“Dažreiz man klājies kā pasakā tai lakstīgalai…” 0
Pēckara posmā Ķezbere ar meitām dažus gadus dzīvo bēgļu nometnē Blombergā, kur pulcējušies daudz latviešu rakstnieku un mākslinieku, zeļ kultūras dzīve, un arī Elzai Ķezberei iznāk krājumi “Krēslainie spoguļi” (1949) un “Illūzijas “(1950). Pēc Vācijas dzejniece ar meitām ceļo uz ASV, un bēdas ir nebeidzamas, jo Vācijā nākas atstāt visu triju iemīļoto runčuku Pēteri, kuram gan nav jāpaliek uz ielas – viņu pieņem rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, kurš vēlāk dzejniecei vēstulēs raksta arī par kaķa gaitām un pat aizsūta viņa zīmējumu.
Amerikā Ķezberi gaida trūcīgs liktenis, jo nekādi neizdodas atrast darbu. Beidzot Ķezbere kļūst par Helmara Rudzīša izdotā laikraksta “Laiks” ārštata darbinieci. Viņa vēl kādu laiku turpina dzejot, Ņujorkā iznāca Ķezberes devītais dzejoļu krājums “Koncerts” (1965), piedalās rakstnieku sarīkojumos dažādos latviešu centros ASV un Kanādā, stāstot par pirmskara literāro sadzīvi Rīgā.
Neraugoties uz diezgan grūto sadzīvi un arī sāpīgajiem pārdzīvojumiem – 1978. gadā, tikko 44 gadu vecumā mirst dzejnieces jaunākā meita Ieva, – laikabiedri trimdā atceras, ka Elza Ķezbere arvien bijusi it kā iekšējas gaismas apmirdzēta, dzīves nesalauzta un pret cilvēkiem nesarūgtināta. Viņa pati raksta: “Dažreiz man klājies kā pasakā tai lakstīgalai, kas spiež sirdi uz ērkšķa, lai roze izplauktu bez vainas.”
Padomju Latvijā Elza Ķezbere iekļauta aizliegto dzejnieku sarakstos. Dzimtenē viņa pirmo reizi viesojas 1992. gadā, un viņu aizkustina sagaidīšana – puķu klēpji un vezumi, nodilušas pirmskara grāmatiņas, kurās talanta cienītāji lūdz ierakstīt autogrāfu.
Dzimtenē dzejniece pavada vairāk nekā divas nedēļas, apmeklējot tuvinieku kapus un gluži negaidot sastopot arī savu par mirušu uzskatīto vīru – kā izrādījās, Osvalds Ķezberis tomēr bija palicis dzīvs un pat apprecējies otrreiz. Visai ģimenei sastapties neizdodas – Osvalds Ķezberis gan izsaka cerību, ka nākamajā tikšanās reizē, cerams, ieraudzīs arī meitu Maiju, tomēr nomirst, tikšanās brīdi nesagaidot…
2002. gadā Elzai Ķezberei piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, tomēr vislielākā atzinība ir lasītāju mīlestība. Dziesmu grāmatā iekļauti vairāki korāļi ar viņas tekstiem, 160 Ķezberes dzejoļu ietverti melodijās. Dzejnieces simtgadei par godu iznākusi Elzas Ķezberes dzejas izlase jaunatnei “Gliemežvāks dzied” (2011), par ko viņa vēl savā simtajā dzimšanas dienā paspēja papriecāties. Kopotu rakstu pēdējais, 3. sējums gan iznāk jau pēc dzejnieces nāves…
