Divīzijas formēšanas sākums 16
Divīzijas formēšana sākās 15. augustā Gorohovecas nometnē Gorkijas apgabalā (mūsdienās – Ņižņijnovgoroda). Karadarbība Vācijas–PSRS frontē noteica, ka tai jānotiek aptuveni mēneša laikā. 1941. gada 10. augustā PSRS aizsardzības tautas komisāra vietnieks Jefims Ščadenko izdeva direktīvu: līdz 10. septembrim noformēt 201. latviešu strēlnieku divīzija pēc tādiem štatiem un organizācijas, “kā paredzēts dokumenta pielikumā”. Saskaņā ar Valsts Aizsardzības komitejas 3. augusta lēmumu par divīzijas formēšanu atbildēja LK(b)P CK, kas bija ierosinājusi veidot latviešu formējumu Sarkanajā armijā, Latvijas PSR TKP, kā arī Maskavas kara apgabala štābs. No 15. augusta līdz 1. septembrim bija plānots izveidot 20 daļas un apakšvienības, paredzot jaunajā divīzijā iekļaut aptuveni 12 tūkstošus cilvēku.
Sākot ar 20. augustu, par divīzijas formēšanu ik dienas pulksten 6.00 no rīta bija jāziņo divīzijas komandierim, kurš faktiski vienpersoniski kļuva atbildīgs par divīzijas formēšanas gaitu. Par jaunās divīzijas komandieri iecēla pulkvedi Jāni Veikinu, kurš bija dzimis Latvijā, bet militāro karjeru veidojis PSRS. Lai arī J. Veikina laikabiedru – divīzijas karavīru – liecībās viņa darbība galvenokārt tika asi kritizēta, tomēr privātās vēstules sievai Tatjanai Veikinai liecina par viņa noslodzi, retām saziņas reizēm ar ģimenes locekļiem, atbildības sajūtu par gaidāmajiem uzdevumiem un dzīves apstākļiem. Piemēram, 1941. gada 7. novembrī J. Veikins rakstījis: “Man personīgi ir uzticēts ļoti atbildīgs darbs. Dzīvoju pieticīgi, kaut varu dzīvot, ne pēc kā neilgojoties. Man ir milzīga vara, izlemju dzīvības un nāves jautājumus. Tūkstošiem acu skatās un gaida manas pavēles. Šajos apstākļos palieku pats. Strādāju vairāk par visiem. Pieprasu no cilvēkiem to, ko pats varu izpildīt. Savu dzīvi netaupu un, ja tas nepieciešams lietai, netaupīšu arī citu dzīves.”
Divīzijas karavīri atceras, ka augustā nenotika personāla uzskaite. Piemēram, nebija cilvēku sarakstu un ziņu par viņu militāro pieredzi, kas šajā gadījumā bija būtiski, lai atvieglotu nosūtīšanu uz daļām un apakšvienībām un iecelšanu amatos. Sākotnēji ar to nodarbojās J. Veikins vienpersoniski, kurš, pēc karavīru stāstītā, vispirms cilvēkus nostādīja ierindā un pēc tam no ierindas “skaidrā latviešu valodā” izsauca tos, kas atbilda viņa ieviestiem sadalīšanas kritērijiem: Latvijas armijā dienējušie, piedalījušies Pirmajā pasaules / Padomju Krievijas pilsoņu karā un ar militāro izglītību.
