Kārlis Streips: Būdams žurnālists, nekad publiski neesmu atzinis, par ko esmu balsojis, bet vienu varu pateikt gan… 0
Esmu piedalījies vēlēšanās kopš brīža, kad man Amerikā pienāca pareizais vecums. Mans vectētis bija aktīvs Republikāņu partijā, un pirmoreiz, kad balsoju 1980. gadā, nobalsoju par Ronaldu Reiganu.
Laikā kopš tam gan es allaž esmu balsojis par Demokrātu partijas kandidātiem, jo republikāņi pakāpeniski ir kļuvuši radikālāki un naidīgāki pret visiem, kuri viņiem nepatīk.
Latvijā dzīvojot esmu pa pastu saņēmis biļetenus, lai gan to aizpildīšana un atpakaļ sūtīšana ir liela ķēpa. Lielākoties es tā neesmu darījis, jo zinu, ka štats, kurā esmu piereģistrēts (Ilinoisa) Demokrātu partijai dos vairākumu arī bez manas līdzdalības.
Latvijā esmu piedalījies visās Saeimas vēlēšanās, pašvaldību vēlēšanās un tautas nobalsošanās. Nē, samelojos. Dzīvoju Latvijā tad, kad bija 1990. gada pašvaldību vēlēšanas, bet tobrīd biju ASV pilsonis, un man atļauts balsot nebija.
Latvijas pasi ieguvu 90. gadu pašā sākumā, un līdz ar to varēju balsot jau 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā un visās vēlēšanās kopš tam.
Būdams žurnālists, nekad publiski neesmu atzinis, par ko esmu balsojis,
bet vienu varu pateikt gan – neviena no partijām, kurām esmu atdevis savu balsi, nav mani ar laiku pievīlusi reiz izrādījies, ka tā ir tāda paša siles partija kā visas pārējās.
Pēc mazāk nekā trim mēnešiem būs 15. Saeimas vēlēšanas, un tā kā mans TV24 raidījums patlaban vismaz uz kādu laiku ir atcelts, par tām 14 partijām, kuras šoreiz ir iesniegušas biļetenus, varu gan paspriest.
Pirmais, ko gribu pateikt, ir fakts, ka Latvijā ir divi politiķi, kuri cenšas atkal un atkal arī tad, ja viņi politikā ir radījuši lielāku postu nekā labumu.
Absolūtais meistars šajā ziņā ir Ainars Šlesers. Man sajucis, cik daudz partiju tā dēvētais buldozers laika gaitā ir izveidojis, bet ir absolūts fakts, ka viņa piedalīšanās dažādās valdības pāris reizes nozīmēja valdības krišanu.
Turklāt tieši Šlesera izmeklēšana KNAB rokās bija iegansts 10. Saeimas atlaišanai un ārkārtas vēlēšanu rīkošanai. KNAB bija lūdzis tiesības izmeklēt censoņa īpašumus, un vairākums deputātu nobalsoja nē. Sargāsim savējos, tāds tur bija acīmredzamais princips.
Ir arī fakts, ka Ainars Šlesers ir ļoti nemierīgs. Pirmkārt, pēc pēdējām pāris vēlēšanām viņa cilvēki pa tiešo devās uz Centrālo Vēlēšanu komisiju ar pieteikumu par tās pašas Saeimas atlaišanu.
Turklāt pēc pēdējām Rīgas domes vēlēšanām (Šlesers mēdz kā ampelmanis lēkāt no parlamenta un pašvaldību un atpakaļ), kurās tieši partijai Latvija Pirmā vietā bija labākais rezultāts, tieši tā bija tā partija, kura sacēla traci par iespējamu krāpšanos un nebūšanām. Lai arī, protams, tādu nebija.
Covid pandēmijas laikā Šlesers bija pilnībā neadekvāts. Viņš bizoja pa visu Latviju uz “vēlētāju sapulcēm,” un tad, kad policija aizrādīja, ka pulcēšanās tobrīd bija aizliegta, politiķis nevis sabāra savējos, bet gan brauca augumā policistiem.
Šīs negantības ziņā ar viņu aktīvi sacentās vēl viens politiķis, kurš arī šogad ir sacerējies uz mandātiem. Aldim Gobzemam patika stāvēt veikalā pie zīmes, uz kuras rakstīts “maskas obligātas” bez maskas. Vienā sevišķi nepatīkamā gadījumā viņš nostājās ceļa vidū ar pie krūtīm piespraustu dzeltenu zvaigzni.
Nu, ja. Prasības attiecībā uz drošību pandēmijas laikā bija tādas pašas, kā Holokausts, kāds 2. Pasaules kara laikā vērts pret ebrejiem.
Pirms 13. Saeimas vēlēšanām, kurās Gobzems tika pie mandāta partijas KPV.LV sarakstā, viņš vislabāk bija zināms kā jurists, kurš bija pieteicies reprezentēt Zolitūdes traģēdijas upurus, bet viņus uzmeta un neizdarīja neko.
13. Saeimā toreizējais Valsts prezidents kaut kādā afekta brīdī Gobzemam piedāvāja valdības veidošanas iespēju. Tur nekas nesanāca, un partija KPV.LV jau 13. sasaukuma laikā principā sabruka pīšļos
Pēc 14. Saeimas vēlēšanām, kurās Gobzema pārstāvētā partija “Katram un katrai” saņēma vien, 3,67% balsu, cilvēks uzmeta lūpu un pārcēlās uz Spāniju.
Šogad viņš ar mainītu vārdu un uzvārdu ir atpakaļ ar partiju “Gobzema saraksts.” Ja Šlesera pašreizējai partijai aptaujas patlaban un diemžēl rāda labas prognozes, tad diez vai no saraksta, kurš spēja kopā sakasīt vien 73 kandidātus, kaut kas īpašs sanāks.
Blakus “Gobzema sarakstam” šogad uz mandātiem sacerējušās vēl divas jaunas partijas, kurām arīdzan visticamāk nekas nespīd. “Austošā Saule Latvijai”, un partija “Mēs mainām notikumus.” Tai pēdējai vienā no iepriekšējām aptaujām solīts 8,1% atbalsts, bet tai pirmajai – zem diviem procentiem. Mēnesi vēlāk MMN noslīdēja līdz 5,2%. Pieļauju, līdz vēlēšanu dienai tas būs paslīdējis vēl zemāk.
Sarakstā šogad arī ir divas partijas, par kurām var teikt “noiets etaps.” Viena ir partija “Saskaņa,” kura lielajā politikā zem dažādiem nosaukumiem ir bijusi jau kopš atjaunots valsts pirmsākumiem.
Fakts, ka 14. Saeimas vēlēšanās “Saskaņa” palika zem pieciem procentiem, bija viens no vēlēšanu lielajiem pārsteigumiem. Šogad partija nolēmusi startēt atkal, turklāt ar vienu no senākajām parlamenta mēbelēm Jāni Urbanoviču saraksta pirmajā vietā.
Otra ir Jaunā Konservatīvā partija, kura 13. Saeimas vēlēšanās tika pie ļoti labiem rezultātiem (tās līderis Jānis Bordāns bija pirmais, pie kura Valsts prezidents vērsās ar valdības veidošanas piedāvājumu, un arī viņam nekas nesanāca). 14. Saeimas vēlēšanās JKP zaudēja visus mandātus.
Šogad nedz “Saskaņai,” nedz arī JKP neko īpaši diženu aptaujas nesola.
Man absolūti nav un nevar būt nekas pa ceļam ar partijām, kuru galvenais mērķis ir aizstāvēt tā dēvēto krievvalodīgo tiesības mūsu valstī. Tāpēc mana balss nemūžam nenonāks biļetenos, kurus iesniedza partija “Stabilitātei!” kā arī partija “Suverēnā vara/Jaunlatvieši”.
Atliek Nacionālā apvienība, Zaļo un zemnieku savienība, Apvienotais saraksts, Jaunā Vienotība, partija Latvijas Attīstībai un partija Progresīvie.
Saprotu Nacionālās apvienības popularitāti vienas latviešu sabiedrības daļā, bet manās acīs partijas nacionālisms pārāk bieži ieslīd prastā ksenofobijā. Tas man nav un nekad nebūs pa ceļam.
Par zaļajiem zemniekiem, pirmkārt, turpinu brīnīties par to, kā vides aizsargi ir sabīdījušies kopā ar pesticīdus lietojošiem fermeriem, bet ārpus tā ir partijas senā atkarība no politikāņa rietumkrastā. Par viņu vairāk nerakstīšu, jo cilvēks izrādījies visai niķīgs tad, kad kāds uzraksta kaut ko, kas viņam nepatīk, bet pieļauju, visi zina, par kuru ir runa.
Te piebildīšu, ka Zaļā partija no ZZS aizgāja jau pirms kāda laika. Šogad tā ir viena no trim partijām, kuras veido Apvienoto sarakstu kopā ar Latvijas Reģionu Apvienību un Liepājas partiju.
Portāls LSM pirms kāda laika publicēja materiālu par partiju politisko noskaņojumu, un par Apvienoto sarakstu tur bija šādi vārdi:
“Apvienotā saraksta vēlētāji šajā spektrā atrodas arī kārtības un tradīciju virzienā tuvāk LPV un SV nekā JV vai Progresīvo vēlētājiem.” Latvija Pirmajā vietā un Suverenā Vara? Nu, nē. Grūti spriest, ar ko Apvienotais saraksts gribēs brāļoties pēc oktobrī gaidāmajām vēlēšanām, tāpēc man personīgi atbilde ir nē.
Partija Latvijas attīstībai bija pārstāvēta 13. Saeimā un tāpat kā “Saskaņa” un citas 14. vēlēšanās zaudēja visus mandātus. Šogad tai aptaujas sola atbalstu zem diviem procentiem, līdz ar to tur nekas visticamāk nesanāks. Drusku žēl, jo partija bija visai liberāli noskaņota atbilstoši manai izpratnei par liberālismu vai konservatīvismu.
Paliek Jaunā Vienotība un Progresīvie. Zinu, viena laba daļa Latvijas sabiedrības par JV niknojas, jo tā it kā esot bijusi atbildīga par visu negatīvo, kas mūsu valstī ir noticis.
Nepiekrītu. Pirmkārt, tas bija Vienotības pārstāvis Valdis Dombrovskis, kurš 2009. gadā atteicās no mandāta Eiropas Parlamentā un pieņēma premjerministra posteni Latvijā, lai glābtu to no lielās ekonomiskās krīzes, kura sākās 2008. gadā.
Starptautiskie novērotāji ir vērtējuši, ka Latvija no krīzes tika laukā gludāk un veiksmīgāk, nekā daža laba cita valsts.
Otrkārt, pēc tam, kad pēc 13. Saeimas vēlēšanām valdības veidošanā izgāzās gan JKP, gan arī KPV LV pārstāvis, tāpat no Eiropas Parlamenta atgriezās Krišjānis Kariņš, un viņš cita starpā kļuva par vienīgo politiķi valsts vēsturē, kurš novadījis valdību no vienām Saeimas vēlēšanām līdz nākamajām.
Savukārt partija Progresīvie ir liberāli noskaņota bez atvainošanās. Tas bija tikai pēc valdības nomaiņas, kuras gaitā Progresīvie iekļauti valdībā, kad kļuva iespējams pieņemt partnerattiecību likumu, kuru Satversmes tiesa bija paģērējusi jau pirms pāris gadiem, bet lēmumu politiķi laikā kopš tam vienkārši un prasti bija ignorējuši.
Mana izvēle 3. oktobrī visticamāk būs starp JV un Progresīvajiem. Abās partijās ir man tīkami cilvēki, un šajā ziņā man kremt, ka vairs nepastāv process, kurš eksistēja pirmās brīvvalsts laikā.
Proti, toreiz tāpat kā tagad balsošana bija uz sarakstu pamatiem, bet vēlētājs savā biļetenā drīkstēja ierakstīt divus vai trīs uzvārdus no citiem sarakstiem.
Man tas būtu bijis sevišķi būtiski pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kur tāpat vairākos sarakstos bija kandidāti, kuri manuprāt Latvijas intereses tur pārstāvēs godam.
Arī šogad man pret tā kaut ko nebūtu nekādu iebildumu.
Laikā kopš neatkarības atjaunošanas Saeimas vēlēšanās ir piedalījušās 134 partijas un kandidātu saraksti.
5. Saeimas vēlēšanās kandidāti iesniedza 23 sarakstus un mandātus pie 4% barjeras ieguva astoņi no tiem. 6. vēlēšanās 19 saraksti un deviņi veiksminieki. 7. vēlēšanās 21 saraksts un mandātus ieguva seši. Vēl pēc četriem gadiem 20 sarakstu un atkal seši, kuriem izdevās. 2006. gadā un 9. Saeimas vēlēšanās 19 sarakstu un septiņi. 10. vēlēšanās 13 sarakstu un pieci. Ārkārtas vēlēšanās 2011. gadā 13 sarakstu un pieci. 12. vēlēšanās 13 sarakstu un seši. 13. vēlēšanās 16 un septiņi. 14. vēlēšanās pirms četriem gadiem attiecīgi 19 sarakstu un septiņi saraksti, kuri ieguva mandātus.
Minētajās vēlēšanās pēdējā vietā bija Latvijas Vienības partija, Demokrātu partija, Latvijas Nacionālā Reformu partija, Latvijas Apvienotā Republikāņu partija, partija Tēvzemes savienība, partija Daugava Latvijai, Kristīgi demokrātiskā savienība, partija Suverenitāte, Latvijas Centriskā partija, un Kristīgi Progresīvā partija.
Ja šie nosaukumi lasītājam neko neizsaka, tad tas nav absolūti nekāds pārsteigums.
Pirmās brīvvalsts laikā nekādas barjeras vēlēšanās nebija, un četrās vēlēšanās iesniegti attiecīgi 88, 141, 120 un 103 saraksts. Pirmajās vēlēšanās mandātus ieguva 20 sarakstu pārstāvji, septiņos gadījumos ar tikai vienu mandātu. Sadrumstalotība turpinājās visas brīvvalsts laikā līdz brīdim, kad Kārlim Ulmanim bija piegriezusies kaķu ganīšana un viņš likumdevēju vienkārši likvidēja.
Te piebildīšu, ka visas brīvvalsts laikā Saeimā bija tikai viena deputāte sieviete. Viņa vārds bija Berta Pīpiņa, un viņa bija gan Satversmes sapulces (sešas sievietes), gan arī 4. Saeimas deputāte. 1941. gada 14. jūnijā Berta Pīpiņa deportēta uz Sibīriju, kur viņa pazuda bez vēsts.
5. Saeimā ievēlētas 14 sievietes, 6. Saeimā tikai astoņas. Salīdzinot, 13. Saeimā bija 31 sieviete un esošajā 14. Saeimā tādu ir 34.
Saeimas priekšsēdētāja amatā no 11 cilvēkiem kopš neatkarības atjaunošanas, piecas ir bijušas sievietes.
Pēdējais, par ko šonedēļ gribu rakstīt, ir vēlētāju līdzdalība. Satversmes sapulces vēlēšanās 1920. gadā un 1. Saeimas vēlēšanās 1922. gadā attiecīgi piedalījās 84,9% un 82,2% vēlētāju – kaut kas jauns un nebijis.
2. Saeimas vēlēšanās dalība noslīdēja līdz 74,9%. 3. vēlēšanās 79,3%, bet ceturtajās – apaļi 80% balsstiesīgo.
5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā vēlētāju līdzdalība bija pie 89,9% — atkal kaut kas jauns. Pēdējās Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās 1990 gadā, kur lielais jautājums bija par to, vai izdosies ievēlēt pietiekami lielu vairākumu, lai pieņemtu neatkarības deklarāciju, uz iecirkņiem aizgāja 81,25% vēlētāju.
Bet pēc tam 6. vēlēšanās 72,65%, 7. vēlēšanās 71,89%, 8. vēlēšanās 71,51%, 9. vēlēšanās 60,98%, 10. vēlēšanās 63,12%, ārkārtas 11. vēlēšanās 59,45%, 12. vēlēšanās 58,85%, 13. vēlēšanās 54,6%, un tad pirms četriem gadiem – 59,41%.
Tas nozīmē, ka četri no katriem 10 Latvijas pilsoņiem neinteresējās par savas valsts nākotni.
Eiropas vēlēšanās bijis vēl trakāk. 2024. gadā lēmumu par tiem, kurus nosūtīt kā pārstāvjus uz Eiropas Parlamentu, nobalsoja knapi trešā daļa vēlētāju – 33,88%.
Savukārt pašvaldību vēlēšanās pērn kopumā Latvijā nobalsoja 46,8% balsstiesīgo.
Latvija, tiesa, šajā ziņā nav izņēmums. Amerikā valsts prezidenta vēlēšanās 1996. gadā, kad prezidents Bils Klintons kandidēja uz otru termiņu amatā, nobalsoja mazliet mazāk par 50% balsstiesīgo.
Pēdējoreiz, kad Lielbritānijā bija parlamenta vēlēšanas, piedalījās 59,7%, kas bija otrs zemākais rezultāts valsts vēsturē.
Pasaulē ir valstis, kurās piedalīšanās vēlēšanās ir obligāta, un tur, protams, līdzdalība ir krietni augstāka. Latvijā tā tas nav.
Kā minēju, es pats esmu piedalījies visās vēlēšanās pēc kārtas un piedalīšos arī šogad. Man vēlēšanu process liekas kā saviesīgs vēlētājiem, un par to ir prieks.
Atceries, lūdzu, manu lasītāj, ja tu 3. oktobrī nosebosi, tad pēc tam tev nebūs nekādu tiesību vaimanāt par to, kas netiek izdarīts. Nāc arī tu, jo galu galā, tas ir un paliek jebkura pilsoņa svēts pienākums!
