Kaujas pavēle par okupāciju: ja Latvija būtu pretojusies

Kaujas pavēle par okupāciju: ja Latvija būtu pretojusies 32

Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievijai negaidīts sitiens zem jostasvietas – laikapstākļi var satracināt tautu 85
Veselam
saprast, ka jūsu partneris ir toksisks cilvēks? Viņus nodod šīs 9 frāzes
Kokteilis
FOTO. Dziedātāja Aminata Savadogo iestūrējusi laulības ostā
Lasīt citas ziņas

Latvijas valsts dekonstrukcija. 1939.–1940.

“Atkal mēs stāvam jauna gada sliekšņa priekšā un pēc nedaudz minūtēm, baznīcu zvaniem dimdot, būsim jau to pārkāpuši, atstādami aiz muguras 1939. gadu. Visi Latvijas valsts mūža gadi ir bijuši darba un darba cīņas gadi. Pēdējais gads arī tāds bija, atšķirdamies no iepriekšējiem ar sajūtamāku straujumu, skarbumu un asumu, ar uzdevumu daudzumu, dažādību un neparastību,” sagaidot jauno, 1940. gadu, teica savā uzrunā Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Nākamais gads, tiesa, izrādījās negaidīti skarbs tautai, valstij un arī pašam prezidentam.

CITI ŠOBRĪD LASA

1939. gada beigās gandrīz visa Eiropa jau bija pārņemta ar Otrā pasaules kara vētrām. Latviju tās it kā bija apgājušas, tomēr kara elpa jau bija jūtama. Saskaņā ar 1939. gada 5. oktobra līgumu mūsu zemē, līdzīgi kā abās pārējās Baltijas valstīs Lietuvā un Igaunijā, bija izvietojies padomju armijas kontingents un visas trīs valstis savu neatkarību jau daļēji bija zaudējušas. Bija jaušams, ka gaidāms kas nopietnāks…

Vāciešu izceļošana – ļaunumu vēstošā ilūzija

Tas, ka briest kāds tumšāks ārpolitisks negaiss, domājošiem ļaudīm kļuva skaidrs pēc tam, kad Latvijā dzīvojošajiem vācbaltiešu izcelsmes pilsoņiem piespiedu kārtā lika izceļot uz Vāciju. Neapšaubāmi, ka Molotova–Ribentropa pakta noslēgšana un Baltijas valstu iekļaušana padomju ietekmes sfērā veicināja Vācijas lēmumu faktiski piespiest šos cilvēkus doties prom no savām dzīvesvietām uz jaunu zemi, šajā gadījumā Vāciju. Jāsaka gan, ka vietējo vāciskas izcelsmes Latvijas pilsoņu vēsturiskā pieredze par ­padomju varas valdīšanu nebija pozitīva – 1919. gadā Pētera Stučkas lielinieku valdība vāciešus grasījās vienkārši fiziski iznīcināt, un to viņi atcerējās…

“Vēl poļu un vācu karš nebija beidzies, kad Rīgā vācu aprindās sākās valodas par Igaunijas un Latvijas vāciešu repatriēšanos uz Vāciju. Sākumā tās izklausījās pēc baumām, bet baumu patiesīgumu drīz apstiprināja Vācijas valdības oficiāls priekšlikums Latvijas valdībai par visu Latvijā dzīvojošo vācu tautības pilsoņu repatriēšanos, arī Latvijas pavalstnieku,” tā savās atmiņās raksta toreizējais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš.

Reklāma
Reklāma

Vācijas lielvadonis Ādolfs Hitlers savus vāciskas izcelsmes tautiešus sauca “mājās” uz “fāterlandi” ne tikai no mūsu zemes. Līdzās vācbaltiešiem uz Vāciju izceļoja arī no Besarābijas, Bukovinas, Dienvidtiroles, Galīcijas, Volīnijas, Slovēnijas, Lietuvas. Latvijas vācbaltiešu gadījumā gluži nevarēja teikt, ka viņi dodas “uz mājām”, jo pārliecinošā vairākumā par savām mājām šie cilvēki uzskatīja Latviju, dzīvodami šeit daudzās paaudzēs, dažas dzimtas pat no 13. gadsimta. Vienošanās par vācbaltiešu izceļošanu valdību līmenī bija panākta rekordīsā laikā. Latvijas oficiālais laikraksts “Valdības Vēstnesis” izplatīja informāciju par gaidāmo vācbaltiešu izceļošanu 9. oktobrī, bet 13. oktobrī sākās abu valstu oficiālās sarunas. Bet 30. oktobrī jau tika noslēgts “Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju”. 1939. gada vidū šeit dzīvoja ap 55 000 vāciešu Latvijas pilsoņu. Līdz 1940. gadam no Latvijas pavalstniecības atteicās un no valsts izceļoja vairāk nekā 48 000 vācbaltiešu. Līdz ar to Latvijā beidza pastāvēt sena, tradīcijām bagāta nacionālā minoritāte, kas šeit bija dzīvojusi kopš viduslaikiem…

“Karavīri gatavi izpildīt jebkuru partijas pavēli…”

Pēc padomju bāzu ievietošanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šīs valstis faktiski bija palikušas par Padomju Savienības protektorātiem, atlika gaidīt, kad notiks galīga šo valstu pievienošana. Baltijas valstu “jautājumu” padomju puse sāka īstenot 1940. gada vasarā. Līdz ar padomju diplomātiskajām aktivitātēm sākās arī militāro darbību plānošana. Gadījumā, ja trīs Baltijas valstis ar ieročiem rokās taisītos pretoties padomju agresijai, PSRS bija padomā likt pret šīm nepakļāvīgajām valstīm militāru spēku. 1940. gada vasarā sarkanās armijas ienākšana Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bija plānota kā militārs iebrukums.

1940. gada 3. jūnijā saskaņā ar PSRS Aizsardzības tautas komisāra direktīvu līdz tam dažādās pakļautībās esošo padomju karaspēka kontingentu Baltijas valstīs apvienoja vienā grupējumā ar kopēju vadību, kas tika uzticēta PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam 2. ranga armijas komandierim (komandarmam) Aleksan­dram Loktionovam. Tajā pašā dienā tika izdots PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēts par trešā dienesta gada kareivju atvaļināšanas atlikšanu līdz 1941. gada 1. janvārim “sakarā ar sarežģīto starptautisko situāciju” un “līdz īpašam rīkojumam atlikt rezerves virsnieku atvaļināšanu”.

1940. gada 4. jūnijā sarkanās armijas Ļeņingradas kara apgabala, Kaļiņinas kara apgabala un Baltkrievijas Īpašā kara apgabala karaspēka daļās tika izsludināta trauksme un šo apgabalu karaspēku kaujas vienības sāka koncentrēties Baltijas valstu robežu tuvumā, kā ieganstu izmantojot kaujas mācību vajadzību. Vienlaikus padomju garnizoniem Baltijas valstīs tika izsludināta pilnīga kaujas gatavība. 8. jūnijā A. Loktionovs saņēma pavēli sagatavot padomju karaspēka rīcībā esošos aero­dromus Baltijas valstīs, pastiprināt to apsardzi un turēt padomju lidmašīnas kaujas gatavībā.

Jāuzsver, ka līdzīgi kā notikumos, kas risinājās pusgadu agrāk, arī 1940. gadā padomju puse neplānoja izveidot kādu vienotu vadības štābu karaspēka vadīšanai iespējamās Baltijas militārās kampaņas laikā. Pret Baltijas valstīm vērsto padomju karaspēku var iedalīt trijās grupās: pirmkārt, tas ir pašās Baltijas valstīs izvietotais sarkanās armijas kontingents, otrkārt, Ļeņingradas kara apgabala karaspēka grupējums, treškārt, Kaļiņinas kara apgabals un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka grupējums.

No Ļeņingradas kara apgabala izdalītai padomju karaspēka 8. armijai ģenerālleitnanta Konstantīna Pjadiševa vadībā bija paredzēts darboties pret Igaunijas armiju, tās pretošanās gadījumā ieņemot Igaunijas teritoriju un situācijā, ja Igaunijas armijai palīgā nāks Latvijas armija, tad padomju 8. armijai bija jāieņem arī Ziemeļlatvija. Pret Latviju un Lietuvu tika izvērsta padomju 3. un 11. armija. Analizējot padomju karaspēka izvietojumu gar Baltijas valstu robežām, var saprast, kādos virzienos bija jādarbojas šiem grupējumiem un kādi būtu galvenie iespējamā uzbrukuma virzieni eventuālās karadarbības gadījumā. 8. armija, kā jau minēts, uzbruktu Igaunijai Narvas un Tartu virzienā, kā arī dotu triecienu Igaunijas un Latvijas armiju savienojuma rajonā uz abu valstu robežas virzienā uz Alūksni un Valku ar sekojošu uzdevumu – virzīties uz Rīgu.

Padomju 3. un 11. armija plašā frontē uzbruktu Lietuvai no dienvidiem, turklāt 3. armijai būtu uzdevums, izejot cauri Lietuvas teritorijai, iebrukt Latvijā no dienvidiem, ieņemot Jelgavu un Daugavpili. 11. armijas uzdevumā ietilpa Kauņas, Šauļu un Palangas ieņemšana. Vēlākā sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstu teritorijās, šo valstu valdībām pieņemot padomju ultimātu, apstiprina šādu uzbrukuma virzienu plānošanu, jo Latvijas teritorijā 1940. gada 17. jūnijā galvenie padomju karaspēka ienākšanas virzieni bija gar Rīgas–Pleskavas šoseju no austrumiem un pie Jonišķiem no dienvidiem.

Latvijas gadījumā dienvidu virziens, plānojot militāra spēka izmantošanu pret mūsu valsts armiju, bija perspektīvāks, jo tādā variantā sarkanās armijas avangarda vienības ieietu dziļā Latvijas armijas aizmugurē. Turklāt padomju vadība ņēma vērā arī apstākli, ka starp Latvijas un Lietuvas karaspēkiem nepastāvēja nekāda sadarbība. Kā vēsta laikabiedru atmiņas, tad pie Latvijas–Lietuvas robežas uzrunātais padomju tanka komandieris teica, ka viņš pildot kaujas pavēli. Vienlaikus ar sarkanās armijas daļas ienākšanu Latvijas teritorijā 17. jūnija rītā Daugavas grīvā parādījās padomju karakuģi, bloķējot ieeju Rīgas līcī.

Kopējais pret Baltijas valstīm vērstais padomju karaspēka grupējuma skaitliskais sastāvs bija ap 435 000 vīru, 8000 lielgabalu, vairāk nekā 3000 tanku, lidmašīnu kopējais skaits bija ap 2600 lidaparātu. Kā Baltkrievijas Īpašā kara apgabala Kara padomei ziņoja 3. armijas komandieris: “…armijas apakšvienību personālsastāva politiski morālais stāvoklis ļoti labs. Karavīri ir pilni apņēmības izpildīt jebkuru partijas un valdības rīkojumu.”

Padomju puse neizslēdza, ka nāksies vest pilnvērtīgas kaujas darbības, tāpēc minēto kara apgabalu vadībām tika dota pavēle sagatavot hospitāļus liela ievainoto skaita uzņemšanai. Saskaņā ar 1940. gada 8. jūnija armijas ģenerālštāba direktīvu kara hospitāļi šajos rajonos bija jāpalielina līdz kara laiku štatiem un jātur pilnīgā gatavībā līdz turpmākajiem rīkojumiem. Vienlaikus līdz 16. jūnijam bija jāsagatavo arī pārvietojamie sanitārie vilcieni un pārsienamie punkti kaujas vienībās. Visiem šajos darbos mobilizētajiem bija jānorāda, ka šāda medicīnisko līdzekļu un medicīniskā personāla mobilizācija notiek tikai kaujas apmācības vajadzībām.

Šajā pašā laikā Baltkrievijas Īpašā kara apgabala pavēlnieks izdeva pavēli par karagūstekņu apgādes normām, un NKVD vietējās pārvaldes sāka gatavot karagūstekņu nometnes 60–70 000 karagūstekņu izvietošanai.

1940. gada 12. jūnijā sākās Baltijas valstu gaisa telpas blokāde. Vienlaikus šajā pašā datumā saskaņā ar PSRS Aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko pavēli padomju Baltijas Jūras kara flotei bija jābūt gatavai pilnībā bloķēt Tallinas, Paldisku un Liepājas ostas, kā arī pēc pirmās pavēles jābūt gatavībā sagūstīt Lietuvas jūras kara floti Palangā; sagūstīt Latvijas un Igaunijas tirdzniecības flotes kuģus, pārtraucot jebkādus šo valstu sakarus ar trešajām valstīm, bloķēt Rīgas līci un Somu jūras līci, slēdzot šos līčus visu veidu transporta kuģu satiksmei līdz turpmākajiem rīkojumiem; pārņemt savā kontrolē gaisa telpu virs jūras, lai nepieļautu Latvijas un Igaunijas aviācijas lidaparātu pārlidošanu uz Somiju vai Zviedriju; sagatavot un vajadzības gadījumā izsēdināt desantu Tallinā un Paldiskos; pēc Ļeņingradas Kara apgabala vadības pavēles ieņemt Tallinas ostu un būt gatavībā uzbrukt Igaunijas armijas krasta apsardzes baterijām. Bija plānots, ka iespējamajā kaujas operācijā dalību ņems 120 padomju kuģi, to skaitā viens līnijkuģis, viens kreiseris, viena lielgaballaiva, septiņi iznīcinātājkuģi, pieci sargkuģi, septiņi bāzes mīnu traleri, 18 smagie mīnu traleri, 17 zemūdenes un 10 torpēdlaivas, kā arī 137 lidmašīnas no Baltijas Jūras kara flotes Gaisa spēku sastāva.

“Kļūmīgais atgadījums” – valsts bojā ejas sākums

“Kļūmīgs atgadījums pierobežā. Sestdienas rīta ausmā mūsu robežsargu mītne Masļenkos (Abrenes rajonā pie Latvijas–Padomju Savienības robežas) atrasta nodedzināta,” 1940. gada 15. jūnijā ziņoja valsts ziņu aģentūra. Robežsargu brigādes III bataljona komandieris kapteinis Holanders savā ziņojumā priekšniecībai gan bija tiešs: “Šorīt 15. jūnijā plkst. 3.00, gaismai austot, pārnākuši robežu PSRS robežsargi un uzbrukuši 2. sardzes mītnei Masļenki, kur pārsteiguši minētās sardzes sastāvu [..] Pavisam nošauti divi sargi un viena sieviete, ievainoti viena sieviete un zēns, aizvesti pāri robežai 11 robežsargi, viena sarga sieva un, kā vēlāk noskaidrojās, 27 privātie iedzīvotāji. Ne mazāko iemeslu sarkanarmiešu iebrukumam un varasdarbiem mūsu robežsargi nav devuši un vispārīgi nekādu robežkonfliktu ar PSRS robežsargiem nav bijis.” Bet nekādu iemeslu arī nevajadzēja…

Tā bija Maskavas militāra akcija, savā ziņā brīdinājums par to, kas var notikt, ja latvieši sadomātu pretoties sarkanās armijas ienākšanai. Par to, ka šis uzbrukums bija plānots un gatavots, liecina viens interesants dokuments, kuru 1940. gada 8. jūnijā Ļeņingradas Kara apgabala priekšnieks ģenerālis Mereckovs adresēja tā paša apgabala robežapsardzības spēku priekšniekam: “Pirms sarkanās armijas daļas pāriet Igaunijas un Latvijas robežas, uzdodu robežsargu vienībām, kas izvietotas uz robežas, sadarbojoties ar sarkanās armijas daļām, pēkšņā un drošā uzbrukumā ieņemt un iznīcināt igauņu un latviešu robežsargu posteņus…”

Kā zināms, tas arī bija izdarīts, un pirmie no okupantu rokas cieta Masļenku posteņa robežsargi un viņu ģimenes, uz kuru ādas šis “pēkšņais un drošais uzbrukums” tika iemēģināts. Lūk, vēl viens speciālais ziņojums no Ļeņingradas apgabala NKVD robežsapsardzības spēku 10. vienības komisāra, adresēts apgabala priekšniekam ģenerālim Mereckovam: “1940. gada 14. jūnijā 10. vienības priekšnieks apakšpulkvedis Iņičkins saņēma sava operatīvā priekšnieka 28. strēlnieku korpusa komandiera pavēli par to, ka robežsargu vienībām līdz 15. jūnija plkst. 3.00 no rīta jābūt izejas pozīcijās.

Izpildot šo pavēli, apakšpulkvedis Iņičkins izdeva rīkojumu izvest vienības iznīcinātāju komandas un rezervi tiešā robežas tuvumā, pavēlot gaidīt turpmākos rīkojumus.

Ap 3.30 jaunākā komandējošā sastāva apgabala skolas vada komandieris leitnants Komisarovs, kas ar savu vadu bija ieradies 14. posteņa izvietojumā, bez pavēles pārgāja robežu un sagrāva Latvijas robežposteni “Masļenki”, to nodedzinot un atvedot mūsu teritorijā piecus latviešu robežsargus, sešus vīriešus, piecas sievietes un vienu mazgadīgu zēnu. Šajā pašā iecirknī 10. sapieru vienības poļitruks Boiko, izdzirdot netālu skanošos šāvienu un granātu sprādzienus, tāpat bez pavēles pārgāja Latvijas robežu un uzbruka robežpostenim “Blanti”, sagrābjot vienu seržantu, četrus robežsargus, piecus bērnus, atvedot tos mūsu teritorijā. 11. posteņa izvietojumā tā priekšnieks leitnants Busilenko un viņa palīgs leitnants Kuļiks ar savām iznīcinātāju vienībām ap 4.00 pārgāja robežu, izdarot nelielu reidu Latvijas teritorijā, nevienu tur nesatikusi, vienība atgriezās atpakaļ.”

Ar robežposteni “Blanti” padomju puse acīmredzot bija domājusi III. Abrenes bataljona 3. sardzi Šmaiļos, kas atradās netālu no Blantes dzirnavām. Savukārt Busilenko un Kuļika grupai acīmredzot bija padomā uzbrukt 4. sardzei, kuras sargs bija pamanījis mežā svešus karavīrus un paspējis izšaut signālraķeti. Tagad vismaz varam nosaukt to okupantu uzvārdus, kas komandēja šos uzbrukumus.

Kā zināms, Baltijas valstu valdības izšķīrās pakļauties padomju ultimātiem bez bruņotās pretestības izrādīšanas. 14. jūnijā padomju karaspēka daļas šķērsoja Lietuvas robežu, 17. jūnijā – arī Latvijas robežu, dienu vēlāk – Igaunijas. Papildus jau iesūtītajam sarkanās armijas karaspēkam visās trijās valstīs izvietojās vēl lielāks Padomju Savienības karaspēka daudzums, kas lielā mērā nodrošināja šo triju valstu straujo sovjetizāciju turpmāko mēnešu laikā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.