Krišjānis Kariņš
Krišjānis Kariņš
Foto: Zane Bitere/LETA

Māris Zanders: Ar ko amatpersonas nodarbojas darba laikā, ja problēmas tik ilgstoši izrādās it kā līdz galam neapzinātas? 28

Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā
“Piedodiet, bet mājās jūs netiksiet!” Ukraina skaidro pavisam reālos frontes sabrukšanas iemeslus 85
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 67
Lasīt citas ziņas

Viena no pretrunām politisko lēmumu pieņemšanas procesā Latvijā, pie kuras es joprojām nevaru pierast, ir Latvijas salīdzinoši nelielie izmēri un tātad salīdzinoši nelielas cilvēku grupas nespēja vai nevēlēšanās sadarboties, lai lietas virzītos uz priekšu.

Piemēram, premjers intervijā LTV 29. martā, atbildot uz jautājumu, kādēļ 2023. gada martā bijis nepieciešams izveidot īpašu “tematisko komiteju” “Rail Baltica” projekta īstenošanai, apgalvo, ka, lūk, līdz šim iesaistītās struktūras nav spējušas koordinēt savu darbību.

CITI ŠOBRĪD LASA

Arī sabiedrisko mediju apvienošanas procesu kavējot tas, ka, lūk, Finanšu ministrija un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome kaut ko neesot līdz galam vienojušās. Jāpiezīmē, ka abas atrodas jau tā nelielās Vecrīgas viena kvartāla robežās. Lēnā gaitā ejot, desmit minūtes – lai satiktos un izrunātos. Gaidi ar maisu. Kā tas var būt?

Varu formulēt citādi. Pirmais piemērs ir nedaudz dauzonīgs. “Latvijas Arhīvu” 2022. gada 1. numura lasāms pētījums ar izteiksmīgu nosaukumu “Kurzemes pilsētas 19. gadsimta pirmajā pusē: Kurzemes pilsētu lietu Centrālās komisijas pārskats par Kurzemes pilsētu pagrimuma cēloņiem”. Labi, plašajā Krievijas impērijā varēja būt problēmas ar nomaļu problēmu apzināšanu un risināšanu, turklāt pavisam citu komunikācijas līdzekļu apstākļos. Ja nekļūdos, tehnoloģijas kopš tā laika ir attīstījušās, tāpat mēs esam ieguvuši zināmu patstāvību. Tomēr rodas iespaids, ka strukturāli situācijas ir līdzīgas. Otrs piemērs. “The Economist” 25. marta numurā publicēts plašs materiāls par diezgan lielu haosu valsts iniciētos iepirkumos un projektos Lielbritānijā. Skaidrs, ka šajā valstī pārvalde ir skaitliski daudz lielāka, bet arī pati valsts ir krietni plašāka un sarežģītāka. Citiem vārdiem sakot, nejēdzības var atrast visur, bet tas ir vājš mierinājums vismaz teorētiski tik viegli pārskatāmās Latvijas gadījumā.

Kas par problēmu? Vai, izsakoties agresīvāk, ar ko tad amatpersonas nodarbojas darba laikā, ja problēmas tik ilgstoši izrādās it kā līdz galam neapzinātas, neizrunātas?

Saudzīgākā versija būs tā, ka ministrijas X cilvēki nevēlas informēt premjeru par problēmām viņu ministrijā, jo tas kaut kā atgādinātu stukačošanu. Reālistiskāka versija: nevēlēšanās konfliktēt ar savu ministru. Tātad, tēlaini izsakoties, no ministrijas X neviens paraudāt uz pleca pie premjera nenāk, premjers paļaujas uz ministru, rezultāts – nekāds. Šo pat vēl varētu saprast. Tomēr mums vispār ir tematiskās komisijas parlamentā, mums ir koalīcijas partiju regulāras kopā sanākšanas, tātad informācijas avotu skaitam vajadzētu būt lielākam ar visām no tā izrietošām sekām (pozitīvām). Proti, pat ja informācijas plūsmas starp valdības locekļiem un viņu padotajiem aizsērē, plašākā lokā vismaz teorētiski vajadzētu parādīties kādam nosacīti no malas, kurš citiem uzdod jautājumu: klau, kas tur notiek ar…? Tomēr liekas, ka arī šis modelis nedarbojas. Visi viens ar otru tiekas, nogurdina sevi un citus neskaitāmās sēdēs, visi jūtas pārstrādājušies, bet beigās – izbrīns un pukošanās par kārtējo nepatīkamo pārsteigumu, kam nevajadzētu būt pārsteigumam. Ak, jā – vēl taču ir nevalstiskās organizācijas, kuras arī noteikti signalizē par problēmām, tomēr neliekas, ka tas ko maina.

Reklāma
Reklāma

Vienkāršākā atbilde būtu: patiesībā visi iesaistītie gluži labi zina situāciju, bet neko negrib darīt. Droši vien dažkārt tā ir, tomēr šaubos, ka šis ir galvenais iemesls. Ticamāk, ka daudzos gadījumos vainojuma ir banāli nepareiza darba organizācija. Proti, izstrādāt juridiski korektus risinājumus, veikt t. s. SWOT (risku – iespēju) analīzes patiesībā ir nopietns darbs – ja to neveic formāli –, kam, iespējams, institūcijās pietrūkst laika un kompetences.

Pārvalde ir sākusi sevi atražot, piepildot savu darba laiku ar birokrātiskām procedūrām – piemēram, ar nebeidzamu “atbildēšanu uz meiliem”. Domāju, ka šī problēma ir raksturīga ikvienai pārvaldes struktūrai (lielāka izmēra privātbiznesu ieskaitot), tomēr tādā gadījumā risinājums parasti ir ekspertu piesaistīšana, par šo darbu arī maksājot (kā tas notiek, piemēram, Lielbritānijā t. s. balto grāmatu (“white papers”) gadījumā).

Tātad jautājums ir par pārvaldes attiecībām ar ekspertiem. Vai pārvalde šos cilvēkus vispār pazīst, vai pazīst patiešām labākos, nevis, teiksim, savus bijušos kolēģus, kas nu kļuvuši par “ekspertiem”? Vai ir izpratne par atšķirību starp ekspertu un lobistu (jāpiezīmē, ka lobisms nav lamuvārds)? Man šķiet, ka domāt par lielāku ekspertu iesaisti ir jēdzīgi, tikai, lūdzams, iepriekš minēto un citu līdzīgu jautājumu apspriešanai neveidojiet vēl vienu “tematisko komiteju”.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.