Māris Zanders: “Kompromiss” ne vienmēr ir lamuvārds 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tālākais teksts ir balstīts divos pieņēmumos. Pirmais: daudzi lasītāji nopriecājās, uzzinot, ka Somija un Zviedrija vēlas kļūt par NATO dalībvalstīm. Otrais: viņi arī noskaitās uz Turciju, kad šī NATO dalībvalsts paziņoja, ka uzņemšanu bloķēs, ja skandināvi nepiekritīs turku prasībām. Šonedēļ no NATO samita Madridē nāca ziņa, ka Turcija, Zviedrija un Somija panākušas kompromisu un turki neiebilst pret šādu NATO paplašināšanos.
Mērķis manai interpretācijai par kompromisu ir ieskicēt, cik patiesībā sapiņķerētas ir starpvalstu attiecības, kā vēsture tās ietekmē un ka tādēļ dažkārt – ne vienmēr, protams, – mūsu dusmošanās par Rietumu lēnīgumu lēmumu pieņemšanā nav īsti taisnīga.
Tātad viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem bija kurdi, precīzāk, tie Somijā un Zviedrijā dzīvojošie šīs etniskās grupas pārstāvji, kurus Turcija uzskata par teroristiem. Vispirms jāatzīmē, ka fakts, ka 30–45 miljonu lielai tautai joprojām nav sava valstiskuma, ir viena no lielākajām konkrētā reģiona netaisnībām. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka Sevras miera līgums 1920. gadā starp sabiedrotajiem un Osmaņu impēriju kurdiem valstiskumu faktiski apsolīja.
Tomēr Lielbritānija un Francija bija pārāk aizņemtas ar teritoriālajiem jaunieguvumiem Tuvajos Austrumos un kurdus, parupji izsakoties, piečakarēja. Tālāk jau parādās no vēstures viedokļa interesants jautājums, kā piemānītajam šādā situācijā rīkoties. Viens variants ir samierināties ar reālu autonomiju, kā tas noticis Irākas Kurdistānā, paralēli samierinoties arī ar to, ka nekādas baigās demokrātijas tavā “gandrīz savā valstī” nav, jo visu vēsturiski kontrolē divas dzimtas (Talabani un Barzani). Cits variants – cīnīties par savām tiesībām politiskām metodēm, kā to ir mēģinājusi darīt Tautas demokrātiskā partija (HDP) Turcijā. Un trešais – redzot, ka otrais parasti beidzas ar HDP politiķu arestiem, ir cīnīties par savām tiesībām ar ieročiem rokās. Kā to jau gandrīz pusgadsimtu dara Kurdistānas Strādnieku partija (PKK).
Te arī iestājas nepatīkamā situācija, par kuru saka – katram sava taisnība. Sava taisnība Turcijai, sava – PKK, balta un pūkaina nav neviena no pusēm. Turki, protams, tik apcerīgi noskaņoti nav un sen pārmet dažādām Eiropas valstīm pārliecīgu iecietību pret PKK un līdzīgi noskaņotiem kurdu aktīvistiem šo valstu teritorijās.
Te mēs arī nonākam pie diezgan pārsteidzoša secinājuma, ka dažādas Rietumu valstis dažādos periodos ir atšķirīgi izturējušās pret dāmām un kungiem, kurus citās valstīs uzskata par ļoti sliktiem cilvēkiem. Turklāt nav runa tikai par kurdu PKK, kas, piemēram, Francijā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados jutās samērā omulīgi vai ko, starp citu, pašā Zviedrijā Ūlofa Palmes valdība pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados novērtēja līdzīgi kā Turcijā. Viena no dīvainākajām ziņām jūnijā bija par to, ka Francija apsver iespēju izdot Itālijai t. s. sarkano brigāžu bijušos biedrus, kurus Itālijā vēlas tiesāt kā teroristus. Pirmkārt, krāšņi, ka vairāk nekā 40 gadu garumā dārgie radikāļi Francijā varēja dzīvoties, otrkārt, vispār runa ir par kaimiņvalstīm, kuras turklāt, cik zinu, ir normālās attiecībās.
Tāpat Eiropas valstis ilgi un dedzīgi cenšas uzturēt labas attiecības ar Izraēlu, kas nekādi nav traucējis dažādu nokrāsu palestīniešu (un arābu kopumā) radikāļiem plaukt un zelt Eiropā. Lūk, cik ķēpīgi.
Citiem vārdiem sakot, manuprāt, nav tā, ka Zviedrija un Somija kaut kā speciāli ir kaitinājušas Turciju un nu savukārt “uzmetušas” kurdu aktīvistus, lai tikai ietiktu NATO. Es, protams, to nevaru pierādīt, tomēr ticamāk, ka skandināviem pēc tam, kad viņi aptvēra, ka ļoti liberālajai imigrācijas politikai ir arī, maigi sakot, savi trūkumi, bija citas prioritātes. Teiksim, vieni “jaunie pilsoņi” uzskata, ka sievieti, kura nepakļaujas tēva un brāļu gribai, var fiziski ietekmēt, vēl citi ar integrāciju saprot etnisku bandu veidošanu un šādu bandu karus, vēl citi vēlas savu pateicību jaunajai dzimtenei paust, atbrīvojot to no seksuālajām minoritātēm (hronoloģiski pēdējais piemērs – Oslo). Citiem vārdiem sakot, pat pret Turciju radikāli noskaņoti kurdi uz šāda fona varasiestādēm nav bijusi ievērības vērta tēma.
Turcijas un citu NATO valstu, kā arī Zviedrijas un Somijas pārstāvju sarunu aizkulises mēs, visticamāk, neuzzināsim, tomēr liekas, ka panāktais kompromiss nākamajām dalībvalstīm nav apkaunojošs, savukārt NATO paplašināšanās kā kompromisa rezultāts ir tā vērts.
