“Pildu kaujas pavēli…”. Kā notika Baltijas valstu militāra okupācija 0
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
1940. gada 17. jūnija agrā rītā Latvijas armijas Autotanku brigādes bataljona komandieris pulkvedis–leitnants Jūlijs Ķikulis kopā ar šoferi apvidus automašīnā brauca pa šoseju Jelgavas virzienā. Pie Olaines viņš apturēja Padomju Savienības Sarkanās armijas tanku kolonnu un ziņoja tās komandierim, ka viņam ir uzdots norādīt padomju tankiem virzienu uz Uzvaras laukumu Rīgas Pārdaugavā kā pagaidu novietni. Padomju virsnieks nospļāvās un caur zobiem norūca: “Es izpildu kaujas pavēli un nekādus jūsu norādījumus nepieņemu.” Tanku kolonna aizbrauca tālāk…
17. jūnijs ir viena no mūsu kalendāra “sarežģītajām” dienām. Diena, kad pirms astoņdesmit diviem gadiem sarkanarmijas tanki parādījās mūsu valsts pilsētu ielās, diemžēl vēl arvien ir dažādu politisko spekulāciju objekts. Mūsu austrumu kaimiņvalstī un atsevišķi pašmāju darboņi šo Padomju Savienības īstenoto neatkarīgo Baltijas valstu okupāciju sauc par “pievienošanos” vai par “brīvprātīgu pievienošanos”, uzsverot, ka ne mēs gribējām, ne varējām saglabāt savu neatkarību.
Taču ir jārunā tieši par padomju puses gatavoto un arī īstenoto militāro iekarošanas operāciju pret Lietuvu, Latviju un Igauniju 1940. gada vasarā.
Padomju Savienības īstenotā Baltijas valstu okupācija 1940. gadā mūsdienās pārsvarā tiek aplūkota kā politisko notikumu virkne, tikai nedaudzi pētnieki aplūko arī notikumu militāro pusi. Gan 1939. gada rudens, gan 1940. gada jūnija notikumi Padomju Savienības politiskajā un militārā vadībā bija plānoti arī kā Sarkanās armijas bruņota invāzija Baltijas valstīs, tajā gadījumā, ja “mierīgas” šo valstu okupācijas plāni nerealizēsies – kā tas bija noticis Somijā.
“Bāzu līgums” un Baltijas valstis kā padomju protektorāti
Pēc 1939. gada 23. augustā parakstītā Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma (vairāk pazīstams kā “Molotova–Rībentropa pakts”) un vēlāk parakstītās un noslēgtās slepenās papildu vienošanās Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Padomju Savienības interešu sfērā.
Ko tas nozīmē, šīs valstis izjuta drīz pēc šā līguma parakstīšanas brīža. Jau septembrī Padomju Savienība sāka sarunas ar Igauniju par padomju karaspēka izvietošanu šajā valstī, motivējot to ar nepieciešamību aizstāvēties pret varbūtēju ārvalstu agresiju. Sarunas beidzās ar padomju bāzu un padomju karaspēka kontingenta izvietošanu Igaunijas teritorijā. Līdzīgi līgumi tika uzspiesti arī Latvijai un Lietuvai.
Rezultātā 1939. gada rudenī trijās Baltijas valstīs tika izvietotas padomju bāzes, kuru Sarkanās armijas kontingenta kopējais skaitliskais lielums 1940. gada vasaras sākumā bija 67 000 vīru, bruņojums – 1065 tanki, 150 bruņumašīnu, 1630 lielgabalu un mīnmetēju, 526 lidmašīnas (šinī skaitā neietilpst padomju Baltijas kara flotes militārpersonas Igaunijā un Latvijā).
Šeit izvietotā Sarkanās armijas kontingenta skaitliskais lielums aptuveni atbilda triju Baltijas valstu armiju skaitliskajam kopskaitam, bet bruņotās tehnikas ziņā bija pārāks par tām. Padomju bāzes Igaunijā pārsvarā izvietojās salās, Latvijā – Liepājas un Ventspils pilsētās un to apkārtnē, bet Lietuvā – gar Lietuvas–Vācijas jauno robežlīniju.
Vēl pirms tam padomju militārā vadība bija saņēmusi uzdevumu par militārā spēka akciju plānošanu pret katru no valstīm, tajā gadījumā, ja sarunas par bāzu izvietošanu nonāktu strupceļā. Var teikt, ka padomju kaujas grupējumi un kaujas operācijas 1939. gada rudenī tika veidotas pret katru no Baltijas valstīm atsevišķi, atkarībā no tā, ar kuru no valstīm Padomju Savienībā tajā laikā veda sarunas par bāzu izvietošanu.
No 1939. gada 28. septembra līdz oktobra beigām pret Baltijas valstīm tika koncentrēti Sarkanās armijas spēki: 437 230 vīru, 3635 lielgabali, 3052 tanku, 421 bruņumašīna, 21 919 automašīnu un 2601 lidmašīna.
Šeit jāpiemin, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nebija savu kopējo aizsardzības plānu pret varbūtējo agresiju ne no rietumiem, ne no austrumiem, nebija kopējas militārās stratēģijas, tāpat nebija atrunātas triju armiju varbūtējās kopējās darbības eventuālās karadarbības gadījumā.
1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijas sastāvā bija 2013 virsnieku, sanitārvirsnieku un administratīvo virsnieku, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji, kopā 29 568 vīri. Klāt pieskaitot 1275 brīvā līguma darbiniekus, armijas kopskaits bija 30 843 vīri.
Pēc padomju bāzu izvietošanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šīs valstis faktiski bija palikušas par Padomju Savienības protektorātiem, atlika gaidīt, kad notiks galīga to pievienošana.
Baltijas valstu “jautājumu” padomju puse sāka īstenot 1940. gada vasarā. Līdz ar padomju diplomātiskajām aktivitātēm sākās arī militārās aktivitātes un plānošanas darbības.
Plānotā militārā okupācija
1940. gada 3. jūnijā saskaņā ar PSRS Aizsardzības tautas komisāra direktīvu līdz tam dažādās pakļautībās esošo padomju karaspēka kontingentu Baltijas valstīs apvienoja vienā grupējumā ar kopēju vadību, kas tika uzticēta PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam Aleksandram Loktionovam.
Tajā pašā dienā tika izdots PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēts par trešā dienesta gada kareivju atvaļināšanas atlikšanu līdz 1941. gada 1. janvārim “sakarā ar sarežģīto starptautisko situāciju” un “līdz īpašam rīkojumam atlikt rezerves virsnieku atvaļināšanu”. 1940. gada 4. jūnijā Sarkanās armijas Ļeņingradas kara apgabala, Kaļiņinas kara apgabala un Baltkrievijas Īpašā kara apgabala karaspēka daļās tika izsludināta trauksme un šo apgabalu karaspēku kaujas vienības sāka koncentrēties Baltijas valstu robežu tuvumā, kā ieganstu izmantojot kaujas mācību vajadzību. Vienlaikus padomju garnizoniem Baltijas valstīs tika izsludināta pilnīga kaujas gatavība.
A. Loktionovs 8. jūnijā saņēma pavēli sagatavot padomju karaspēka rīcībā esošos aerodromus Baltijas valstīs, pastiprināt to apsardzi un turēt padomju lidmašīnas kaujas gatavībā.
Jāuzsver, ka, līdzīgi kā pusgadu agrākos notikumos, arī 1940. gadā padomju puse neplānoja izveidot kādu vienotu štābu karaspēka vadīšanai eventuālās Baltijas militārās kampaņās laikā. Pret Baltijas valstīm vērsto padomju karaspēku var iedalīt trijās grupās: pirmkārt, tas ir pašās Baltijas valstīs izvietotais Sarkanās armijas kontingents, otrkārt, Ļeņingradas kara apgabala karaspēka grupējums, treškārt, Kaļiņinas kara apgabals un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka grupējums.
No Ļeņingradas kara apgabala izdalītai padomju karaspēka 8. armijai ģenerālleitnanta Konstantīna Pjadiševa vadībā bija paredzēts darboties pret Igaunijas armiju, tās pretošanās gadījumā ieņemot Igaunijas teritoriju un gadījumā, ja Igaunijas armijai palīgā nāks Latvijas armija, tad padomju 8. armijai bija jāieņem arī Ziemeļlatvija.
Pret Latviju un Lietuvu tika izvērstas padomju 3. un 11. armija. Analizējot padomju karaspēka izvietojumu gar Baltijas valstu robežām, var saprast, kādos virzienos bija jādarbojas šiem grupējumiem un kādi būtu galvenie iespējamā uzbrukuma virzieni eventuālās karadarbības gadījumā. Astotā armija, kā jau minēts, uzbruktu Igaunijai Narvas un Tartu virzienā, kā arī dotu triecienu Igaunijas un Latvijas armiju savienojuma rajonā uz abu valstu robežas virzienā uz Alūksni un Valku ar sekojošu uzdevumu – virzīties uz Rīgu.
Padomju 3. un 11. armija plašā frontē uzbruktu Lietuvai no dienvidiem, turklāt 3. armijai būtu uzdevums, izejot cauri Lietuvas teritorijai, iebrukt Latvijā no dienvidiem, ieņemot Jelgavu un Daugavpili. 11. armijas uzdevumā ietilpa Kauņas, Šauļu un Palangas ieņemšana. Vēlākā
Sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstu teritorijās, šo valstu valdībām pieņemot padomju ultimātu, apstiprina šādu uzbrukuma virzienu plānošanu, jo Latvijas teritorijā 1940. gada 17. jūnijā galvenie padomju karaspēka ienākšanas virzieni bija gar Rīgas–Pleskavas šoseju no austrumiem un Jonišķu–Jelgavas virziens no dienvidiem. Latvijas gadījumā dienvidu virziens, plānojot militāra spēka izmantošanu pret mūsu valsts armiju bija perspektīvāks, jo tādā gadījumā Sarkanās armijas avangarda vienības ieietu dziļā Latvijas armijas aizmugurē. Turklāt padomju vadība ņēma vērā arī to, ka starp Latvijas un Lietuvas karaspēkiem nepastāvēja nekāda sadarbība.
Vienlaikus ar Sarkanās armijas daļas ienākšanu Latvijas teritorijā 17. jūnija rītā Daugavas grīvā parādījās padomju kara kuģi, bloķējot ieeju Rīgas līcī.
Kopējais pret Baltijas valstīm vērstais padomju karaspēka grupējuma skaitliskais sastāvs veidoja ap 435 000 vīru, 8000 lielgabalu, vairāk nekā 3000 tanku, lidmašīnu kopējais skaits bija ap 2600 lidaparātu. Kā Baltkrievijas Īpašā kara apgabala Kara padomei ziņoja 3. armijas komandieris: “.. armijas apakšvienību personālsastāva politiski morālais stāvoklis ļoti labs. Karavīri ir pilni apņēmības izpildīt jebkuru partijas un valdības rīkojumu.”
Ko varētu likt šim spēkam pretī? Teorētiski trīs Baltijas valstu 5 600 000 iedzīvotāju kopskaits pieļāva 650 000 vīru lielas armijas mobilizāciju, kaut gan reāli būtu 360 000 vīru (100 000 – Igaunijā, 130 000 – Latvijā, 130 000 – Lietuvā).
Padomju puse neizslēdza, ka nāksies vest pilnvērtīgas kaujas darbības, tāpēc minēto kara apgabalu vadībām tika dota pavēle sagatavot hospitāļus liela ievainoto skaita uzņemšanai.
Saskaņā ar 1940. gada 8. jūnija armijas ģenerālštāba direktīvu kara hospitāļi šajos rajonos bija jāpalielina līdz kara laiku štatiem un jātur pilnīgā gatavībā līdz turpmākajiem rīkojumiem. Vienlaikus līdz 16. jūnijam bija jāsagatavo arī pārvietojamie sanitārie vilcieni un pārsienamie punkti kaujas vienībās. Visiem šajos darbos mobilizētajiem bija jānorāda, ka šāda medicīnisko līdzekļu un medicīniskā personāla mobilizācija notiek tikai kaujas apmācības vajadzībām.
Šajā pašā laikā Baltkrievijas Īpašā kara apgabala pavēlnieks izdeva pavēli par karagūstekņu apgādes normām un NKVD vietējās pārvaldes sāka gatavot karagūstekņu nometnes 60–70 000 karagūstekņu izvietošanai.
1940. gada 12. jūnijā sākās Baltijas valstu gaisa telpas blokāde. Vienlaikus, šajā pašā datumā, saskaņā ar PSRS Aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko pavēli padomju Baltijas Jūras kara flotei bija jābūt gatavai pilnībā bloķēt Tallinas, Paldisku un Liepājas ostas, kā arī pēc pirmās pavēles jābūt gatavībā sagūstīt Lietuvas jūras kara floti Palangā; sagūstīt Latvijas un Igaunijas tirdzniecības flotes kuģus, pārtraucot jebkādus šo valstu sakarus ar trešajām valstīm, bloķēt Rīgas līci un Somu līci, slēdzot šos līčus visu veidu transporta kuģu satiksmei līdz turpmākajiem rīkojumiem; pārņemt savā kontrolē gaisa telpu virs jūras, lai nepieļautu Latvijas un Igaunijas aviācijas lidaparātu pārlidošanu uz Somiju vai Zviedriju; sagatavot un vajadzības gadījumā izsēdināt desantu Tallinā un Paldiskos; pēc Ļeņingradas Kara apgabala vadības pavēles ieņemt Tallinas ostu un būt gatavībā uzbrukt Igaunijas armijas krasta apsardzes baterijām.
Bija plānots, ka iespējamajā kaujas operācijā dalību ņems 120 padomju kuģi, to skaitā viens līnijkuģis, viens kreiseris, viena lielgaballaiva, septiņi iznīcinātājkuģi, pieci sargkuģi, septiņi bāzes mīnu traleri, 18 smagie mīnu traleri, 17 zemūdenes un 10 torpēdlaivas, kā arī 137 lidmašīnas no Baltijas Jūras kara flotes Gaisa spēku sastāva.
“Kļūmīgs atgadījums” Masļenkos
Katrai militārajai akcijai ir nepieciešams politisks pamatojums, un Baltijas valstu okupācijas politisko pamatojumu bija sagatavojis Sarkanās armijas Politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehlis savā vienpadsmit lappušu biezajā direktīvā sarkanarmijas komisāriem, kuriem bija tālāk jāskaidro šī direktīva karavīriem. Daži fragmenti no šā opusa, kas liecina, ka padomju puse tomēr rēķinājās ar iespējamo Baltijas valstu armiju pretošanos agresoram: “.. Mūsu uzdevumi ir skaidri.
Mēs gribam nodrošināt PSRS drošību, ar ciešu atslēgu aizvērt pieejas Ļeņingradai un mūsu ziemeļrietumu robežām. Pāri Igaunijā, Lietuvā un Latvijā valdošo prettautisko kliķu galvām mēs izpildīsim mūsu vēsturisko misiju un pie viena palīdzēsim šo zemju darba tautai atbrīvoties no ekspluatējošās kapitālistu un muižnieku varzas.
.. Sarkanās armijas Politiskā pārvalde uzdod jums noorganizēt daļās politinformācijas un pārrunas par sekojošām tēmām: .. g) Padomju Savienības un Baltijas valstu savstarpējās attiecības. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vadošo aprindu provokācijas pret PSRS; d) Kari taisnīgie un netaisnīgie. Jebkurš karš, kuru ved strādnieku un zemnieku valsts, ir taisnīgs atbrīvošanas karš.
.. Lietuva, Igaunija un Latvija kļūs par padomju jūras un sauszemes robežas priekšposteni.
.. Operācijas sagatavošana jātur visstingrākajā noslēpumā. Apņēmīgi jācīnās ar pļāpīgumu. Lapiņas ar uzsaukuma tekstu Baltijas valstu iedzīvotājiem drukās Sarkanās armijas Politiskā pārvalde. Lapiņas kaujas pirmajā dienā ir jāizkaisa no lidmašīnām.
.. Pirms uzbrukuma sākuma visus sarkanarmiešus nofrizēt un pēc iespējas nomazgāt pirtī.
.. Ieņemtajos rajonos demonstrēt strādnieku un zemnieku laimīgo dzīvi Padomju Savienībā. Izskaidrot, ka padomju strādnieki un zemnieki vada savu valsti bez kapitālistiem, pretnostatīt tam kapitālistisko zemju strādnieku un zemnieku beztiesisko stāvokli. Parādīt principiālo atšķirību starp carisko Krieviju – tautu cietuma un PSRS – atbrīvoto tautu brālīgo atbalstītāju.”
Par to, ka šis Sarkanās armijas uzbrukums bija plānots un gatavots, liecina vēl viens interesants dokuments, kuru 1940. gada 8. jūnijā Ļeņingradas Kara apgabala priekšnieks ģenerālis Mereckovs adresēja apgabala robežapsardzības spēku priekšniekam: “Pirms Sarkanās armijas daļas pāriet Igaunijas un Latvijas robežas, uzdodu robežsargu vienībām, kas izvietotas uz robežas, sadarbojoties ar Sarkanās armijas daļām, pēkšņā un drošā uzbrukumā ieņemt un iznīcināt igauņu un latviešu robežsargu posteņus ..”
Kā zināms, tas arī bija izdarīts. Pirmie no okupantu rokas cieta Masļenku posteņa robežsargi un viņu ģimenes, uz kuru ādas šis “pēkšņais un drošais uzbrukums” tika iemēģināts.
Lūk, vēl viens specziņojums no Ļeņingradas apgabala NKVD robežsapsardzības spēku 10. vienības komisāra, adresēts apgabala priekšniekam ģenerālim Mereckovam: “1940. gada 14. jūnijā 10. vienības priekšnieks apakšpulkvedis Iņičkins saņēma sava operatīvā priekšnieka 28. strēlnieku korpusa komandiera pavēli par to, ka robežsargu vienībām līdz 15. jūnija plkst. 3.00 no rīta jābūt izejas pozīcijās.
Izpildot šo pavēli, apakšpulkvedis Iņičkins izdeva rīkojumu izvest vienības iznīcinātāju komandas un rezervi tiešā robežas tuvumā, pavēlot gaidīt turpmākos rīkojumus.
Ap 3.30 jaunākā komandējošā sastāva apgabala skolas vada komandieris leitnants Komisarovs, kas ar savu vadu bija ieradies 14. posteņa izvietojumā, bez pavēles pārgāja robežu un sagrāva Latvijas robežposteni “Masļenki”, to nodedzinot un atvedot mūsu teritorijā piecus latviešu robežsargus, sešus vīriešus, piecas sievietes un vienu mazgadīgo zēnu.
Šajā pašā iecirknī 10. sapieru vienības poļitruks Boiko, izdzirdot netālu skanošos šāvienu un granātu sprādzienus, tāpat bez pavēles pārgāja Latvijas robežu un uzbruka robežpostenim “Blanti”, sagrābjot vienu seržantu, četrus robežsargus, piecus bērnus, atvedot tos mūsu teritorijā. 11. posteņa izvietojumā tā priekšnieks leitnants Busilenko un viņa palīgs leitnants Kuļiks ar savām iznīcinātāju vienībām ap 4.00 pārgāja robežu, izdarot nelielu reidu Latvijas teritorijā, nevienu tur nesatikusi, vienība atgriezās atpakaļ.”
Ar robežposteni “Blanti” padomju puse acīmredzot bija domājusi III. Abrenes bataljona 3. sardzi Šmaiļos, kas atradās netālu no Blantes dzirnavām. Savukārt Busilenko un Kuļika grupai acīmredzot bija padomā uzbrukt 4. sardzei, kuras sargs bija pamanījis mežā svešus karavīrus un paspējis izšaut signālraķeti. Atliek vienīgi minēt, cik patiesi “nesankcionēti” bija šie “robežpārkāpumi”. Robežincidenta izmeklēšanai (Latvijas prese pēc notikuma rakstīja, ka tas bija “kļūmīgs atgadījums”) izveidotā speciālā komisija ar Robežsargu brigādes komandieri ģenerāli Ludvigu Bolšteinu priekšgalā konstatēja, ka pavisam 15. jūnija naktī no 3. Abrenes robežsargu bataljona 2. sardzes Masļenkos un 3. sardzes Šmaiļos un to apkārtnes aizvesti desmit robežsargi un 27 privātpersonas.
Baltijas valstu valdības izšķīrās pakļauties padomju ultimātiem bez bruņotās pretestības izrādīšanas. 14. jūnijā padomju karaspēka daļas šķērsoja Lietuvas robežu, 17. jūnijā – arī Latvijas robežu, dienu vēlāk – Igaunijas. “Satraukti mēs klausījāmies Rīgas raidītāju. Tas vēl pēdējo reizi pārraidīja valsts prezidenta K. Ulmaņa uzsaukumu satrauktajai tautai, jo beidzas ar vārdiem: “Es palieku savā vietā, jūs paliekat savā vietā!” Tas gan likās stipri groteski – jo kā var runāt par palikšanu savā vietā, ja noteicēja valstī jau ir sveša vara!” (K. Vanags, “Boļševiku jūgā”)
Papildus jau izvietotajam Sarkanās armijas karaspēkam visās trijās valstīs izvietojās vēl lielāks Padomju Savienības karaspēka daudzums, kas lielā mērā nodrošināja šo triju valstu straujo sovjetizāciju turpmāko mēnešu laikā.
