Pasaulē
Vēsture

Padomju karavīrs ienaidnieka zemē laupīja, nogalināja, izvaroja. Sarkanās armijas “atbrīvošanas” gājiens Eiropā48

Foto: www.stalkerzone.org, uncensoredhistory.blogspot.com, weaponews.com

Pirms 75 gadiem Eiropā beidzās Otrais pasaules karš. Kara beigas daudzām zemēm nozīmēja karadarbības beigas, bet nenozīmēja pilnīga miera iestāšanos.

Kamēr vēl Vecajā pasaulē notika intensīva karadarbība, miljoniem cilvēku devās bēgļu gaitās, cenšoties paglābties no viena vai otra uzbrūkošā karaspēka. Īpaši dramatisks šis process izvērtās Austrumprūsijā.

Kara laikā abu karojošo totalitāro lielvaru un to sabiedroto represijās un deportācijās miljoniem cilvēku gāja bojā gan pēc etniskās, gan pēc šķiriskās piederības.

Baltijas valstis savu neatkarību bija zaudējušas un PSRS tās bija anektējusi, bet kara beigas Lietuvai, Latvijai un Igaunijai nenozīmēja atbrīvošanu. Pēc tam kad Eiropā lielgabali apklusa, represijas nebeidzās.

Pielāgojoties uzvarētājvalstu vēlmēm, mainījās Eiropas valstu robežas un etnogrāfiskā karte.

Miljoniem cilvēku vēlreiz bija spiesti kļūt par bēgļiem, brīvprātīgi vai biežāk piespiedu kārtā, un bieži vien ar vienu nožēlojamu mantu pauniņu pie rokas doties no savām mājām trimdinieku gaitās.

Daudzās valstīs sākās etniskās tīrīšanas, gan aizbildinoties ar valstiskās suverenitātes stiprināšanu, gan vienkārši atriebjoties. Vācija karā bija zaudējusi, Vācijai un vāciešiem bija jācieš.

“Prūsija ir jāizolē”

Čehoslovākijas valdība nolēma atbrīvoties no apmēram trīs miljonu cilvēku lielās vācu minoritātes šajā zemē.

Vācu tautības Čehoslovākijas pilsoņi sākumā bija ieslodzīti speciālās koncentrācijas nometnēs, bet vēlāk deportēti pāri robežai. Visi.

Līdzīgi rīkojās Rumānijas, Dienvidslāvijas valdības. Tradicionālās vācu minoritātes šajās valstīs bija iznīcinātas, visus tur esošos vāciešus represējot un izsūtot.

Par šādas grandiozas “akcijas” upuriem kļuva 15 miljoni vāciešu – no Adrijas līdz Baltijas jūrai.

Austrumeiropas valstīs atradās padomju karaspēks, kuru durkļu aizsegā šī reģiona valstīs sāka formēties no Maskavas atkarīgi komunistiski režīmi, tāpēc PSRS tās potenciālo satelītu iekšpolitikai šķēršļus nelika, ciktāl tā atbilda padomju zemes interesēm.

Apmēram pusi no pirmskara Polijas teritorijas Padomju Savienība jau bija tai atņēmusi 1939. gada rudenī, kad 17. septembrī kā hitleriskās Vācijas sabiedrotā ar bruņotu spēku iebruka neatkarīgās Polijas teritorijā.

Pēc kara Polija palika PSRS interešu sfērā, un poļu komunistu kontrolētajai valdībai kā savdabīgu kompensāciju par atņemtajiem austrumu apgabaliem Staļins piesolīja Polijas robežu “pabīdīt” uz rietumiem līdz Oderas un Neisas upēm.

Tādējādi par Polijas teritoriju kļuva bijušās Vācijas zemes Silēzija un Pomerānija.

Visi vācu tautības iedzīvotāji no šīm zemēm bija jāizdzen. Polijai bija jākļūst par monoetnisku zemi – tā bija arī Staļina vēlme, lai vācieši tur nekļūtu par potenciālo draudu topošajai komunistu diktatūrai. Vāciešus arī izdzina.

Padomju Savienības sabiedrotie Otrajā pasaules karā Lielbritānija un ASV pret šādām lietām neprotestēja.

Par Vācijas un visas Eiropas turpmākajiem likteņiem ASV, PSRS un Lielbritānijas līderi runāja vēl kara laikā satikšanās reizēs Teherānas (1943), Jaltas (1945) un tūlīt pēc kara beigām Potsdamas (1945) konferenču laikā.

Vāciju bija ieteikts sadalīt vairākās valstīs, tādējādi cenšoties uz visiem laikiem iznīdēt tās potenciālo agresivitāti.

1943. gadā Teherānā britu premjerministrs Vinstons Čerčils ierosināja Vācijai pirmkārt atņemt Austrumprūsiju, jo “kopš laika gala šī zeme bijusi vācu agresivitātes perēklis un Prūsija no pārējās Vācijas ir jāizolē”.

Staļins tam piekrita, piebilstot, ka Padomju Savienībai neesot neaizsalstošu ostu Baltijas jūrā, bet Austrumprūsija patiesībā esot sena slāvu zeme, tāpēc to vajagot atdot padomju zemei.

“Tas ir vienīgais vācu zemes gabaliņš, uz ko pretendē Padomju Savienība,” teica “tēvocis Džo” – tā Staļinu neoficiāli mēdza saukt ASV prezidents Rūzvelts, kurš par šo jautājumu esot klusējis.

Padomju diktatoram kārtējo reizi nebija taisnība. Austrumprūsija nekad nav bjusi slāvu zeme.

Kopš seniem laikiem šo teritoriju bija apdzīvojuši latviešu un lietuviešu senčiem radniecīgās baltu tautas, kas historiogrāfijā ieguvušas kopēju prūšu nosaukumu.

No tām arī zemes nosaukums – Prūsija. 13. gadsimtā Prūsiju iekaroja Vācu ordenis un gadsimtu gaitā prūšus pārvācoja.

19. gadsimta otrajā pusē Prūsija bija stiprākā no daudzajām vācu karalistēm un kļuva par pamatu apvienotajai Vācijas impērijai. Pēc Pirmā pasaules kara Vācijas teritorija bija krietni samazināta: Vācija karā zaudēja un bija spiesta pakļauties uzvarētāju prasībām.

Autrumprūsiju no pārējās Vācijas atdalīja ar t.s. Dancigas koridoru. Otrajā pasaules karā Vācija arī zaudēja, bet nu par teritorijas sadalīšanu tai vairs nebija nekādas teikšanas.

Tā kā, “staļinaprāt”, tā bija “slāvu zeme”, tad slāviem pār to arī jāvalda.

Padomju Savienība nolēma Austrumprūsiju sadalīt uz pusēm ar Poliju. Lielbritānijai un ASV nebija nekas iebilstams…

Runāja, ka padomju vadonis biedrs Staļins ar zīmuli un lineālu vienkārši novilka svītru uz Austrumprūsijas kartes, pārstrīpojot to uz pusēm. Ziemeļu puse nonāca Padomju Savienības, bet dienvidu – Polijas valdījumā.

Polijas puse bija mazliet lielāka, bet padomju pusē toties palika visa galvenā reģiona infrastruktūra: reģiona galvaspilsēta Kēnigsberga ar lielu ostu, citas lielas ostas un lielākie rūpniecības centri.

1939. gadā Vācijas anektētais Mēmeles apgabals (teritorija, ko Vācija atņēma neatkarīgajai Lietuvas valstij jeb Mazlietuva) ar visu Mēmeles (Klaipēdas) ostas pilsētu, kas pēc anektēšanas bija administratīvi pievienots Austrumprūsijai, pēc Otrā pasaules kara beigām nonāca atpakaļ Lietuvas (tobrīd Lietuvas PSR) administratīvajā pārraudzībā.

Dažkārt piesaukto Austrumprūsijas padomju pārvaldītās daļas pievienošanu Lietuvai gan laikam ir jāuzskata tikai par kaut kur pavīdējušu ideju bez nopietna attīstības scenārija…

“Karš visu norakstīs!”

Padomju Savienības sarkanā armija līdz Austrumprūsijas robežām nonāca 1945. gada janvārī. 19. janvārī sākās kopējais padomju karaspēka uzbrukums.

Šajā pašā dienā padomju armija ieņēma Tilzīti un Gumbinenu, pilnībā ielencot vācu karaspēku Austrumprūsijā un pārtraucot tā sakarus pa sauszemi ar pārējo Vāciju.

Padomju pusē bija milzīgs dzīvā spēka un tehnikas pārspēks: pret vācu armiju grupu “Centrs” (vēlāk pārveidota par armiju grupu “Ziemeļi”) apmēram 500 000 vīru sastāvā karoja padomju 2. un 3. Baltkrievijas fronšu karaspēki, kā arī 1. Baltijas frontes 43. armija.

Padomju spēku kopējais skaitliskais sastāvs bija vairāk nekā 1,5 miljoni vīru. Vācu puses apgāde notika tikai pa jūru, jo arī gaisa telpu pilnībā kontrolēja padomju kara aviācija. Austrumprūsijā sarkanā armija bija nonākusi ienaidnieka teritorijā, proti, spērusi savu kāju uz vācu zemes.

Padomju karavīru bija pārņēmis “cildenais niknums”, kā to nodēvēja padomju propagandisti. Padomju karavīrs ienaidnieka zemē rīkojās, kā jau ienaidniekam pieņemts: laupīja, nogalināja, izvaroja.

Vispārināt to, protams, nevar, bet nevar arī noliegt, ka tā bija masveida parādība, it īpaši Austrumprūsijā.

1945. gada sākumā 2. Baltkrievijas frontes pavēlnieks maršals Konstantīns Rokosovskis izdeva pavēli nr. 006, mēģinādams novirzīt padomju karavīra “naida jūtas uz cīņu pret ienaidnieku kaujas laukā” un uzsverot, ka draud sods par “marodierismu, varmācību, laupīšanu, ļaunprātīgu dedzināšanu un postījumiem bez iemesla”.

Vēlākais pazīstamais padomju kinorežisors un dramaturgs Zahars Agranovskis savā kara laikā rakstītajā dienasgramatā par karavīra gaitās pieredzēto Austrumprūsijā cita starpā rakstīja: “Sarkanarmija iesoļoja Austrum-prūsijā 1945. gada janvārī.

Padomju karavīru bezgalīgi garās kolonnas bija kaut kāds mūsdienu un viduslaiku sajaukums: melni tankisti melnās ādas ķiverēs, kazaki pinkainos zirģeļos, pie kuru sedliem piesieti maisi ar jātnieku salaupītajām mantām.

Lendlīzē (“Lend lease” – ASV militārās palīdzības pro-gramma sabiedrotajām valstīm. – Aut. piez.) saņemtie dodži un studebekeri (padomju karaspēkam piegādātie amerikāņu automobiļi. – Aut. piez.), pēc kuriem garā virtenē brauca rati.

Ieroču dažādība ļoti atbilda pašu karavīru raksturu dažādībai: starp tiem bija parasti bandīti, dzērāji un izvarotāji, bet bija arī ideālisti komunisti, bija arī inteliģences pārstāvji, kurus šokēja līdzbiedru noziegumi.”

Savukārt pazīstamais padomju grafiķis un literāts Leonīds Rabičevs savās kara laika atmiņās “Karš visu norakstīs” (izdotas arī latviešu valodā 2017. gadā apgādā “Lauku Avīze”) par 1945. gada februārī Austrumprūsijā redzēto raksta: “No vācu pilsētām evakuētie civiliedzīvotāji brauca ratos un automašīnās, gāja kājām: vecīši, sievietes, bērni, lielas patriarhālas ģimenes, lēnītēm, aizpildot visus ceļus un valsts maģistrāles, soļoja uz rietumiem.

Mūsu tankisti, kājnieki, sakarnieki viņus panāca, mēģinot atbrīvot ceļu, sameta grāvjos pajūgus ar mantām, pastūma malā sirmgalvjus ar bērniem un, zaudējuši jebkuras goda jūtas, kā arī aizmirstot par to, ka vajag taču vajāt bēgošo vācu karaspēku, kā tādi traki tēviņi metās virsū sievietēm un meitenēm.

Sievietes – mātes un viņu meitas – gulēja gar grāvmalām abpus ceļa, bet viņu priekšā stāvēja kaut ko bļaujoši veči ar nolaistām biksēm.

Asiņojošas un samaņu zaudējušās sievietes aizvilka malā, bet bērnus, kas metās viņām palīgā, nošāva. Rēkoņa, lamas, smiekli, bļāvieni un vaidi.

Bet karavīru komandieri, majori un pulkveži stāvēja uz šosejas, kāds smējās, bet drīzāk viņi diriģēja šo velnišķīgo “parādi”, nē, pareizāk sakot, viņi to regulēja. Nu, lai visi zaldāti bez izņēmuma piedalītos šajā “izrādē”.

Nē, šis ellišķīgais grupveida sekss nebija atriebība nolādētajiem okupantiem par viņu nodarītajām pārestībām.

Tā bija prātu zaudējuša pūļa varaskāres, nesodāmības sajūta un cietsirdīga loģika. [..] Un līdz pat apvārsnim redzamas lupatu kaudzes, apgāzti rati, sieviešu, bērnu un sirmgalvju līķi.”

Sīvas cīņas turpinājās trīs mēnešus, 6. aprīlī padomju karaspēks sāka uzbrukumu Austrumprūsijas galvaspilsētai Kēnigsbergai. Pilsēta kapitulēja pēc trīs dienām – 9. aprīlī.

Zēmlandes (jeb Sembijas) pussalā cīņas turpinājās līdz 25. aprīlim, kad krita pēdējais vācu cietoksnis Pilava. Karš Austrumprūsijas zemē bija beidzies.

Kēnigsbergā pēc kapitulācijas notika tas pats, kas citur. Citēšu vācu mediķa Hansa grāfa fon Lēndorfa atmiņas: “Šaušanas troksnis kļuva neizturams. Tas apklusa pēkšņi – 9. aprīlī. Drīz vien slimnīcas apkārtnē parādījas krievu zaldāti. Es teicu savam ukraiņu sanitāram Čerņeckim: “Ejam, satiksim tos, palīdzēsi saprasties…”

Tomēr nekāda saprašanās neizdevās. Karavīri uzreiz metās atņemt ievainotajiem un slimajiem rokas pulksteņus un sāka vandīties pa kabatām. Mūsu sirsnīgā mazā krievu sieviete medmāsa Vaļa ar asinīm pārplūdušu seju guļ starp ievainotajiem uz grīdas.

Viens no uzbrucējiem bija satvēris viņu aiz čupra, kad tā aizstājusies ceļā, un triecis ar seju pret zemi. Meitenei salauzts žoklis un izsisti zobi.

“Nomierinieties!” kliedza Čerņeckis, “nesitiet ievainotajiem! Kur ir jūsu virsnieki?”

Taču krievi tikai pasmējās un turpināja mest mantas uz ielas. Laupīja visu un visus pēc kārtas. Ceļā trāpījās hospitālī uz grīdas gulošie slimie franču karagūstekņi.

“Francūžus vismaz neaiztieciet! Tie taču ir gūstekņi!” – nerimās Čerņeckis. Francūžus neaiztika.

Toties krievi sāka izvarot sanitāres, medmāsas un pacientes. Tai skaitā – arī pie mums esošās krievu sievietes.

Apturēt viņus nebija iespējams. No kāda krievu virsnieka, kas ielaidās sarunā, Čerņeckis izdabūjis, ka vairākas dienas ne ar kādu kārtību rēķināties nevar, jo pilsēta esot nodota kareivju rīcībā.[..] Uzvarētāji nomierinājās tikai naktī.

Nākamajā dienā viss atsākās. 11. aprīlī es iegāju operāciju zālē un uz galda ieraudzīju kailu saplosītu sievietes ķermeni.

Viņa bija mirusi. Izejot uz ielas, es redzēju bariem kareivju, virsnieku, plintnieču, visi piedzērušies. Kā jau bija domājams, krievi atraduši netālajā Mentela liķiera fabrikā alkohola krājumus.

No visām pusēm bija dzirdamas izmisušu sieviešu balsis kliedzam: “Šauj taču! Nu šauj!”

Un krievu zaldātu saucienus: “Dafai šurp! Frau, komm!” Vārdu sakot – gluži apokaliptiska bilde, kas diemžēl ir raksturīga lielākai daļai no atmiņām, kuras atstājuši laikabiedri par sarkanās armijas “atbrīvošanas” gājienu Eiropā.

Čemodāns, stacija, Vācija

Tā kā jau bija nolemts Austrumprūsiju Vācijai atņemt, tad pēc kara beigām vācu administrāciju tur nemaz neveidoja. Padomju kontrolētajā teritorijā bija palikuši apmēram 120 000 vācu tautības iedzīvotāju (neskaitot vācu karagūstekņus gūstekņu nometnēs).

Karā pilnīgi izpostītajā un padomju karaspēka izlaupītajā Austrumprūsijā pārtikas rezervju vienkārši nebija. 1945. gada beigās civiliedzīvotāju vidū sākās bads. Aculiecinieki stāsta, ka tajā ziemā pilsētās pazuduši visi kaķi un suņi, liela delikatese esot skaitījusies sprāgušu zirgu gaļa.

“Pienāca ziema, dzīvot kļuva grūtāk, sākās baumas par kanibālismu. Ātri atklāja, ka tirgū pārdod cilvēku gaļu,” tā atcerējās Vācijas ebrejs Mihaels Vīks, kurš pamanījās izdzīvot Kēnigsbergā hitleriskā režīma laikā un dzīvoja Kaļiņingradā pirmos padomju varas gadus.

Pilsētas komandants lūdza Austrumprūsijas padomju militārajai administrācijai piešķirt pārtiku no 3. Baltkrievijas frontes intendantūras noliktavām, taču saņēma atteikumu, jo padomju armijas pārtikas noliktavas izrādījās izzagtas.

No bada gan necieta tikai vācieši vien, arī no PSRS atbraukušie kurnēja, ka tos “uz Prūsiju atveduši nomirt bada nāvē”. Vācu tautības cilvēkiem gan bija stipri grūtāk, jo padomju pilsoņiem gandrīz visiem bija pārtikas kartītes

No 120 000 vāciešu padomju administratīvajā teritorijā pārtikas kartītes esot bijušas apmēram 36 000 jeb tiem, kas bija spējuši iekārtoties kādā darbā.

Pārējos reizēm iesaistīja gruvešu tīrīšanā vai kādos citos palīgdarbos.

“Nestrādājošā vāciešu iedzīvotāju daļa ar pārtiku netiek apgādāta, tapēc cieš no liela trūkuma,” 1947. gada sākumā apgabala vadītāji ziņoja uz Maskavu.

Precīzu ziņu par bada upuru skaitu vācu tautības iedzīvotāju vidū šajā apgabalā gan nav, bet daži pētnieki lēš, ka tādu varētu būt trešdaļa no visiem tur esošajiem vāciešiem.

Padomju pilsoņi brīvprātīgi vai piespiedu kārtā uz Austrumprūsiju sāka braukt jau tūlīt pēc karadarbības beigām.

Pirmkārt, šeit palika dzīvot ļoti daudz padomju militārpersonu un viņu ģimeņu locekļu, jo PSRS bija paredzējusi šajā uz rietumiem vistālākajā valsts reģionā atstāt spēcīgu militāro grupējumu.

Šeit tika iekārtota flotes bāze, militārie aerodromi, kuros izvietotā tālās darbības aviācija varēja sasniegt Rietumeiropu. Daudzviet Padomju Savienībā izvērsās vervēšanas kampaņa braukšanai “apgūt un atjaunot Austrumprūsiju”.

1946. gada 7. aprīlī Padomju Savienības kontrolētajā teritorijā izveidoja Krievijas Padomju Federatīvajā Sociālistiskajā Republikā ietilpstošu Kēnigsbergas apgabalu.

Skaidrs, ka ar šādu nosaukumu padomju valstī neviena pilsēta nevarēja būt, tāpēc to ierosināja pārdēvēt par Slavgorodu vai Baltijsku. Bet 3. jūnijā nomira PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Mihails Kaļiņins – teorētiskais padomju valsts vadītājs, kurš faktiski tāds, protams, nebija.

Tautā gan viņu mēdza saukt par “vissavienības vecāko”, bet Staļins nicīgi dēvēja par “vissavienības āzi”, jo Kaļiņins nēsāja īsu ķīļbārdiņu.

Kā parasts, pēc kārtējā padomju liela nomenklatūras darbinieka nāves viņa vārdā sāka pārdēvēt pilsētas, ciemus, rūpnīcas, ielas utt. Saskaņā ar “biedra Staļina personisko iniciatīvu” 1946. gada 4. jūlijā Kēnigsbergu pārdēvēja par Kaļiņingradu.

Tad jau arī padomju vara bija beidzot izlēmusi, ko darīt ar šajā jaunajā PSRS teritorijā dzīvojošajiem vāciešiem. Tos pilnīgi visus bija paredzēts izsūtīt uz padomju okupācijas zonu Vācijā.

1946. gada martā sākās vāciešu piespiedu izsūtīšana no lielākajām pilsētām uz kolektīvajām saimniecībām laukos.

Mērķis – it kā lai atvieglotu to apgādi ar pārtiku. Bada gads turpinājās – normāla apgāde ar pārtiku kļuva iespējama tikai 1948. gadā. Savukārt 1947. gada sākumā Maskavā jau bija pieņemts lēmums visus vāciešus no Austrumprūsijas deportēt.

“Vācu iedzīvotāji graujoši ietekmē apgabala padomiskošanas procesus,” ziņoja apgabala vadība, “viņi no šejienes ir jāizvāc.”

Attiecīgo lēmumu 1947. gada 14. februārī bija parakstījis PSRS iekšlietu ministra vietnieks Ivans Serovs – tas pats, kurš piedalījās latviešu, lietuviešu un igauņu deportāciju organizēšanā dažus gadus vēlāk.

Pirmais vilciena sastāvs ar deportējamajiem vāciešiem no Kaļiņingradas izbrauca 1947. gada 22. oktobrī. Deportācija bija absolūta – izveda pilnīgi visus, deportējamajiem par šo izvešanu paziņoja dienu iepriekš, ļaujot līdzi ņemt 300 kilogramu personisko mantu.

Polijas kontrolētajā Austrumprūsijas daļā situācija bija līdzīga, vāciešus sāka no savām mājām izvest jau agrāk – 1945. gada vasarā, parasti ļaujot līdzi ņemt 20 kilogramus personisko mantu.

Polijā vāciešu deportāciju no Prūsijas sauca par “vācu iedzīvotāju atgriešanu”. Neviens nevarēja pateikt, kas deportējamos gaida padomju okupācijas zonā Vācijā.

Pēdējais organizētais vilciens ar deportējamajiem vāciešiem Kaļiņingradu atstāja 1948. gada 21. oktobrī. 18. novembrī ģenerālmajors V. Djomins sūtīja uz Maskavu ziņojumu nr. 3/00767, kurā rakstīja par deportācijas rezultātiem: “Uz Vāciju nosūtīti 48 vilcienu sastāvi, kuros pārvestas 102 125 pārvietojamās personas, tai skaitā 1076 – vācieši no tās Austrumprūsijas daļas, kas pārgāja Lietuvas PSR sastāvā. Akcijas laikā nomira 48 pārvietojamās personas…”

Vācu pētnieki uzsver, ka pārvietoto personu skaits ir apmēram uz pusi mazāks un bojā gājušo vāciešu skaits pašā Austrumprūsijā krietni lielāks.

Austrumprūsija pārstāja eksistēt kā kultūrvēsturisks reģions. Visas apdzīvotās vietas bija pārdēvētas krievu nosaukumos (Polijas daļā – attiecīgi poliskos).

Par Kaļiņingradas apgabala pamatiedzīvotājiem kļuva krievi. Baltu prūšu ciltis vācu iekarotāji pārvācoja vairākus gadsimtus, padomju vara pārkrievoja Austrumprūsiju dažu gadu laikā.

Kēnigsberga – Kaļiņingrada. Austrumprūsijas beigas
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
1940. gada 30. jūnijā. Vācu armija uz britu zemes
2 dienas
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Kā mana ģimene radīja pasaules visbīstamāko cilvēku! Trampa brāļameita atklāj ģimenes noslēpumus 10
3 dienas
LE
LETA
Pasaulē
Bangladešā pirmdien nogrimis prāmis, vairāki desmiti pazudušo un bojā gājušo
3 dienas

Lasītākie

IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
Autoceļiem plāni diži, bet skaidrības, kur dabūs naudu, nav
6 stundas
LE
LETA
Veselam
Šonedēļ Covid-19 sērga konstatēta jau otrā slimnīcā
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Starta šāviens NAP2027
5 stundas
LE
LETA
Veselam
Mediķiem Covid-19 piemaksas tomēr būs
3 stundas
AG
Andris Grīnbergs
Latvijā
APTAUJA. Nekā nedarīšana dažiem ir dzīvesveids. Kādiem būtu jābūt minimālajiem cilvēku ienākumiem? 2
2 stundas