Valdis Krastiņš: Ko paņemam līdzi? 1
Ko no 2019. gada paņemsim līdzi jaunajā? Tūdaļ jādomā par prezidenta Egila Levita vārdiem – nav bijis politiskās gribas sakārtot mūsu valsti. Nav bijusi! Spriedums ir smags. To apstiprina kājas spēriens, ko saņēma mūsu tieslietu sistēma no ASV institūcijām: 10 gadus šī sistēma nav spējusi vai arī nav gribējusi iztiesāt Ventspils galvenā šeftmaņa lietu.
Tagad esam saņēmuši starptautisku apkaunojumu mūsu nespējai, varētu būt, ka ar palīdzību no ārpuses šeftmani izdosies izolēt.
Tā ir cerība, ar kuru ieejam Jaunajā gadā. Diemžēl – tikai cerība…
Jo pašreizējais parlaments ievelk Jaunajā gadā sev līdzi nepatiesības – neizpildītu solījumu bluķus. Pats redzamākais – pašu pieņemto likumu nepildīšana. Konkrēti – likums par medicīnas darbinieku algu paaugstināšanu. Nav izpildīti solījumi par nejēdzīgā OIK atcelšanu vai vismaz pārskatīšanu, par minimālās algas pacelšanu, par tieslietu sistēmas sakārtošanu un citi.
Esam ieraudzījuši, ka mūsu lielās ostas un dzelzceļi tiek izmantoti personīgā labuma gūšanai, nu jau pavisam atklāti tērējot valsts naudu nesamērīgām “atlīdzībām”.
Un kas notiek un vēl notiks ar Rīgas domi? Te darās pavisam neaptveramas lietas, korupcija šķiet pārņēmusi visu domes lēmēju darbošanos. Ak vai!
Smaga nasta – to nemaz nevarētu panest, ja apkārt nebūtu mūsu ļaudis, kuri ir Latvijas patrioti, prot līksmot, prot arī ziedot līdzcilvēku nelaimju mīkstināšanai. No viņiem gribētos sagaidīt, ka tie nebalsos par mantraušiem, par tukšu solījumu devējiem. Pagājušajās vēlēšanās tā diemžēl nenotika, daudzi noticēja viltvāržiem. Vēlētāju aptaujas, šķiet, liecina, ka ļaudis ir šo to sapratuši.
Ja nebūtu visu šo negāciju, mēs būtu jau daudz tālāk. Bet par spīti visam esam sasnieguši daudz. Ja paskatāmies ziņas, tad blakus āža kājām un velna ragiem vienmēr ieraugām kaut ko pozitīvu: labas iniciatīvas, jaunus sasniegumus, labus cilvēkus, kuri nav pie lemšanas, bet cenšas palīdzēt saviem līdzcilvēkiem. Sirds tad līksmo!
Ko vēlēt mums visiem? Skaidru, godīgu, rīcībspējīgu Latviju! Lai mūsu zemē valda nevis meli un izlocīšanās, bet gan patiesība, brīžiem varbūt pat rūgta, bet tomēr – patiesība.
