Latviešu strēlnieku divīzija – glābiņš vai lamatas? 16
Šā gada 5. jūnijā apritēja 70 gadi, kopš tika izveidots Sarkanās armijas 130. latviešu strēlnieku korpuss, savukārt 18. jūlijā – 70 gadi, kopš 130. latviešu strēlnieku korpusa sastāvā Latvijā atgriezās tie iedzīvotāji, kas trīs Vācijas–PSRS kara gados bija cīnījušies Sarkanās armijas 201. (no 1942. gada 5. oktobra – 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijā. Lai arī pēckara pētījumos viņu liktenis attēlots kā varonības caurstrāvots piedzīvojums, tomēr Latvijas un Krievijas arhīvos pieejamie dokumenti liecina, ka realitāte bieži bija citāda.
Viņi visi bija Latvijas sabiedrības daļa, par kuras motivāciju, ceļu līdz armijai un dzīvi tajā ir līdz galam nenoformējies, pat maldīgs priekšstats. Tas attiecas arī uz divīzijas formēšanas periodu 1941. gada vasarā – rudenī.
1941. gada 3. augustā ārkārtīgi sarežģītā Sarkanās armijas darbības periodā PSRS Valsts Aizsardzības komiteja pieņēma lēmumu izveidot Latvijas strēlnieku divīziju, iekļaujot to Ziemeļrietumu frontes sastāvā. Latvijas Komunistiskās boļševiku partijas Centrālajai komitejai (LK(b)P CK) un Latvijas PSR Tautas komisāru padomei (Latvijas PSR TKP) kopā ar Ziemeļrietumu frontes štābu uzdeva formēt Latvijas strēlnieku divīziju no bijušās strādnieku gvardes karavīriem, milicijas, padomju partijas darbiniekiem un citiem Latvijas PSR pilsoņiem, evakuētiem uz Krievijas teritoriju. Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma tika evakuēti, bet galvenokārt dažādos veidos evakuējās paši vairāk nekā 50 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
