Kārlis Streips: “Haoss, tukša skatuve un kļūdains karogs: patiesais 18. novembra stāsts, ko skolā nestāsta!” 0
Patriotu nedēļa atkal klāt. Tā sākās pagājušajā nedēļā ar Lāčplēša dienu un beigsies rīt, 18. novembrī, kad Latvija atzīmēs savu 107. gadadienu kopš dibināšanas.
18. novembrī pulksten 12.00 būs Saeimas priekšsēdētājas uzruna Saeimas priekšā. Pieļausim, viņa apsveiks Latviju ar gadskārtu.
1918. gada 19. novembrī laikrakstā “Jaunākās ziņas” bija materiāls ar virsrakstu “Esi sveicināta, jaunā Latvija!” Materiāls sākas šādi:
“Sirmajā Rīgā 1918. gada 18. novembrī ir izsludināta Latvijas valsts.
“Latvijas zemes, Vidzeme, Kurzeme un Latgale ir tagad vienotas Latvijas valsts teritorijā, uz kuras dzīvojošā nācija ir izveidojuši augstākā sabiedrības kopdzīves organizāciju, taču līdz šīm palikt cilvēces radošais ģēnijs – valsti.
“Tautas pašnoteikšanos Latvijā līdz ar to ir atradusi savu augstāko piepildīšanos. Un ir tapuši par īstenību latviešu cēlie ilgie mēri, saulainie nacionālie sapņi, daži kuriem ir bijušas arī to latvju kareivju dārgas asinis, kas tagad atdusas mūžīgā miegā. Rīgas Meža kapenēs un daudzas citās vietās, taču un tuvu bijušos kara laukos.
“Liels un augsts ir valsts princips: cilvēku dzīvē, un augsti ir viņa uzdevumi. Baltijas vara kā sociāli kalpojoša vara, uzņemas lielus un grūtu pienākumus katrā valstī. Jo lielāki un grūtāki ir šie pienākumi un atbildība tajā brīdī, tad pati valsts dzimst un top par tādu, tad uz to cerība un paļāvība raugās visa tauta, un tad ir ieņemams un nodibināms valsts stāvoklis civilizētas pasaules tautu un valstu starpā.
“Un šajā lielajā un atbildīgajā brīdī, tautas labākie vēlējumi pavada to augsto Latvijas valsts iestādi, kas ar visu prātu un drošu apņemšanos ir ņēmuši savās rokās augstāko suverēno valsts varu: Latvijas Tautas Padomi!”
Atpakaļ skatoties, ir grūti iedomāties, ka politiķi Latvijā izdomāja pasludināt neatkarību.
Esmu lasījis, ka 18. novembrī Tautas Padome palūdza kādu mākslinieku izrotāt Rīgas 2. pilsētas teātra (mūsdienu Nacionālais teātris) skatuvi ar milzīgu sarkanbaltsarkanu karogu.
Sacīts, darīts! Mākslinieks no rīta aizgāja uz teātri un konstatēja, ka uz skatuves notiek kādas lugas mēģinājums. Režisors laipni viņu palūdza atnākt pēc pāris stundām.
Mākslinieks un viņa sieva pārmeklēja visu teātri, bet neatrada šādu karogu. Tāpēc viņi abi devās uz Rīgas tekstīliju veikaliem, lai atrastu sarkanu un baltu drēbi. Viņi to aizstiepa atpakaļ uz teātri, un tur šuvējas ātri vien karogu sašuva.
Bija viena nelaime: bija atrasta spilgti sarkana drāna, nevis tumšākā drāna, kāda ir Latvijas karogā. Nekas – milzīgais karogs tika pārstieps pāri visai skatuvei.
Proklamēšanas pasākums sākās plkst. 16.30. Tur bija 38 politisko partiju pārstāvji, un sapulce uzzināja, ka Lielbritānijas ārlietu ministrs Džeimss Balfūrs bija atzinis Latvijas pagaidu valdību de facto.
Zālē bija ap 800 skatītāju. Organizētāji atzina, ka visi galvenie lēmumi par valsts dibināšanu bija pieņemti 17. datumā, bet Tautas Padome nolēma par svinīgo pasākumu nākamajā dienā.
Sēdi atklāja vēlākais Latvijas otrais valsts prezidents Gustavs Zemgals. Vēsturnieku domas dalās, kāpēc tur nebija Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes, kurš dzīvoja Jelgavā.
Grūti spriest, vai Čakstes kungs nesaņēma ielūgumu, vai nespēja paspēt uz teātri. Tā vai citādi, Čakste vēlāk kļūs par Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētāju un pirmo valsts prezidentu.
18. novembrī tapa priekšā nolasīts 17. novembra sēdes protokols. Zemgals pēc tam svinīgi paziņoja, ka varu tagad bija pārņēmusi Tautas padome. Pagaidu ministru prezidents Kārlis Ulmanis pasludināja valsti par nodibinātu, un klātesošie trīsreiz nodziedāja jaunās valsts himnu “Dievs, svētī Latviju.” Sēde beidzās plkst. 17.45.
Tautas Padome iedzīvotājus informēja par notikušo uzsaukumā “Latvijas pilsoņiem.” Neatkarības pasludināšana darīja par iespējamu pagaidu valdības izveidošanu un valsts sistēmas izveidi.
Pilnīgu leģitimitāti valsts ieguva 1920. gadā, kad nodibināta Satversmes sapulce, un vēl vairāk 1921. gada sākumā, kad valsts neatkarību de iure atzina 1. Pasaules kara laikā uzvarošās valstis.
Neilgi pēc valsts pasludināšanas sākās Latvijas brīvības cīņas. Latvijas valdība bija spiesta mukt vispirms uz Jelgavu, tad tālāk uz Liepāju, un visbeidzot uz karakuģi Liepājas ostā.
Kādu laiku Latvijā vienlaikus bija trīs valdības – Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, Andrieva Niedras vadītā pro-vāciskā valdība, kā arī Pētera Stučkas vadītā Padomju valdība.
1. Pasaules karš bija beidzies 1918. g. 11. novembrī. Vienu gadu vēlāk, 1919. g. 11. novembrī, Latvijas bruņotie spēki ienaidnieku padzina no Rīgas, un tā mazliet vēlāk tika pasludināta par Lāčplēša dienu.
Te piebildīšu, ka dzejnieks Kārlis Skalbe aktīvi aizstāvēja domu, ka dienu vajadzētu saukt par “Lāčplēšu dienu,” jo, lai arī Pumpura eposā Lāčplēsis bija tikai viens, Latvijas brīvības cīņās piedalījās ļoti daudz latviešu karavīru, un tāpēc vajadzētu saukt to daudzskaitlī.
Latvijas vārds amerikāņu laikrakstā The New York Times pirmoreiz parādījās 1917. g. 31. martā, kad vēstīts par Latgales kongresu, kurā “aicināta radīt autonomu administratīvu vienību ar nosaukumu Latviju, kuru veidos no Livonijas, Vitebskas un Kurzemes provincēm, kur dzīvo latvieši. Rezolūcijā paredzēta stingra pieturēšanās jaunajai valdībai un pasaka, ka Latvija paliks kā neatņemama un uzticīga Krievijas province.”
Lieki teikt, tā tas nenotika. Nākamā reize, kad New York Times bija minēta mūsu valsts, bija garāmejot 1919. g. 3. maijā, kad virsraksts bija “Gala kara izrāde, kas palīdzēs ar aizdevumiem.” Rakstā bija minēts, ka pulksten deviņpadsmitos procesā piedalīsies “somu, latviešu un igauņu vienības ar meitenēm tērptām tautas kostīmos.”
Savukārt tā paša gada 7. jūnijā Ņujorkas laikrakstā bija materiāls, kurā vēstīts, ka Ņujorkā dibināta “Četru mazu valstu līga,” kuru dibināja Amerikā dzīvojoši igauņi, lietuvieši, latvieši un ukraiņi.” Solīts, ka šīs grupas pirmais uzdevums būs aicināt Amerikas valdību atzīt visu četru valstu neatkarību.
Galu galā ASV Latvijas neatkarību atzina tikai 1922. gada 28. jūlijā, te piebilstot, ka visas garās okupācijas laikā, Vašingtona to nekad neatzina.
Pāris dienas pēc raksta par gala pasākumu, tajā pašā New York Times atreferēta tā laika ASV ārlietu ministra Knoksa uzruna Pensilvānijas augstskolā, kur viņš runāja par topošo Tautu savienību Ženēvā un cita starpā uzdeva šādu jautājumu:
“Kāda gan iespēja būs Igaunijai, Latvijai, Lietuvai, Ukrainai, Gruzijai un Armēnijai izveidot savu likteni bez uzbrukumiem, ja ne Tautas savienība to novērš?”
Brīvības cīņu karstuma punkta laikā New York Times nopublicēja materiālu 1919. g. 2. oktobrī, kurā bija šāds vēstījums:
“Sabiedrotajiem nav sakarīgas politikas, un tāpēc trīs Baltijas provinces Igaunija, Latvija un Lietuva ir zaudējušas uzticību visiem sabiedrotajiem izņemot Angliju, kura mazā mērā igauņiem ir piegādājusi pietiekami daudz ieroču, apģērba un munīcijas, lai tie varētu censties savu cīņu pret boļševismu.”
Un tad vēl šāds teksts: “Igaunija un Latvija grasās noslēgt mieru ar PSRS valdību, ja tās tā nav jau izdarījušas. Viņi nevar vairs ilgāk gaidīt, ka mēs rīkosimies. Viņiem ir pietiekami spēka un neaicina sūtīt nevienu zaldātu, bet gan ieročus, munīcijas un aizdevumu. Esam savas lietas Eiropā pārdevuši Francijai, bet maza daļa pēc sarunām varētu tikt nosūtīta uz Baltiju.”
Brīvības cīņu laikā britu karakuģi atradās Rīgas Jūras līcī un ar bombardēšanu palīdzēja Latvijas spēkiem tikt galā ar Bermonta spēkiem.
Mūsu Anglikāņu baznīcā ir plāksne, uz kuras norādīti apmēram 100 briti, kuri procesa laikā gāja bojā.
Trimdā mēs 18. novembra dievkalpojumu noturējām tuvākajās brīvdienās minētajam datumam.
Čikāgā bija piecas kristiešu draudzes – trīs luterāņu, viena katoļu, un viena baptistu.
Mācītāji savā starpā dalīja uzdevumu teikt dievkalpojuma sprediķi, un mēs visi bērni zinājām, ja tas būs katoļu priesteris, tad sprediķis būs milzīgi garš.
Latvija jau kādu laiku ir bijusi neatkarīga ilgāk nekā tā bija okupēta. Fakts, ka esam pasaules varenākajā militārajā struktūrā, ir burvīgi. Mēs esam drošāki tagad nekā esam bijuši jebkurā brīdī mūsu tautas vēsturē. Tas nebūt nav maz.
Ceru, ka visiem būs lieliskas brīvdienas un 18. novembra svinības!
Dievs, svētī Latviju!
