Ludzas igauņu izzināšana 0
Hannesa Korjusa pētījums “Ludzas igauņi. Zemes dieva tauta” – turpina noslēpumainās Ludzas igauņu jeb Lutsi maarahvas etniskās kopienas izzināšanu.
Hanness Korjuss tēmas izpētei pievērsies pirms vairāk nekā 15 gadiem, un LU LFMI Latviešu folkloras krātuvē glabājas plašs autora materiālu vākums – 2116. fondā rodamas viņa lauka pētījumos tapušās intervijas ar teicējiem, fotogrāfijas, statistikas dati u. c. Jaunā grāmata nākusi klajā akadēmiķa, Dr. habil. hist. Saulveža Cimermaņa zinātniskajā redakcijā, kurš ir arī publicējuma “Ceļavārdu” autors. Vienpadsmit nodaļu un epiloga tekstu papildina fotogrāfijas un zīmējumi no vēstures dokumentu krātuvēm Latvijā un Igaunijā, kā arī vairāki mūsu dienu attēli. Vizuālie materiāli līdz ar rakstītajām liecībām sniedz priekšstatu par dzīvi Latvijas igauņu ciemos – Ciblā, Mērdzenē, Nirzā, Pildā – senāk un tagad, kad Ludzas igauņu valoda (izloksne) tajos vairs neskan, kā arī vēstī par to, kāda bijusi šo ciemu izpētes gaita.
19. gadsimta izskaņā un 20. gadsimta pirmajā pusē nozīmīgu darbu Ludzas igauņu izzināšanā un kopienas pašapziņas veicināšanā ieguldījuši divi Igaunijas zinātnieki: etnogrāfs, folklorists un diplomāts Oskars Kallass (1868 – 1946) un viņa lauka pētījumu turpinātājs, arhivārs un bibliotekārs Pauloprīts Volaine (1899 – 1985). Viņu pierakstītās Ludzas igauņu pasakas latviešu lasītāji varēja iepazīt 2015. gadā Guntara Godiņa tulkojumā. Hanness Korjuss savas grāmatas apakšvirsrakstā “Zemes dieva tauta” ietvēris atsauci uz Volaines lugu (1934), kas veltīta Kallasa aktivitātēm Ludzas igauņu vidū. Tautiskās komēdijas tapšanu autors labi apraksta atsevišķā nodaļā (43. – 49. lpp.). 21. gadsimtā, kā atzīst Korjuss, “stafetes kociņu” Lutsi izpētē ir pārņēmis valodnieks Uldis Balodis (126. lpp.).
Grāmatā lūkots aptvert visai plašu tēmu loku. Līdzās specifiskiem Ludzas igauņu ciemu vēstures jautājumiem autors kontekstuāli izgaismojis vairākas Latvijas – un jo īpaši Latgales – kultūras vēstures tēmas: jezuītu, dominikāņu un kapuciešu mūku ordeņu darbību reģionā, attieksmi pret latgalisko Latvijas Republikā, mazākumtautību izglītības problēmas, Latvijas un Igaunijas ārpolitiku diasporas kopienu aizstāvībai, citas somugru tautas Latvijas teritorijā. Grāmata sniedz ieskatu pagātnes problēmās, kuras padziļināti spētu izpētīt vesela zinātnieku komanda.
Izdevumā daudz bagātīgu uzziņu radīs ikviens, kurš interesēsies par Ludzas igauņiem. Arhīvu izpētē, literatūras studijās, lauka pētījumos un privātā korespondencē iegūts prāvs un intriģējošs datu kopums. Tomēr grāmatas vājums ir tās kompilatīvais raksturs (ar izņēmumiem dažās nodaļās): tekstu faktiski veido teju izolēti izraksti no dažādu krātuvju dokumentiem, citu pētnieku publicējumiem. Autora paša “balsi” dzird samērā maz. Tā, piemēram, Korjuss min, ka Kallass nav saskatījis nekā jauna Gustava Manteifeļa un Augusta Bīlenšteina rakstos par Ludzas igauņiem (22. lpp.), taču nekādi nekomentē, vai šie apgalvojumi atbilst patiesībai. Citātu daudzums līdz ar kritiska komentāra trūkumu (piemēram, 58. – 60. lpp. par rekatolizāciju Latgalē virknēti vien Reiņa Norkārkla izteikumi) rada fragmentāru iespaidu un liek domāt, ka manuskripts, kas celts lasītājam priekšā, nav bijis vēl gluži pabeigts. Apkopoto avotu interpretācija noteikti būtu izvēršama plašāk.
Grāmatā iekļauti krāšņu folkloras stāstījumu pieraksti (15. – 18. lpp.), bet nav skaidrs, kāpēc nodaļu par folkloristu zinātnisko ekspedīciju Ludzas rajonā 1972. gadā (105. – 109. lpp.) autors balsta nevis šīs ekspedīcijas materiālos (LFK [2005]), bet gan atreferējuma veidā divās preses publikācijās par to. Mirdzas Berzinskas un Gunas Pences (Riņķes) ekspedīcijas vākumu autors taču rūpīgi studējis! Par to liecina arī norādes literatūras sarakstā (139. – 140. lpp.).
Tekstā vairākas stilistiskas neveiklības (sk., piemēram, attēlu parakstus 40. un 75. lpp.), nepieciešamas arī dažas tehniskas korekcijas (Otto Svenne minēts jau 82. lpp., taču parindes komentāru par viņu lasām vien 95. lpp.). Tāpat iebildes raisa patoss, kādu autors izraudzījies, runājot par lauka pētījumos satiktajiem ļaudīm. Diezin vai tādi sadzīviski raksturojumi kā “.. melanholija bija saprotama: ko viņa, vientuļa sieviete ar slimām kājām un slimu sirdi, būtu tādā lauku mājā darījusi?” (40. lpp.) un “.. viņa bija maza, dzīves un veselības problēmu ņurcīta sieviete…” (41. lpp.) ir piemēroti iemūžināšanai grāmatā – kaut arī veselības ligas būtu veidojušas pētnieka un teicēju sarunu fonu. Izklāsta skaidrība, atteikšanās no mazāk svarīgā ļautu lasītājam labāk saprast Ludzas igauņu gaitas.
