Igo Cepļa kungs

FOTO. Laiks sažņaugt dūres! Saruna Igo par jauno Cepļa kunga ampluā un 60 gadu jubilejas koncerttūri 0

Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
Lasīt citas ziņas

Kas tikai cilvēkam nav pa spēkam! Gan graut, gan celt. Nu jau kādu laiku ļaudis brauc strīpām vien skatīties, kā Mežotnes pagastā izpostītu un pussagruvušu namu vietā top Igo Mūzikas un mākslas centrs “Ceplis”. Ciemiņus sagaida pats mākslinieks, uz laiku pārtopot par gidu paveiktajiem darbiem, sapņiem un iecerēm.


Nokļūt līdz Ceplim ir vienkārši, nav pat jāizmanto navigācijas ietaise. Braucu līdz Bauskai, pirms tilta nogriežu pa labi uz Mežotni un tad līdz brūnajai norādei “Igo Mūzikas un mākslas centrs “Ceplis””. Ar slaidu līkumu ceļš ieved asfaltētā laukumā, ko ieskauj 31 metru augstā kādreizējā kaļķu dedzinātavas būve un divas sarkanu ķieģeļu ēkas. Viena jau piemērota dzīvošanai, keramikas darbiem, te notiek arī Igo meistarklases, otra, kur savulaik taisīti krāsns podiņi, nupat tiek atjaunota. Uz soliņa pīppauzē piesēdis strādnieks, bet pa namdurvīm ar kafijas krūzi rokā iznāk pats saimnieks un smaidot saka – ekskursija var sākties! Sezonai ieskrienoties, pie viņa varot ierasties trīs līdz četras grupas dienā, reizēm pat vairāk.

CITI ŠOBRĪD LASA

Igo jauda uzgriezt ap sevi mākslas notikumu virpuli ir apbrīnas vērta. To viņš spējis savā dzimtajā Liepājā, vēlāk – Jūrkalnē un tagad – “Ceplī”, kur nepilnu četru gadu darbības laikā notikuši plenēri, izstādes, koncerti, ko ik uz soļa apliecina kāds mākslas darbs vai vides objekts. Gleznojumi kādreizējās krāsns podiņu ražotnes logos atgādina par 2019. gada Zibensplenēru, kad 12 māk­slinieki pāris dienās radīja darbus izpostītās ēkas tukšajām logu ailēm, uz tā paša nama gala sienas grafiti atstājis vācu mākslinieks Alekss Maulbečs 2020. gada Jūrkalnes dienā.

Pērn straujāk iepukstējusies “Cepļa” sirds, jo tika iekurināts keramiķa Arta Kleinberga būvētais melnais ceplis un apdedzināta pirmā trauku porcija. Sadarbojoties ar tēlnieku Ivaru Miķelsonu, Lielupes krastā izveidota piemiņas siena kādreizējam Mežotnes muižkungam un ķieģeļu fabrikas īpašniekam firstam Anatolam Līvenam. Iecerēs un darbos līdzās Igo ar savu mākslinieces skatu un pieredzi allaž ir dizainere, tagad arī keramiķe Gita Straustiņa.

Pats Igo pa vidu pasākumiem un notikumiem dekorē un apdedzina traukus. Nupat izņēmis no krāsns svaigāko cepienu, kas apskatāms un nopērkams turpat atjaunotās ēkas “Ceplis 7” veikaliņā. Šeit mājām un ielām nav vārdu, vien cipari. Visi ienākumi par mākslas darbiem un koncertiem tiek ieguldīti “Ceplī”, bet ar to nebūšot gana, jo kaļķu dedzinātavas atjaunošanai vajadzīga milzu nauda.

Pēc ekskursijas piesēžam turpat laukuma piesaulītē, pie mājas sienas gluži kā spietā zum bites. Dzīvojam ar tām zem viena jumta, pajoko namatēvs.

Citā reizē sāktu sarunu ar tavu apaļo jubileju, taču vēl ir svaigi iespaidi par gājienu “Par atbrīvošanos no padomju mantojuma”, kas pirms dažām dienām notika Rīgā (saruna notiek 23. maijā. – I. P.). Tas noslēdzās ar koncertu, kurā viens no skaņdarbiem, ko izpildīji, bija “Mazs bērniņš krustcelēs” no Zigmara Liepiņa rokoperas “Lāčplēsis”. Kāpēc tāda izvēle, ņemot vērā, ka iepriekš tas nav bijis tavā repertuārā?

Skaņdarbs šim laikam ir trāpīgāks nekā jebkas cits, jo Māras Zālītes vārdos viss ir izteikts – kā laiks tam smiltis tek caur pirkstiem. Mēs aizvien Latvijā esam kā mazs bērniņš, kas rotaļājas ar laiku kā smiltīm, taču vienlaikus daudz ko palaižam garām, izlaižam caur pirkstiem, ko nedrīkstētu darīt, tāpēc dūre ik pa brīdim jāsažņaudz, lai pamanītu, ka kaut kas notiek nepareizi.

Un šis ir viens no izšķirošiem brīžiem. Pieminekļa nojaukšanai jāpieiet konstruktīvi. Tas būvēts citiem varoņiem, kas nekad nav bijuši mūsējie, kā simbolu to ļaunprātīgi izmanto un atklāti manipulē tā sabiedrības daļa, kas ir naidīgi noskaņota pret Latvijas valsti. Tas ir nepieļaujami. Labprāt redzētu šo vietu jau tīru, lai nav iemesla tur pulcēties.

Kāda tev ir sajūta, domājot par šiem cilvēkiem?

Varam runāt par iztērētu laiku, ka nav bijis mugurkaula izdarīt konkrētus darbus ar valsts valodu, tāpēc ir pieļauta un aizlaista šāda situācija, taču ārsts par to teiktu – šeit der tikai amputācija, jo cilvēki nepakļaujas sarunām, loģiskiem secinājumiem, tāpēc ka viņiem tas nav vajadzīgs, jo ir iestāstīts, kā ir patiesībā, kas ir meli.

Kamēr te mierīgi runājamies, Ukrainā Krievijas armija nogalina cilvēkus, iznīcina valsti un gals viņu noziegumiem nav paredzams.

Nē, mēs nevaram mierīgi runāt, jo situācija atstāj neizdzēšamu iespaidu arī uz mūsu dzīvi. Tas miers, ka šeit spīd saulīte un nav neviena tanka, ir tikai iluzors.

Ko piedzīvo un pārdzīvo Ukraina, vārdos nav izsakāms. Varoņiem slava! Ukraiņi cīnās, un, ja vien krievi pavisam nesajuks prātā un neuzlaidīs viņiem atombumbu, Ukraina, nav šaubu, vinnēs. Taču tas, ko tagad demonstrē priekšstāvji Francijā, Vācijā un Itālijā, ir zem katras kritikas un pazemojoši gan pret ukraiņiem, gan arī tiem, kas viņus atbalsta, ziedo, ved pārtiku, mašīnas, palīdz transportēt cilvēkus, brauc paši palīgā.

Viņi atļaujas dot padomu, ka ukraiņi kaut ko no savas zemes varētu atstāt Krievijai, lai noziedznieks Putins nezaudētu savu seju, taču tur nekas nav saglabājams. Nekas! Tā nav nekāda stratēģija, un piekāpšanās nekādā gadījumā nav pieļaujama. Ukraiņi ir gatavi mirt par savu Dzimteni, un kāds vēl var pieļaut domu, ka viņi to varētu nodot?

Tava sešdesmit gadu jubilejas tūre sākas ar koncertu Liepājā, atjaunotajā “Pūt, vējiņi!” koncertdārzā – vietā ar bagātu vēsturi. Vai iespējama arī emocionāla atgriešanās?

Pārbūvētā ēkā kādreizējo “Pūt, vējiņu!” sajūtas nevar atgriezties, ja nu vienīgi aizmiegot un sapņojot. Šobrīd tā ir jauna vieta, kurai jāsāk jauna dzīve. Visu pa vietām saliks laiks, redzēsim, kāda atmosfēra un emocijas veidosies koncertos, ko tagad ir grūti paredzēt.

Līdz šim dzirdētais par būves jauno veidolu ir visai kritisks, ko vari teikt par saviem iespaidiem?

Redzu, ka dažas tehniskas kļūdas ir novērstas. Jumts gan ir caurspīdīgs, skatuve – gaiša, tāpēc tā varētu izskatīties raiba, taču nav jau mirstama vaina, nezinu, vai labojama, jo kā Eiropas Savienības finansiāli atbalstītā projektā tur piecus gadus neko nedrīkst mainīt.

Kritiķi raksta, ka Liepājas dome uzkāpusi uz tā paša grābekļa, kas pieļauts “Lielā dzintara” koncertzāles tapšanas gaitā – nespēja ieklausīties profesionāļu viedoklī. Pats daudz tur esi koncertējis, vai ir tik slikti? No savas pieredzes varu teikt, ka dzintara kāpņu labirinti var samulsināt…

Labirinti ir arī mūziķiem, tikai no skatuves puses, nav ērta arī uziešana uz skatuves, jo pašiem jāver durvis. Zāle piemērota akadēmiskai, simfoniskai mūzikai, rokam un popmūzikai tā ir grūti adaptējama.

Priecājos par Liepājai piešķirto Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā, tomēr personīgi uzskatu, ka “Lielais dzintars” ir būve ar Liepājas vecpilsētā neiederīgu arhitektūru.

Tava dzīve un darbs vairāk notiek Rīgā un Mežotnē, vai sirdī joprojām jūties kā liepājnieks?

Ja tāds nebūtu, par tādu “Lielo dzintaru” nedomātu, nesatrauktos un nedusmotos. Taču prieks, ka Liepājai ir ar ko lepoties – Hoijeres kundzes viesu nams ir fantastika, un vispār Liepājas muzeja darbība ir apbrīnas vērta!

Viens no jubilejas koncertiem notiks arī Jūrmalā Dzintaru koncertzālē, kurai tavā karjerā ir īpaša nozīme ar uzvaru festivālā 1986. gadā.

Salīdzinot ar to, kā mana mūziķa karjera veidojās līdz festivālam un pēc tā, tad sākotnēji tie bija pakāpieni, kas vienā mirklī pārtapa ātrgaitas liftā, kura notikumi mērogos bija neaptverami! Pa īstam visu sāku saprast tikai pēc dažiem mēnešiem, kad devāmies pirmajos koncertbraucienos pa Krieviju, Ukrainu un vēl daudz kur. Brauc ar metro vai taksometrā, visi atpazīst, vai uz katra soļa jādod autogrāfi, Igo un grupas “Remix” afišas – visā plašajā Padomju Savienībā, un uzstājamies milzīgām auditorijām pārpildītās zālēs.

Pašapziņas tev nav trūcis, taču tāds popularitātes lēciens varēja būt liels pārbaudījums jaunam cilvēkam.

Popularitāte bija tik liela, ka no pastaigas varēju atgriezties mājās ar ziedu klēpi vai kādu rītu automašīna bija noklāta ar ziediem. Uz ielas nāca klāt meitenes, kad brauca garām tramvajs, visas galvas pagriezās uz manu pusi. Realitāte, ar kuru sadzīvot bija gan jautri, gan citreiz – grūti.

Studiju laikā man vajadzēja nogrimēties un saģērbties, lai neatpazīst, kad Anša Epnera uzdevumā taisījām provokācijas. Vienā no tām, kas notika Centrāltirgū dienu pirms Jāņiem, pārģērbos par pustraku meiteni kleitiņā un tirgoju no plastilīna salipinātas Jāņu glezniņas. Turpat blakus kursabiedrs Igors Linga (tagad video un kino režisors, producents. – I. P.) pārdeva riepas ar uzrakstu “Kur, Jānīti, ugunskuru!”. Mums sanāca superīgi – Igors bļāva pa visu tirgu “Svaigas riepas!”, es dziedāju un runāju tizlā falsetā, un neviens mani neatpazina, lai gan tas bija laiks, kad jau biju vinnējis Jūrmalā.

Lai atšūtu komponistus un producentus, kas “Remix” nemitīgi piedāvāja dziesmas, bet mēs bijām tik pašpietiekami, ka svešus gabalus neņēmām, ar grupas producentu bija iestudēts numurs. Samainījāmies atslēgām, un es gāju uz viesnīcas numuru, kuru viņš bija paņēmis sev, viņš – uz manējo un atbildēja uz visiem zvaniem, kas skanēja nepārtraukti, protams, arī no meitenēm… vai citas orientācijas cilvēkiem, kas Krievijas lielajās koncertzālēs burtiski spietoja.

“Ceplī” popularitāte noder, ekskursanti brauc straumēm.

Ar gadiem saproti, ka popularitāte ir ierocis, ar kuru jāprot rīkoties, un, ja esmu nopelnījis publikas uzmanību, man viņu cerības jāattaisno.

Ļaudis, kas brauc uz šejieni, pa ceļam redz uz norādes arī manu vārdu. Iespējams, ka tas ir ambiciozi, bet šeit tiek ieguldītas manas domas, līdzekļi, draugu ieteikumi, laiks un spēks un viss iespējamais, un tad ir jautājums, kāpēc to nesaukt par Igo mūzikas un mākslas centru “Ceplis”? Un tāds tas ir.

Kāda bija pirmā satikšanās ar Cepli?

Pirmo reizi, kad šeit atbraucām, uzkāpām kaļķu dedzinātavas pašā augšā – skats tik iespaidīgs! Tomēr atceļā Gitai teicu – baigi forši, ka apskatījām, bet man to nevajag. Nu paskaties, no visām pusēm kaimiņu žogi, teritorijai pāri iet kaut kāda vietējo taka, viss tik saspiests, ka iznāc ārā un tūlīt esi kā uz pannas! Atceries, kā Rīgā Teikas mājā viss bija tā noaudzēts, ka varēju kaut vai kails pa pagalmu staigāt.

Kas atvilināja atpakaļ?

Tovakar, kad atgriezos mājās, sapratu, ka domāju par to un iztēlē jau parādās dažādas idejas. Man ceplis patika. Kādu pusotru vai divus gadus braucu uz šejieni, kaut ko zīmēju, gudroju, kas te varētu būt, visas domas grozījās tikai ap kaļķu dedzinātavu…

Mūsu sarunā pirms četriem gadiem stāstīji, ka piebūvēsi liftu, kas piestās vairākos līmeņos, bet uz skursteņa būs arī lapene, kur padomāt par dzīvi.

Līdz kļuva skaidrs, ka kaļķu dedzinātava nav piemērota dzīvošanai, tā ir un paliks tūristu apskates vieta ar skatu laukumu, izstāžu zāli otrajā stāvā, svinību vietu – pirmajā. Pagalmā būs amfiteātris koncertiem un citiem sarīkojumiem, vietu jau iemēģināja Inta Teterovska koris “Balsis”, kad šeit piestāja savā laivu braucienā un sniedza koncertu. Būvei ir izstrādāts un būvvaldē apstiprināts projekts, taču tam vajadzīga liela nauda, tāpēc pievērsāmies pārējām divām ēkām “Ceplim 7” un “Ceplim 10”. Abas bija ļoti bēdīgā stāvoklī – viena vairāk līdzinājas graustam, piegāzta pilna ar būvgružiem, bez durvīm un logiem, cauru jumtu, otrā nebija logu, grīdu, elektrības, ūdens, kanalizācijas. Tu pat nespēj iedomāties, kādiem mēslu kalniem esam izrakušies cauri! Tagad pie manis pieredzes apmaiņā brauc pagastu vadītāji, lai redzētu, kā iespējams izmainīt ciemata likteni. Daudzi, kas te ir bijuši pirms diviem vai trim gadiem, tagad neticētu savām acīm. Ir tādi, kas jau pēc mēneša ierauga pilnīgi citu bildi.

Kā tik īsā laikā šeit esi tādu virpuli uzgriezis?

Tam neviens neticēja. Cilvēki, kas atbrauca ciemos, dāvāja puķes, apkampa un jautāja – kā tev tas izdevās?

Kur tev tik sīksts un jaudīgs raksturs, vai gēnos mantota enerģija?

Varam paskatīties, kas ir mani tuvākie cilvēki. Mamma (fotogrāfe un māk­sliniece Irina Tīre. – I. P.) aizvien ir aktīva un, kad runājam pa telefonu, stāsta par saviem plāniem, kur sarīkota izstāde, kādā plenērā piedalījusies un kur tūlīt dosies. Runā viņa ar padsmitnieces enerģiju un paspēj visu – uzzīmēt, nofotografēt, apskatīt. Vectēvs, vārdā Boriss, ir bijis ārkārtīgi cienījams cilvēks savas apņēmības un darbīguma dēļ, viņš ne vien daudz ko zināja un runāja, bet arī darīja!

Mana vecāmāte Elizabete Tīre – arī cilvēks ar lielo burtu – savulaik Liepājas Mākslas skolā dibināja šūšanas un modelēšanas nodaļu, studentes uz mājām nāca vēl ilgi pēc tam, kad viņa vairs nestrādāja skolā. Vecvecāki bija cilvēki ar labu izglītību, dzīves pieredzi un arī dramatisku dzīves gājumu, kad pieredzētas kara šausmas, aizceļošana un atgriešanās, bet dzīvoklī jau mitinājās kāds cits un viņiem tur vietas vairs nebija. Dzīve daudziem no mums uzliek pārbaudījumus, viens zem tiem salūst, cits iet uz priekšu ar vēl lielāku sparu un parāda savu attieksmi pret darbu un citiem cilvēkiem.

Arī tev liktenis ar autoavāriju uzlika pamatīgu pārbaudījumu.

Kas turpinās divdesmit divu gadu garumā. Cenšos darīt tik daudz, cik dienas laikā spēju, ja vairs nevaru, nozūdu, un viss. Bet ir situācijas, kad nevaru nozust – tā ir skatuve, šeit – ekskursijas, un jātur brūķis līdz galam.

Kā tas nāk, ka esi atsācis spēlēt vijoli?

Vijoli biju apguvis bērnu mūzikas skolā, regulāri to spēlēju arī savā Liepājas klubā, bet autoavārija uz ilgu laiku pārvilka svītru, jo tika traumēta kreisā roka, kas ir atbildīga par kustībām uz stīgām. Pirms gada uzsāku pašaudzināšanas metodi, kā atgriezt veiklību pirkstos un pārbaudīt sevi, ko varu izdarīt. Soli pa solim un spēlēju arī publikai, tagad to daru katrā koncertā.

Tu spēlē arī mutes ermoņikas.

Gan vijole, gan ermoņikas man pašam dzīvi uz skatuves tikai sarežģī. Kādreiz bija jādomā par dziesmu un vārdiem, ko teikšu pirms vai pēc tās, bet tagad – arī par blūmīzeri un vijoli! Un kāds tur bija meldiņš?

Pakļauju sevi pārbaudījumiem, it kā to būtu par maz. Un man nav atbildes uz jautājumu – kāpēc to daru, bet gribas iet līdz galam, lai redzētu, vai sanāks un kāds būs efekts, ja visu būsi izdarījis maksimāli labi.

Vai un kā sešdesmit gados mainās skats uz dzīvi?

Par kaut ko kļūsti kritiskāks, par kaut ko – mazāk kritisks. Un galvenais, ka beidzot sāc nodalīt lietas, kuras vari ietekmēt un tātad par tām ir vērts satraukties, no tām, kad saproti, ka kaut kas no manis neatkarīgu apstākļu dēļ var neizdoties tik labs. Kaut vai, piemēram, mums ir lieliski sagatavota un izmēģināta koncertprogramma, bet īsi pirms koncerta atklājas, ka skaņu tehnika ir draņķīga vai atbildīgais cilvēks ar to neprot apieties. Pirms divdesmit gadiem to neuzlūkotu par katastrofu, nu vienkārši šis ir viens no koncertiem, kurā skan sliktāk nekā citos. Šodien saproti – okei, būšu tik labs kā vienmēr, iespējams, kaut kur kļūdīšos, bet arī tas esmu es. Viss pārējais – Dieva ziņā.

Vai pēc desmit gadiem, kad gribēšu tevi apciemot septiņdesmit gadu jubilejā, varēsim satikties “Ceplī” vai kādā jaunā triecienceltnē?

Domāju, ka satiksimies šeit, jo “Ceplim” redzu ļoti interesantu un radošu perspektīvu. Jau tagad mākslinieki te ir daudz ko radījuši, taču pēc desmit gadiem rezultāts būs vēl iedvesmojošāks.

Darbs visam mūžam?

Pilnīgi droši, jo apjoms ir tik milzīgs, ka arī kādam lielam un turīgam uzņēmumam tas nebūtu viegli paceļams. Mani resursi un iespējas ir tik lieli, cik pats spēju nopelnīt, kā parādās lielāki līdzekļi, tie aiziet “Ceplim”, bet jau sagatavotā vidē kam lielākam un nopietnākam.

Vai tu varētu pilnībā apmesties uz dzīvi “Ceplī”?

Ja man nebūtu tādas sajūtas, uz šejieni netriektos un neaicinātu arī draugus, kas ierodas un gūst gan prieku, gan pārsteigumu. Ja pats nesapratīšu, ka vēlos te būt arī pēc pieciem vai desmit gadiem, tad neviens to nesapratīs!

 

Rakstā izmantota informācija no “lsm.lv” 22.04.2022. publikācijas “Konfekte vai baisa kakofonija? Eksperti kritizē Liepājas koncertdārza “Pūt, vējiņi!” pārbūvi”.

 

Vizītkarte

Igo

(Rodrigo Fomins)

Mūziķis un mākslinieks

Dzimis Liepājā.

Beidzis Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas skolas vijoles klasi un Liepājas Mūzikas skolas vokālo nodaļu.

Studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā (tolaik Latvijas Konservatorijā) Anša Epnera televīzijas režisoru kursā.

Dziedājis grupās “Corpus”, “Līvi”, “Remix”, “Liepājas kvartets”, “Rīga” (ASV).

“Grand Prix” laureāts PSRS jauno dziedātāju konkursā “Jūrmala 86”.

Festivāla “Bildes” radītājs un pirmais rīkotājs.

1990. gadā sācis solokarjeru.

Galveno lomu atveidotājs Z. Liepiņa operās “Lāčplēsis”, “Parīzes Dievmātes katedrāle”,”No rozes un asinīm”.

Kā solists izdevis 14 mūzikas albumus.

Laidis klajā savus dzejoļu krājumus.

Organizējis kultūras sarīkojumus, talkas, labdarības koncertus Jūrkalnē, Kuldīgā un citviet.

Pēdējos gados pievērsies vizuālajai mākslai un dizainam.

Mežotnes pagastā kopā ar mākslinieci Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesori Gitu Straustiņu izveidojis un vada Igo Mūzikas un mākslas centru “Ceplis”.

Apbalvots ar V pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni un Lielā Jēkaba balvu par tūrisma attīstību Kurzemē.

Tēvs dēliem Mikum un Dāvidam Vidvudam, vectēvs mazdēlam Borisam.

 

Uzziņa

Igo jubilejas koncerti

• 29. jūnijā 19.00 Liepājas koncertdārzā “Pūt vējiņi!”

• 29. jūlijā 19.00 Jelgavas brīvdabas koncertzālē «Mītava»

• 30. jūlijā 19.00 Saulkrastu estrādē

• 10. augustā 20.00 Dzintaru koncertzālē

• 9. septembrī 19.00 Rojas brīvdabas estrādē

• 23. septembrī 19.00 Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS

• 1. oktobrī 16.00 Ventspils teātra namā “Jūras vārti”

• 20. oktobrī 19.00 Cēsu koncertzālē

Festivāls “Knifs?”

SAISTĪTIE RAKSTI

Igo Mūzikas menedžmenta ideja un organizācija

• 1.un 2. jūlijā Bauskas pilskalna parka estrādē

“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
Kāda būtu NATO tūlītēja atbilde, ja Krievija raidītu raķetes uz Baltijas valstīm? Komentē NBS kapteinis
Skatītājs jautā: vai neizskatās tā, ka jau ir sācies Trešais pasaules karš?
Lasīt citas ziņas
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Tiesai nodod lietu pret vairākām personām, tostarp būvuzņēmēju Peilānu par krāpšanu austrumu robežas izbūvē
Pieminekļus ceļ un dzeju raksta! Kā ukrainieti Annu Kremļa propagandisti pataisīja par krievu svēto simbolu, viņai pašai nemaz nezinot
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 6. jūlijā
23:45
Agresoru valstī nespēlēs
23:00
1932. gada 6. jūlijā. Ministra vēstījums padotajiem
22:30
FOTO. Karaliene Elizabete II nodevusi savus pienākumus princim Čārlzam. Vai tas nozīmē viņas valdīšanas beigas?
Darba devējs nedrīkst diktēt augstskolām, kāds speciālists viņiem piemērots, uzsver Auziņš
Apinis: Laboratorija, aptieka, primārā aprūpe – ieteikumi priekšvēlēšanu solījumiem
Būsim ārējo parādu verdzībā, valdībai nepadomājot par sekām, norāda Krastiņš
Mediji: Ministri aicinās Džonsonu atkāpties
VIDEO. Līgavaini pamatīgi izjoko viņa labākais draugs un paša līgava
Tas ir slikti, ļoti slikti, bet viņam ir tiesības tādu viedokli paust. Zariņš par Brieža situāciju
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
Nelieksimies krievu naudas priekšā! Kamēr Kremlis nesamaksās Ukrainai nodarīto, lai dzīvo bez izpriecām! Egila Līcīša feļetons
VIDEO. Rokeris Frīdis par homoseksuālām attiecībām: “Es viņus par pilnvērtīgiem cilvēkiem neuzskatu!”
Skatītājs jautā: vai neizskatās tā, ka jau ir sācies Trešais pasaules karš?
VIDEO. “Tavs ķermenis nav tavs liktenis”: Latvijā dzimusī modele iekaro pasaules slavu par spīti tam, ka viņai amputēta kāja
Pēc šķiršanās no dzīvesbiedrēm, visi trīs grupas “Jumprava” Aigari tagad dzīvo vienā lauku mājā
Neceļam cietumu, bet laižam lejā akcīzes nodokli! – iesaka Šmits
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs