“Reiz putns straujš bij’ mana dvēsele” 0
Neaptumšotā laime turpinās vien deviņus gadus. Pēc Padomju armijas ienākšanas Latvijā virsnieku ģimenes izliek no dzīvokļiem Gulbenes pilī, bet drīz seko 41. gada represijas. I. Akmeņkalne, kura pazinusi dzejnieci, stāsta – Ķezbere nojautusi, ka gaidāms kas ļauns, tādēļ kopā ar bērniem aizbraukusi uz Litenes nometni, lai būtu tuvāk vīram: “Pēdējā rītā meitenītes lipušas pie tēva kā dadzīši. Mierinot raudošo sievu, Osvalds Ķezberis teicis vīrišķīgus vārdus: “Nedrīkst gausties par atsevišķa cilvēka likteni, kad bojā iet valstis!”
Elza Ķezbere visu nakti pavada uz perona, cerot vēl kut reizi sastapt vīru, un šajā naktī top līdz sirds dziļumiem izsāpēti dzejoļi, kurus vēlāk iekļaus krājumos “Jāapsnieg” (1943) un “Dziesma par dzērvi” (1944).
Retrospektīvi var teikt, ka Osvaldam Ķezberim paveicās vairāk nekā citiem Litenes nometnē bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem – viņu nenošāva, un viņš palika dzīvs arī Sibīrijas nometnē.
Taču pret Elzu Ķezberi 1941. gada 15. jūnijā dzīve jau otrreiz pagrieza savu visskarbāko vaigu. Trauslā “Mazā dāma” arī pati nonāk cietumā un reiz pat tiek vesta uz nošaušanu, tomēr brīnumainā kārtā paliek dzīva. Dzīvoklis un tēva mājas izpostītas, pats tēvs slims un nevarīgs. Latviešu Skārleta atceras Priekuļu lauksaimniecības skolā mācīto – iesēj rudzus, nopļauj āboliņa lauku un novāc kartupeļus, lai ģimenei būtu ko ēst. Bet līdz ar to viņa it kā salūzt. Šķiet, tieši par šo laiku runā dzejolis “Dzīve”: “Reiz dzīve likās zelta ābele / Ar dimantaugļu pilniem zaru zariem, / Reiz putns straujš bij’ mana dvēsele, – / Tur dziedāja viņš apvīts saules stariem. / Kalst zelta koks un maigie zari vīta, / Krīt augļi tumsā, nesagaidot rīta.”
Bēgļu gaitas Elzu Ķezberi līdz ar abām meitiņām aizved uz Vāciju. Līdzi viņa paņem vīra zobenu un Latvijas karogu smagā metāla kātā. Par vīru 1947. gadā tiek saņemta ziņa, ka Osvalds Ķezberis ir miris…
