti kā 2/3 no baltādaina cilvēka jautājumā par tautas skaitīšanu.
Pirmās ASV valsts prezidenta vēlēšanas ilga no 1788. gada 15. decembra līdz 1789. g. 7. janvārim, jo tajos laikos nekādu īpašu telekomunikāciju tehnoloģiju nebija valstī, kurā bija apmēram divi miljoni kvadrātkilometru teritorijas, bet apmēram trīsarpus miljoni iedzīvotāju.
Galu galā pašās pirmajās vēlēšanās nobalsoja 33 460 balsstiesīgas personas. Visas pēc kārtas par ASV pirmo prezidentu un karavadoni Džordžu Vašingtonu, kurš tajā brīdī augstajam amatam šķita tikpat automātiski piemērots, kā tas 1922. gadā bija ar Satversmes sapulces priekšsēdētāju Jāni Čaksti tad, kad pirmoreiz Saeimā vēlēts mūsu valsts prezidents.
Jaunā valsts sāka organizēt pati sevi un arī attiecības ar ārpasauli. Lielbritānijas impērija par zaudētajām kolonijām bija mazliet niķīga, un 1812. gadā notika invāzija, kuras laikā cita starpā un pavisam nepieklājīgā kārtā Amerikas galvaspilsēta Vašingtona principā nodedzināta līdz krāsmatām.
Pusgadsimtu vēlāk Amerika salūza uz pusēm jautājumā par vergu turēšanu. Amerikas Pilsoņu karš ilga no 1861. līdz 1865. gadam, ziemeļi pret dienvidiem.
Ziemeļi uzvarēja bez īpašām problēmām, tajā skaitā tāpēc, ka tur atradās visa Amerikas industrija. Dienvidos bija milzīgas plantācijas, bet ziemeļos ražoja tēraudu un citas karošanai vajadzīgas lietas.
Kara laikā toreizējais ASV prezidents Abrahams Linkolns izsludināja vergu brīvlaišanu. Par to viņš pats izpelnījās rasista organizētu atentātu, kura rezultātā Linkolns kļuva par pirmo ASV prezidentu, kurš tādējādi aizgājis mūžībā.
Pēc Linkolna nāves viņa pēctecis ļoti centās bīdīt konkrēti dienvidu intereses rekonstrukcijas laikā, un fakts ir tāds, ka nākamā gadsimta laikā Amerikas dienvidu tumšādainie iedzīvotāji turpināja dzīvot smagas apspiestības apstākļos.
Tumšādainie amerikāņi īsti par savām tiesībām sāka cīnīties pagājušā gadsimta 50. gados. Ar laiku pieņemti likumi viņu tiesību pasargāšanai, lai gan pēdējā laikā republikāņu ieceltā un visnotaļ fašistiski noskaņotā ASV Augstākā tiesa šīs tiesības ir sākusi likvidēt.
Pirmais tumšādainais ASV Kongresa deputāts ievēlēts 1928., pirmā tumšādainā sieviete vien 1969., un pirmais tumšādainais ASV senators – arīdzan 1969. gadā.
Sieviešu tiesības Amerikā vispirms tika nodrošinātas rietumu štatos, kur dzīve bija vienkāršāka. Vaiominga bija pirmais štats ar sievieti gubernatori.
1919. gadā īsi pēc 1. Pasaules kara beigām Kongress apstiprināja grozījumu ASV Konstitūcijā, lai noteiktu, ka sievietēm arīdzan ir balsstiesības.
Amerikā Konstitūcijas grozījumus apstiprina Kongress, un pēcāk tie ir jāratificē trīs ceturtdaļās no ASV štatiem. Šajā ziņā gadījās man personīgi ļoti simpātisks notikums.
Tenesī bija pēdējais štats, kura balsojums bija nepieciešams grozījuma ratifikācijai. Bija viens konkrēts gados jauns senators, kurš bija apņēmības pilns balsot pret, bet īsi pirms debašu sākuma viņa mamma viņam iespieda rokā zīmīti ar tekstu “ja tu balsosi pret manām interesēm, vari nenākt mājās.”
Senators nobalsoja par grozījumu un tas tapa ratificēts.
(Te piebildīšu tāpat intereses pēc ka garākais ratifikācijas process Amerikas vēsturē bija saistīts ar jautājumu, kāds Kongresā iesniegts jau ļoti tālajā 1791. gadā – proti, ka Kongresa apstiprināti deputātu algu pielikumi stāsies spēkā tikai pēc tam, kad ievēlēts nākamais Kongresa sasaukums; šo grozījumu vajadzīgais štats ratificēja tikai 1992. gadā un tātad divus gadsimtus pēc pirmsākuma.)
1. Pasaules karā Amerikā iestājās ar nokavēšanos, jo prezidents Vudro Vilsons dikti gribēja saglabāt neitralitāti. Galu galā Vācija paziņoja par plāniem bez ierobežojumiem gremdēt komerciālus kuģus Atlantijas okeānā, un to prezidents un Amerika pieļaut nevarēja.
Toties pēc kara beigām tas pats Vilsons bija tas, kurš izstrādāja 14 punktus par Eiropas nākotni. To starpā bija ANO priekštece Nāciju savienība, kurā viena termiņa garumā prezidējošā persona bija Latvijas ārlietu ministrs (un baumotāju un zobgaļu acīs toreizējā Vadoņa favorīts un mīļākais) Vilhelms Munters.
No Tautu savienības nekas nesanāca, jo sākotnēji tajā piedalījās trīs valstis Japāna, Padomju Savienība un Vācija, kuras ātri vien pierādīja savus patiesi agresīvos nolūkus un vai nu no organizācijas pašas aizgāja, vai arī tika palūgtas aiziet.
Pēc kara beigām likvidētā Tautu Savienība visus savus materiālus atdeva jaunajai Apvienoto Nāciju organizācijai.
Arī 2. Pasaules kara sākumā Amerika vēlējās ieturēt neitralitāti, cita starpā tāpēc, ka nupat tā bija sākusi tikt galā ar Lielās depresijas izraisīto katastrofu.
Taču 1941. gada decembrī Japānas impērija negaidīti uzbruka Pērlhārboras kara ostai Havaju salas, un nākamajā dienā sakarā ar “šo dienu, kura mūžam dzīvos negodā” prezidents Franklins Rūzvelts pieteica karu pret Japānu.
Nezināmu iemeslu dēļ gandrīz tūliņ pēc tam nacistu Vācija pieteica karu pret Ameriku, un kādu laiku ASV austrumkrastu apdraudēja vācu zemūdenes. Staļins un Čērčils dikti lūdza atvērt rietumu fronti laikā, kad PSRS pret vāciešiem cīnījās austrumos.
Taču vispirms amerikāņi gribēja tikt lielā mērā galā ar karu Āzijā, un tikai 1944. gada jūnijā Amerika piekrita piedalīties invāzijā no Atlantijas okeāna. Tad gan karš beidzās visai ātri, jo vācieši pret sabiedrotajiem īsti pretī turēties nespēja.
Tomēr japāņi turpināja savu fanātisko karošanu. Kā zināms, tam punktu pielika vienīgās divas reizes pasaules vēsturē, kad kara apstākļos izmantots kodolierocis.
Pēc kara beigām Amerika palīdzēja izveidot Apvienoto Nāciju organizāciju, Pasaules banku, Starptautisko valūtas fondu, NATO militāro aliansi un citas organizācijas sistēmā, kura Aukstā kara laikā uzraudzīja un pārraudzīja rietumu pasauli.
PSRS sabrukums Amerikas specdienestus pārsteidza puslīdz negatavus, jo nudien neviens nedomāja, ka valsts vienkārši sabruks.
Prezidents Džordžs Bušs vecākais nepiedodami ilgi aizkavēja Latvijas un Baltijas valstu neatkarības atzīšanu, jo viņš baidījās, ka varētu tikt izvazāts PSRS milzīgais kodolarsenāls.
Tieši tāpēc latvieši, kuri allaž bija balsojuši par republikāņiem aiz izpratnes, ka demokrāts Rūzvelts Latviju bija iztirgojis Staļinam Jaltas konferencē. 1992. gadā, cik zināms, diezgan daudz baltiešu balsoja par Bilu Klintonu.
Klintons savukārt bija instrumentāls Krievijas pārliecināšanā, ka pienācis laiks vākt savu karaspēku ārā no Baltijas valstīm. 1994. gada vasarā viņš ieradās Latvijā ar brašu uzrunu par Amerikas atbalstu.
Klintona pēctecis Džordžs Bušs jaunākais savukārt bija būtiska figūra NATO pārliecināšanā, ka trīs mazās un militārā nozīmē ne īpaši spēcīgās Baltijas valstis būtu uzņemamas pasaules varenākajā militārajā aliansē. Bušs arī bija tas, kurš nodrošināja bezvīzu režīmu starp Ameriku un Baltijas valstīm.
Laikā kopš Kremļa barbars uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā amerikāņi ir aktīvi piedalījušies NATO paplašinātu spēku pilnveidošanā Baltijas valstīs un Austrumeiropā kopumā.
Pašreizējais ASV prezidents ne reizi vien ir sajaucis Baltijas valstis ar Balkānu valstīm. No viņa Latvijai nekāda īsta labuma nav un arī nebūs.
Pieļauju, pēc pašreizējā prezidenta termiņa beigām attiecības starp Ameriku un Latviju atkal uzlabosies. Uz to tikai un vienīgi varam cerēt!
