Kultūra
Māksla

“Ceļojumos visvairāk izjūtu savu latvietību.” Saruna ar mākslinieci Ilzi Avotiņu0


Ilze Avotiņa: “Mans dzīvesbiedrs man ļāvis kļūt par tādu gleznotāju, kāda esmu. Bet viņš ir laimīgs, skatoties uz padarīto darbu.”
Ilze Avotiņa: “Mans dzīvesbiedrs man ļāvis kļūt par tādu gleznotāju, kāda esmu. Bet viņš ir laimīgs, skatoties uz padarīto darbu.”
Foto: Karīna Miezāja

Galerijā “Daugava” līdz 18. janvārim atvērta gleznotājas ILZES ­AVOTIŅAS izstāde “Vidusjūras krāsa”, kuru māksliniece veltījusi savam vīram Jānim Avotiņam dzimšanas dienā.

“Dzīvesbiedrs vienmēr mani ir atbalstījis jau kopš mūsu pirmās satikšanās 1970. gadā, veicinājis manas radošās ieceres, tāpēc pateicībā par mīlestību un uzticību man un manai glezniecībai veltu šo izstādi viņam,” izstādes atklāšanā teica māksliniece.

Ilze, sakiet, lūdzu, ko īsti nozīmē Vidusjūras krāsa?

I. Avotiņa: Vidusjūras krāsa ir kā dvēseles stāvoklis – simbols vieglumam, kā bezgalīgi svaigs un atspirdzinošs gaiss. Šī krāsa nāk man līdzi kopš agras jaunības. Uzsākot profesionālas gleznotājas gaitas, daudz gleznoju plenērā, bet tobrīd vēl neapzinājos, ka saredzu Vidusjūras krāsu Latvijas dabā.

Tagad, daudzkārt būdama Vidusjūras tuvumā, saprotu, ka šo krāsu esmu sajutusi jau jaunībā,

un varu to salīdzināt ar Latvijas pavasara krāsu, kad debesis tik gaišas un cerību pilnas. Vai – ar Latvijas vasaras agrajiem rītiem, kad saules spožums izkrāso visu pasauli un sasilda cilvēku dvēseli.

Izstādē eksponēti pēdējo trīs gadu darbi un viena 1981. gadā tapusi glezna “Smilšu pilis”. Izlikti gan dokumentāli darbi – studijas plenēros, kur dokumentēju vidi, mirkli, vietu, sajūtu. Atainoju pēdējo divu gadu Itālijas ceļojumu iespaidus, kā arī pārdomas par dzīvi, kas atklātas figurālās kompozīcijās.

Domājot par savu izstādi, citēju izcilo franču gleznotāju Anrī Matisu: “Gleznai jāļauj skatītājam sajust mieru un spirdzinājumu. Ja vēlaties trauku ar karu un ciešanām, labāk atveriet avīzi.”

Kā īsti Vidusjūras krāsas ienāca jūsu daiļradē?

Tas notika vēl Rozentāla skolā, tā dēvētajās zaļajās praksēs pie Arnolda Griķa, kurš bija skolotājs ne tikai man, bet arī manam tēvam, gleznotājam Harijam Kārkliņam. Arnolds Griķis deva nenovērtējamus padomus, debesis un zemi ieraudzījām viņa acīm.

Tieši debesis ir tās, kas dod krāsu ūdenim.

Tāpat kā mans tēvs visu mūžu gleznoja plenēros, arī es strādāju dabā. Pēc Mākslas akadēmijas nokļuvu Liezērē, mana vīra senču dzimtajā pusē. Un tur ir pasakains ezers. Vienā no izstādē izliktajām gleznām redzamais gan nav šis ezers, bet Rīgas jūras līcis. Meitu bērnībā devāmies kopā ieelpot jūras gaisu, bet es šos izbraucienus vienmēr apvienoju ar gleznošanu.

Izstādes atklāšanā teicāt paldies jau pārdesmit gadus Francijā dzīvojošajai gleznotājai Barbarai Gailei par atbalstu krāsu iegādē. Vai ir krāsas, ko Latvijā nevar nopirkt?

Bet protams!

Ļoti daudzas krāsas jāpērk ārpus Latvijas.

Šīs izstādes darbos esmu izmantojusi, piemēram, “Sharvin” krāsas. Šim krāsu ražotājam pieder neliels veikaliņš pie Sēnas Parīzē. Tur var tikt pie Vidusjūras krāsām ar vairāku nokrāsu izteiksmīgiem toņiem.

Mēs ar meitām (gleznotājām Katrīnu un Kristīni Luīzi Avotiņām. – V. K.) arī pašas iepērkam krāsas, pasūtām internetā, bet, ja nu tā pēdējā tūbiņa tukša un vajag ātri, tad Barbara Gaile gatava izlīdzēt.

Nupat mēs ar Kristīni Luīzi bijām Parīzē un sapirkām visu glezniecībai vajadzīgo – gan Vidusjūras krāsas, gan daudz ko citu. Kristīne Luīze ieraudzīja jaunu ražotāju, ar kuru iepriekš nebija strādājusi, un, atbraukusi Rīgā, šķiet, var kļūt neuzticīga “Old Holland” krāsām, ar kurām pārsvarā darbojās līdz šim.

Es pati jau gadiem izmantoju amerikāņu ražotāja “Golden” krāsas, bet jauns materiāls allaž paver kādu jaunu šķautni, jaunu iespēju. Krāsas atrodas arī pēkšņi un negaidīti. Piemēram, pirms vairākiem gadiem Barselonā atradu fosfora krāsu, ko iepriekš nepazinu. Tieši šīs “Phosphorscent” krāsas uzņem gaismu, uzlādējas ar to, un ar šīm krāsām radīts darbs, palicis tumsā, redzams vēl vismaz trīs vai četras stundas.

Tad jau taisnība Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita kancelejas vadītājam Andrim Teikmanim, kuram esot divas jūsu gleznas. Izstādes atklāšanā viņš man sacīja – ja dzīvoklī ir kāds tumšāks stūris, tur vajag Avotiņu… No kurienes jūsos tas gaišums?

Patiesībā esmu cīrulis. Un šis putns redz tikai to spožo sauli, kas katru rītu uzlec.

Jaunībā, kad studēju, mani skolotāji ārpus Latvijas bija franču 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma gleznotāji, piemēram, Monē, kurš arī gleznojis agrās rīta stundās. Pat pēc pulksteņa pierakstījis precīzu laiku, cikos uzlēkusi viņa gleznotās siena gubas apspīdošā saule, cikos un cik tālu tikusi ēna.

Kad saule nupat uzlēkusi, ēnas ir garākas, kad spožais spīdeklis ceļas augstāk, tās kļūst īsākas un pasaulīte izgaismojas arvien vairāk. Viss jau mūsu pasaulē atkarīgs no apgaismojuma.

Agros rītus un to fantastisko pasauli ieraudzīju jau tad, kad gaidīju Katrīnu un dzīvoju pie sava vectēva Ādolfa Kārkliņa Salacgrīvā. Vectēvs gāja pļaut, bet es gleznot – piecos no rīta.

Protams, augstskolā biju daudz lasījusi par Monē, izšķirstījusi tēva albumus ar fovistiem un citiem krāsu meistariem, kam svarīga gaisma, un tad pašai sev par pārsteigumu Monē ainavu ieraudzīju Latvijas dabā.

Kad Mākslas akadēmijā profesors Indulis Zariņš pamanīja manu krāsu tieksmi, atļāva diplomdarbā gleznot nevis ko figurālu, bet “Pasakas bērniem” – gleznu ar ziediem. Kādas puķes tolaik padomju gados varēja nopirkt? Alpu vijolītes, neļķes, rozes, tulpes, ko skolā mācīja zīmēt.

Bet man likās, arī padomju bērniem jāmāca pa īstam ieraudzīt Latvijas dabu, iepazīt to dziļi un pamatīgi. Un es tās mazās lauku puķītes uzgleznoju milzum lielas un ievērojamas!

Pati esmu Latvijas dabu uzsūkusi no bērnības.
Ilzes Avotiņas izstādes "Vidusjūras krāsas" atvēršana

Un, kad tagad pavasaros ierodos Liezērē vīra senču mājās, joprojām tur atjaunojos un uzlādējos.

Jums iedvesmas avots esot arī ceļojumi. Kā izvēlaties, kurp doties, – uz kādu zemi, ko sen gribējies redzēt, vai arī primārais ir kaut kas tikai noteiktā vietā atrodams, ko vēlaties izlikt uz auduma?

O, tas ir dažādi! Vairākas reizes esmu bijusi Parīzē, Itālijā, vēlreiz dzīvē gribētu atgriezties Ņujorkā.

Katrs ceļojums ir kā došanās nezināmajā.

Tas ļauj iegūt jaunus priekšstatus par pasauli ārpus Latvijas un saprast, kas ir būtiskākais pašu zemē. Bet, izbraukusi uz citu zemi, es kaut kā ļoti ātri vēlos atgriezties mājās.

Kad Kristīnei Luīzei devāmies līdzi mācību braucienā uz Barselonu, kur arī pati nodevos glezniecībai, man jau galvā bija ideja par laimes lāci. To vēlāk īstenoju izstādē galerijā “Alma”. Madridē pilsētas simbols ir lācis pie zemeņu koka, pie mērijas tāda maza skulptūriņa, bet manā uztverē tas ļoti sasaucas ar kultūrvēsturiskām lietām Latvijā, ar Andreja Upīša Laimes lāci, ko veda caur Sūnu ciemu.

Tieši ceļojumos visvairāk izjūtu savu latvietību.

Uz audekla to izsaku vainagā, latviešu tautastērpā.

Jau vairākus gadus pētu latvju rakstus. Pirms trim gadiem mani uzrunāja Malagā dzīvojošā filozofijas doktore Evija Volfa Vestergārda, kura pēta tekstus kā ceļu uz cilvēka psiholoģijas izzināšanu un aicināja veidot ilustrācijas viņas grāmatai par latviešu mitoloģijas teikām “Manas bagātības pūķis”.

Redz, ir latviešiem pūķis, kas palīdz radīt materiālās vērtības, kurām jābūt līdzsvarā ar garīgajām. Jo bez materiālajām vērtībām arī tās garīgās sašķobīsies.

Gleznotājas ir arī abas jūsu meitas Katrīna un Kristīne Luīze. Vai zīmuli viņām rokās ielikāt jūs?

Tā kā strādāju mājās, meitenes auga man blakus un daudz ko pārņēma dabiski. Ir, protams, vairākas nianses. Abas sāka zīmēt jau trīs gadu vecumā.

Es sagādāju papīru, zīmuļus – lai ir aizņemtas, lai tikai man ļauj netraucēti strādāt!

Un viņām zīmēt patika, savukārt es ļoti slavēju paveikto.

Starp citu, tas ir viens no pedagoģijas stūrakmeņiem – pieci procenti kritikas un deviņdesmit pieci procenti uzslavu.

To sajutu arī no mūsu profesora Induļa Zariņa Mākslas akadēmijā. Ģeniāla metode. Vienmēr spožs, priecīgs, uzmundrinošs, viņš pienāca pie katra studenta, sāka ar uzslavām un tikai beigās piebilda – būtu labi, ja tur tu palabotu to un mazliet to. Jutāmies kā ģēniji… Ja izjusta tik labvēlīga attieksme, kā tas vēlāk palīdz dzīvē!

Kā jūs raksturotu savu meitu māksliniecisko rok­rakstu, manieri, stilu?

Daudz ko nosaka tehnika, kurā strādā. Mēs ar Katrīnu strādājam ar akrilu, Kristīne Luīze ar eļļu. Katrīnas rokraksts, lai arī atšķirīgs, vizuālā izpratnē ir līdzīgāks manējam, savukārt jaunākā meita Kristīne Luīze atšķiras no mums abām.

No Luīzes man arī mazbērns – Lizelote Anna Avotiņa. Jā – Lizelote, tur skaniski kaut kas no Ilzes, bet Anna par godu mazās tēva Kārļa Venta vecmāmiņas piemiņai. Izstādē “Vidusjūras krāsa” redzams arī Lizelotes portrets. Tas veidots pēc viņas tēta uzņemtas fotogrāfijas Florencē Klostera dārzā pie koša rododendru krūma.

Izstādes atklāšanā teicāt paldies vīram Jānim, kurš uzturējis veselas trīs gleznotājas ģimenē…

Vēl pirms iepazīšanās, kas notika ļoti agri, man bija doma – jāmeklē tāds dzīvesdraugs, kurš man ļaus nodarboties ar gleznošanu. Un Jānis atradās. Visus manus sešus Mākslas akadēmijas gadus un arī tad,

kad Katrīna bija maziņa, ģimeniskās rūpes bija uz vīra pleciem.

Mūsu vecmāmiņas bija jaunas, pašām vēl sava dzīve, tāpēc Jānis aizgāja pa nakti strādāt Brīvdabas muzejā, lai pa dienu varētu auklēt mazo. Ziedojās ģimenei un manai profesijai.

Tādēļ izstādes atklāšanā sacījāt, ka gleznā redzamais Laimes lācis ir jūsu dzīvesbiedrs …

Tajā mirklī tā ienāca prātā, tā impulsīvi. Dievs dod īstos vārdus īstajā reizē un vietā. Glezna pateica priekšā. Mans dzīvesbiedrs man ļāvis kļūt par tādu gleznotāju, kāda esmu. Bet viņš ir laimīgs, skatoties uz padarīto darbu.

Saistītie raksti

Es atkal varētu atgriezties pie gleznas “Smilšu pils”. Tajā attēlotais varētu notikt pie jūras. Satikušies divi jauni cilvēki, varbūt tie varētu būt mēs ar Jāni…

Jaunie dibina ģimeni, bet cik trauslas ir divu cilvēku attiecības!

Kā smilšu pilis, kuras laiks ļoti ātri var noārdīt. Bet ir liela laime, ja tu neļauj tām sabrukt.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.