M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise un direktore Dana Bjorka.
M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise un direktore Dana Bjorka.
Foto: Karīna Miezāja

“Lūdzam tos, kuru dzimtā valoda ir krievu, būt iecietīgiem un smalkjūtīgiem!” Saruna ar aktrisi Danu Bjorku 0

Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Šarma karalienes: šī gada 10 iekārojamākās latviešu dāmas MI skatījumā
Kokteilis
Bijusī olimpietie apstiprina baumas: olimpiskie ciemati kļuvuši par intīmo izklaižu perēkli 63
Veselam
VIDEO. “Lūdzu, pat ja jums nav naudiņas, nepērciet šo produktu!” Sieviete brīdina par Tukumā ražota produkta kaitīgumu veselībai. Kas sakāms ražotājam?
Lasīt citas ziņas

…Teātra direktores krēslā viņa bija pavadījusi divus gadus, kad teātru durvis aizvēra pandēmija. Šīs sezonas sākums iezīmējās ar ikvienas skatuves mākslinieces sapņu lomu, Anglijas karalieni Elizabeti, taču karš Ukrainā lika viņai nākt klajā ar politisku paziņojumu. Tam visam vajag spēku. Bet M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrisei un direktorei Danai Bjorkai tāds piemīt.

M. Čehova Rīgas Krievu teātra mākslinieciskā vadītāja un režisora Sergeja Golomazova jaunākais, tikko pirmizrādi piedzīvojušais iestudējums “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” ir stāsts par divām karalienēm – Anglijas Elizabeti un Skotijas Mariju Stjuarti. Britu dramaturgs Roberts Bolts (1924–1995), raksturojot savas varones šajā lugā, sacījis, ka Elizabete jebkuros apstākļos izvēlas pienākumu, varu un Angliju, bet Marija – jūtu stihiju pat tad, kad runa ir par kroni. Ne velti viens no Skotijas karalienes biogrāfiem nodēvējis Marijas dzīvi par “slepkavības, kaisles, reliģijas un neatbilstošu mīļāko” vēsturi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Danai Bjorkai uzticēta karalienes Elizabetes loma, bet jau kopš kara pirmajām dienām ik vakaru pirms jebkuras izrādes atskan teātra direktores balss ieraksts pavisam citā kontekstā:

“Šajā sarežģītajā laikā mēs visi ar sāpēm sirdī sekojam līdzi notikumiem Ukrainas teritorijā. Mūsu teātris ir kategoriski pret karu un agresiju – mēs paužam atbalstu Ukrainas tautai, tāpat aicinām Latvijas sabiedrību nevērsties pret krievu valodu un Latvijas krieviem, kam nav nekādas saistības ar citas valsts rīcību. Lūdzam tos, kuru dzimtā valoda ir krievu, savukārt būt iecietīgiem un smalkjūtīgiem. Neviens no mums tiešā veidā nevar ietekmēt situāciju Ukrainā, taču katra spēkos ir neielaist naidu mūsu kopējās mājās – Latvijā. Teātris turpina darboties un runāt par tām vērtībām, kas vieno cilvēkus. Kļūsim par atbalstu cits citam! Lai karš drīzāk beidzas!”

Tāpēc šo sarunu ar Danu Bjorku arī sākam par teātra misiju, kam nu atklājušās arī vēl citas šķautnes pilsoniskās nācijas veidošanā Latvijā.

Dana, vienmēr esmu vēlējusies uzteikt Krievu teātri par politiskās nācijas dabisku un nesamākslotu veidošanu Latvijā. Rādāt latviešu autoru lugas, pie jums iestudē Gruzdovs, Kairišs, Rešetins un citi latviešu režisori… Šajā ziņā jūs veidojat teātri vai teātris jūs?

Ja bez aplinkiem, tas tomēr ir iestādes vadītājs, kas veido tās seju. Un jā, M. Čehova Rīgas Krievu teātris atspoguļo manu domāšanas stilu, īsteno manas kā šī teātra direktores ieceres. Pat ja Kultūras ministrija mūsu teātrim nebūtu izvirzījusi uzdevumu iestudēt latviešu dramaturģiju, mēs paši to darītu ar prieku, jo tas saliedē sabiedrību un izglīto publiku. Iestudējot Blaumani, Raini, latviešu klasiku, lugu izvēlamies atkarībā no konkrētā darba aktualitātes, atbalss mūsdienās. Otrkārt, režisors, kas tiek uzaicināts iestudēt latviešu dramaturģiju, pats izvēlas sev tuvāko. Varu atklāt noslēpumu, ka nākamajā sezonā iestudēt latviešu dramaturģiju esam uzaicinājuši Intaru Rešetinu, un viņš vēlas Raini, “Induli un Āriju”, kurā būšot arī tādas personas, kuru Raiņa darbā nav. Rainis arī latviešiem nav viegli tverams dramaturgs, bet sadarbībā ar tik foršu, atraktīvu un mūsdienīgu mākslinieku kā Intars, domāju, iznāks kaut kas unikāls, krievu auditorijai izglītojošs, latviešu – atsvaidzinošs.

Reklāma
Reklāma

Arī nupat jaunākajā iestudējumā “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” kostīmu māksliniece ir Kristīne Pasternaka, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, un jūsu tēlotās Elizabetes drauga un padomnieka lomā jaunais Dailes teātra aktieris Klāvs Kristaps Košins. Diezgan labi jāpazīst latviešu teātris, lai zinātu tā jaunos māksliniekus, bet izrādes režisors ir maskavietis Sergejs Golomazovs….

Patiesībā es pamanīju Klāvu Košinu “Spēlmaņu nakts” ceremonijā, kur viņš saņēma balvu kā jaunais režisors. Redzu, iznāk uz skatuves ļoti izskatīgs jauns vīrietis ar zemu, skaistu balsi un saka lielisku runu. Turklāt saviem pasniedzējiem, pie kuriem viņš skolojies Maskavā, jaunais skatuves mākslinieks pateicās krieviski. Jāpatur prātā, nodomāju. Un, kad lūkojām pēc manas Elizabetes noskatītā mīļākā Roberta Dadlija tēlotāja, es ieminējos režisoram par Klāvu Kristapu Košinu. Mūsu skatuves partnerībā vīlusies neesmu!

Bet šā brīža aktualitāte diemžēl jau divus mēnešus ir karš Ukrainā. Nespēju iedomāties, kā jūtas cilvēks, kura dzīslās rit tās pašas asinis, kuras tiem, kas nu nogalina un slepkavo Ukrainā…

Ne vien es, bet jau mani vecāki ir dzimuši Latvijā un es nejūtu nekādu radniecisku saistību ar Krieviju, man tur nav ne tuvu, ne tālu radu. Tāpat kā visi citi cilvēki es izjūtu izmisumu, sāpes, dusmas un protestu pret vardarbību Ukrainā. Taču savādu diskomfortu manī rada tas, ka ir cilvēki, kuri domā, ka man jājūtas kaut kā īpaši neērti citas valsts pieņemtu lēmumu dēļ.

Kā līdzvainīgiem derētu justies ne jau visiem etniskiem krieviem, bet Krievijas pilsoņiem – turklāt visā pasaulē –, kuri savulaik nobalsoja par Krievijas prezidentu Putinu.

Es tik viennozīmīgi nespriestu. Neviens nevar zināt, ka pēc trim, desmit vai divdesmit gadiem prezidenta galvā kaut kas sašķobīsies un viņš pieņems ārprātīgus lēmumus. Piemēram, tā pati slavenā Krievijas aktrise Čulpana Hamatova (šobrīd pieņemta Jaunā Rīgas teātra štatā. – V. K.) agrāk ticēja Putinam, tagad ir vīlusies šajā personā un nosoda viņu.

Kopš pirmajām kara dienām pirms katras izrādes Krievu teātrī dzirdams jūsu paziņojums, ko citēju šīs sarunas ievadā. Kāpēc tāds radās?

Par šādu soli izšķīros brīdī, kad arī domājoši un izglītoti cilvēki, mani paziņas, sāka man zvanīt, sakot – Dana, piedod, visu cieņu tev un tevis vadītajam teātrim, bet mēs šurp vairs nenāksim. Un nenāksim tāpēc, ka mums ļoti sāp Ukrainā notiekošais un tādēļ nevaram pieņemt neko, kas saistās ar vārdu “krievs”. Taču vai krievu kultūra, mūzika, māksla kaut mazākā mērā ir vainojama pie tā, ko Krievijas režīms dara Ukrainā? Un tad es studijā ierakstīju savu publisko paziņojumu.

Turklāt visa pasaule zina arī tādus krievus kā politiķi Aleksejs Navaļnijs, kas tika indēts, un Boriss Ņemcovs, kurš iebilda Krimas aneksijai un tika nošauts uz tilta pretim Kremlim Maskavā. Taču mani mulsina, ka jūsu paziņojumā nav skaidri minēta Krievija kā agresijas izraisītāja un Putina režīms kā neizprovocēta kara sācējs.

Visās intervijās medijos es nevairos ne Putinu, ne Krieviju saukt par agresoriem. Taču, ja Latvijā tomēr ir kāda sabiedrības daļa, kura joprojām atbalsta Krievijas prezidentu, vai tad sava vainas daļa nav jāuzņemas arī mūsu valsts varai, ka pieļāvusi sabiedrības šķelšanos un tik lielu citas valsts informatīvās telpas ietekmi? Tagad ir aizliegta virkne Krievijas kanālu. Tu vari atslēgt jebko, taču mūsdienu pasaulē caur internetu atrodams ir viss, un aizliegumi rada vēl lielāku azartu ticēt aizliegtajiem vēstījumiem. Vai tieši tāpēc jau sen nebija laiks izveidot krievu mediju ar Latvijai lojālu saturu? Es arī uzskatu, ka mums jāveido saliedēta pilsoniskā nācija, kurā ikviens cilvēks, lai kādai tautībai piederētu, melnā dienā būtu gatavs aizstāvēt mūsu valsti.

Bet, runājot par mediju krievu valodā, par šādu risinājumu tomēr diskutē, jo vairums krievu jaunatnes zina latviešu valodu un mēs tomēr skatāmies nākotnē. Un latviešu valoda ir mūsu valsts stiprā pils.

Bet ziniet, kas pārsteidza mani? Gatavojoties ārzemju braucienam, ārvalsts pasē vēlējos ierakstīt sava dēla tautību. Kad sacīju – latvietis, ierēdnes acis ieplētās jo platas. Ko? Latvietis? Savukārt mani pārsteidza viņas izbrīns. Jā, kaut arī mana dzimtā valoda ir krievu, man pasē ir rakstīts – latviete. Tāpat kā manam tēvam un arī manam vīram – latvietis. Esmu te dzimusi, augusi, skolojusies, es runāju latviski.

Ko domājat par pieminekļa likteni Pārdaugavā?

Politisku saukļu izkliedzējus gribētos aizslaucīt kopā ar pašu pieminekli. Taču, ja man būtu jāpieņem lēmums, es atrastu kādu vietu Rīgā vai Pierīgā, kādā memoriālā, parkā, dārzā vai vienkārši zemē, kur tajā pašā 9. maijā nolikt ziedus un pulcēties cilvēkiem, kas vēlas pieminēt savus tuviniekus, vecākus un vecvecākus, karavīrus un civiliedzīvotājus, kas visi ir Otrā pasaules kara upuri.

Kāpēc nevar pieminēt kopā ar visu Eiropu 8. maijā?

Kaut vai 30. decembrī!

… Mūsu jaunā izrāde “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” sākas ar Skotijas un Anglijas karu. Tas arī ir stāsts par politiskām spēlēm. Bet upuri ir parastie mirstīgie cilvēki. Ar cilvēkiem karaļi spēlējas kā ar aitu bariņiem. Vienu otram uzrīda, dzen nāvē, bet karaļi tikmēr dala naudu un viņiem ir nospļauties gan par pieminekļiem, gan vēsturi, gan piemiņas vietām. Runa ir par varu un naudu. Kad rudenī tika iecerēta šī izrāde, neviens nevarēja paredzēt, ka februārī sāksies karš un daži dialogi un frāzes skanēs tik aktuāli, ka šermuļi skrien pār kauliem.

Dana Bjorka karalienes Elizabetes lomā izrādē “Lai dzīvo Karaliene, vivat!”.
Publicitātes foto

Izrāde “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” nosaukta par iztēles spēli. Vai iztēle teātrī nav pašsaprotama?

Jā, taču šoreiz tam ir īpaša nozīme. Elizabete un Marija Stjuarte dzīvē nekad nav satikušās. Ja būtu, varbūt arī vēsture būtu veidojusies citādi. Lai kaut kā abus šos tēlus it kā apvienotu vienā, režisors radīja tādu žanru kā iztēles spēle, kad abas varones vienu otru redz pašas savā atspulgā. Abas karalienes ir pilnīgi pretstati – viena, Elizabete, ir konservatīva, stipra, par valsti un pienākumu domājoša, savu privāto dzīvi valsts interesēm upurējoša. Savukārt Marija Stjuarte vairāk domā par sevi, savām sievietes ambīcijām, vēlmi izbaudīt laimi, būt mīlētai. Viņa ir ekspresīva un ļoti emocionāla. Taču ikvienā sievietē ir abas šīs dabas dotās rakstura puses, tikai viena ņem virsroku, bet otra nepiepildīta gruzd dziļi zemapziņā. Un izrādē abas karalienes spogulī redz nevis sevi, bet savas dabas otru, apslēpto pusi, to, kas papilnam izlauzusies uz āru pretiniecē. Spogulī katra no viņām redz to, ko ikdienā zaudējusi savā dzīvē. Elizabetei tā ir kaislība, mātes laime, Marijai – neizbaudīts gandarījums par tautas, valsts labā upurēto, jo viņa uz tādu rīcību nekad nav bijusi spējīga.

Divas sievietes, divas karalienes, divi likteņi, divi pretpoli. Kura no lugas tēmām jums ir visnozīmīgākā?

Tas, ko politika dara ar cilvēku. Kā tā kropļo, upurē un spēlējas ar dzīvību. Arī pašas karalienes – gan Elizabete, gan Marija Stjuarte – ir politikas upuri. Vienai nav dots būt mīlētai sievietei, mātei, jo viņa upurē sevi tam, lai vadītu to mašinēriju, ko sauc par valsti, otra, piedzimstot par karalieni, nevar piepildīt savas sievietes ambīcijas, jo politika traucē. Politika nekad nevar būt mierā ar cilvēcisko, tā vienmēr ir par varu, naudu, līderību.

Bet, mazliet šo domu piezemējot, mēs tomēr ik pa četriem gadiem, kā tas ir Latvijā, aicinām iet cilvēkus uz Saeimas vēlēšanām un no jauna izraudzīt tos cilvēkus, kas būs pie varas.

…Jā, ir zināma pretruna. Bet es tomēr domāju, ka tautas rokās ir ļoti daudz. Paskatīsimies, piemēram, uz Franciju. Tikko cilvēkiem kaut kas varas rīcībā nepatīk – pilnas ielas ar karogiem, tauta saceļas, pieprasa, un valdība mēģina rast risinājumu. Es Franciju minētu kā piemēru vadības stilam demokrātiskā sabiedrībā. Bet ko tauta var izdarīt Krievijā? Iziet ielās? Pamēģināja… Un? Tantīti, kura elkonī bija pakārusi somiņu ar uzrakstu “Nē – karam” piespieda pie asfalta. Viss laikam tomēr atkarīgs no tā, kas tiek pie varas. Es apbrīnoju Zelenski un vienlaikus man ir arī nenormāli viņa žēl, redzot, kam ir jāiziet cauri Ukrainas prezidentam. Viņa kā valstsvīra lēmums stāties pretim Krievijas militārajai agresijai prasa tūkstošiem ukraiņu dzīvību, vairāk nekā četri miljoni pametuši savu zemi un devušies bēgļu gaitās. Bet viņš ir stiprs, jo viņam apbrīnojamā vienotībā noticējusi visa Ukraina. Tādēļ, ka ieraudzīja cilvēku no tautas, kurš mēģināja kaut ko patiesi valstī mainīt.

Dana, vai kāda partija nav klauvējusi arī pie jūsu durvīm?

Ir nākuši, aicinājuši, bet nē, nē… Nav tādas partijas, kuras idejām un cilvēku sastāvam es līdz galam reāli ticētu. Bet savu vārdu atdot kādas partijas izkārtnei, nu nē, paldies. Esmu izgājusi cauri visādiem solījumiem, arī partijā nebūdama, un varu iedomāties, kas tajā nozarē notiek.

Bet, būdama teātra direktore, arī esat kodusi varas ābolā. Kāda ir tā garša?

Rūgta. Teātrī, kur strādā divsimt cilvēku, būt direktorei nav vienkārši. Te visi ir gudri, ar savu viedokli un pārliecību, kā būtu jābūt. Pārmaiņas nāk grūti, katru jaunu ideju neuzņem ar aplausiem. Mākslinieki ir ļoti egocentriski cilvēki, kuriem šķiet, ka pasaule griežas tikai ap viņu personību. Teātrī tas viss elpo ļoti piesātināti. Ikdienā jūti nevis varu, bet ļoti smagu darbu. 2018. gadā, stājoties amatā, ļāvos iekšējam uzrāvienam – nu tik būs, zāles pilnas! Un 2019. gadā tā arī bija. Bet nākamā gada pavasarī atnāca kovida pandēmija un visu noplicināja. Likās, nekas sliktāks vairs nevar būt. Taču sākās karš Ukrainā, kas krievu kultūru un teātri skar ļoti. Pasaules notikumu radītie apstākļi ir ļoti nomācoši.

Vai ir kaut kas, par ko apbrīnojat savu Elizabeti?

Par vēsu un racionālu prātu lēmumu pieņemšanā. Ļoti vērtīga īpašība. Angļi var būt pateicīga tieši Elizabetei I par to, ka šā brīža Anglija ir tik varena un kultūras piesātināta valsts.

No iemidzināšanas izglābtais zirgs Ananass tagad daudz ko iemācījis arī tā saimniecei aktrisei Danai Bjorkai.
Foto no personiskā arhīva

Kaut izrādē auļošana zirga mugurā tiek minēta kā Marijas Stjuartes aizraušanās, vai rūpes par Ananasu, zirgu, kuru savulaik izglābāt no iemidzināšanas, jums tagad palīdz atveidot Elizabeti?

Tas mani traucē! Izrādē ir viens monologs, kuru ilgi nevarēju pieņemt. Britu dramaturgs ielicis manai karalienei Elizabetei mutē šādus vārdus: “Ah, Marija Stjuarte esot uzsēdusies kumeļa mugurā un auļos metusies prom! Bet es pat zirgu seglot neprotu…” Pirmkārt, es, Dana, to protu, bet galvenais, Elizabete I dzīvē līdz pat astoņdesmit gadu vecumam jāja ar zirgu. Viņa pazina zirgus un ļoti labi prata ar tiem apieties. Iestudējot izrādi, es režisoram teicu – nu neguļas man tie vārdi mutē! Tie ir meli, ka Elizabete neprot seglot zirgu! Kaislība uz zirgiem mums ar Elizabeti varētu būt kopīga. Man bija sapnis nofilmēties filmā, kur es jāju ar zirgu, bet Ķekavas zirgu stallī ātri sapratu, ka nevaru pat tikt zirga mugurā, kur nu vēl jāt. Kad staļļa īpašniece padalījās “Facebook” ar ziņu, ka iedzimtas kājas vainas dēļ vienam zirgam draud iemidzināšana, man kļuva viņa žēl. Tagad Ananass ir mans skolotājs, kurš iemācīja tik ļoti nebaidīties no zirgiem. Pirms astoņiem gadiem baidījos rikšotājiem pat tuvoties, bet šodien ciešā apskāvienā tinu zirgam pakaļējo kāju.

Režisora Gata Šmita spēlfilmā “1906” manai varonei vajadzēja atjāt no Sanktpēterburgas zirga mugurā. Uz filmēšanas laukumu atveda rumaku, mani iepazīstināja ar viņu. Zirgu, starp citu, sauca Dans! Domāju, mans sapnis piepildīsies, tūlīt jāšu! Bet notika kaut kāda aizķeršanās, un, lai nenokavētu filmā iecerēto saulrietu un visu pagūtu ātrāk nofilmēt, mani iesēdināja zirga pajūgā. Dans tā arī palika aiz kadra. Bet man joprojām ir sapnis…

Dēls, par kuru šajā sarunā jau ieminējāties, jums piedzima pirms desmit mēnešiem. Vai kopš bērna nākšanas pasaulē kaut kas ir mainījies dzīves un pasaules redzējumā?

Protams! Kovida laikā vai pusnaktī cēlos augšā un skrēju risināt ar teātri saistītus jautājumus, pat naktī sapnī risināju darba lietas. Pie sirds ņēmu konfliktus, pārdzīvoju sīkumus. Pat grūtniecības laikā pārdzīvoju visu, kas saistījās ar darbu. Kad piedzima dēls, sapratu, ka nav nekā svarīgāka. Tagad kaut kā dabiski visu apkārt notiekošo esmu sākusi uztvert ar mierīgu, filozofisku skatienu. Darbu tik ļoti neņemu pie sirds. Pret problēmām teātrī izturos kā pret lietu, kuru vienkārši vajag atrisināt.

Ja atgriežamies pie teātra un jaunākā iestudējuma, kas piecsimt gadu senajā stāstā par divām karalienēm ir tāds, kas mūs saista joprojām?

Konflikts starp ambīcijām, alkām pēc varas un cilvēcību ir mūžīgs. Un katra paaudze pieļauj vienas un tās pašas kļūdas, kuras atskārš tikai tad, kad rētas parādās uz pašu ādas.

SAISTĪTIE RAKSTI