Ieva Romanova: Lielais Kristaps klāt! 0

Par Latvijas kino dzīvotspēju nu gan vairs laikam nav jāšaubās – īpaši 2014. gada rudens ar bagātīgo filmu ražu ir nostiprinājis pārliecību, ka pat tik minimāla finansējuma apstākļos Latvijas filmas top, nonāk uz ekrāniem un liek par sevi runāt gan Latvijā, gan pasaulē.

Reklāma
Reklāma
7 produkti, kurus nedrīkst otrreiz sildīt: tie var nodarīt būtisku kaitējumu veselībai
TV24
Ar ko Lukašenko uzjautrinājis Slaidiņu: “Tur veči stūma ezi ārā ar visām adatām!” 12
Ar vienu roku dod, ar otru ņem – G7 dienaskārtībā vairs nav Krievijas aktīvu konfiskācija. Ir tikai bailes?
Lasīt citas ziņas

Ja kāds tomēr vēl šo tendenci nebija pamanījis, nacionālais filmu festivāls “Lielais Kristaps” ir sācies, lai to pierādītu.

“Lielais Kristaps” tradicionāli ir indikators un lakmusa papīrs Latvijas filmu nozares veselības stāvoklim. Agrāk tā bija pat tikai vienīgā iespēja redzēt uz lielā ekrāna daudzas “pārskata periodā” tapušas filmas, un tad potenciālajam skatītājam nolaidās rokas, nespējot visus seansus izskraidīt. Taču nu jau vairākus gadus situācija ir mainījusies, Latvijas filmas ieņēmušas savu dabisko vietu kinoteātru repertuārā un (arī ar Latvijas Kinematogrāfistu savienības palīdzību) uz reģionu kultūras dzīves centru ekrāniem. Tāpēc “Lielā Kristapa” programma vairs nav nepazīstamu vārdu virknējums. Tagad gan nomināciju sarakstā, gan panorāmas skatēs ikviens kinoskatītājs var atrast savas filmas, kurām līdzi just (un atbalstīt ar savu balsi dažādās skatītāju aptaujās, piemēram, uz vietas kinoteātrī un portāla “DELFI” balsojumā līdz 10. decembrim).

CITI ŠOBRĪD LASA

Tomēr “Lielais Kristaps” gādā arī jaunatklājuma prieku, solot šāgada programmā astoņu filmu pirmizrādes visplašākajā spektrā – no vērienīgiem starptautiskiem kopražojumiem līdz pašmāju īsfilmām. Dažādība jau sen ir viens no “Kristapa” trumpjiem, pat filmu garuma ziņā, kā tas šogad ir – no divām minūtēm līdz trim stundām.

Šāgada “Lielā Kristapa” nopietnākā atšķirība un izaicinājums ir starptautiskais konteksts, kurā Latvijas filmas ir šobrīd pavisam cieši ieaustas. Gluži fiziski – uz tiem pašiem ekrāniem, kur Eiropas labākās filmas, un vienā laikā ar tām – “Lielais Kristaps” savus uzvarētājus paziņos tikai dienu pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas. Latvijas filmu nozare no tā nebaidās un nemēģina noslēpties kādā saudzēšanas režīmā – arī “Lielā Kristapa” žūrija šogad pirmoreiz ir starptautiska, pieaicinot trīs ārvalstu ekspertus, bet Latvijas skatītājiem ir iespēja balsojot izvēlēties, uz kuru Eiropas valsti aizceļos pirmais “Lielais Kristaps”, kurš dodas pasaulē – pie Latvijas kinoskatītāju izvēlētas Eiropas labākās filmas.

Jau vairāk nekā 15 gadus “Lielā Kristapa” tradīcija ir balva par mūža ieguldījumu kinomākslā, bet arī šajā ziņā šogad ir jaunumi. Pirmoreiz Latvijas kino vēsturē šī balva tiek piešķirta uzreiz diviem līdzvērtīgiem profesionāļiem, tandēmam gan darbā, gan ārpus tā – montāžas režisorei Maijai Seleckai un režisoram un operatoram Ivaram Seleckim. Abu radošajai darbībai veltītais goda seanss ar filmu “Nāc lejā, bālais mēnes!” (1994) ir tā nepieciešamā saite, kas parāda – mūsdienu kino nav radies tukšā vietā.

Varbūt tieši starp šāgada nominantiem labākās debijas vai labākās studentu filmas kategorijā atrodams kāds nākotnes Meistars, kurš pēc daudziem gadiem saņems balvu par mūža ieguldījumu – katrā ziņā konkurence ir tieši tik skarba, lai nomināciju sarakstā izsijātu patiešām labākos (žūrijai gan pēc tam būs grūti noteikt to vienu visvisvislabāko…). Konkurence šogad ir ārkārtīgi spēcīga visās balvu kategorijās, bet “Lielais Kristaps” uz to skatās no pozitīvās puses. Pirmkārt, tas nozīmē, ka ārkārtīgi spēcīga un skatītāju uzmanības vērta ir arī “Lielā Kristapa” panorāmas skate, kas vairākās Rīgas kinozālēs demonstrē ārpus konkursa palikušās filmas – un šoreiz ir garantija, ka lielākā daļa no tām arī būs nopirkto biļešu vērtas. Otrkārt, “Lielo Kristapu” tas mudina uz jauniem izaicinājumiem – lēmumu, ka festivāls turpmāk notiks katru gadu, lai varētu pilnvērtīgāk atspoguļot jaunāko kinoražu. Protams, šo lēmumu ietekmē arī klusa cerība, ka piepildīsies solījumi par lēno, bet neapturamo finansējuma pieaugumu nozarē. Svarīgākais tomēr ir fakts, ka Latvijas kino grib un var atgriezties pie harmoniska, nevis spazmatiska procesa; pie filmām, kas ir svarīgas ne tikai autoriem, bet arī skatītājiem. “Lielais Kristaps 2014” apliecina, ka tā nav nekāda utopija.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.