Kārlis Streips: Ir vienkārši nejēdzīgi attiecībā ar bēgļiem sēt paniku un histēriju 0
Pagājušā gadsimta 40. gadu vidū 2. pasaules karš gāja uz beigām, un kara grautajā Eiropā bija burtiski miljoniem bēgļu. Viņu starpā bija Voldemārs Korsts ar sievu Mildu, kā arī Hugo Streips ar sievu Eleonoru.
Tie bija mani vecvecāki. Tēva pusē prom no Latvijas dodoties bija mans tētis, Laimons Streips, kuram prombraukšanas brīdī bija 14 gadi, kā arī viņa brālis Uldis Streips, kuram bija vien viens gadiņš vai divi.
Mātes pusē līdz saviem vecākiem devās astoņus gadus vecā Līga, kas bija mana māte, kā arī zīdaiņa vecumā esošā Anda. Vecmammiņa jau bija gaidībās, un jau Vācijā esot piedzima trešā meita Gundega.
Kādu labu laiku šī divas ģimenes pavadīja dīpīšu nometnēs Vācijā, mātes gadījumā Hanavā, bet tēva gadījumā Eslingenā. Kaut kad 50. gadu vidū abos gadījumos saņemta atļauja pārcelties uz Ameriku.
Mātes ģimene sākotnēji dzīvoja Masačūsetsā, bet ar laiku abas ģimenes nonāca Čikāgā. Tur piedzimu es, un tas bija 1960. gadā. Sekoja trīs māsas 1962., 1970. un 1971. gadā.
Uldis Streips apprecēja amerikānieti vārdā Patija, un viņiem bija viens dēls un viena meita. Anda Korsts apprecēja amerikāni vārdā Džerijs, viņiem bija trīs meitas. Gundega Korsts apprecēja amerikāni vārdā Ričards, un viņiem bija viena meita un viens dēls.
Čikāgā bija aktīva latviešu kopiena, un augot es piedalījos tautas deju grupā un skautu pulciņā. Apmeklēju sestdienas un svētdienas skolas un vēlāk arīdzan Garezera vasaras vidusskolu un Minsteres latviešu ģimnāziju.
Amerikā es arī guvu izglītību. Kad mammas pavadīts ierados bērnudārzā nepratu ne vārda angļu valodā, jo mājās mēs runājām tikai un vienīgi latviešu valodā.
Audzinātāja bija šokā un mammu kārtīgi nostrostēja. Bērns ir amerikānis, ar viņu vajag runāt angļu valodā, jo te ir Amerika, un visiem, kuri te dzīvo, ir jābūt amerikāņiem.
Mamma pieklājīgi smaidīja. Mājās mēs turpinājām runāt latviešu valodā, angļu valodu es bērnudārzā apguvu visai ātri, un no turienes bija pamatskola, vidusskola un universitāte.
Pēc universitātes pabeigšanas darbs telekompānijā Ilinoisas dienvidos un tad darbs telekompānijā Kanzasas štata galvaspilsētā, abos gadījumos man esot ziņu korespondentam un diktoram.
Tas bija Kanzasā, kur pienāca zvans no mammas par darba piedāvājumu Latvijas ar darba sarkano karogu apbalvotajā Pētera Stučkas valsts universitātē, kura rezultātā nonācu Latvijā.
Taču mana mūža pirmā puse bija Amerikā, un vienmēr esmu bijis pateicīgs liktenim, ka brīdī, kad mani vecvecāki meklēja nākamo dzīves vietu, Amerika pateica jā, laipni lūdzu, nāciet pie mums.
Šī personīgā vēsture ir tas, kas man dod izpratni par migrantiem un migrāciju. Mani četri vecvecāki bija migranti, un viņi atrada jaunu mājvietu.
Latvijas vēsturē ir ne tikai 2. pasaules karš, bet arī diena 2004. gadā, kad kļuvām par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti.
Vairākas valstis savu darba tirgu atvēra tūdaļ, un straumīte letiņu, kuri devās citur ar mērķi piepelnīties, kļuva par rēcošu upi 2008. gadā, kad sākās globālā finanšu krīze.
Sapratīsim skaidri. Ikviens latvietis, kurš laikā kopš tam ir dzīvojis un strādājis citur Eiropā ir ekonomisks migrants. Latvijai un tās iedzīvotājiem tas ir bijis liels atspaids.
Pats pazīstu puisi, kurš devās uz Londonu ar konkrēto mērķi sapelnīt naudu, lai mamma varētu nomaksāt hipotekāro kredītu. Reiz tas bija paveikts, puisis pārbrauca mājās.
Salīdzinošs retums. Nu jau labu laiku emigrējošie latvieši Anglijā, Īrijā un citur ir organizējuši jaunu latviešu infrastruktūru ar skoliņām, interneta vietnēm, apkārtrakstiem un visu pārējo, kas latviešu kopienu tur vienkopus.
Tiem, kuri nonāca Lielbritānijā, pirms pāris gadiem nācās risināt jautājumu par faktu, ka valsts izstājās no Eiropas Savienības un līdz ar to no tās koptirgus.
Bet kopumā ņemot ir fakts, ka pagājušā gadsimta vidū tūkstošiem latviešu kļuva par politiskiem bēgļiem un atrada patvērumu. Mūsdienās desmitiem tūkstoši latviešu ir kļuvuši par ekonomiskiem migrantiem, un arī viņi citur ir atraduši nodarbošanos un algas pelnīšanas iespējas.
Savukārt, kad pienāca brīdis domāt par iespējamiem bēgļiem Latvijā, jezga, kāda izcēlās vienā sabiedrības daļā bija ārprātīga un nožēlojama.
Atgādināšu, 2015. gadā bija sevišķi liels migrantu vilnis, kurš šķērsoja Vidusjūru un sākotnēji nonāca Itālijā. Tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku.
Eiropas Savienība nolēma, ka bēgļi jāsadala dalībvalstu starpā, un noteikts, ka Latvijai būs jāuzņem 250 cilvēku.
Mūsu tautas nacionālistiskāk noskaņoti ļautiņi sāka brēkt. Manifestācijās bija redzami dažādi lozungi, tajā skaitā “Apstādiniet islamu” un “Genocīds pret balto rasi.”
Jo bēgļi, par kuriem tobrīd bija runa, lūk, nebija baltādaini ar zilām acīm un blondiem matiem. Tātad citādāki. Ar citu valodu, ar citu ticību, ar citām paražām.
Bet, pirmkārt, 250 cilvēku dēļ vērsties pret visu islama ticību, kurai pasaulē ir apmēram divi miljardi piederīgo?
Un apgalvot, ka 250 cilvēku no Sīrijas reprezentē genocīdu pret jebko, tajā skaitā pret “balto rasi” – nu, tā var padomāt tikai kāds, kas ir sevišķi baiss kretīns.
Nebija nekāda jautājuma, ka vairākums no tiem 250 bēgļiem, kurus galu galā mūsu valsts pieņēma ar sakostiem zobiem un negribīgi, nemaz nevēlējās palikt uz dzīvi Latvijā.
Viņi gribēja doties tālāk uz Eiropas bagātākajām valstīm. Noteikumi par bēgļu pārdalīšanu to nepieļāva, un reiz tie nelaimīgie cilvēki bija bēgļu centrā Muceniekos, sabiedrības uzmanība pievērsās citiem jautājumiem.
Nezinu, cik daudzi no tiem cilvēkiem galu galā palika Latvijā, bet vienu zinu pavisam droši. Vidējais latvietis nekad mūžā nevienu no tiem nesastapa.
Ja bēglis atrada dzīvokli Imantā, neviens, kurš dzīvo Vecmīlgrāvī vai Bolderājā viņu nepazīst.
Ja bēglis dzīvo Cēsīs, maz ticams, ka viņu sastaps kāds no Liepājas vai Tīnūžiem.
Citiem vārdiem sakot: Iemesla panikai nebija un nav pilnīgi nekāda.
Pēdējo pāris gadu laikā migrācijas situācijā Eiropā ienācis jauns elements, proti – Kremļa fašista režīms un viņa pakalpiņš Baltkrievijā bēgļus ir izmantojuši kā politisku ieroci.
Sūtīsim viņus uz robežu ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai tās pašas ar to tiek galā – tāda apmēram bija kaimiņvalstu domāšana.
Jautājums laikā kopš tam ir bijis par to, cik veiksmīgi mūsu valsts prot pasargāt savu robežu. Par to esmu rakstījis citreiz. Somija savu 1340 kilometrus garo robežu ar Kremļa fašista valsti pilnībā slēdza jau pirms kāda laiciņa.
Latvijā ļoti daudz īsāko (214 km) robežu ar Krieviju paredzēts sakārtot labākajā gadījumā nākamgad, 2025. gadā. Klapatas arī ir bijušas ar robežas nostiprināšanu ar Baltkrieviju.
Taču tas lielākoties ir darīts drošības dēļ militārā nozīmē. Esam NATO dalībvalsts, un līdz ar to mūsu robeža ar Kremļa fašista valsti un Baltkrieviju arī ir NATO ārējā robeža.
Bēgļi šajā kontekstā ir tikai tāds blakus efekts.
Taču viens ir skaidrs. Gan starptautiskās konvencijās, gan arī Eiropas Savienības likumdošanā ir skaidri pateikts, ka cilvēkiem ir tiesības savienības dalībvalstīs pieprasīt patvērumu.
1951. gadā pieņemta ANO starptautiskā konvencija par bēgļu tiesībām. Tas bija laikā pēc otrā pasaules kara, kad tautu staigāšana bija masīva, un bija vajadzīgi noteikumi par to visu.
2020. gadā Eiropas komisija nāca ar priekšlikumu par trim pīlāriem attiecībā uz migrācijas politiku.
Pirmkārt, izstrādāt konkrētas procedūras attiecībā uz patvēruma piešķiršanu un bēgļu sūtīšanu atpakaļ mājās.
Otrkārt, solidaritāte dalībvalstu starpā, lai katra valsts uzņemtos savu daļu atbildības par šo jautājumu.
Treškārt, stiprākas attiecības ar trešās puses valstīm, no kurām nākuši bēgļi, lai palīdzētu tur radīt apstākļus, kuri bēgšanu padarītu nevajadzīgu.
Tā dēvētā Breksita laikā Lielbritānijā viens no apgalvojumiem no tiem, kuri atbalstīja izstāšanos, bija apgalvojums, ka Eiropas Savienības politika bija mērķēta uz Turcijas uzņemšanu savienībā.
Līdzko tas būs noticis, visi 80 miljoni turku momentā pārcelsies uz Lielbritāniju un visiem britiem atņems darbu.
Tas, protams, bija histērisks nonsenss, bet vienkāršu britu galvā tas nostrādāja. Balsojumā 2016. gada jūnijā mazs vairākums nobalsoja par izstāšanos, un tā tas arī notika.
Tas nekas, ka Lielbritānijā ir pietiekami daudz darba vietu, kuras paši briti nevēlas aizpildīt – istabenes viesnīcās, zemeņu lasītāji laukos u.tml.
Galvenais bija apgalvot, ka drīz būs turku invāzija, lai arī tās bija pilnīgas muļķības.
Līdzīgi procesi patlaban arī ir Amerikā. Tur daudzu gadu desmitu garumā konkrēti laukos ir bijusi šāda izpratne:
Pavasarī Amerikā ieradīsies bars cilvēku no Meksikas un Latīņamerikas, kuri palīdzēs novākt ražu. Reiz tas būs izdarīts, viņi atkal brauks mājās un Amerikā nopelnītā nauda atlikušajā gada posmā būs ļoti lietderīga viņu ģimenēm.
Taču politizētu iemeslu dēļ un visvairāk mūsu modernajā sociālo tīklu laikmetā konkrēti Republikāņu partija ir nolēmusi bēgļus no dienvidiem demonizēt.
Grūdiens šajā ziņā bija kādreizējais ASV prezidents Tramps, kurš kā vienu no pirmajiem lēmumiem pēc tam, kad viņš stājās amatā, bija izsludināt dekrētu, kurā pilnībā aizliegta musulmaņu ieceļošana Amerikā.
Visus pēc kārtas viņš gribēja bloķēt. Tiesa ātri pateica, ka tā nevar, bet tā bija doma.
It īpaši tad, kad Baltajā namā saimnieko kāds no Demokrātu partijas, republikāņi skaļi bļauj, ka uz dienvidu robežas ir pilnīgs un nekontrolēts haoss.
Tie nav bēgļi, tā ir invāzija, kurā noteikti ari piedalās teroristi, iespējams no Tuvajiem Austrumiem. Tur būs cilvēki ar lipīgām slimībām. Tur būs narkomāni un noziedznieki.
Teksasas gubernators Gregs Abots pērn sāka likt dzeloņstiepļu žogu gar viņa štata robežu ar Meksiku. Amerikā jautājums par bēgļiem un migrāciju ir federālās valdības ziņā, bet šim cilvēkam galvenais ir bļaut, ka prezidents Baidens neko nedara, un tāpēc jārīkojas viņam.
Pirms pāris nedēļām pasaule redzēja, ko šāda attieksme nozīmē. Upi starp Meksiku un Ameriku gribēja šķērsot māte ar diviem maziem bērniem.
Kad šie nelaimīgie migranti sāka slīkt, jo dzeloņstieples dēļ tie nespēja tikt tālāk, federālie robežsargi gribēja steigt palīgā.
Teksasas nacionālās gvardes cilvēki fiziski viņus atturēja, un māte un divi mazie bērni vienkārši noslīka.
Jau ļoti sen Amerikā ir bijušas debates par visaptverošu migrācijas sistēmas pārkārtošanu. Nekad tas nav izdevies, jo vienai daļai amerikāņu tāpat kā vienai daļai latviešu ir histēriskas bailes par migrantiem.
Savukārt politikāņiem ir izdevīgi šo jautājumu lietot politizētu iemeslu dēļ.
Republikāņi Kongresā jau pirms kāda laika pateica, ka nebūs nekādas tālākas runāšanas par palīdzību Ukrainai, iekams nebūs pieņemts jauns likums par robežu ar Meksiku.
Senātā republikāņi un demokrāti sāka pie šāda plāna piestrādāt un pagājušajā nedēļā bija gatavi to prezentēt.
Republikāņi Senātā priecājās, ka tas bija nudien konservatīvs likumprojekts, kurā paredzēts daudz no tā, kuru partijas pārstāvji ir vēlējušies jau sen, tajā skaitā šaurināt Amerikas likumu par patvēruma tiesībām.
Bet tad ierunājās Tramps. Tramps sazvanījās ar republikāņiem abās Kongresa palātās un pateica nevajag.
Apakšpalātā republikāņiem ir divu balsu vairākums, bet tas ir pilnībā atkarīgs no palātas spīkera, kādi jautājumi tiek likti uz balsojumu plenārsēdē.
Spīkers Maiks Džonsons principā ir pateicis, ja Tramps to negrib, tad mēs neko nedarīsim.
Jo republikāņiem un Trampam, lūk, izdevīgāk ir radīt iespaidu, ka uz robežas nudien ir haoss, nudien Amerikas virzienā dodas visādi neģēļi un ļaunprāši, un, pats galvenais – pie tā ir vainīgs prezidents Baidens un demokrāti.
Neatkarīgi no šāda veida demagoģijas, un neatkarīgi no tā, ko par bēgļiem domā cilvēki mūsu valstī un mūspusē, viena lieta šajā jezgā tiek piemirsta.
Bēglis nav statistikas elements. Bēglis ir dzīvs cilvēks ar prātu, sirdi un dvēseli.
Pasaulē ir pietiekami daudz valstu, kurās dzīvot ir bīstami. Ir valstis, kurās notiek karošana, tajā skaitā starp iekšzemes grupām. Ir valstis, kurās autoritāras valdības bagātina valdnieku, bet tautu atstāj dziļā nabadzībā.
Jautājums ir par to, kā pret šiem cilvēkiem attiecas ārpasaule. Šis ir jautājums, kurš ir tikpat sens kā cilvēce.
Mozus 2. grāmatā Bībeles Vecajā derībā ir visādas instrukcijas un aizliegumi attiecībā uz ticīgo dzīvi, bet viens no tiem ir šāds:
“Nevienu svešinieku nedz apspied, nedz izmanto, jo jūs paši bijāt svešinieki Ēģiptes zemē.”
Mani vecvecāki bija svešinieki Vācija un pēc tam Amerikā. Neskaitāmi daudz latviešu ir bijuši svešinieki citur Eiropas Savienībā, kur viņi meklē darbu un iztiku.
To zinot, man šķiet vienkārši nejēdzīgi attiecībā uz bēgļiem sēt paniku un histēriju. Jo arī mūsu tauta ir devusies bēgļu gaitās. Un man gribētos padomāt, ka tādā gadījumā mūsu tautā būtu lielāka izpratne par šī jautājuma cilvēcīgo, tīri cilvēcīgo aspektu.
