“Visa māja vibrē!” Siguldas svētku troksnis līdz diviem naktī sadusmo daļu iedzīvotāju 0
Pēc Siguldas svētkiem sociālajos tīklos uzvirmojusi diskusija par trokšņa līmeni un pasākumu norises laiku. Kāda iedzīvotāja pauda sašutumu, ka koncerts turpinājies līdz pulksten diviem naktī, lai gan viņa dzīvojot “normālā attālumā” no pasākuma vietas. Viņa apgalvoja, ka māja vibrējusi un telefonā izmērītais trokšņa līmenis sasniedzis 72 decibelus.
Sieviete jautāja, kāpēc pilsētas svētkiem jāilgst līdz diviem naktī, nevis jābeidzas līdz pulksten 23, un aicināja nākamgad estrādes skaļruņus pavērst prom no Turaidas puses. Viņas ieraksts izraisīja plašu reakciju — komentāros daļa cilvēku piekrita, ka naktsmiers ir jārespektē, bet citi norādīja, ka pilsētas svētki notiek tikai dažas reizes gadā un iedzīvotājiem vajadzētu būt iecietīgākiem.
Vairāki komentētāji atgādināja, ka agrāk pilsētu svētki, zaļumballes un balles notikušas līdz rītam. Daļa ironizēja, ka, ja reiz pasākums beidzies divos, tad “vajadzēja līdz sešiem”, jo svētku reizēs cilvēki grib izdejoties un izdziedāties. Citi savukārt rakstīja, ka arī viņiem logos rībējis, taču dažas skaļākas naktis gadā neesot liela problēma.
Tomēr netrūka arī pretēju viedokļu. Daļa komentētāju uzsvēra, ka izklaides troksnis nedrīkst kļūt par iedzīvotāju problēmu, īpaši tad, ja tas ilgst vairākas dienas. Viņi norādīja, ka sabiedriski pasākumi ir vajadzīgi, taču tiem jābūt saprātīgi regulētiem, lai cilvēkiem būtu iespēja atpūsties arī savās mājās. Kāds komentētājs piebilda, ka 70 decibeli dzīvojamā zonā divos naktī neesot normāli.
Diskusijā parādījās arī plašāks jautājums par to, kur beidzas pilsētas svētku atmosfēra un sākas tiesības uz naktsmieru. Vieni uzskatīja, ka cilvēkiem, kuri dzīvo netālu no estrādes vai populārām pasākumu vietām, jārēķinās ar troksni. Citi tam nepiekrita, norādot, ka mājokļa iegāde vai dzīvošana pilsētā nenozīmē piekrišanu regulāram nakts troksnim.
Daži komentētāji rakstīja, ka citviet Eiropā šādi jautājumi esot stingrāk regulēti, bet Latvijā līdzīgas prasības bieži vien netiekot ievērotas. Tika pieminēts arī nesens Satversmes tiesas spriedums par iedzīvotāju aizsardzību pret izklaides troksni, uzsverot, ka šis jautājums nav tikai “neapmierinātu kaimiņu” kaprīze.
Tikmēr daļa Siguldas iedzīvotāju svētkus aizstāvēja. Viņi rakstīja, ka pilsētai vajag dzīvi, koncertus un kopīgus pasākumus, nevis tikai klusumu. Kāds komentētājs norādīja, ka pats dzīvo netālu no norises vietas un troksnis bijis dzirdams, taču tas netraucējis. Citi uzsvēra, ka šādas balles rada svētku sajūtu un pēc pulksten diviem sākoties “leģendu stāsti” par to, kas it kā noticis.
Komentāros netrūka arī joku un asāku piezīmju. Daži ieteica neapmierinātajiem pārvākties, citi savukārt atbildēja, ka šāda attieksme tikai parāda nevēlēšanos respektēt citu cilvēku tiesības uz mieru. Kāds lietotājs rezumēja, ka, ja cilvēks grib gulēt, viņam jābūt iespējai gulēt — neatkarīgi no tā, vai ārā skan basi vai pūtēju orķestris.
Kopumā diskusija pēc Siguldas svētkiem atklāj plašāku problēmu, ar ko saskaras daudzas Latvijas pilsētas: kā sabalansēt publisku pasākumu rīkošanu ar iedzīvotāju tiesībām uz naktsmieru. Vieniem šādas naktis ir pilsētas dzīvības un svētku neatņemama daļa, bet citiem — nogurums, bezmiegs un sajūta, ka viņu miers tiek upurēts citu izklaides vārdā.
