Aksels Aizkalns: “Sev nodefinēju, ka man nav jāmaina profesija vai darbības lauks, varu cilvēkiem palīdzēt tik un tā – varbūt ļaujot aizdomāties, atslābināties.”
Aksels Aizkalns: “Sev nodefinēju, ka man nav jāmaina profesija vai darbības lauks, varu cilvēkiem palīdzēt tik un tā – varbūt ļaujot aizdomāties, atslābināties.”
Publicitātes (Matīsa Markovska) foto

Aksels Aizkalns: Būt uz skatuves ir par maz, ja notiktu iebrukums, tad neviens jau nepagriezīs tankus uz otru pusi un nebrauks uz teātri skatīties lugas 0

Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
Austrumu slimnīcā ar NBS helikopteru nogādāta gados jauna paciente kritiskā stāvoklī 53
Labs darbiņš, kas padarīts – “Visiem nepietiek!” Krievijā sācies 95.benzīna deficīts 73
TV24
“Ko viņi darīs pirmos mēnešus? Viņi dropēs!” Rajevs skeptiski vērtē Krievijas demobilizācijas plānu
Lasīt citas ziņas

Sestdien, 7. maijā, Valmieras Drāmas teātrī notiks amerikāņu dramaturga Deivida Mameta lugas “Amerikāņu bizons” pirmizrāde. Vienu no galvenajām lomām tēlo jaunais teātra aktieris Aksels Aizkalns (1994), kurš tikai pagājušajā gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiermākslas programmu Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadībā.

Izrāde stāstīs par trim sīkiem blēžiem, kuri, plānojot nozagt senu monētu kolekciju, sapņo par ienesīgu biznesu, bet nerēķinās, ka viņu iedomātā biznesa modelis būs pārbaudījums viņu draudzībai. Viens no varoņiem saka savam gados jaunākajam draugam: “Ir bizness, un ir draudzība” – divas pasaules, kas diemžēl ne vienmēr var pastāvēt līdzās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pastāstiet par jauno izrādi – par ko tā ir un kāda ir jūsu loma!

A. Aizkalns: Izrāde ir par vienkāršo cilvēku, kuru apstākļi spiež darīt to, ko viņš dara. Tā bieži gadās, kad apstākļu dēļ jārīkojas tā, lai ar visdažādākajiem paņēmieniem censtos izdzīvot.

Mana loma šķiet ļoti interesanta – izaicinoša, vienlaikus izklaidējoša, šādu cilvēku ir aizraujoši pētīt. Manu varoni sauc Skolotājs, viņa vārds ir Volters, padzīvojis vīrietis, varētu pat teikt – vecpuisis. Volters jūtas visas pārējās pasaules piečakarēts, viņa skatījumā visi apkārtējie ir slikti – pie visa notiekošā vainīgi ir citi, nevis viņš pats. Tā nu Volters mēģina dzīvot – katru dienu ejot laukā, katru dienu sākot no jauna, cīnoties un cenšoties atrast veidu, kā tikt līdz dienas beigām.

Pēc režisores Indras Rogas teiktā, jūs esat aktieris, kurš tēlos meklē dziļumu…

Taisnība, ceru, ka tas arī tā paliks un mans entuziasms nepazudīs, vienalga kādā tēlā turpināšu rakt. Man ir paveicies ar šo lomu.

Vai šajos laikos ir viegli spēlēt teātri?

Uz to ir grūti atbildēt. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pagājis zināms laiks, un, šķiet, pārgājis pirmais šoks, protams, pašā sākumā spēlēt bija ļoti grūti. Vienlaikus negribu teikt, ka cilvēki ir pieraduši pie situācijas, pie tās nevar un nemaz nedrīkst pierast. Jāatzīst, ka jau agrāk reizēm kaut kādā personīgā, eksistenciālā veidā esmu apšaubījis savu profesijas izvēli. Šodien, vērojot pasaulē notiekošo, bieži nodomāju, ka ir daudz labākas, vajadzīgākas lietas, ko darīt. Ir daudz cilvēku, kuriem stresa, pirmās panikas iespaidā rodas tik ļoti liela vēlme palīdzēt kādam, kaut ko darīt, ka tas var kļūt diezgan destruktīvi. Jāsaprot, ka šai vēlmei nedrīkst gluži paļauties, tāpēc sev nodefinēju, ka man nav jāmaina profesija vai darbības lauks, varu cilvēkiem palīdzēt tik un tā – varbūt ļaujot aizdomāties, atslābināties, viņus uzmundrināt. Teātrī varam cilvēkus uzrunāt, ļaujot nejusties vieniem, bezpalīdzīgiem šajā izmisuma situācijā.

Reklāma
Reklāma

Reizēm saka, ka māksla notikumus spēj prognozēt pirmā, piemēram, mūsu teātrī tāda ir izrāde “Liesmojošā tumsa”. Pirms šīs lielās neiedomājamās situācijas sākuma šis materiāls mums gluži vai zvanīja pie durvīm.

Aktieri no skatuves tiešām spēj skatītāju domas nomierināt, vērst citā virzienā. Pirms kara dažkārt likās, ka vērtīgākā teātra mākslas daļa saistāma ar drāmām un traģēdijām, bet tagad cilvēkam vajadzīgs arī vieglums, vienkāršs spēles prieks.

Tieši tāda izrāde būs “Amerikāņu bizons”, tā gan nosaukta par drāmu divos cēlienos, bet tajā var atrast ļoti daudz absurdu mirkļu un situāciju, kuras vismaz man liekas uzjautrinošas, vienlaikus gan arī nedaudz bēdīgas. Iespējams, no malas šis stāsts nebūt neizskatās pēc kaut kā tik nozīmīga, lai to vispār varētu nosaukt par drāmu, turklāt vēl divos cēlienos. Drāma bez drāmas, bet katram jau viņa paša problēmas liekas vissvarīgākās.

Teicāt – šis ir laiks, kad nepietiek būt tikai aktierim.

Esmu daudz domājis, ka būt uz skatuves ir par maz, ja notiktu iebrukums, tad neviens jau nepagriezīs tankus uz otru pusi un nebrauks uz teātri skatīties lugas. Esmu arī skatījies uz sevi kontekstā – vai tu esi vīrietis vai neesi? Nedod Dievs, ja kaut kas tiešām atgadītos… Protams, tas jau laikam gan ir cilvēka dabā, no sākuma skatīties uz sevi – ja nu kas notiks, ko darīšu es? Šis ir laiks, kas liek izsvērt vērtības, liek prātot par iespējamiem scenārijiem.

Tā jau gan mums daudziem liekas – mēs darām pārāk maz… Pirms dažām dienām Igaunijas premjerministre teica, ka gāze varbūt būs dārga, bet brīvības cena nav novērtējama.

Pilnīgi piekrītu. Veidojot “Liesmojošo tumsu”, daudz domājām par brīvību. Spēlējam aklus jauniešus, taču tā savā ziņā ir alegorija, izrāde nav tikai par fizisku aklumu, bet gan par plīvuru, kurš dažkārt ir acu priekšā, par taisnību, kuru mēģinām sev ieskaidrot un akli pieņemt. Tad jautājam, kāda tad ir tā mūsu brīvība. Bieži neizprotam, ko mums nozīmē brīvība, to nenovērtējam, pieņemam kā pašsaprotamu. Protams, ir labi, ka varam par to aizdomāties, prātot, taču šis ir laiks, kad esam spiesti par to domāt, šīs domas radījis karš.

Valmiera liekas ļoti vienota, vai jūtat, ka arī visa Latvija spētu celties un līdzināties vienotai dūrei, kā tas notiek Ukrainā?

Noteikti. Domāju, ka šis ir kas līdzīgs signālam, sarkanajai līnijai, tagad cilvēku vienotība kļūst daudz pamanāmāka, esam saliedētāki, izjūtam solidaritāti. Varbūt tas nav gluži visas sabiedrības viedoklis, bet tā ir vairākuma nostāja. Ir tik daudz to, kuri vienojās stāvēt pie Krievijas vēstniecības, pazīstu vairākas meitenes, kuras nupat organizēja spēcīgo protesta akciju. Protams, esmu gājis gan uz protestiem, gan bijis klāt koncertos. Kādam var likties – kāda jēga, kas no tā mainās? Jāatceras, ka no katra mazumiņa var izaugt kaut kas liels. Tādējādi mēs kā sabiedrība rādām savu vienoto nostāju, iedrošinām cits citu, apmaināmies ar viedokļiem. Tas būtiski ir ne jau Krievijas vēstniecībai, bet visai Latvijas sabiedrībai. Pilnīgi noteikti esam vienoti, vienotāki, nekā jebkad manā dzīves laikā esam bijuši. Mēs dalām vienotu sāpi. Šobrīd vairs nedrīkstam būt egoisti.

Arī mūsu teātris cenšas palīdzēt cilvēkiem, mūsu teātra kopmītnēs dzīvo divas ukraiņu ģimenes. Viņi ļoti novērtē, cik pretimnākoši ir Latvijas cilvēki, protams, gadās arī kāds citādāks, bet tie nav vairumā. Viena no ukrainietēm principiāli nerunā krieviski, bet tikai angliski, baidās, ka kāds noturēs par krievieti, viņai tas ir svarīgi. Mūsu ukraiņi mācās latviešu valodu, cenšas ar mums sarunāties, tas viņiem ir pašsaprotami. Mums tas liekas nozīmīgi un skaisti.

Jūs teātra izrādes nosaucat kā skaidrojumu pašlaik notiekošajam. Vai domājat, ka mākslas uzdevums ir izskaidrot ikdienu? Vai esat sastapies ar mākslu, kura radīta tikai mākslas vārdā, atrauta no dzīves?

Ja māksla būtu pilnīgi atrauta no dzīves, to nevarētu novērtēt, mūsu mākslas vērtēšanas kritēriji jau ir pati dzīve. Ja mēs padziļināti vērtētu teātra mākslu, tā ir dzīves esence, protams, tie ir kompozicionāli izveidoti dramatizējumi ar dramatisku attīstību, bet visa saknē ir dzīve. Skatītāji teātri bieži vērtē pēc tā, vai atpazīstu situāciju, vai tiešām zinu tādu cilvēku, vai tas man atgādina to vai šo. Uzskatu, ka teātris ir dzīves pietuvinājums, dažreiz kaut kādā formā ietērpts izskaistinājums, teātris sastāv no mazām dzīves epizodēm un sajūtām.

Vai jums vieglāk ir spēlēt komēdijās vai drāmās?

Pagaidām vēl neizvēlos, ņemu visu, ko man dod, un cenšos augt gan kā aktieris, gan kā cilvēks. Tie brīži, kad skatītājs dzīvo līdzi, tiešām ir patīkami, to var sajust gan drāmās, gan komēdijās, tikai komēdijās zāles reakciju var arī sadzirdēt. Arī drāmās ļoti jūtu skatītāju. Ir interesanta sajūta brīžos, kad skatītāju zālē iestājas dziļš klusums, tā ir gluži kā fiziska stīga… Un ja kāds vēl nobirdina asaru… Ļoti šos brīžus novērtēju, teātris ir kā savstarpēja attīrīšanās starp aktieri un skatītāju.

2019. gadā Valmieras teātra jaunie aktieri iestudēja izrādi pēc Fjodora Dostojevska romāna “Noziegums un sods” motīviem, jūs tēlojāt Raskoļņikovu. Vai šobrīd ir iespējams iestudēt, atskaņot, izrādīt krievu kultūras un mākslas darbus?

Esmu par to daudz domājis, krievu kultūra un dramaturģija ir ļoti dažāda. Mans teātra skolotājs Mihails Gruzdovs, kurš pats ir mācījies Krievijā, teica, ka māksla vienmēr iet pret valdošo politisko nostāju. Viņš gan pats vienmēr bijis opozīcijas aizstāvis. Tā, protams, būtu ideālā situācija, vēsturē teātri bieži vien bijuši pakārtoti dažādām politiskajām iekārtām. Domāju, ka krievu klasiku un daļu no modernās mākslas nevajadzētu mest laukā, tā tomēr ir māksla un, ja vien tas nav propagandas teātris, uzskatu, ka māksla dzīvo ārpus politikas. Grūti būtu iedomāties mūsu teātrus bez Čehova, Gogoļa, Dostojevska…

Latvijā patvērumu meklē arī daudzi Krievijas kultūras darbinieki…

Mēs visi cīnāmies par savu dzīvi. No vienas puses, esmu empātisks pret cilvēkiem, kuri cenšas tikt prom no Krievijas, no otras puses, esam uz robežas, kur jāvaktē katrs solis, jācenšas paredzēt vairākus soļus uz priekšu. Negribu būt nacionālists un teikt, ka visi atbraucošie ir vienādi slikti, domāju, ka iespēju robežās mums vajadzētu palīdzēt visiem, kuri cenšas aizbēgt no tā posta. Turklāt man šķiet tikai pašsaprotami, ja šie atbraucēji iemācītos latviešu valodu, tas būtu pieklājīgs žests. Daži, iespējams, te plāno dzīvot ilgtermiņā, citi cer, ka viss drīz beigsies un varēs atgriezties savā Maskavas dzīvoklī. Protams, ir jautājums, cik nopietni šie bēgļi uztver savu bēgšanu. Mācoties valodu, viņi mūsu valstij izrādītu cieņu.

SAISTĪTIE RAKSTI