Pēteris Apinis: Evikas Siliņas atvadu runa ar karu pret aptiekām
0
Ceturtdien, 14. maijā Ministru prezidente Evika Siliņa paziņoja par savu demisiju un šajā sev dramatiski sāpīgajā brīdī teica uzrunu žurnālistiem un tautai. Runa bija emocionāli un saturiski piepildīta, tādēļ es izvēlējos tikai to daļu (tos vārdus), kas bija veltīta veselības jomai (lūdzu skatīt YouTube failā 5.35 minūti): “Mēs palielinājām veselības budžetu un pieteicām karu zāļu … reformas rezultātā lai samazinātu cenas”. Tur, kur esmu ielicis daudzpunktu, Siliņa uz brīdi apklusa, viņai bija tāda interesanta ķermeņa valoda. Šķiet, ka veselības ministrs bija tur ierakstījis vārdu “aptiekām” vai varbūt “zāļu vairumtirgotājiem”, un pārsteigtā premjerministre šo vārdu un vēl dažus izlaida.
Evika Siliņa pati savas runas neraksta, es nojaušu – kurš tieši rakstīja šo runu viņas planšetē, bet šis cilvēks šos vārdus rakstījis nebija.
Vārdu sakot – vienīgais, ko Evika Siliņa pateica par veselības aprūpi bija – mēs veselībai palielinājām budžetu (bet piemirsa pateikt, ka pielikums bija lielāks par inflāciju tikai 2023. un 2024. gadā) un aptiekām pieteicām karu.
Šķiet, Evikai nepietika laika. Man atliek papildināt Evikas Siliņas un Hosama Abu Meri sasniegumus veselības aprūpē ar skaitļiem: latviešiem vidējais dzīves ilgums ir 76,7 gadi (2024. gada dati), un tas ir trešais zemākais paredzamais dzīves ilgums Eiropas savienībā, aptuveni par 5 gadiem zemāks nekā ES vidējais rādītājs – 81,7 gadi. Toties Latvijas dzīvildzē ir lielākā dzimumu atšķirība – sievietes dzīvo gandrīz par 10 gadiem ilgāk nekā vīrieši (81,5 gadi sievietēm pret 71,6 gadiem vīriešiem). Vienkāršoti – Latvijas vīriešiem ir viszemākais paredzamais dzīves ilgums Eiropā.
Veselības stāvoklis senioriem Latvijā nepriecē – tas norāda uz viszemāko veselīgas dzīves gadu skaitu 65 gadu vecumā Eiropas savienībā gan vīriešiem, gan sievietēm.
Latvijas statistika nudien nav iepriecinoša, raugoties arī no veselības skatpunkta. Saskaņā ar jaunākajiem OECD un Eurostat datiem, Latvija pašlaik ieņem pēdējo vietu gan starp Eiropas Savienības, gan starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstīm vairākās kritiskās veselības un ekonomikas kategorijās. Apvienojot tos nāves cēloņus, kas būtu bijuši novēršami un tos nāves cēloņus, kas būtu bijuši ārstējami, Latvijā reģistrēti 543 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir augstākais rādītājs Eiropas savienībā, kurā vidējais rādītājs ir 258. Latvieši daudz smēķē un visvairāk Eiropas savienībā lieto alkoholu. Latvijas bērni visvairāk smēķē elektroniskās cigaretes, vismazāk sporto, Latvijas iedzīvotājiem ir pārlieku liela saslimstība ar vēzi un pārlieku vēlīna diagnostika.
Īsi un konkrēti – pateicoties Evikas Siliņas un Hosama Abu Meri pūlēm Latvija ir noslīdējusi uz pēdējo vietu Eiropas savienībā gandrīz visos rādītājos.
Šķiet, ka lielākais Hosama Abu Meri un Evikas Siliņas sasniegums ir līguma laušana ar P. Stradiņa slimnīcas būvnieku, kā arī neizlēmība Austrumu slimnīcas tuberkulozes un infektoloģijas korpusa būvniecībā un milzīgi zaudējumi valstij.
Lēmums lauzt līgumu ar būvfirmu “Velve” par Stradiņa slimnīcas korpusa būvniecību bija politisks lēmums, kuru vienpersoniski pieņēma ministrs Hosams Abu Meri (bet apspriests tika Ministru prezidentes Evikas Siliņas organizētā sanāksmē, kurā, tiesa, Hosamu no šī soļa mēģināja atrunāt). Ja “Velve” būtu turpinājusi celtniecību, šobrīd jau slimnīca strādātu, bet projekts būtu izmaksājis 17 miljonus vairāk nekā ieplānots. Tolaik arī pelējuma sēnīti varēja apturēt.
Šobrīd – ideālā variantā – ja būvniecību atsāktu šovasar, sadārdzinājums būs vismaz 100 miljoni, bet kavējums – trīs gadi. Tomēr ar lielāko varbūtību celtniecību šogad neatsāks, graustos slimnīcu (operāciju zāles pagrabā) vairs nevarēs ievietot pelējuma sēnītes dēļ. Iespējams, ēkās varēs iekārtot dzīvokļus, ofisus, bet, iespējams, korpusus nāksies nojaukt. Neesmu pārliecināts – vai nevajadzēs Eiropai atmaksāt daļu finansējuma. Hosama Abu Meri lēmums lauzt līgumu ar “Velvi” valstij izmaksās vairāk par simtu miljonu, bet neatliekamās palīdzības nebūs, modernas ginekoloģijas un politraumatoloģijas nebūs, modernas diagnostikas arī nē, bet kardiologi rūgti noraudzīsies uz sapni par modernu klīniku, kas gandrīz bija realizējies. Pie slimnīcas vecās kardioloģijas uzņemšanas vēl gadiem rindā stāvēs neatliekamās palīdzības mašīnas.
Slimnīcas ārsti izdeg, bet vēl cer, ka nauda no nākamajiem korpusiem tiks novirzīta pusuzcelto korpusu pabeigšanai, taču neesmu pārliecināts, ka pagrabstāvi būs izmantojami. Par to, ka P. Stradiņa slimnīca ir valsts drošības jautājums, Evikas Siliņas valdībā premjere un veselības ministrs bija piemirsuši.
Arī Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas jaunajai infekcijas un ftiziatrijas klīnikai nauda bija paredzēta no Eiropas fondiem. Tālajā 2020. gadā, kad pāri Eiropai staigāja Covid–19 pandēmija, ekonomika apstājās vai vismaz stagnēja, Eiropas savienība piedāvāja atveseļošanās fondus. No visiem ministriem vienīgā, kurai atvilknē atradās ģeldīgs projekts, bija Ilze Viņķele, kura šo projektu izvilka, noslaucīja putekļus, nedaudz pielaboja ciparus ekseļa tabulā, iesniedza valdībai un “izsita” šo naudu jaunam korpusam pie Gaiļezera slimnīcas. Nu nedaudz Biķernieku priežu nāktos nocirst, slimnīcu piebūvēt tuvāk kapiem, bet patiesībā solis bija izcils – varētu slēgt 19. gadsimta Rīgas leprozoriju Linezera ielā (tieši vecais leprozorijs ir mūsdienu Infektoloģijas centrs), varētu slēgt pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados cietumnieku un alkoholiķu būvēto tuberkulozes slimnīcu Sauriešu pagastā, Mazās Juglas upes krastā, visus pacientus pārvākt uz Gaiļezera kompleksu. Nevēlos piesaukt nelaimi, bet man ir bažas, ka Sauriešu slimnīca varētu arī sabrukt.
Slimnīcu apvienošanai būtu nozīme, īpaši, ka kopējā onkoloģisko slimnieku ārstniecības sistēmā nonāktu slimnieki ar plaušu vēzi. Patiesībā Ilze Viņķele bija pelnījusi ordeni, nevis tiesu.
Bet pēc Ilzes ministrijas vadībā nāca gara milži Daniels Pavļuts un Hosams Abu Meri, kuri visas savas zināšanas un spējas ieguldīja tādos būvniecības konkursos, kas būtu ģeldīgs vienai vai otrai celtniecības kompānijai, bet tik ilgi skaņoja, kamēr cenas celtniecības materiāliem un būvniekiem kāpa. Tikai mēlneši un nelabvēļi Vecrīgā stāsta, ka celtniekiem esot uzstādītas arī pārlieku lielas “otkata” vai “bakšiša” prasības, bet es tam nevēlos ticēt – Evikas Siliņas vadībā taču nekas tāds nevarēja notikt.
Tomēr rezultātā laiks notecējis, Eiropas atveseļošanās fonda nauda jau gandrīz pazaudēta (90 miljoni), un – pateicoties Hosamam Abu Meri infekciju slimnieki turpinās ārstēties leprozorija barakās, bet plaušu slimnieki – brūkošajā Juglas klīnikā.
Pilnīga bezdarbība un rosības imitācija Veselības ministrijā Latvijai izmaksājuši un vēl izmaksās simtus miljonu. Tā ir (Eiropas – patiesībā mūsu pašu) nauda, kas varēja ienākt mūsu ekonomikā, līdz ar celtniecības darbos nodarbināto ļaužu algām – nodokļos, bet Latvijai tiktu modernas slimnīcas.
Un tagad par Evikas Siliņas pieminēto karu pret aptiekām. Hosama Abu Meri reforma paredzēja, ka daļu no aptiekas pakalpojuma cenas maksās valsts, bet daļu – pacients kā aptiekas nodevu. Tā izdevās daļai zāļu cenu nedaudz mazināt, bet daļai – palielināt. Jebkurš, kurš šobrīd ieiet aptiekā var pārliecināties, ka zāļu cenas ir ļoti dažādi – gan pieaugušas, gan mazinājušās.
Un tomēr – Hosama Abu Meri reforma nozīmē tikai to, ka no valsts naudas maka ir izvilkti vairāk nekā 10 miljoni latu (un šogad – nāksies izvilkt divtik) lai apmaksātu daļu no recepšu zāļu cenas. Tā ir tā pati nauda, ko valsts būtu varējusi izmantot onkoloģisko zāļu kompensācijai. Valsts uzdevums nav apmaksāt visiem visas zāles, tas ir gandrīz vai helikoptera princips, bet palīdzēt pašiem slimākajiem un tiem, kas nudien paši šīs zāles apmaksāt nevar. Evikas Siliņas paziņotais “karš” patiesībā nozīmē tikai un vienīgi komunistisku domāšanu.
Patiesībā esmu Evikas Siliņas fans un enerģijas cienītājs. Es kategoriski iestājos par Evikas veikumu, jo man ir bijusi iespēja skatīt darbībā Krišjāņa Kariņa valdību. Evikas valdība bija daudzkārt pārāka, un liels nopelns tur ir pašai premjerministrei. Un tomēr man neliek miera tas karš pret zālēm vai varbūt aptiekārēm. Tādēļ es pievienošu šim stāstam nelielu fantāziju:
Zālēm jābūt rūgtām, špricei sāpīgai
Kad Ev. (šis ir literārs tēls. Iespējama saistība ar kādu konkrētu personu ir tikai nejauša sakritība) bija maza, māte viņai pret saaukstēšanos deva dzert karstu pienu ar sviestu, alveju, medu, sodu un sīpolu sulu. Tas viņai uz visu mūžu radīja pārliecību, ka medicīna ir nežēlīga, bet viss ap to – mazohistisks. Zāles noteikti ir negaršīgas, šprices adata trula, zobārsta urbis tricina ne tikai vaigu, bet arī visu ēkas otro stāvu. Veselības jomu jāvada cilvēkam, kurš pats spēj pārdot zāles, piegādāt kompjūtertomogrāfu, sadalīt Eiropas struktūrfondus dzeltenai elļas krāsai slimnīcas gaitenim, bet būtiski – lai māk radīt selfijus, pārgriezt lentas, gatavot libāniešu ēdienus un pasniegt simtiem goda rakstu.
Īsumā – visu veselību un ārstniecību nosaka tehnoloģijas, e-veselība un starptautiskās zāļu kompānijas. Nieks par tiem pacientiem. Vislabāk viņiem dot dzert karstu pienu ar sviestu, alveju, medu, sodu un sīpolu sulu, lai netraucē „Vienotības” darbiem budžeta pārdalē.
