Kā tikt pie laukstrādnieka? 6
Lai iegūtu papildu darba rokas, kopš 1923. gada saimniekiem bija jāvēršas vispirms Latvijas lauksaimniecības centrālbiedrības nodaļās, bet kopš 1936. gada – kādā no Latvijas lauksaimniecības kameras (LLK) 56 darba birojiem, kur pieteicās pilsētu bezdarbnieki un arī strādnieki un ierēdņi, kas vēlējās vasarās savus spēkus izmēģināt lauku darbos. Par to, cik laukstrādnieku lieta bija nopietna, liecina tas, ka Sodu likumā bija pants, kas paredzēja triju mēnešu cietumsodu vai naudas sodu līdz 300 latiem par cita saimnieka nolīgta laukstrādnieka pārvilināšanu. Savukārt laukstrādniekam, kas bija salīdzis vienlaikus ar vairākiem saimniekiem, draudēja mēnesis cietumā vai arī līdz 100 latu sods (nav gan ziņu, vai kāds tika šādi sodīts).
“Laukstrādnieku jautājuma atrisināšana ir pašu lauksaimnieku uzdevums,” tik visgudri izdevumā “Lauku Pastnieks” 1937. gadā izteicās LLK darba nodaļas vadītājs P. Lezdiņš. Tomēr vietējo strādnieku aizvien vēl trūka (algu starpības dēļ daudzi labāk izvēlējās strādāt monumentālajā būvniecībā, meža darbos vai dzelzceļu būvē u. c.), un laukstrādnieku ievešana Latvijā strauji attīstījās.
1932. gada ziemā, kad valstī tika reģistrēti gandrīz 40 tūkstoši bezdarbnieku, izrādījās, ka valstī atrodas arī septiņi tūkstoši viesstrādnieku. Arī toreiz daudzi neizpratnē raustīja plecus, nesaprotot, kur slēpjas šā ļaunuma sakne, jo vienlaikus miljoniem latu tika izdoti pabalstiem un organizējot sabiedriskos darbus. Kā noprotams no laikabiedru atmiņām, atbilde varētu slēpties arī pašu saimnieku attieksmē – vismaz daļai algot ārzemnieku šķita prestiži, turklāt algas ziņā viņi nevarēja būt tik izvēlīgi kā vietējie strādnieki. Tādējādi 1929. gadā valstī ieceļoja 16 071 strādnieks, bet 1937. gadā, pēc Iekšlietu ministrijas datiem, viņu skaits jau sasniedza 47,8 tūkstošus.
