Grenctāles kultūras nams, kas, pateicoties vietējo ļaužu aktivitātei, netika pārvērsts par alkohola bodi.
Grenctāles kultūras nams, kas, pateicoties vietējo ļaužu aktivitātei, netika pārvērsts par alkohola bodi.
Foto: Timurs Subhankulovs

“Kultūrzīmes” viesojas Grenctāles ciemā. “Iedzīvotāju mazāk nekā koncertzālē skatītāju vietu” 15

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 18
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 43
Ukrainas “Telegram” kanālos masveidā izplatītas ziņas ar aicinājumu nolikt ieročus
Lasīt citas ziņas

Pavasarī “Kultūrzīmes” rakstu sērijā “Kultūrtelpa” viesojās Latvijas pierobežā netālu no Krievijas un Baltkrievijas. Tiekoties ar cilvēkiem, jautājām, kā viņi jūtas, kādā informatīvajā telpā dzīvo, kāda viņu dzīvesvietā ir profesionālās mākslas pieejamība un iesaiste Dziesmu un deju svētku procesā.

Tagad, turpinot šo rakstu sēriju, “Kultūrzīmes” uzrunāja Grenctāles ciema iedzīvotājus. No Lietuvas robežas ciems atrodas vien trīs kilometru atstatumā, un Grenctāles vārdā nosaukts arī lielais robežšķērsošanas punkts. Tā saglabātajās ēkās gan sen vairs nesēž robežsargi un muitnieki, tur mītni raduši vairāki alkohola veikali. Savukārt pašā Grenctāles ciemā dzīve rit mierīgi un klusi, mūsu viesošanās reizē vai katrs otrais ciematnieks rok kartupeļus. Iebraucot ciemā, pati pirmā ēka pie lielās šosejas ir staltais un lielais kultūras nams. Tur kultūras pasākumi noris bieži un šīs nedēļas sākumā, pulcējot vairākus desmitus Bauskas novada atmodas laika dalībnieku, notika arī “Baltijas ceļa” atceres pasākums.

CITI ŠOBRĪD LASA

Koncertzāle paglābta no pārvēršanas alkohola veikalā

Grenctāles kultūras nama vadītāja Jurgita Červinska. Aiz viņas: piemiņas zīme 1989. gadā notikušajam Baltijas ceļam.
Foto: Timurs Subhankulovs

Savulaik 18 gadus būvētais un 1982. gadā atklātais Grenctāles kultūras nams, kura koncertzālē ir 440 skatītāju vietas un projektā bijusi paredzēta pat orķestra bedre, ir lielākā ciema būve. Namā mājvieta ir arī bibliotēkai un ārstu praksei. Pirmā, ko satikām Grenctālē, bija kultūras nama vadītāja Jurgita Červinska. Vēlāk uzrunātie ciematnieki viņu slavē – Jurgitas iedvesmoti, uz plašo zāli brauc uzstāties gan Bauskas novada, gan tālāku kaimiņu kori un deju kolektīvi, Jurgita organizē koncertus, kinoseansus un radošās darbnīcas. Turklāt – Jurgita ir tā, kurai kopā ar ģimeni un pārējiem ciema ļaudīm, novēršot pašvaldības dīvaino ieceri nama koncertzālē iekārtot alkohola tirgotavu, 2017. gadā izdevās saglabāt nama koncertzāli.

Iespējams, ja Grenctāles kultūras nams neatrastos tik tuvu lielajam “Via Baltica” un Lietuvas robežai, nevienam nenāktu prātā koncertzāli pārvērst par alkohola tirgotavu…

Jā, ideja bija pārņemta no Ainažu robežšķērsošanas punkta, kur joprojām darbojas “Superalko” firmas veikals. Cik sapratu, tā bija novada izpilddirekcijas vietniece, kura toreiz bija piedāvājusi iespēju izvietot alkohola tirdzniecību koncertzālē un kultūras pasākumiem atstāt mazo zālīti. Tomēr vietējie iedzīvotāji plānu uzzināja un sāka uztraukties. Mazā ciematiņā jau nekas īsti nav noslēpjams un, ja notiek šādas darbības, visi viens otram ziņo. Toreiz sacēlu traci, tiesa, “ielecu acīs” savam darba devējam, tomēr tiešām uzskatu, ka kultūras nams nav alkohola tirdzniecības vieta.

Grenctālē esmu dzimusi, augusi, mācījusies skolā, nākusi dziedāt, te ir manas otrās mājas. Šai ciematā dzīvo mani vecāki, te ar ģimenēm atgriežas dzīvot arī mani vienaudži. Man ir svarīgi, lai mūsu kopienai priekšā nestāvētu alkohols, bet kultūra. Toreiz, kad aizsākās doma par alkohola tirdzniecību, nodibinot SIA “Radīti kultūrai”, iesaistījās arī mans vīrs un, piesaistot citus vietējos uzņēmējus, piemēram, zemnieku saimniecību “Krišjāņi” un piemājas saimniecību “Kāpostnīca”, visi kopā izveidojām koncertakciju kultūras nama aizstāvībai.

Reklāma
Reklāma

Protams, saprotu, ka pašvaldībai grūti uzturēt šo ēku, tā patērē daudz elektrības, arī par apkuri jāmaksā daudz. Pirmo reizi jautājums par nama nākotni pavīdēja pirms gadiem desmit. Jau toreiz sprieda, ka tas ir nerentabls un tajā esot par maz rosības.

Diemžēl pašvaldības pārstāvji necenšas ieklausīties un pieņemt citus izaicinājumus. Joprojām būtu nepieciešams visiem apsēsties pie apaļā galda un kopīgi izrunāt, kā izmantot šo namu. Piemēram, esmu kultūras nama koncertzāli piedāvājusi izmantošanai Bauskas Kultūras centram, jo tur šāda apjoma koncertzāles nav. Manuprāt, būtu ļoti vērtīgi darboties kopā, tad te varētu skanēt lielāki koncerti. Te gan nepieciešami ieguldījumi, piemēram, tikai pēdējos gados esam saņēmuši finansējumu skaņas un gaismas aparatūrai, iepriekš varējām aicināt tikai māksliniekus ar viņu aparatūru, pašiem nekā īsti nebija.

Kāda situācija ir pašlaik, cik droši esat par kultūras nama nākotni?

Nemaz neesmu droša. Nav gan vairs tā, ka kāds teiktu, ka nams nav vajadzīgs, arī pašvaldība tagad mūs pamana, jo katrus trīs mēnešus dodam atskaites par pasākumiem. Ir gan bijis jautājums, vai spējam piepildīt zāli. Es nedaudz baidos taisīt lielus koncertus, jo tiem vajadzīgs liels finansējums. Ja varētu iegūt finansējumu, lai atspertos, mēs spētu pelnīt klāt. Piemēram, pagājušajā gadā organizējām pārnovadnieku koncertu ar ieejas biļetēm un nopelnījām ar uzviju, bija iespēja iegādāties mūzikas instrumentus bērnu nodarbībām. Tā bija laba pieredze.

Tiesa, laukos kultūra nav pelnoša institūcija, bet, saņemot atbalstu un iespēju strādāt, varam pastāvēt. Vēl vēlētos lielāku sadarbību arī ar nevalstiskajām organizācijām. Vasarās pasākumu ir mazāk, bet, piemēram, šonedēļ notiek bērnu nometne, kurā piedalās 13 ukraiņu un 13 latviešu bērni.

Kur Lietuvā ir tuvākā līdzīga izmēra koncertzāle?

Tuvākā laikam gan ir tikai Panevēžā. Mums ir sadarbība ar Pasvales rajona lauku kultūras namiem, draudzējamies un kolektīvi brauc ciemos viens pie otra, bet nekur tur nav šāda lieluma zāles. Kādu laiku sadarbojāmies arī ar Biržu pilsētas kolektīviem, ilgus gadus rīkojām tematisko sarīkojumu “Budberga laikmeta griežos”, bet šobrīd idejas ir izsīkušas, un to esam pārtraukuši. (Netālu no Grenctāles, turpat Brunavas pagastā, atrodas Budbergas parks. – D. J.)

Kultūras nama zālē koncertus un citus sarīkojumus var vērot pat vairāk nekā 400 skatītāju.
Foto: Timurs Subhankulovs

Vai kultūras namu uztur Bauskas novada pašvaldība?

Jā, esam pašvaldības aprūpē. Pie mums strādā divi kurinātāji, apkopēja, sētniece, un tad esmu es. Kopš šā gada kā štata darbinieks vairs nav skatuves strādnieks, tomēr ar viņu noslēgts līgums, strādā, kad vien vajadzīgs. Līdz deviņdesmitajiem gadiem kultūras nams bija ļoti apdzīvots – pagrabstāvā atradās arī kafejnīca, darbojās bērnu deju kolektīvs, pieaugušo amatierteātris. Toreiz, kad namu atklāja, koncertēja ne tikai pašdarbnieki, atklāšanas kulminācijā esot spēlējis arī Maestro Raimonds Pauls, kurš vēlāk bijis biežs viesis. Tad sekoja laiks, kad namu bija pārņēmis kāds uzņēmējs, pēc tam tas atgriezās pašvaldībai.

Tagad te darbojas deju kopa, jauktais koris un bērnu vokālais ansamblis, sestdienās un svētdienās nāk arī jaunieši. Ļoti izjūtam Mežgaļu pamatskolas likvidāciju, jo agrāk uz kultūras nama lielās skatuves notika visi skolēnu lielākie koncerti.

Kādi koncerti notikuši pēdējā gada laikā?

Jau pirms pandēmijas bijām aizsākuši koncertu ciklu “Mana zelta dziesma” – lai cilvēkiem būtu iespēja vismaz vienreiz gadā baudīt profesionālus mūziķus un aktierus. Tas ir mūsu ikgadējais lielkoncerts.

Ik gadu februārī notiek sadancošanās pasākums “Es varēju sadejot”, kur mūsu deju kopas “Rota” meitenes aicina dancot visus savus draugus, uz to brauc arī kopa no Lietuvas. Sadarbojamies, pie mums brauc Ceraukstes pagasta amatierkolektīvi, jo viņu zāle ir ļoti maza. Vēl kopā ar mūsu bibliotēku rīkojam meistardarbnīcas un izglītojošus pasākumus. Katru septembri ir arī Dzejas dienu pasākumi. Rādām kino, cenšamies parādīt visas filmas, kuras vien studijas atļauj rādīt lauku teritorijā. Kinoseansi ir par maksu, kaut gan dažas, visiem nozīmīgas filmas, ko vajadzētu redzēt ikvienam, kā, piemēram, “Melānijas hroniku”, rādām bez maksas.

Cik bieži atbrauc profesionāli mūziķi, varbūt bijušas arī kādas profesionālā teātra viesizrādes?

Esam aizsākuši pārnovadu tūri, novembrī paredzēts Kišu ģimenes koncerts, bet, domāju, turpmāk koncertus rīkosim arvien vairāk. Ir gan jāizvērtē, kuri no populārajiem mūziķiem varētu pie mums braukt, jo, piemēram, man pašai ļoti patiktu Dons, bet viņš rīko stāvkoncertus, un to nevaram nodrošināt. Mūsu zālē ir slīpā grīda un krēsli stingri pieskrūvēti. Neesmu vēl uzrunājusi profesionālos teātrus, bet par to domāju, zinu, ka kādreiz, astoņdesmitajos gados, pie mums viesizrādēs braukuši gan no Dailes, gan Nacionālā teātra. Lai gan nevēlētos konkurēt, pastāv konkurence ar citiem kultūras centriem. Ja Bauskā būs jau noteikts datums, pēc mēneša vai diviem cilvēki nenāks uz to pašu koncertprogrammu Grenctālē. Vēl esmu sapratusi, ka uz viena stila mūzikas koncertiem vai uz vienu izpildītājmākslinieku skatītāji nāk mazāk nekā uz koncertu ar vairākiem māksliniekiem.

Cik biļetei būtu jāmaksā, lai cilvēki nāktu un vienlaikus kultūras nams saņemtu kādu finansiālu ieguvumu?

Atkarīgs, kas ir mākslinieks un kādu gala summu viņš vēlētos saņemt. Ja cilvēkiem ļoti patiks un spēsim piepildīt zāli, šobrīd biļetes cena nevarētu būt mazāka kā 10 eiro. No vienas puses, šo maksu vajadzētu celt, bet, no otras puses, situācija ir tāda, kāda ir. Pensionāri teikuši – reizi pusgadā jau nebūtu žēl samaksāt arī 20 eiro, bet saprotu, ka pārāk bieži nevaru sacensties ar pilsētu kultūras centriem. Tomēr varbūt varu? Tikai jāgrib riskēt!

Uz bibliotēku – vismaz reizi mēnesī!

Baiba Kopilova.
Māris Krūmiņš/”Bauskas dzīve”


Baiba Kopilova, Grenctāles bibliotēkas vadītāja: Šogad bibliotēkā uzskaitīti 178 pastāvīgie lasītāji. Visi gan nav tik aktīvi, bet liela daļa nāk vismaz reizi mēnesī. Iedzīvotāji piedalās arī radošajās darbnīcās un citos pasākumos. Ir savs lasītāju pulciņš, bet diemžēl ik pa laikam kāds aiziet aizsaulē, līdz ar to paliekam arvien mazāk. Līdzko likvidēja skolu, aizbrauca arī bērni, bet tie, kas palikuši, nāk. Nekas jau nav savādāk: ja nāk lasīt pilsētās, nāk arī laukos. Pasūtām daudz žurnālus, bet no avīzēm tikai “Bauskas Dzīvi”, jo avīzes ir ļoti dārgas, ja pasūtīšu tās, vairs nepietiks naudas žurnāliem. Žurnālu tiešām ir daudz – gan par dārziem, gan pasauli, vēsturi un zinātni, arī iknedēļas izdevumi. Tos lasa daudz, pasūtīt pašiem tagad ir dārgi. No grāmatām mums patīk bestselleri, detektīvi, to, kā nav uz vietas, pasūtu no citām Bauskas novada bibliotēkām, tā nav, ka es ko atteiktu. Lasām arī visus “Lata” romānus (“Vakara romāns”. – Red.), mums patīk lasīt latviešu literatūru. Ir lasītāji, kuri ņem tikai latviešu grāmatas – pat jau daudzas reizes lasītās. Īpaši vecos autorus, tos pārlasa un ņem vēlreiz. Daži lasītāji nāk un lasa man priekšā citātus, kuri īpaši patikuši, aizķērušies sirsniņā. Aktīvā dienā atnāk desmit apmeklētāji un vairāk, cits gan ienāk tikai parunāties. Jaunas grāmatas pasūtu reizi trīs mēnešos un katru reizi varu pasūtīt vairāk nekā 20 grāmatu, uzskatu, ka tas ir labi. Agrāk bija viena lasītāja, kura lasīja arī krieviski, bet tagad grāmatas pasūtu tikai latviešu valodā. Nemanīju, ka novadu reforma mūs kā ietekmēja – bibliotēka ir un lasītāji ir apmierināti, ceru, ka nekas nemainīsies.

Atceramies “Baltijas ceļu”, bet tagad lauki tukši

Anastasija Boļša.
Foto: Timurs Subhankulovs


Anastasija Boļša, pensionāre: Atceros, “Baltijas ceļā” visi stāvējām tepat uz šosejas pie ciemata un pēc tam dziedādami devāmies kājām līdz robežai, un tad notika lielā brāļošanās ar lietuviešiem. Tagad laiks ir klusāks, arī kovids iegrieza – cilvēki drusciņ izklīda, daži pat aizgāja dzīvot citur. Teikšu, ka jaunieši ir diezgan kūtri uz kopā nākšanu. Liekas, ka mums viss ir – veikals ir, kultūras nams ir, bibliotēka ir. Skolas gan vairāk nav, kaut kādreiz bija pat divas paralēlās klases. Nupat, šovasar, mums beidzot noasfaltēja ceļu visapkārt ciematam, pašlaik būvē jaunu tiltu pār Ceraukstes upīti.

Eju teju uz visiem kultūras pasākumiem gan bibliotēkā, gan koncertzālē. Kad atbrauc slaveni mākslinieki, tad zāle ir pilna! No 1957. gada esmu piedalījusies visos Dziesmu svētkos, tikai šogad vairs ne, grūti staigāt. Mēs jau neesam profesionāli dziedātāji, bet agrāk korī bijām pat 65 dziedātāji. Dziedāšana bija gluži vai obligāta lieta, krievu laikos kori bija latviskās saliņas. Tagad biļetes ir diezgan dārgas, apmeklētāju bieži nav daudz, savas vietas patrioti pamazām aiziet mūžībā…

Man liekas, agrāk vairāk brāļojāmies ar lietuviešiem, varbūt tas bija tāpēc, ka bijām apspiesti, tagad tiekamies retāk. Te var redzēt četras lietuviešu televīzijas programmas, šad tad skatos. Pie mums dzīvo arī kādi lietuvieši, bet nu jau tie visi pārlatviskojušies. Te savulaik bija Raiņa vārdā nosaukts sovhozs, nebija visai bagāts, bet cilvēki bija entuziasti, saprata, ka kultūra ir nozīmīga, turklāt – varbūt ar vareno kultūras namu priekšnieks nedaudz gribēja palielīties. Kas tik pie mums nav braucis!

Anita Tumova.
Foto: Timurs Subhankulovs


Anita Tumova, pārdevēja: Veikalā strādāju jau divdesmit gadu, tepat arī dzīvoju. Es vairāk eju uz bibliotēkas pasākumiem, uz lielajiem koncertiem laižu kolēģi. Uz bibliotēku eju bieži, ļoti patīk lasīt, meklēju arī jaunas grāmatas, tās iesaku bibliotekārei. Nesen mūsu pašu Bauskas dzejniece lasīja dzeju. Te ir latviska vide, ir gan palikuši daži tā sauktie biešu gucuļi, bet viņi iedzīvojušies, visi runā latviski, nu jau viņiem bērni, mazbērni. Mums gribēja atņemt kultūras namu: uzliet jaunu ceļu, nocirst kokus un namā uztaisīt šnabja bodi – tas bija varens tracis, bet namu atkarojām, tomēr palika pašiem. Pēc tam vienu brīdi bija daudz labu koncertu, bija arī Zemgales dienas, Latgales dienas, visiem ļoti patika un daudz apmeklēja. Tā pierādījām, ka mums nams tiešām ir vajadzīgs un to nedrīkst pārdot! Te ir labi, man nekā nepietrūktu, tikai abas meitas dzīvo Anglijā, katru nedēļu gan sazvanāmies, bet nu jau 12 gadus prom. Jaunākie mazbērni pat vairs latviski nerunā. Lielākie vēl runā, taču, kad grib ko izteikt, pietrūkst vārdu.

Raimonds Tumovs.
Foto: Timurs Subhankulovs


Raimonds Tumovs, celtnieks: Toreiz, pašā sākumā, stāvēju “Baltijas ceļā”, bet tas bija tik sen. Vajag būt kustībā – ja nestrādāsi, nekas nebūs, par darbu nesūdzos. Man liekas, ka te viss ir, arī ceļš beidzot sataisīts, tik daudz gadu pa bedrēm braukājām, tagad pa šiko! Uz kultūras namu vairāk eju ziemas periodā, vasarā tam nav laika. Katru rītu, braucot uz darbu, noklausos ziņas, neatceros gan, kad biju uz kino, internetā man patīk skatīties vecās latviešu filmas, piemēram, “Vella kalpus”, vēl arī “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”.

Jānis Kozlovskis un Gunārs Kozlovskis.
Foto: Timurs Subhankulovs


Jānis Kozlovskis un Gunārs Kozlovskis, bruģētāji: Grenctālē dzīvojam visu mūžu. Te notiek daudz pasākumu – svētki, kino, izklaides, sporta spēles. Ir arī jaunieši, bet daudzi strādā pa dārziem, pa mājām. Man liekas, te nekā netrūkst, vienīgi gribētos, lai te, uz vietas, atvērtu rūpnīcas un ražotnes, lai cilvēkiem būtu darbs. Daudzi aizbraukuši prom uz ārzemēm, tik vien kā reti, uz nedēļu vai divām, atbrauc ciemos pie vecākiem, tad atkal prom. Man gan gribas palikt Latvijā, savā zemē.

Varbūt reizi gadā aizejam līdz kultūras namam. Atceros, skatījos mūsu dejotājas, bet citādi jau nekas prātīgs tur nenotiek, ja nu atbrauc kāds dziedātājs, bet arī tas notiek tikai reizi gadā. Ceļam uzlēja jaunu asfaltu, tas laikam gan ir visnozīmīgākais, kas šogad te noticis.

Maiga Borisova.
Foto: Diāna Jance


Maiga Borisova, pensionāre: Tepat netālu stāvējām “Baltijas ceļā”. Pat neatceros, kurš pateica – būs tāds “Baltijas ceļš”, visiem jāiet un jāstāv roku rokā, tā arī stāvējām. Toreiz cerēju, ka būs labāk, nekā tagad ir. Sen atpakaļ jau gāju uz kultūras namu, tagad veselība neatļauj. Palasām žurnālus, televīzijā gan vairs nav ko redzēt, tik vien kā ukraiņu filmas rāda – kā viena sērija beidzas, sāk atkal no sākuma. Palasu “Praktisko Latvieti”, kādreiz arī “Kas Jauns”, grāmatas vairs nelasu, grūti redzēt, arī internetu nelietojam, man jau pāri septiņdesmit gadiem. Mani četri bērni dzīvo tepat, Latvijā. Gan pati, gan bērni gāja Mežgalu skolā, tagad skolas vairs nav, tikai atmiņas. Lauki kļuvuši tukši.

Uzziņa

Grenctāles jauktais koris šīs vasaras Dziesmu un deju svētkos.
Foto: no privātā arhīva

Grenctāle – ciems Bauskas novada Brunavas pagastā, 85 km attālumā no Rīgas, 4 km attālumā no Lietuvas robežas. Pēc 2021. gada statistikas datiem, Grenctālē dzīvo 247 iedzīvotāji. Ciemā atrodas kultūras nams ar 440 skatītāju vietām, veikals, kā arī vairākas zemnieku saimniecības. Tuvākā skola un bērnudārzs – septiņu kilometru attālumā, Ceraukstē.

Šobrīd, savulaik vienā no modernākajiem kultūras namiem Latvijā, Grenctālē darbojas vidējās paaudzes dāmu deju kopa “Rota”, 1957. gadā dibinātais Brunavas un Ceraukstes pagastu apvienotais jauktais koris “Grenctāle”, kurš kopš dibināšanas piedalījies visos Dziesmu svētkos, un bērnu vokālais ansamblis.

Bibliotēkas gada budžets grāmatām ir 1400 eiro un preses izdevumiem – ap 600 eiro.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.