Ko īsti Latvijai nozīmē Stambulas konvencija un kas ir strīdīgais “sociālais dzimums”, skaidro “LA” 25
Ministru kabinets pilnvarojis labklājības ministru Jāni Reiru parakstīt Eiropas Padomes (EP) konvenciju pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē jeb tā saukto Stambulas konvenciju. Nolemts, ka Latvija šo starptautisko līgumu parakstīs šogad, pievienojot deklarāciju, kur norādīts, ka valsts pildīs konvenciju tiktāl, cik tas nav pretrunā ar Satversmē noteiktajiem principiem. Konvencija pēc parakstīšanas vēl jāratificē Saeimai.
Nav vienprātības
Pret šī starptautiskā līguma parakstīšanu iestājās Nacionālās apvienības (NA) ministri – tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, un viņam līdzi juta vides un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards. Kultūras ministre Dace Melbārde apspriešanā nepiedalījās, jo bija nodarbināta citā pasākumā. Pirmdien NA valde pauda nostāju neparakstīt Stambulas konvenciju, jo partijas ievēlētie deputāti un ministri uzskata, ka Latvijā ir pieņemti un tiks pieņemti pietiekami daudz tiesību aktu, lai izskaustu vardarbību un palīdzētu upuriem. Rasnačs norādīja, ka konvencija ievieš jaunu definīciju “sociālo dzimumu”, kas esot pretrunā Satversmei.
Tiesībsargs Juris Jansons uzsvēra, ka pasaulē ir saprotams, ko šis vārdu salikums nozīmē, bet Latvijā lielai daļai sabiedrības, pat juristiem, īsti līdz galam tas nav izprotams. “Es negribu apgalvot, ka, parakstot konvenciju, mēs nonāksim pretrunā Satversmei, bet jautājums, ko nozīmē sociālais dzimums un kādas sekas no tā izriet, ir nopietns, un sabiedrībai ir jāskaidro, kā to saprot pati valdība, likumdevējs, jo parlamentam šī konvencija būs jāratificē. Ja tas būs skaidrs, mēs varam virzīties tālāk, bet, ja ne, tad būs spriedze sabiedrībā,” atzina J. Jansons.
Šī ir pirmā konvencija pret vardarbību, īpaši uzsverot vardarbību ģimenē, un no 47 EP dalībvalstīm, kas šo konvenciju pieņēma vienprātīgi, to nav parakstījušas vienīgi Latvija, Krievija, Armēnija, Azerbaidžāna un Moldova. Tiesa, ratifikācijas process vēl nav pabeigts daudzās valstīs. Igaunijā par konvencijas saturu pirms tās ratifikācijas, kas paredzēta 2017. gadā, nav diskusiju, bet to nevar apgalvot par Lietuvu, kur ratifikācija nevirzās raiti, jo arī tur, piemēram, prāto, kas tad īsti slēpjas aiz “sociālā dzimuma” un kādi tiesību akti būs jāievieš, lai pildītu šo starptautisko līgumu.
Sodīt vainīgos, rehabilitēt cietušos
Vai šī konvencija palīdzēs izskaust vardarbību, kas, izrādās, Latvijā ir virs vidējā līmeņa Eiropas Savienībā? Ministru prezidents Māris Kučinskis norādīja, ka “ar vai bez konvencijas prasībām jebkura vardarbība ir jāizskauž un valstij pie tā ir jāstrādā”. Lai arī pirmās vietas vardarbības izplatībā ģimenē un pret sievietēm ieņem Dānija, Somija, Zviedrija un Francija, arī Latvijā aptuveni 30% sieviešu ir cietušas no partnera fiziskās vardarbības, arī tikpat liels procents bērnu ir pārdzīvojuši vardarbību ģimenē. Vidēji katru gadu stiprā dzimuma pārstāvji nogalina piecas sievietes, vairāk nekā 100 sievietes nokļūst slimnīcā dēļ vīra nodarītajiem miesas bojājumiem.
“Konvencija paredz, ka valstīm, kas tai pievienojušās, nekavējoties ir jāīsteno daudz dažādu pasākumu, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vīriešiem. Pieredze rāda, ka Latvijā daudzām sievietēm ir sakropļota veselība uz mūžu – gūtas mugurkaula traumas, sakropļota redze utt., bet tie, kas to paveikuši, staigā nesodīti un turpina vardarbību. Tas nav taisnīgi, tāpēc ir svarīgi, ka mēs parakstām konvenciju un parādām savu apņemšanos sodīt vainīgos un sniegt atbalstu cietušajiem,” sacīja resursu centra sievietēm “Marta” vadītāja Iluta Lāce.
Par konvencijas izstrādi atbildīgā Labklājības ministrija (LM) atzīmē, ka lielākā daļa konvencijas nosacījumu jau ir ietverti Latvijas likumos un noteikumos. Satversme un tai pakārtotie tiesību akti jau patlaban aizliedz spīdzināšanu, cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu izturēšanos pret cilvēku. Turklāt pēdējo gadu laikā ir veiktas būtiskas izmaiņas tiesību aktos, lai mazinātu vardarbību ģimenē un pret sievietēm. Gan LM, gan Tieslietu ministrija (TM) atzīst, ka ir samērā maz tādu konvencijā minēto problēmu, kas Latvijā vēl nav atrisinātas. Reirs norādīja, ka valstī nav nodrošināta pienācīga un sistemātiska no vardarbības cietušo rehabilitācija un ka konvencija uzliek par pienākumu dalībvalstīm pieņemt tiesību aktus vai veikt citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai vardarbības upuri saņemtu pakalpojumus, kas sekmē viņu atgūšanos no vardarbības. Šo pasākumu vidū ir juridiskas un psiholoģiskas konsultācijas, veselības aprūpes pakalpojumi, finansiāla palīdzība, kā arī atbalsts pajumtes jautājumā, izglītībā un darba meklēšanā. Valstīs ir nepieciešams izveidot viegli pieejamus palīdzības centrus seksuālās vardarbības upuriem.
Kad Latvija ratificēs konvenciju, pilnvērtīgākai situācijas analīzei būs jāuzlabo vairākas datu bāzes, būs nepieciešamas arī sabiedrības izglītošanas kampaņas. Konvencija paredz arī īpašu uzraudzības mehānismu – ekspertu grupu, kas sekos līdzi tam, kā konvencija tiek ieviesta.
Konvencija piedāvā iespējas, kā reaģēt uz tiem vardarbības veidiem, kas līdz šim Latvijas sabiedrībā nav izplatīti, bet ar kuriem varētu saskarties, uzņemot citu kultūru pārstāvjus, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošana.
Tas, ka konvencijā ir izcelta vardarbība pret sievieti, gan radījis neizpratni ģimenes attīstības un kultūras centra “Alise” vadītājā Vinetā Preisā. Šīs sabiedriskās organizācijas pieredze liecinot, ka ievērojama vardarbība ir sastopama tieši sieviešu vidū. “Skolās, dažādās sociālajās iestādēs, kur galvenokārt strādā sievietes, ir daudz šo vardarbības gadījumu. Tā ir ne tikai fiziskā, bet arī emocionālā un psiholoģiskā vardarbība. Bērnos šāda veida attieksmi ieaudzina tieši māte. Diemžēl konvencijā nav ne vārda, kas pasargātu sievietes un bērnus no pašu sieviešu vardarbības. Acīmredzot konvencija ir tapusi citas kultūrvides kontekstā. Latvijas kultūrvide ir tāda, ka sieviešu agresīvā uzvedība ir kļuvusi par stereotipu,” secināja V. Preisa.
Ierēdniecībai pašai jāspēj izvērtēt
Tieslietu ministram Rasnačam bija jāuzklausa pārmetumi par juridiski nekvalitatīvi veiktu šī starptautiskā līguma analīzi. Ministrija šo pakalpojumu neuzticēja saviem juristiem, jo valdības norādītajos divos mēnešos tas neesot bijis iespējams, tāpēc juridisko analīzi veica ārpakalpojumā par trim tūkstošiem eiro. Juriste Baiba Rudevska, kurai ir doktora grāds tiesību zinātnēs, secināja, ka Latvijai nevajadzētu parakstīt Stambulas konvenciju pat ar vienpusējas deklarācijas pievienošanu. Rasnačam tika pārmests un pat prasīta viņa demisija, ka viņš izvēlējies juristi jau ar noteiktu ideoloģisko pozīciju – jo iepriekš jau bija zināma B. Rudevskas negatīvā nostāja pret šo konvenciju.
“Raugoties uz valsts pārvaldi kopumā, ir skaidrs, ka vēlme iepirkt ārpakalpojumā dažādus pētījumus un izvērtējumus, kurus iestādēm vajadzētu veikt pašām, nav vēlamā prakse,” sacīja Valsts kancelejas direktors Mārtiņš Krieviņš. “Ierēdniecībai ir pašai jāspēj izvērtēt dažādus sabiedrībai svarīgus jautājumus un piedāvāt šo izvērtējumu rezultātus lēmumu pieņēmējiem. Turklāt izvērtējumam ir jābūt maksimāli objektīvam. Protams, var būt kādi īpaši sarežģīti gadījumi, kad daudzpusīgākai un objektīvākai ekspertīzei nepieciešams piesaistīt ārējos ekspertus atsevišķa pakalpojuma sniegšanai, tomēr tā nedrīkstētu būt ikdiena,” atzina Krieviņš.
Kas ir Stambulas konvencijā lietotais termins “sociālais dzimums”?
“Sociālais dzimums”, kura pamatā ir divi bioloģiskie dzimumi – vīriešu un sieviešu –, tiek lietots, lai apzīmētu no sabiedrības uzskatiem, attieksmes un kultūras atkarīgu priekšstatu kopumu par to, kas ir vai nav sieviešu un vīriešu pienākums un loma sabiedrībā un viņiem atbilstoša uzvedība un rīcība. Sabiedrībā ir uzskats, ka sievietes jau piedzimstot ir apveltītas ar mātes instinktu, bet vīrietis nav spējīgs parūpēties par mazu bērnu un tādēļ nav piemērots būt, piemēram, par audzinātāju bērnudārzā. Pētījumi liecina, ka noteiktās sabiedrībās veidojušies stereotipi par sieviešu otršķirīgu vai pakļautu lomu vairo nevēlamu un kaitīgu praksi un veicina to, ka vardarbība pret sievietēm tiek uzskatīta par pieņemamu.
Termins “sociālais dzimums” neaizstāj konvencijā izmantotos terminus “sievietes” un “vīrieši”, un tas neattiecas uz individuālu cilvēku. Sociālais dzimums raksturo priekšstatu kopumu par to, kas ir “vīrišķīgs” un kas ir “sievišķīgs”, un var atšķirties dažādos vēsturiskajos laikos un kultūrās. Cilvēks nevar izvēlēties savu sociālo dzimumu, līdzīgi kā nevar izvēlēties savu dzimto valodu.
Vai ir pamats publiskajā telpā izskanējušajām bažām, ka, pievienojoties Stambulas konvencijai, Latvijai būšot jāveic grozījumi tiesību aktos, lai mainītu vārda “dzimte” (angliski “gender”) izpratni?
Nē, šādām bažām nav pamata. Pievienojoties konvencijai, dalībvalstij nacionālajos tiesību aktos nav identiski jāpārraksta konvencijas normas un definīcijas. Ņemot vērā to, ka vārdi “sociālais dzimums” konvencijā tiek lietoti, skaidrojot vardarbības cēloņus, nav nepieciešams šos vārdus izmantot Latvijas normatīvajos aktos.
Avots: Labklājības ministrija
