Klementjevam 60: no trijnieka fizkultūrā līdz Latvijas visu laiku titulētākajam sportistam 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Olimpiskajam čempionam kanoe airēšanā Ivanam Klementjevam dzimšanas diena ir īpašā dienā – 18. novembrī, un šodien viņam aprit 60.
Olimpiskais zelts, divi sudrabi, septiņi pasaules čempiona tituli un vēl sešas godalgas Klementjevu ļauj saukt par Latvijas visu laiku visvairāk titulēto sportistu.
Fizkultūrā – 3!
Ivana Klementjeva iespētais ir unikāls tādēļ, ka sportošanai viņš pievērsās vien 15 gadu vecumā. “Mācījos Atašienas skolā, kur toreiz bija mazāk kā simt skolnieku, sporta zālē viens matracis un “zirgs”. Paši būvējām stadionu, tagad tas jau aizaudzis ar krūmiem. Fizkultūra notika koridorā starp klasēm, pavingrojām.
Vēlāk pārcēlos uz Jēkabpils 2. vidusskolu, kur apstākļi bija labāki, bet man sportā nesekmējās – 8. klases atestātā fizkultūrā bija 3. Pēc tam iestājos Rīgas 11. profesionāli tehniskajā (dzelzceļnieku) skolā, zemā hemoglobīna līmeņa dēļ pat nokļuvu slimnīcā,” “Latvijas Avīzei” stāsta Ivans Klementjevs. Treneris Juris Grinbergs augumā nelielo (tobrīd 1,69 m) puisi savā grupā uzņēma lielā mērā tikai tādēļ, ka pie viņa jau trenējās Ivana gadu vecākais brālis Pjotrs.
Ivans ir vidējais no brāļiem, ģimene nebija turīga – māte slimoja, un sagādnieks bija tikai tēvs, taču dzelzceļnieka darbā daudz nopelnīt nevarēja. Bija sava saimniecība – govis, aitas, vistas, vasarā puikas piestrādāja arī kolhozā, nopelnot velosipēdam un skolas formai. “Savi produkti bija un tikām galā paši, toreiz jau nebija tāda sociālā palīdzība maznodrošinātajiem kā tagad,” salīdzina Ivans. Iesēžoties laivā, gribasspēka nav trūcis un pēc sešiem gadiem viņš jau airēja PSRS izlasē.
Klementjevs pārliecināts, ka kļūtu par olimpisko čempionu 1984. gadā – pēc sajūtām tas bijis lielisks, ja ne labākais periods, bet Padomju Savienība boikotēja Losandželosas olimpiskās spēles. Trīs sezonu laikā – no 1984. līdz 1986. gadam viņš neuzvarēja tikai vienās sacensībās, pirmais pasaulē savu kroņa – 1000 metru vieninieka distanci veica ātrāk par četrām minūtēm.
1988. gada Seulas olimpiskajās spēlēs Klementjevs uzvarēja ļoti pārliecinoši, taču posms pirms tam nebija nemaz tik gluds. “1985. gadā pasaules čempionātā biju pirmais, nākamajā gadā – otrais, aiznākamajā – trešais. Sporta komitejā man prasīja – kas būs tālāk? Teicu, ka sākšu atkal ar pirmo. Ziema bija ļoti smaga, paveicām milzīgu darbu, tāpēc arī izskatās, ka Seulā bija ļoti vienkārši,” ieguldītās pūles Ivanam atnesa nozīmīgāko no visiem tituliem.
Palīdzēja ārzemnieki
Nākamais olimpiskais cikls atnāca ar organizatoriskām problēmām PSRS izlasē, un treniņu procesa nodrošināšana vēl sarežģītāka kļuva pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Zīmīgs Klementjevam bija 1991. gada pasaules čempionāts, kura laikā Maskavā risinājās pučs. Smagā cīņā viņš izrāva uzvaru, atnesot lielvalsts komandai simto medaļu pasaules čempionātos. Atgriežoties mājās, Klementjevam jautāja – kuru valsti pārstāvēsi? Latvijas puse solīja atbalstu, taču daudz kas palika neīstenots.
“Cilvēki nesaprata, ko nozīmē augstu sasniegumu sports un kas jādara, lai izcīnītu olimpisko medaļu. Domāja – aizbraucam kā uz diskotēku, un būs labi. Bet, ja nenoairē 4000 kilometrus gadā, tu nevari sagatavoties. Latvijas federācija teica – tas ir tavs darbs, mēs nepiedalāmies, nav iespēju. Pats visu organizē. Palīdzēja brāļi, sāku strādāt ar treneri Aleksandru Kolibeļņikovu no Ukrainas,” teic bijušais kanoe airētājs.
1992. gada Barselonas olimpisko spēļu sudrabā liels nopelns bijis draugiem ārvalstīs – francūži un kanādieši apmaksājuši nometnes, vācieši palīdzēja nostartēt sacensībās Duisburgā, tāpat arī beļģi, bet Neatkarīgo valstu savienības izlases speciālisti vecās draudzības vārdā neatteica masāžu. Olimpiādes laikā Barselonā treneris vienu nakti pavadījis lietuviešu kolēģiem piederošā mikroautobusā pie parka, kur klientūru apkalpoja izpriecu meitenes.
Medaļas un nopelni nevienas durvis dzimtenē nepalīdzēja atvērt. “Barselonā bija vakariņas ar premjeru Ivaru Godmani, prasīja, kādas ir problēmas. Saku, ka pēc pusotra mēneša ir pasaules čempionāts Austrālijā, gribu startēt. Jā, palīdzēsim! Pieteicos uz vizīti Ministru kabinetā, kur man pateica – nu, sponsori taču tev iedos. Bet nekā, man arī bija kauns iet un lūgt. Tā es uz pasaules čempionātu neaizbraucu.”
1989. gadā Klementjevam tika piešķirts divistabu dzīvoklis, bet nāca pārmaiņu laiki un Godmanis šim lēmumam uzlicis veto. “Var jau apvainoties, bet – tā ir dzīve, attiecības. Citās valstīs, Uzbekistānā piešķīra “Volgas” visiem olimpiskajiem čempioniem, mums gandrīz gadu vajadzēja gaidīt rindā, lai tiktu pie iespējas nopirkt par 16 tūkstošiem rubļu,” salīdzina Ivans Klementjevs.
Zelts zem Polijas karoga
1993. gadā viņš kļuva par pirmo sportistu neatkarīgajā Latvijā, kas kļuvis par pasaules čempionu, bet nākamajā gadā zeltu izcīnīja zem Polijas karoga. “Žurnālisti rakstīja, ka esmu valsts nodevējs. Bet 1993. gadā uz pasaules čempionātu arī braucu par saviem līdzekļiem, nauda beidzās.
Tikos ar Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Vilni Baltiņu, kurš neko nesolīja. Aizstāvēju doktora disertāciju, trīs mēnešus netrenējos un domāju, ka jau beidzu karjeru. Poļi uzaicināja strādāt par treneri, un 4. janvārī aizbraucu, pēc diviem mēnešiem viņi piedāvāja – Ivan, negribi vēl pats uzstartēt? Tā ir vēl viena alga, iekārtoja mani Armijas sporta klubā, kuru pārstāvēju trīs gadus, kļuvu par septiņkārtējo Polijas čempionu.”
Poļi cerējuši, ka Klementjevs arī Atlantas olimpiskajās spēlēs 1996. gadā pārstāvēs viņu valsti. Uz pārrunām satikās abu valstu olimpisko komiteju ģenerālsekretāri, un zīmīgi, ka abi vienā uzvārdā Vrubļevskis – Tadeušs no Polijas puses un Aldons – no Latvijas.
Taču vienošanās netika panākta. “Nolēmu, ka darbs jau ieguldīts un līdz olimpiskajām spēlēm atlicis pusotrs gads, jāturpina trenēties, atgriezos Latvijā.” Polijas pilsonību viņš nebija pieņēmis, un starptautiskie noteikumi atļāva atkal startēt zem savas valsts karoga. Ar klātu galdu mājās nesagaidīja, taču galvenajā startā Klementjevs kāpa uz goda pjedestāla – viņa izcīnītais sudrabs Atlantā bija vienīgā medaļa Latvijai.
Deputāta krēslā
Tobrīd Klementjevam bija gandrīz 35 gadi, vēl vienu sezonu airēja, bet tad devās strādāt par treneri uz Spāniju. “2000. gadā atgriezos Latvijā. Neviens mani te negaidīja, darbu nepiedāvāja. Aizgāju no sporta, kam veltīju 25 gadus. Vajadzēja darbu, lai nopelnītu algu, tāpēc nolēmu kandidēt vēlēšanās,” viņš skaidro došanos politikā.
No sfēras, kur viss bija zināms, saprotams un ar paša gribasspēku izdarāms, nokļuva pavisam citā pasaulē. Teju divas desmitgades pavadītas opozīcijā – sākumā Rīgā, no 2006. gada – Saeimā, taču Klementjevs par to nesūdzas, norādot, ka arī koalīcijas deputāti bieži vien ir tikai balsotāji, jo galvenie lēmumi tiek pieņemti un nauda sadalīta valdības mājā.
Vaicāts, vai nav niknums uz savas partijas “Saskaņa” kolēģiem, kas Rīgas domē vairāk nekā desmit gadu valdīšanas laikā sastrādāja ļoti daudz netīkamu lietu, Klementjevs gari neizplūst, tomēr – esot gan. Iepriekšējā vadība viņa ieteikumus pilsētvides uzlabošanā, piemēram, veidot parku ar olimpiešu stādītiem kokiem, neesot ņēmusi vērā. Piedāvājis katru olimpisko centru Latvijā nosaukt kāda olimpiskā čempiona vārdā, taču nav atradis dzirdīgas ausis.
Par to, ka dzimšanas diena ir vienā dienā ar Latvijas proklamēšanas svētkiem, Ivans Klementjevs uzzinājis 1988. gada 19. novembrī, kad notika Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanas konference. “Laba sajūta, vienmēr pasūtīta uguņošana, parāde, Latvija saposta,” par dubultajiem svētkiem pasmejas Ivans Klementjevs. “Šogad nevaru aicināt ciemiņus un pat aiziet uz restorānu, bet – var jau nosvinēt arī vēlāk. Es neesmu šovmenis, man tā skaļi un dārgi nemaz nepatīk. Labāk klusāk ģimenes lokā.”
Privātajā dzīvē Klementjevam daudz ko nācās upurēt sporta dēļ, laulības ostā viņš iepeldēja pēc karjeras beigām. “Man bija citas prioritātes, sports bija numur viens, dzīvoju, lai sasniegtu rezultātu. Tā ir katrā profesijā – kaut ko dabū, kaut ko zaudē, dzīve iet garām. Bet esmu priecīgs par izdarīto un ar sasniegumiem varu lepoties,” viņš saka.
Arī tagad leģendārais airētājs cenšas būt fiziski aktīvs – staigā, vasarās peld, brauc ar velosipēdu, reizēm iesēžas laivā – slīd pa ezeriem, upēm un bauda Latvijas skaistumu.
Vizītkarte. Ivans Klementjevs
* Bijušais kanoe airētājs, 13. Saeimas deputāts
* Dzimis 1960. gada 18. novembrī Jēkabpils rajonā
* Olimpiskais čempions (1988) un divu sudraba medaļu ieguvējs (1992, 1996)
* Pasaules čempionātos dažādās distancēs – septiņi zelti, trīs sudrabi un trīs bronzas
* Absolvējis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu, Sanktpēterburgas zinātniski pētnieciskā institūta aspirantūru. Doktora grāda disertāciju pedagoģijā aizstāvēja Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā
* Strādājis par treneri Polijā, Spānijā
* Kopš 2001. gada ir politikā, kopš 2006. gada – parlamenta deputāts. Latvijas Olimpiskās akadēmijas prezidents.
* Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1999)
* Sieva Gunta
* Vecākais brālis Pjotrs karjeras beigās bija Ivana treneris, jaunākais brālis Jefimijs piedalījies divās olimpiskajās spēlēs
